Labākie Eiropas prāti pēc valdnieku pavēlēm pētīja negaidīto postu, vampīru kapu ekshumācijās piedalījās visautoritatīvākās personas, kas tika sūtītas pārbaudīt pienākošos ziņojumus, kas tika sūtīti Austroungārijas varas iestādēm no visdažādākajām vietām. Parādījās daudzas atskaites, starp tām - 1749. gadā izdotā abata Augustīna Kalmē ""Disertācija par spoku, vampīru un garu parādīšanos", "Medicīniskais ziņojums par vampīriem", ko speciāli Austrijas imperatrisei Marijai-Terēzei veica Vīnes galvenais ārsts Žerārs Van Svitens, pāvesta Benedikta XIV Prospero Lambertini "Vampīri zinātnes gaismā" (1749.) un citi darbi.
Ne garīdznieki, ne zinātnieki nespēja izskaidrot šo baigo parādību, kuru turklāt vēl pavadīja poltergeists vampīru upuru mājās. Tāpēc oficiāli visu norakstīja uz "vietējo slāvu un grieķu māņticību". Taču vampīrisms nepazuda, bet turpināja eksistēt (gan ne zem šī nosaukuma) visdažādākajās vietās un tika novērots pat XX gadsimtā. Daudz tādus piemērus es esmu savācis "vampīru grāmatā", kur pirmo reizi pēdējo trīssimts gadu laikā esmu centies šo fenomenu aplūkot zinātniski.
Svētā Harbela brīnums.
Pēc mūsdienu zinātnes priekšstatiem, vampīrs nav mironis, kā to uzskatīja Apgaismības laikmetā, bet gan komatozā stāvoklī nonācis cilvēks, kas apbedīts kļūdas dēļ. Otrie maldi ir mīts, ka vampīrs dzer savu upuru asinis. Patiesībā, kā tika runāts bēl XVIII gs. ziņojumos, no vampīru žņaugiem palika tikai specifiski zilumi, bet pati āda netika bojāta. Mīts par asinīm radās no tā, ka vampīru atrada zārkā, kas līdz pusei bija pilns ar asinīm un bāliem, ļoti kodīgiem, toksiskiem izdalījumiem. Taču tās bija paša vampīra, nevis tā upuru asinis.
Pētījumu gaitā es izdarīju pārsteidzošu atklājumu: daži tā sauktie, svētie pīšļi, kas nesabirst - ir tipiski vampīri. Amerikāniete Džoanna Kerola Krūza grāmatā "Euharistijas brīnumi (The Incorruptibles by Joan Carroll Cruz)" ir aprakstīti 102 "brīnumaini, pīšļos nepāŗvēršanās" gadījumi. Viens no pašiem iespaidīgākajiem - lieliski saglabājušās un asinis izdalošās Libānas Svētā Harbela Makhoufa miesas. Šis maronītu mūks "nomira" 1898. gada 24. decembrī pēc apopleksijas (insulta) lēkmes. Savas dzīves laikā viņš ievēroja stingru ķermeņa disciplīnu: nēsāja drēbes, kas bija austas no rupjas aitu vai kamieļu vilnas, gulēja zemē, ēda reizi dienā (tāpat kā visi pārējie mūki). Pēc Annajas klostera tradīcijām Harbelu apglabāja viņa pēdējā apģērbā, bez zārka un, protams, bez balzamēšanas.
Daudzi atzīst, ka par viņu drīz vien aizmirsa, bet notika viens visai neparasts gadījums. 45 nakšu laikā pēc viņa apglabāšanas (tieši šādā laikā parasti ķermenis pilnīgi sadalās) apkārt kapam tika novērota spēcīga gaisma.
Klostera oficiālās personas palūdza no ordeņa vadības ekshumācijas atļauju. Ekshumāciju veica pēc trīs mēnešiem apkārtējo ciematu iedzīvotāju pūļa priekšā.
Vispār, jāšaubās, ka ekshumācijas iemesls bija tikai vienkārša spīdēšana virs kapa. Vampiroloģijā bieži tiek ziņots par to, ka virs vampīru kapiem ir manīts specifisks starojums, kuru nesajauksi ne ar vienu citu; varbūt, ka tieši tas arī izsauca šaubas. Turklāt, šajā reģionā vampīrisms pat tagad ir visai izplatīts. [ Modernajā pasaulē, kur miroņiem parasti tiek veikta sekcija, par vampīrismu vairs nevar būt ne runas. - tulk. piez.] Nav izslēgts, ka svētais varēja būt vampīrs (par to liecina viņa stāvoklis) un tieši spoku redzējušo cilvēku liecības bija ekshumācijas reālais iemesls.
Tā kā nesen apkaimē bija spēcīgi lijis, kapsēta bija applūdusi, Svēto Harbelu (kas vēl tad svētais nebija) atrada peldošu kapā, kas bija pilns ar netīru ūdeni. Pēc tam, kad ķermeni apmazgāja un pārģērba, ekshumācijas liecinieki ieraudzīja, ka no viņa porām tek laukā kaut kāds šķidrums. To aprakstīja kā sviedru un asins maisījumu, tas ir, asinis un kāds nepazīstams šķidrums lēnām sūcās laukā pa sviedru atverēm. Tam bija specifiski asa smaka, līdzīgs ziedu aromātam, kas rodas sadaloties aminoskābēm, kas arī ir dzīva ķermeņa pazīme. Tā kā šķidruma tecēšana turpinājās, tad Harbelam apģērbu nācās mainīt divas reizes nedēļā. Apģērba daļas, kas bija piesūkušās ar šķidrumu, tika uzskatītas par svētajām relikvijām un skaitījās dziedinošas.
Tā turpinājās līdz 1927. gada jūlijam, kad tika nolemts ķermeni ievietot cinkotā koka zārkā, bet to speciāli izcirstā ailā lūgšanu telpas sienā. Zārku piepacēla uz akmeņiem, lai pasargātu to no mitruma. Svētā Harbela brīnums izsauca pielūgsmi, uz Annaju sāka plūst ļaužu straume. Pat šodien tā nav beigusies, bet kļuvusi vēl masveidīgāka, kaut arī no 1950. gada Harbela ķermeni vairs nerāda publikai. Tā paša gada februārī svētceļnieki ievēroja, ka šķidrums ir sācis sūkties cauri lūgšanu telpas sienai. Tas piespieda mūkus atkal atvērt kapu un redzētais pārsteidza klātesošos, Ķermenis bija lokans, gluži kā dzīvs, uz tā nebija nekādu sairuma pēdu. Turklāt toksiskās vielas bija pārvērtušas miroņa drēbes skrandās, bet zārks bija satrupējis. Šķidrums bija iztecējis tādos daudzumos, ka žūstot bija izveidojis balta pulvera kārtu, kuru tūlīt kā relikviju sadalīja savā starpā svētceļnieki.
Maronītu mūka priekšgājēji.
Te pats īstais brīdis ieskatīties vampiroloģijas arhīvos. Abats Augustīns Kalmē savā traktātā raksta: "Valsts ziņojumos no 1693. - 1694. gadam ir teikts par upiriem, vampīriem un spokiem, kas parādās Polijā (Rečpospoļitā) un - kur ir vairāk ziņojumu - Krievijā. Viņi parādās jebkurā diennakts laikā un nāk dzert dzīvu cilvēku un dzīvnieku asinis - tādos apmēros, ka dažreiz tā sāk tecēt viņiem ārā pa muti, degunu un visbiežāk pa ausīm, bet ķermenis peld asiņu pilnā zārkā... Viens no šādiem vampīriem tika apglabāts pirms trim gadiem; virs viņa kapa bija redzama spīdēšana, līdzīga lampas gaismai, tikai vājāka. kapu atvēra un ieraudzīja cilvēku, neskartu un pēc izskata veselu, tikpat kā jebkuru no mums, kas tur bija klāt. Pēc tam viņu izņēma no zārka; ķermenis nebija pa īstam lokans, taču bija vesels un nebojāts; pēc tam ar kaut ko līdzīgu metāliskam pīķim, apaļam un asam, viņam caurdūra sirdi: no tās sāka tecēt bālgans šķidrums ar asinīm... Pēc tam viņam ar cirvi nocirta galvu un no ķermeņa sāka tecēt tāds pat šķidrums ar asinīm, tikai daudz vairāk, nekā no sirds. Beigu beigās viņu iemeta atpakaļ kapā un uzbēra vēl virsū nedzēstus kaļķus, lai būtu pavisam droši."
Tādā veidā, divos gadījumos, kurus šķir 200 gadi, mēs redzam spīdēšanu virs vampīra kapa, ķermeni, kas peld ar asini pilnā zārkā, un milzīgu neparasta, bālgana šķidruma daudzumu. Starpība tikai tā, ka vienu komā gulošo zvēriski noslepkavoja un apbēra ar kaļķiem, bet otrā - padarīja par svēto. Un abi tie ir vampīri.
Arī citos gadījumos, kad runa nešaubīgi ir par vampīrismu, modernie pētnieki nekad nelieto šo terminu. Piemēram, slavenajā poltergeistā, kas notika Hakasijas Republikā, Askizas ciemā 1994. - 1995. gadā, kad no tā aizgāja bojā vairāki cilvēki, neviens no pētniekiem neatpazina šīs parādības tipiskos vaibstus. To pētīja zinātnieku grupa Jurija Jakličkina vadībā, ar kuru es vēlāk apspriedu tieši šīs parādības vampīriskās iezīmes.
Vampīrismu gandrīz vienmēr pavada poltergeists (tajā skaitā cilvēki pastāvīgi redz vampīra drēbes un mantas, kas "kustās pašas no sevis"). No kapa līdz mājām vampīrs pārvietojas tā saucamās uguns bumbas veidā - līdzīgs veidojums kā lodveida zibens, kuru šodien daudzi jauc ar NLO. Kādā veidā tiek uzturēti vampīra spēki viņa komas stāvoklī - nav skaidrs.
Iespējams, ka tas ir kaut kāds hipotētisks dzīvības spēks, ko zinātne vēl līdz šim nav atklājusi. Vidēji vampīriskā koma ilgst dažus gadus, dažreiz (kā gadījumā ar Harbelu Makhoufu un citiem) - desmitgades, pēc tam cilvēks komā nomirst (bet viņa ķermenis, kas piesūcies ar toksiskām vielām, nesadalās, bet tikai sažūst). Vampīra spoku redz tikai tie cilvēki, uz kuriem fokusēta viņa uzmanība.
Protams, viss šajā fenomenā izskatās dīvaini un noslēpumaini. Tajā pat laikā, tā ir pati labāk dokumentētā anomālā parādība. Raksturīgi ir Žana Žaka Ruso vārdi: "Ja arī pasaulē ir bijis kas patiešāks un pierādīts, tad tas ir stāsts par vampīriem. Nekas nav izlaists: oficiālas atskaites, titulētu personu, ķirurgu, garīdznieku, tiesnešu liecības, acīmredzamība ir pilnīga." Fenomenu Eiropā apraksta jau 900 gadus: no senās tipiskās vampīrisma epidēmijas Anglijā 1190-tajos gados, par kuru sīki pastāstīts Ņuburgas Viljama hronikā "Anglijas vēsture". Liekas, ka 900 gadu laikā būtu varēts , ja ne izpētīt, tad vismaz atzīt, ka šāda problēma pastāv. Taču, ne vien zinātnieki, bet arī daudzi neizzinātā pētnieki uzskata doto fenomenu par pārākpasakainu, dīvainu, neizzināmu. Lūk, kāds paradokss...