Darbā aplūkošu autoru skatījumu uz varas problemātiku, tās pielietojumu, iedalījumu un attēlojumu darbos, kā arī aplūkošu kopīgās un atšķirīgās iezīmes. Tiks aplūkota arī autoru darbu ietekme uz mūsdienu varas attiecībām, tās izpausmēm un iespējām realizēties izmantojot pašlaik pieejamos līdzekļus. Turklāt, tehnoloģiju straujā attīstība rada arvien jaunas un pieaugošas ētiska rakstura problēmas – kā, piemēram, strīdīgais jautājums par cilvēka klonēšanu un embriju izmantošanu cilmes šūnu ieguvei. Zinātniskās Fantastikas ietvaros, šāda veida problēmas, kuras šobrīd ir ļoti reālas, ir tikušas aplūkotas laikos, kad tā vēl bija tikai šo autoru fantāzija – un, iespējams, mēs varam atrast kādu risinājumu mūsdienu problēmām šajos darbos, vai arī laicīgi izvērtēt iespējamās nākotnes problēmas, kā, piemēram, robotu un mākslīgā intelekta vietu varas attiecībās, un to, kā tas iespaidos cilvēku savstarpējās attiecības. Centīšos izmantot Šeklija darbus, lai ilustrētu Fuko idejas, un noskaidrot kādas robežas nosaka tieši šī žanra izvēle – iespējams, tas palīdzēs nākotnē arī paša rakstītajos darbos.

Varas attiecību veidi

Fuko savā darbā „The ethic of care for the self as a practice of freedom” identificē trīs dažādus varas attiecību veidus: Stratēģiskas spēles starp brīvībām, valdību un domināciju. Viņš norāda, ka “mums jāatšķir varas attiecības, kā stratēģiskas spēles starp brīvībām – stratēģiskas spēles, kas noved pie tā, ka daži cilvēki mēgina noteikt citu rīcību – un dominācijas stāvokļiem, kas ir tas, ko mēs parasti dēvējam par varu. Un starp šiem abiem, starp varas spēlēm un dominācijas stāvokļiem, atrodas valdības tehnoloģijas”[1]

Vara, kā stratēģiskās spēles ir visuresoša cilvēku savstarpējās attiecībās un var pastāvēt vairākās formās – gan ideoloģiskā manipulācijā, gan racionālā argumentēšanā; gan morālā palīdzībā gan ekonomiskā izmantošanā, bet tas automātiski nenozīmē, ka šī vara tiek lietota tikai vienas varas attiecībās iesaistītās puses interesēs, ne arī kādā veidā norāda, ka mēģinājums noteikt, ietekmēt kāda cita darbības būtu nevēlams par sevi. Šīs varas attiecības ne vienmēr ietver sevī citu personu izvēļu un brīvību iespēju samazināšanu; Fuko norāda, ka tās var subjektus iedrošināt, padarīt atbildīgākus un piespiest viņus pieņemt brīvus, patstāvīgus lēmumus kādās rīcības sfērās.

Valdība apzīmē vairāk vai mazāk sistematizētas un regulētas varas formas vai tehnikas, kas pārsniedz spontānu varas lietojumu pār citiem, sekojot īpašai domāšanas formai, kuru Fuko nosauc par racionailitāti, kas definē šādas rīcības mērķus un/vai nepieciešamos šādu mērķu sasniegšanas līdzekļus. Valdība, tātad, ir: „uzvedības regulēšana izmantojot vairāk vai mazāk racionālu šādiem nolūkiem atbilstošo tehnoloģisko līdzekļu pielietojumu”[2] Piemēram, Fuko nodala kristīgo mācītāju kopienu, kā garīgu valdību tām dvēselēm, kas tiecas uz glābšanu citā pasaulē un valsts saprātu, kā politisku cilvēku valdību, lai nodrošinātu labklājību šajā pasaulē. Līdzīgā veidā viņš interpretē disciplināro vai suvērēno varu nevis kā pretējas varas formas, bet gan kā dažādas valdīšanas tehnoloģijas.[3]

Dominācija ir īpašs varas attiecību tips, kas ir gan stabils un hierarhisks, fiksēts un grūti atgriežams atpakaļ iepriekšējā stāvoklī vai iznīdjams. Fuko rezervē terminu „dominācija” tam „ko mēs parasti saucam par varu” Dominācija atsaucas uz tām asimetriskajām varas attiecībām, kurās pakļautajām personām ir ļoti maz iespēju manevriem, jo viņu „brīvības robeža ir ļoti ierobežota”.[4] Dominācijas stāvokļi gan nav primāras varas eksistences vai asimetriju izmantošanas avots, tieši pretēji, tie ir valdības tehnoloģiju efekti. Valdīšanas tehnoloģijas ir atbildīgas par varas attiecību sistematizāciju, stabilizāciju un regulāciju, kas noved pie šādiem dominācijas stāvokļiem.[5]

Šeklija darbos, sakarā ar to, ka tie tomēr ir veidoti galvenokārt kā mākslas darbi, ir grūtāk nodalīt atsevišķus varas attiecību veidus – tie netiek eksplicīti nosaukti vai definēti - tomēr tos var atpazīt un izdalīt, izmantojot iepriekšminēto klasifikāciju. Īpaši jau zinātniskās fantastikas žanrā, kuru Šeklijs uztver kā platformu saviem politiskajiem uzskatiem un bieži ir humoristisks. Kā Fuko raksta: „Nav neprāta, izņemot kā pēdējā mākslas darba instance – darbs nemitīgi dzen neprātu līdz tā robežām; kur ir mākslasdarbs, tur nav neprāta; tomēr mākslasdarbs ir vienlaicīgs ar neprātu, jo tas inaugurē tā patiesības laiku.”[6] Un Šeklijs, kā jau tipisks zinātniskās fantastikas žanra pārstāvis patiešām mīl spēlēties ar neprātu.

Stratēģiskas spēles starp brīvībām ir pamatā lielākajai daļai literāro darbu konfliktsituācijām, un ir ārkārtīgi plaši attēlotas daiļliteratūrā – bez tām nevar būt konflikta, kas ir galvenais sižeta intrigas virzītājspēks, līdz ar to nevar būt arī paša stāsta. Līdz ar to Šeklija darbu varoņi iesaistās šādās varas attiecībās vairāk vai mazāk līdzīgi tam, kā tas notiek ikdienā, pieņemot noteiktos dotās vides un žanra iegrožojumus – kas, ņemot vērā to, ka Zinātniskā Fantastika ir plašāks žanrs par, piemēram, vēsturisku romānu, nozīmē, ka viņiem šādas attiecības veidojas ar jebkura veida racionāliem aģentiem, kas nav iegrožoti ar noteiktu rasi vai īpašībām.

Daudz vairāk jāizceļ Šeklija valdības tehnoloģiju un šīs – valdības -  varas formas kā tādas izklāsts; novērošanas, valdības visuresamības, transnacionālas (bieži – transplanetāras) diktatūras, ekonomiskās kontroles, algu verdzības, „izrādes sabiedrības” un viltus utopijas tēmas, kuru radīto situāciju modelēšana un metaforiska refleksija par tām sastāda lielāko Šeklija darbu daļu. (Kas arī ir viens no iemesliem, kādēļ viņa idejas ir salīdzināmas ar Fuko.) Jāuzsver, ka ja Fuko norāda, kā šādas varas attiecības vēlāk pāraug dominances attiecībās, tad tas gandrīz nekad (izņemot 1960. gada „Statusa Civilizāciju”) nenotiek Šeklija darbos – viņš vienmēr cenšas meklēt nepilnības šādās sistēmās, optimistiski cenšoties pierādīt, kādēļ absolūta totalitārisma formas ir lemtas neveiksmei – un ir pamats domāt, ka savus darbus Šeklijs ir mērķtiecīgi rakstījis ar nolūku, lai šāda pāreja arī nebūtu iespējama nākotnē. Pat tajos darbos, kuros darbība notiek it kā totalitārā režīmā, Šeklijs norāda uz kļūdām un nepilnībām tā darbā, dažreiz noved šādu domināciju realizēšanos līdz absurdam, un viņa varoņi saprot, ka valdības viņus cenšas totalitāri kontrolēt, bet sadzīvo ar šādu kontroli pašu ērtības labad. Sakarā ar šiem faktoriem, sava darba turpmākajā daļā pastiprināti aplūkošu un analīzēšu tieši varas tehnoloģijas un abu autoru attieksmi pret tām.

Valdīšanas tehnoloģijas Fuko un Šeklija darbos

Mišels Fuko darbā „Audzināt un Sodīt” apraksta disciplinārvaru, kā valdīšanas tehnoloģiju, tās izveidošanās cēloņus un mērķus, saistībā ar valdošo vēlmēm noteiktām politiskajām iecerēm, kā arī no tās izrietējušo attīstības formu - Panopticismu, kas ir disciplinārvaras pašpietiekamības un realizēšanās forma, kā arī norāda, kā tā ir pārveidojusies no iepriekšējās, uzraugošās un visuresošās disciplinārvaras un zaudējusi individualitāti.

Par agrākās disciplinārvaras mērķi viņš nosauc mēri, kurš izraisa haosu, un tādēļ šis haoss ir jāiegrožo ar visuresošas uzraudzības palīdzību: „Pret mēri, kurš rada jucekli, disciplīna izceļ savu varu, kurš balstās analīzē.[..] Disciplīna ir medicīniska un politiska korelācija mērim.” [7] Ja lepra pirms tam ir kalpojusi indivīdu izslēgšanai no sabiedrības un to aplikšanai ar specifiskiem rituāliem, tad mēris uzliek par pienākumu veidot šādas disciplināras shēmas, kas veicina varas izpausmju pastiprināšanos, tās intensifikāciju un mehanizāciju. Fuko pretnostata šīs abas situācijas, paskaidrojot kā tiek izmantotas sabiedrības bailes no to atšķirīgajiem cēloņiem, pēc tam parādot, kā tās izmanto pie varas esošie politisko „sapņu” realizācijas, kā arī to, kā tās savienojas mūsdienīgā panopticisma kompozīcijā: „Viens ir tīras sabiedrības sapnis, otrs disciplinētas sabiedrības sapnis. Divi veidi, kā realizēt varu uz cilvēkiem, kontrolēt viņu attiecības, atšķetināt viņu bīstamos sajaukumus. [..] Disciplināru shēmu pamatā mēra attēls atsver visas neskaidrības un neērtības, tāpat izslēgšanas shēmu pamatā var redzēt lepru – saskari, kas jāpartrauc.”[8] Viņš norāda, ka šīs shēmas ir pilnībā savienojamas, kas izpaužas 19. Gadsimta disciplinārvaras metodēs, kā izslēgšanas un iezīmēšanas metožu apvienojums izslēgtajiem uzspiežot disciplinārvaras metodes.

Panopticisms rodas no tā, ka deindividualizēta šādas varas realizācijas forma strādā efektīvāk, nekā gadījumā ja ir kāds tiešs varas nesējs – radot stāvokli, kurā novērojamais un audzināmais var tikt novērots jebkurā brīdī, bet viņš nezina, vai novērošanai ir pakļauts katrā dotajā brīdī, tiek panākta subjekta nepārtraukta sevis un citu uzmanīšana, līdz ar to iespējama pilnīga kontrole pār tā ķermeni. Fuko raksta, ka Bentema Panoptiks ir šādas sistēmas arhitektoniskā forma, ar novērošanas torni centrā un nošķirtām noziedzinieku kamerām, apļveidā izkārtotām tam apkārt. Katrā atsevišķajā kamerā ir noziedzinieks, kurš nepārtraukti var tikt novērots, un tādējādi regulēts un pārmācīts – bez tiešas saskares ar citiem ieslodzītajiem, tādējādi novēršot dumpja draudus. Protams, runa nav tikai par ieslodzītajiem, līdzīgi var nodalīt jebkuru – panākt darbinieku ražīgumu, bērnu pienācīgu uzvedību skolā, un tamlīdzīgi. Fuko raksta, ka galvenais šajā sistēmā ir tas, ka ieslodzītais pats zina, ka tiek nemitīgi uzraudzīts, pat ja tā nav. Varai jāšķiet nepārtrauktai. Viņš šo īpaši uzsver: „Bentems tam izvirzīja principu: varai jābūt redzamai un nepārbaudāmai. Redzama – ieslodzītajam bez mitas rēgojas centrālā torņa siluets, no kurienes viņu uzmana. Nepārbaudāma – ieslodzītajam nekad nav jāzina, vai viņš šobrīd tik vērots; taču viņam jābūt pārliecinātam, ka vienmēr tāds var būt.” Šī nošķirtība, kopā ar nemitīgo iespēju tikt uzraudzītam vedina uz vēlamo efektu – stāvokli, kurā panoptikā ievietotais sāk pats sevi uzraudzīt – līdz ar to vara kļūst automātiska, kas tikai nostiprina tās pozīcijas. Ja izzūd varas nesējs, nav pret ko dumpoties, nav ko vainot savās likstās – tuklāt, kā Fuko norāda, šajā tornī var ienākt kontrolieri no malas, to pārbaudīt. Tie, kas ir bijuši panoptikā, kad no tā izkļuvuši, paši var kļūt par uzraugiem, pārbaudīt tā darbu. Ļoti iespējams, ka ar tiem ir eksperimentēts, jo Fuko pauž ideju par to, kā šāds panoptiks ir ideālais totālās kontroles eksperimentu lauks, tādēļ tie nesaskata panopticismā neko sliktu. Šādā veidā panoptiks kļūst mehanizēts, cilvēkiem tas ir jāuztur, tomēr tas var būt jebkurš cilvēks, jo uzraugāmie var nonākt uzraudzīto lomā, un atšķirībā no agrākā laika, katram atsevišķajam cilvēkam nav īpašas nozīmes. Kā atsaucoties uz šo tekstu, sakarā ar pāreju no klasiskajām disciplīnas izpausmēm uz panopticismu min Džons Ransoms: „Šo izmaiņu centrā bija pārvietojums teorijā un praksē no viena suverēna – valdnieka, uz daudz abstraktākām rūpēm kā „valdību” – kas attiecas ne tikai uz pārvaldošo personu, bet arī uz plašu centienu loku iegrožot savā rīcībā esošos cilvēku resursus gan to privātājās, gan publiskajās sfērās.”[9]

Šādu abu iepriekšminēto „politisko sapņu sistēmu” pretnostatījumu un panopticisma analīzi var saskatīt Šeklija stāstā „Citizen in Space” (latviski publicēts ar nosaukumu „Mani nabaga slepenie”) Stāsta protagonists pats sevi nostāda izslēgtā pozīcijā, vēlēdamies aizbēgt no sabiedrības, kas līdzīga Fuko aprakstītajai mēra pārņemtajai pilsētai, kā rezultātā tiek pakļauts disciplinārām shēmām. Šajā stāstā aprakstītā sabiedrība raksturojama arī kā „neizdevies” panoptikons - stāstā attēlotajai ASV valdībai neizdodas panākt bezpersoniskumu – kameras ir uzkrītošas un novērošanas slepenie aģenti savu darbu veic slikti, turklāt izpaliek norādītais vispārīgums, protagonistam nekad nav iespējas pašam pārliecināties par to, kā strādā novērošanas sistēma, pašam nonākt novērotāja lomā. Tādēļ viņš izvlēlas doties uz kādu neapdzīvotu planētu un uzsākt dzīvi tur. Viņam līdzi, pēc pašu domām, neuzkrītoši tiek sūtīti līdzi vairāki slepenie aģenti, kuru uzdevums ir novērot katru galvenā varoņa soli, kuru tas veic vienatnē uz šīs planētas; tas tiek veikts tikpat neprasmīgi, kā līdzšinējā tēla novērošana uz Zemes. Visas spiegu rīcības un novērošana ir paredzēta jau iepriekš, uz to tiek atklāti norādīts. Stāsta noslēgumā, visi līdznosūtītie aģenti atklāj varonim savu patieso profesiju, jo izrādās, ka juridiski viņš atrodas ārpus ASV kontrolētā kosmosa, tādēļ viņiem vairs nav viņa rīcības jānovēro un par tām jāziņo. Aģenti izvēlas palikt turpat uz šīs planētas, kur sāk ierasties arī citu valdību aģenti, kam ir apnicis veikt savus uzrauga pienākumus, tādēļ viņi izvēlas vienkāršu dzīvi kopā ar galveno tēlu.[10] Šeklijs, saskatot līdzīgu stāvokli Fuko aprakstītajam totālās kontrolēs mehāniskajam aparātam, parāda cilvēku nespēju šādas novērošanas shēmas uzturēt ilgstošu laika periodu, kā arī lieliski demonstrē to vājumu, gadījumā, ja tās nav bezpersoniskas. Novērošana stāstā ir novesta līdz absurdam, kurā galvenais tēls jūtas sociāli neiederīgs, jo viņu novēro neprasmīgāki slepenie aģenti par tiem, kuri novēro citus. Turklāt, šos slepenos aģentus novēro citi slpenie aģenti, novedot situāciju līdz absurdam. Jūtama savdabīga sociālā spēle: valdība uzskata, ka ir ieviesusi panoptisku stāvokli, izmantojot modernās tehnoloģijas un savā rīcībā esošos resursus, tomēr, sabiedrību pašu raksturo šis mēra pārņemtās pilsētas modelis. Savdabīgi ir tas, ka paškontrole un pāraudzināšana tomēr nosacīti izdodas, par spīti tam, ka tēli zin, ka viņus novēro – jo ir bezspēcīgi iebilst pret šādu novērošanu, milzīga birokrātiskā aparāta dēļ, tādēļ turpina savas rīcības, tēlojot, ka patiesībā nekāda novērošana nenotiek. Cēloņi tam, ka novērošana neizdodas, meklējami augstajā valdības korupcijas līmenī, līdz ar to, par aģentiem – tiem, kuri novēro, un nevis tiek novēroti, tiek nozīmēti pazīstami cilvēki; darbojas blata princips.

Šis stāsts par panisko novērošanas iekārtu uzrakstīts 1955. Gadā, aukstā kara iespaidā – ir diezgan ticami, ka Fuko savus filosofiskos uzskatus arī balstījis atbilstošos apstākļos, tomēr, kur Fuko saskata tikai drūmu, visuresošu valdību, Šeklijs norāda uz to, ka sabiedrībai, kura vēlētos ieviest šādu sistēmu, īpaši demokrātiskā valsts pārvaldes iekārtā, nāktos ārkārtīgi uzlabot savu birokrātisko iekārtu un novērst korupciju. Bet tas noved pie paradoksa – nekorumpēti politiķi demokrātijas apstākļos ir tieši tas, ko sabiedrība vēlas, viņi ir ievēlēti pēc tautas vairākuma gribas, un tādeļ, ka šādas sistēmas ieviešana un nostiprināšana aizņemtu ilgstošu laika posmu, visticamākais, pārvēlēti atkārtoti. Līdz ar to, šādā sabiedrībā nepieciešami būtu darbspējīgi politiķi un augsts labklājības līmenis. Iespējams, Šeklijs uzskatīja, ka šāda pilnas disciplīnas sabiedrība nekad nevarētu pastāvēt ilgstoši dēļ iesaistīto nevēlēšanās nonākt mainīgās lomās, un šajā stāstā viņš ir meklējis iespējamo „izglābšanos” no panoptikona, kas būtu iespējama dēļ nevēlēšanās (vai nespējas veikt) uzņemties absurdus novērošanas pienākumus. Šo stāstu var uzskatīt par sava veida pretargumentu. Fuko īpaši uzsver varas izkliedētību, tās kļūšanu par mehānisku aparātu, kurā visi iesaistītie ir deindividualizētas skrūvītes – kas varu par sevi padara absolūtu un totālu, pielāgojamu ne tikai cietumiem, bet arī sabiedrībai. Šeklija iebildumu būtībā var izteikt šādi: Mašīna nedarbojas, ja skrūves ir sarūsējušas, un ar pilnīgi jaunām, nelietotām skrūvēm mašīnu uzcelt nav iespējams. Jebkurā gadījumā, agrāk vai vēlāk, šāda mehāniska iekārta sabruktu; to izraisītu iesaistīto nekompetence, kas nepieciešami izriet no valdošās kliķes vēlmes saglabāt savu varu. Šo Šeklija argumentu labi raksturo „Pītera Princips” – „Noteiktā hierarhijā jebkurš padotais tiecas sasniegt savu nekompetences līmeni”[11] – tas būtībā nozīmē to, ka darbavietās, cītīgi strādājot savu darbu, cilvēku paaugstina, līdz brīdim, kad viņš nokļūst pozīcijā, kurā viņš vairs nespēj labi veikt tam pienākošos uzdevumus, līdz ar to, netiek paaugstināts. Tomēr, viņu pazemināt arī nevar, jo tā darot, viņš atkal saņem paaugstinājumu, jo šajā pozīcijā viņa darba spējas ir teicamas.  Līdz ar to, piemēram, teicamu panoptika sargu, kurš sevi nenodotu ieslodzītajiem, ātri vien paaugstinātu par panoptiku sargu menedžeri vai ko tamlīdzīgu – kas bieži novērojams uzņēmumos, bet viņš nebūtu piemērots šāda uzrauga amatam, līdz ar to pieļautu vaļības, būtu nekompetents un nemanītu kļūdas citu panoptiku sargu dabā – kas, visticamākais, nodotu savu pozīciju ieslodzītajiem, tādējādi zustu varas nepārbaudāmība. Turklāt, izejot no šī paša principa, maz ticams, ka ieslodzītajam pēc iznākšanas no ieslodzījuma, būtu kādas iespējas novērotāja darbu veikt kvalitatīvi – it īpaši ņemot vērā to, ka uz it kā salīdzinoši vieglo novērotāja darba pozīciju pretendētu kāda jau esoša panoptika sargu novērotāja, vai augstāka birokrātiska amata turētāja radinieki vai draugi – kurus parasti neievieto šādos amatos dēļ kompetences. Liekas, ka šis ir anekdotisks pierādījums, tomēr, pieņemot, ka kompetencei ir nepieciešamas zināšanas, un sniedzot zināšanas par panoptikonu ieslodzītajiem sistēma tiek kompromitēta – līdz ar to, šādas zināšanas veiksmīgas darbības nodrošināšanai sniegtas netiks – nākas secināt, ka vieglā lomu apmaiņa, kā to apraksta Fuko, nav tik vienkārša, kā sākumā varētu likties. Vai, kā saka Skots Adamss: „Ir pamatoti uzskatīt, ka jebkurā uzņēmumā strādā kāds, kurš savus darba pienākumus veic slikti, tomēr netiek atlaists.”[12] – tādeļ, ka M. Fuko panoptikam tomēr ir nepieciešams uzraugs cilvēka formā – kaut vai kāds, kas aplūko videokameru ierakstus -  var droši teikt, ka kādā brīdi Panoptiks sevi nodos. Protams, arī Pītera Principam ir risinājumi, kā piemēram nevis paaugstināšana, bet algas pielikums, tomēr, ja mūsdienu ofisos mēs redzam panoptika uzraugus savos menedžeros, tad jāsecina, ka vismaz daļa no tiem savu darbu neveic kompetenti – un Fuko sistēma nav tik robusta, lai atļautu kaut vai vienu nekompetentu sargu. Protams, Šeklijs meklē pretargumentus arī pats sev – līdz ar to tālākajos darbos Šeklija uzskati kļūst krietni pesimistiskāki. Viens no šādiem paraugiem ir 1960. Gada romāms „Statusa Civilizācija” kas raksturo panopticisku sabiedrību, kurā izpaužas gan Fuko minētie dubultās izslēgšanas gan panoptikona, kā lieliska materiāla eksperimentu veikšanai principi.[13]

Šajā romānā, galvenais varonis ir izsūtītais uz citu – cietumnieku planētu Omega, kas līdzinās Fuko tīras sabiedrības politiskā sapņa domai. Uz šīs planētas tiek nosūtīti visi, kas uz Zemes atzīti par noziedziniekiem, cita soda veida nav. Planēta „Omega” ir brutāla vieta, kurā vidējais dzīves ilgums ir trīs gadi. Tā ir sava veida analoģija Hobsa „dabiskajam stāvoklim” – pastāv brutāla noziedzinieku vara, kurā tie, kas pārkāpj planētas likumus izvirzās augstākā kastā, bet ja pārkāpj visus likumus, tad tomēr tiek izraidīts.  To diktē planētas reliģija, kas ir vienota abstrakta „Ļaunā” pielūgsmē – kuras viena no izpausmēm, piemēram, ir piespiedu atkarība no kādas narkotikas. Lai parādītu Omegas paradoksus, slepkavība paceļ jūs jaunā kastā, bet tas, ka jūs nelietojas narkotikas, lai gan arī ir planētas likumpārkāpus, tomēr ir sodāma. Galvenais varonis nokļūst šādā vidē, un izdzīvo konfliktu ar sevi, cenšoties atcrēties un saprast, par ko viņš ir uz šīs planētas nokļuvis – jo noziedziniekiem pa ceļam uz šo planētu tiek veikta atmiņu dzēšanas procedūra. Romānā viņš pamazām iesaistās pretestības kustībā, un atklāj ceļu, kā nokļūt atpakaļ uz Zemes, jo apzinās ka sev piedēvēto slepkavību nav izdarījis.

Kad viņam tas beidzot izdodas, atklājas Zemes negatīvā aina: cilvēki dzīvo vienotā, pseido-demokrātiskā pārvalīdbā, viņu reliģija ir amalgamma no visām reāli eksistējošām, un atšķiras no Omegas „Ļaunā” pielūgsmes tikai ar to, ka to dēvē par „Labā” pielūgsmi. Tā, būtībā, ir Omegas inversija – mežonīgās noziedzinieku kastas vietā, šeit valda šķietama idille – nenotiek nekāda sociālā vai zinātniskā attīstība, planēta ir iestrēgusi stagnācijā, pakļauta pašu izveidoto tehnoloģiju un drošības robotu patstāvīgai novērošanai. Uz tās arī nav policijas – to nodrošina tas, ka skolās, īpašās „Slēgtajās Klasēs” roboti – audzinātāji ieprogrammē bērnus drošības nolūkos. Planētas disciplinārvara ir izšķīdināta pilnībā – dēļ šīm slēgtajām klasēm, cilvēki, kuri ierauga kādu noziegumu, neapzināti, šīs ieaudzinātās programmas darbības rezultātā, ziņo par to robotiem, kuri vainīgo arestē un nogādā kuģī. Tas nebūs nepieciešams arī nākotnē, jo ieprogrammētie ļaudis ir programmēti paši izsecināt, kas izdarījis kādu noziegumu, un ja vainīgie ir viņi paši, tad viņiem nav izvēles, kā vien pašiem iesēsties kuģī, pieslēgt sevi nepieciešamajai aparatūrai, un doties ceļā uz Omegu.

Galvenais varonis, kā vēlāk izrādās romānā, pats nav izdarījis viņam inkriminēto slepkavību, bet ir par to dzirdējis, un tādēļ, ka ir par to domājis, un viņam ir bijis motīvs, izrādās, ir izsecinājis, ka loģiski vainīgs ir viņš, tādēļ pats arī aizgājis uz šo kuģi. Zeme būtībā ir statiska, nekāda progresa nav, un visi ir ārkārtīgi, neapzināti uzmanīgi, lai neizdarītu kādu noziegumu. Vienīgā civilizācija ir divi apkalpes locekļi uz kuģa, kas, kopā ar pārējiem mainīgajiem kuģā apkalpes lockļiem dzīvo kolonijā pa vidu starp Omegu un Zemi, un nekad nav bijuši ne uz vienu no šīm planētām – un viņiem arī nav intereses tur nonākt, jo šī kolonija, kurā dzīvo apkalpes locekļi ar savām ģimenēm, vēl ir saglabājusi kaut kādu līdzību ar mūsdienu zemi. [14]

Darbs ir rakstīts pirms Fuko „Audzināt un Sodīt”, tomēr, lieliski parāda kā sabiedrība, kurā veiktas reformas no ķermeņa sodīšanas uz cietumiem un ķermeņa pārvaldīšanu, pēc tam pārejot vēl attīstītākā totālas kontroles formā, kurā „lielas brālis” ir tik visuresošs, ka vispār nav nepieciešams, sagrauj sevi no iekšpuses. Šī ir Fuko aprakstītā, panoptikonā izmācītā sabiedrība, kurā vara ir izšķīdināta un kas ir pati sevi pakļāvusi dzelžainai kontrolei. Šeklijam šajā darbā ir izdevies lieliski demonstrēt, kā Omegas sabiedrība, kas it kā stāv pretstatā civilizētajai Zemei, no tās atšķiras tikai ar izpausmes formām – jo lai gan tur nepastāv šīs soda funkcijas, kas ir uz zemes, un vairs nav ķermeņa kontroles, disciplinēšanas un pāraudzināšanas, tomēr vairs nespēj izveidot labāku sabiedrību, nespēj pat kļūt par kaut ko vairāk, kā vien precīzu, izcili atbilstošu Zemes spoguļatēlu – principā, tur tiek veikti nevis kādi uzlabojoši procesi, bet gan viss tas, ko atpakaļ uz dzimtās planētas nebija iespējams veikt, pagriezts uz pretējo pusi un novests līdz tādam pašam absurdam, kādā atrodas arī viņu „soģi”.

Šo skološanu „slēgtajās klasēs” var salīdzināt, ar Fuko uzskatiem par piespiedu patiesību: „Lai raksturotu, ne pašu mehānismu, bet gan tā intensintāti un noturību, varētu teikt, ka mēs esam spiesti producēt varas patiesību, kuru tā pieprasa, kurai tā vajadzīga, lai funkcionētu – mums jāsaka patiesība, mēs esam spiesti vai nolādēti atzīt vai atrast patiesību.”[15] Fuko uzskata, ka valsts varas tehnoloģijas producē patiesību un, tai nosēžoties sabiedrībā, tā kļūst par piespiedu patiesību, kura jāievēro un jāatbalsta visiem sabiedrības locekļiem. Tas, ka Šeklija stāstā šo piespiedu patiesību ieaudzina no bērnības roboti slēgtajās klasēs, principiāli nerada lielu atšķirību – Šeklija valdība arī veic šo patiesības kontroles procesu, precīzāk, viņa distopijā šis process veicina un pavairo pats sevi, tas jau ir uzvarējis. Arī uz Omegas, šī Zemes spoguļattēla kur cilvēku patiesību nosaka brutālas paražas un strikta kastu sistēma, būtībā īstas, neviena neražotas, neiegrožotas patiesības nav – jo tā, kopā ar pārējām Zemes vērtībām jau sen tikusi iznīcināta.

Tiesa, nebūtu pareizi teikt, ka šāda situācija abu autoru darbos būtu slikta lieta. Fuko gan nedod tiešus ieteikumus, ko ar visu šo dažādo vēsturu diskursu iesākt, viņš raksta vēsturi bez atzīšanās, kā norāda Fransuā Evalds, nevēloties mainīt cilvēku apziņas, bet uzstājot uz patiesību ražojošās mašīnas izmaiņām, uz to, ka jānoskaidro vai vispār jauna patiesības politika ir iespējama. Fuko uzstāj uz lokālām cīņām par jaunu patiesību, par to, ka ar pašreizējo patiesības mašīnu ir iespējams cītīties tikai pretstatot tai jaunas un labākas patiesības.[16] Šeklijs viņam pievienojas, cenšoties aprakstīt, novietot patiesību savu darbu centālajā pozīcijā – Šeklija galvenie varoņi konstanti meklē jaunus veidus, kā līdz tai nokļūt, vai arī, ja to nedara, tad lielākoties cieš dēļ visnotaļ loģiskām sekām. Šeklija varonis, ja varonis nav izmantots simboliskā nozīmē, lai parādītu patiesības ražotni un mašinēriju, kura, acīmredzami, ir nepatīkama abiem autoriem, ir šis Intelektuālis – Universitāšu sagrāvējs, kā stāstā par „Zaķi” kurš nokļuvis uz Marsu, kur mitinās tikai zinātnieki un augsta līmeņa profesionāļi, kas grib viņu sūtīt atpakaļ uz Zemi līdz saprot, ka cilvēks ir pārcietis ceļojumu no vienas planētas uz otru kravas nodalījumā, pilnīgā aukstumā, kosmiskās radiācijas ietekmē, turklāt, vakumā, bezgaisa telpā. Šeklija paskaidrojums: Viņš izdara to ar Patiesības spēku. Patiesību, kura ir vienkārša, tomēr, nav pieejama snobiskajiem zinātniekiem, patiesība, kas atklājas tikai šim „zaķim” – un viņa mazajai māsai.[17] Kas ir šī patiesība netiek atklāts, tomēr, tā ja ne tieši ir Fuko patiesība, par to, kādam būtu jābūt jaunajam intelektuālim – revolucionāram, tad noteikti ir ļoti tuvu tai. Fuko norāda, kādam jābūt jaunajam filosofam. Šeklijs norāda, kur viņam jābūt – pie datora, informācijas tīmeklī.

Un ja jau līdz tam esmu nonācis, tad būtu nepiedienīgi neaplūkot to veidu, kādā šobrīd aktīvi realizējas Fuko un Šeklija sapnis par šādu sabiedrību, kura aktīvi samazina savu „pārvaldāmību” un visam pretī novieto patiesību – izmantojot tos pašus līdzekļus, kuri tika radīti, kā varas tehniku izpausme. Piepeši, ir noticis paradokss, ka tie cilvēki, kuri rada informāciju un saprot tās nozīmību paši ir šie „trakie” – Fuko aprakstītie trakonama iemītnieki, cilvēki, kurus agrāk būtu kontrolējuši un atdalījuši no sabiedrības uztver savu atdalīšanos ar lielu cinisma dozu, jo zina, ka šī pati „normālā” sabiedrība nevar bez viņiem funkcionēt.

Šeklija un Fuko darbu ietekme uz mūsdienu sabiedrību

„Vakar ceļā no pulcēšanās pie Saeimas ēkas uz darbu, nolēmu rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu un vispārējo tautas noskaņu, proti, izveidot kustību, kas protestē pret Andra Bērziņa ievēlēšanu Valsts Prezidenta amatā laikā, kad iepriekšējais prezidents Valdis Zatlers ir rosinājis Saeimas atlaišanu, savukārt jaunā prezidenta reputācija un atbilstība amatam ir apšaubāma.

Lai realizētu šo mērķi, es Latvijas populārākajā portālā Draugiem.lv izveidoju "lapu" ar adresi http://www.draugiem.lv/ne-andrisberzins un publicēju tajā dažus jaunumus un dažus "Runā" ierakstus. Rezultātā kopš lapas atklāšanas vakar, apmēram plkst. 18:30 līdz šodienas plkst. 11:30, tajā reģistrējās vairāk kā 3000 sekotāju un lapas galveno paziņojumu "Nost ar jauno prezidentu!" viens otram tālāk ieteica kopumā vairāk kā 15 400 cilvēku, savukārt kopējais komentāru skaits lapā tuvojas 3000 vienībām.”

Un te nu rodas jautājums, kā šāds fenomens ir radies, no kurienes radušās šīs tehniskās prasmes, kas ir nepieciešamas lai, būtībā, uzturētu internetu – prasmēs rīkoties ar datoru, kuras ir lielākas, nekā vairumam, ražojot sakarīgu saturu. Kas izraisījis šādu informācijas kontroli, kādā veidā lieliskas prasmes rīkoties ar datoru, programmēt un tamlīdzīgi ir ieguvušas iezīmējošu statusu, kļuvušas par pamatu daudziem „nūģu” stereotipiem, kas noved pie šādu prasmju neizplatīšanās masās tālāk par rudimentārām prasmēm drukāt tekstus vai aplūkot kāda devianta radīto portālu? Kādēļ ar datoriem un internetu aizraujas šādi devianti?

Autoraprāt, varētu būt iespējams, ka par cēloni diezgan ticami uzskatāmi Fuko radikālie uzskati par informāciju un varu, kopā ar Šeklija un citu zinātniskās fantastikas autoru darbiem, kuri tos lieliski raksturo. Zīmīgi šķiet tas, ka paša zinātniskās fantastikas žanra rašanās datējama 19. gadsimta beigās ar Herbertu Velsu un Žilu Vernu kā sākotnējiem autoriem. Zīmīgi tādēļ, ka Fuko norāda šo laika posmu, kā periodu kurā noris pilnīgā pārslēgšanās no ķermeņa soda uz cietumu un kontroli, laiku, kurā vara iegūst savas modernās, izšķīdušās aprises. Laikā, kad informācijas kontroli un disciplinēšana, vispārēja militarizācija kļūst par noteicošo varas tehnikas formu ir radies arī šis literārais žanrs.[23] Nevar paskaidrot kādēļ tā ir noticis, tomēr, ja Fuko ir taisnība, tad tā varētu būt kā pretreakcija notiekošajam – žanrs, kurš patiešām spēlējas ar eksistējošo un iespējamo, prognozē zinātnes attīstību, stimulē domāšanu, fokusē to uz tehnokrātiskām idejām. Ar šiem autoriem sākas tradīcija, kuras radītos domāšanas un pašizpausmes veidus netieši akadēmiski apraksta Fuko. Jo, ja reiz var izmantot Šekliju lai aprakstītu Fuko idejas, vai nevar vilkt arī pretējas paralēles? Un tā, šai tradīcijai turpinoties, izmantojot Fuko kā atskaites punktu lai iegūtu akadēmiskas aprises, kaut kādā punktā tie, kuri nevēlējās akceptēt sabiedrības noliktos ierobežojumus ieguva iedvesmu lasot par tehnikas iespējamo attīstību un tām problēmām, kuras tā izraisa. Diezgan droši var teikt, ka zinātniskās fantastikas darbu lasīšana ir bijusi par iemelsu tam, ka šie devianti ir devušies studēt tehniskās zinātnes, līdz ar to, šādas literatūras cienīšana un tehniskās prasmes, kopā ar visu no tā izrietošo ir saliedējušās vienkopus – radot Fuko „specializēto inteliģentu”. Šādu ideju radīšana ir saistīta ar Fuko aprakstītajām „neprāta robežām” un zinātniskā fantastika, kā blakusefektu, rada arī datorspēles un ar tām saistītos fenomenus, kopā ar „politiskā sapņa pēc tīras sabiedrības” radīto, šādas neordināras idejas atbalstītājus „nenormalizējošo” attieksmi. Nevar tieši teikt, ka žanrs, kā tāds, ir par kādām filosofiskām idejām, tomēr, tas veicina domāšanas veidu, attieksmi pret informāciju, kā kaut ko iegūstamu, kā varas formu, kas nepieciešama Fuko jaunajiem inteliģentiem. Kas arī noved pie tā, ka šādai, ieinteresētai grupai radot tehnoloģisku līdzekli informācijas iegūšanai, sākot jau ar 1997. gada „Usenet” grupām, un to pilnveidojot, tiek paplašināts arī redzesloks, un tiek veicināta arī citu – filosofisko un politisko uzskatu izplatība. Cilvēkam, kurš regulāri diskutē interneta forumos par politiku nav problēmu par šīm lietām diskutēt arī reālajā dzīvē, līdz ar to, šādi cilvēki iesaistās dažādās akcijās daudz aktīvāk, nekā tie, kas internetu nelieto tik bieži vai tik intensīvi. Turklāt, izdalot sevi no sabiedrības ar klasiskajiem stereotipiem par datornūģiem u.t.m.l. tiek panākts tas, ka šīs tehniskās zināšanas, kas ir mūsdienu informācijas tīklu pamatā, netiek plaši nodotas tālāk, kā vien tiem, kas paši ir šādi devianti – un, ar to, ka šādiem cilvēkiem ir piekļuve lielākam informācijas daudzumam, nekā pārējiem, pēc Fuko principiem, viņiem ir arī vairāk varas, kuru viņi baidās zaudēt, kas neraisa respektu pret pastāvošo sistēmu, kura ar dažādām regulām un noteikumiem cenšas viņiem to atņemt – tādēļ, lai noturētu savu pozīciju, viņiem ir jārīkojas ar patiesību, jāizmanto sava vara, lai veicinātu pārmaiņas savstarpējā brīvību konfliktā, veicinātu informācijas izplatību. Fuko savos darbos lieliski raksturo šādus cilvēkus, un Šeklijs ir viens no pirmajiem izteikti politiskajiem zinātniskās fantastikas autoriem, kurš vairākkārt, vēl 80. gados, ir pieminējis nepieciešamību pēc brīvas informācijas plūsmas pieejamības, kā līdzekļa pret valdības kontroli (kas lieliski noved pie paralēlēm ar Fuko varas tehnikām) – kas, būtībā, ir internets, vismaz tajā līmenī, kādā to izmanto mūsdienu datortehnoloģiju speciālisti, un ir iespējams uzskatīt Fuko kā tā teorētiskās nepieciešamības definētāju, mērķa cēloņa radītāju. Protams, šeit es varu arī absolūti maldīties, jo visi argumenti balstās anekdotiskos pierādījumos un indukcijā – jo teorētiskās bāzes vienkārši nav, ne internetā, ne citviet. Cerams, interneta, tā nozīmes, vēstures, pielietojuma (kā kognitīvas telpas), sapratnes un izskaidrošanas problemātika nākotnē būs akadēmiskajai filosofijai saistošāka nekā pašlaik.

Nobeigums un Secinājumi

Par spīti tam, ka darbs rakstīts par tēmu, kura nolemta neveiksmei jau sākumā, dēļ pārāk lielas orģinalitātes (kas radās no autora kļūdainas pašpārliecinātības par savām spējām), par autoriem, kuri nekad nav salīdzināti (es pārbaudīju), nezinot vai salīdzināšana vispār ir iespējama, tikai aptuveni nojaušot par iespējamo aktualitāti – un tā pati pilnībā nesaktīt ar tēmu, ar lielām problēmām atrast kādus autoritatīvus avotus, kuri varētu palīdzēt darba veikšanā – protams, par Fuko var atrast ļoti daudz, bet, jo tālāk virzījās nepieciešamība pēc kādiem skaidrojumiem, jo šaubīgāki kļuva informācijas avoti – kā rezultātā ļoti cieta akadēmiskā rakstības forma, tomēr bija iespējams nonākt pie secinājumiem, kuri autoraprāt, liekas visai nozīmīgi.

1.      Uzskatu, ka hipotēze ir pierādīta: Ir iespējams veikt analītisku salīdzināšanu starp filosofiskiem darbiem un zinātniskās fantastikas žanra darbiem, ja pieņem par žanra īpatnību to, ka tas a ) balstās uz zinātniskiem datiem ne tikai iespējamo tehnoloģiju ziņā, bet arī iespējamām variācijām par ideju evolūciju b ) ir pamatā domāts autora politisko/filosofisko ideju un uzskatu vizualizācijai ar futūristiskiem elementiem.

2.      Izmantojot analīzes rezlultātus, kopā ar akadēmiskās filosofijas metodēm ir iespējams skaidrot moderno tehnoloģiju un zinātnes izraisītos fenomentus, kā arī tos pētīt labāk, nekā bez šādiem datiem – atkal, pieņemot, ka zinātniskā fantastika tomēr balstās uz zinātni un veicina zinātnisku domāšanu.

3.      Kas noved pie tā, ka internetu, kā kognitīvu telpu un moderno tehnoloģiju fenomenu ir iespējams pētīt ar filosofijas metodēm.

4.      Internets, kā fenomens, ir nepelnīti maz pētīts no filosofiskā skatpunkta, un būtu nepieciešama palielināta pievēršanās tā izraisītajām problēmām, jo nākotnē informācijas tehnoloģiju nozīme tikai palielināsies.

5.      Fuko var uzskatīt par pašreiz interneta vidē esošās attieksmes pret politiku, varu un informāciju, ideoloģisko tēvu un aizsācēju.

Darbam gan traucēja iepriekšpieminētās problēmas ar informācijas ieguvi, tomēr procesu kopsummā var uzskatīt par lietderīgu, jo tas atļāva noprast paradoksus kas ir saistīti ar paša interneta nepieejamību un informācijas trūkumu – daļēji ar šo pašu norādot, kādēļ tajā tomēr valda tehnokrātiski devianti. Nākotnē, cerams, šīs problēmas netiks atstātas bez ievērības.

 The Project Gutenberg EBook of The Status Civilization, by Robert Sheckley; 2007; http://www.gutenberg.org/ebooks/1232