Mīts par vampīriem ir radies sirmā senatnē gan Ausrtumu, gan Rietumu kultūrā. Saskaņā ar senēbreju teiku, Ādama pirmā sieva Lilita dzēra vīriešu asinis un uzbruka zīdaiņiem, pārvēršot tos par lilimiem jeb Lilitas bērniem, kas pēc tam arī sāka rīkot asiņainas dzīres. Šo mītu no senatnes mantoja Viduslaiki.
Senajā Grieķijā vampīri bija Hekates bērni, brīnišķi skaistas sievietes, kas apbūra nevainīgos un izsūca viņu asinis. Kā to radinieki citās kultūrās, šie radījumi varēja pieņemt dažādu dzīvnieku izskatu. No to uzbrukumiem cilvēks varēja ciest gan pa dienu, gan naktī. Cits sengrieķu mitoloģijas murgs bija lamija, baigs briesmonis ar gorgonas seju, ilkņiem un čūskas mēli, kas nogalināja bērnus, lai dzertu viņu asinis.
Citu mīta variāciju vidū, kas attiecas uz pēdējiem diviem gadu tūkstošiem, var pieminēt vampīrveidīgu būtni, kas sēja šausmas Amerikāņu indiāņu cilšu vidū, kurai bija piltuves veida mute, kas palīdzēja izsūkt guļošam cilvēkam smadzenes caur ausi; ķīniešu monstru čian-ši ar degošām, zaļām acīm un neiedomājami gariem nagiem, kas radīja stipras sāpes staigājot, tāpēc būtne parasti pārvietojās lēcieniem, uzbrūkot saviem upuriem un noraujot viņiem galvas; indiešu vampīrus, kas parasti uzbruka dzērušiem un garīgi slimām sievietēm, tos gan pārspēja dieviete Kali, ko mocīja tik neciešamas slāpes, ka, neatrodot upuri, tā pati pārplēsa sev kaklu, lai dzertu pati savas asinis; skotu gleistigu, kas pieņēma brīnišķīgas jaunavas izskatu un ar dejas palīdzību noveda vīrieti līdz spēku izsīkumam un pēc tam izdzēra viņa asinis; beidzot, Brazīlijas žararaku, kas nakts melnumā ielīda mājās un dzēra guļošu sieviešu pienu un arī asinis. Var droši teikt, ka nav nevienas kultūras, kur nebūtu mīta par asinssūcējām būtnēm, kam piemita pārdabiskas spējas.
Dabiski (vai precīzāk būtu teikt, pretdabiski), ka šādos apstākļos un pie tik plašas tāda vai citāda veida ticības vampīriem, atrodas daudz reālu cilvēku, kuriem izpaužas klasiski vampīrisma simptomi, kas nostiprināja šo ticību masu apziņā.
Visbaismīgāko, reāli eksistējošo vampīru vidū, jāatzīmē grāfieni Elizabeti Batori (1560-1614); viņas dzimtas pils, kurā viņa nodzīvoja lielāko dzīves daļu, atradās un Ungārijas un Austrijas robežas, mūsdienu Slovākijā. Šausmas, kas tur notika, sākās ar kalpu mocīšanu — par katru vismazāko pārkāpumu Batori sodīja tos ar perversu cietsirdību, aizšuva ciet meiteņu mutes, ja tās iedrošinājās runāt darba laikā, iedzina spraužamadatas aiz nagiem un dūra citās ķermeņa daļās, gremdēja viņas ziemā aukstā upes ūdenī vai pameta sniegā, lejot virsū ledainu ūdeni, kamēr upuri nomira nosalstot.
Reiz viena istabene, sukājot viņai matus, nejauši vienu izrāva un grāfiene iesita meitenei tik stipri, ka viņai uz sejas parādījās asinis, pilieni no tām nokrita arī uz Batori rokas. Kad viņa'sāka tos slaucīt, viņa ievēroja, ka viņas novītusī āda tajā vietā palika tikpat jauna, kā istabenei. Grāfiene tūlīt pavēlēja kalpiem atvest pie viņas visskaistākās jaunavas un pārgriezt viņām rīkles, bet asinis saliet lielā vannā. Pārliecinājusi sevi par to, ka mazgāšanās asinīs atgriež viņai bijušo skaistumu, viņa drīz vien sajuta vēlēšanos pēc jauniem upuriem un tāpēc sūtīja uz tuvāko ciematu savus cilvēkus, kas piedāvāja nevainīgajām, jaunajām skaistulēm istabeņu un kalpoņu vietu. Kad pils apkārtnē sāka atrast līķus bez asinīm, ciemata iedzīvotāji uzreiz saprata, ka pils ir vampīra midzenis. Grāfienei drīz kļuva skaidrs, ka asins vannas vēlamo efektu nedod un viņas uzticības persona-ragana pārliecināja viņu, ka ir nepieciešamas labākas kvalitātes asinis — no tiem, kas pieder augstmaņu kārtai. Ar bagātīgiem solījumiem Batori izdevās iemānīt pilī divdesmit piecas augstdzimušas, bet nabadzīgas meitenes un pēc divām nedēļām divdesmit trīs no viņām jau bija nogalinātas. Viņu pazušana apstiprināja vispārējo pārliecību, ka viņas ir kļuvušas par upuri vampīram un rosināja ciemata iedzīvotājus un vietējo garīdznieku vērsties pēc palīdzības parlamentā. Ungārijas premjerministrs, Batori brālēns, grāfs Turzo ielauzās viņas pilī un atklāja telpu ar sakropļotiem ķermeņiem un ieslodzītas, vairākas meitenes, kas vēl tikai gaidīja nāvi. Viņš pavēlēa izolēt grāfieni vienā no pils istabām un lika aizmūrēt ar ķieģeļiem durvis un logu, atstājot tikai mazu spraudziņu, pa kuru varēja pasniegt ēdienu. Apvainota vismaz 650 jaunu sieviešu un meiteņu slepkavībā, taču neatzinusi savu vainu un nenožēlojusi nodarīto, Elizabete Batori pavadīja šajā ieslodzījumā pēdējos trīs savas dzīves gadus.
Ja vispār ir iespējams nopietni runāt par eksistējošu cilvēku, kuram piemita vampīra nemirstība, tad bez šaubām tas ir sakarā ar Rasputinu, kurš, kā zināms tika nežēlīgi piekauts, saindēts tā, ka tas nogalinātu desmit parastus cilvēkus, viņam daudzas reizes iešāva krūtīs — un neskatoties uz to, viņš palika dzīvs. Tikai pēc tam, kad viņu, ietītu loga aizkarā, iemeta aizsalušā upē, viņš beidzot izlaida garu. Kad Rasputina līķi izvilka no ūdens, viņa sastingušās rokas bija izstieptas uz priekšu, it kā viņš vēl censtos skrāpēt ledu, kas neļāva viņam izpeldēt virspusē. Par nāves iemeslu kļuva nosīkšana, kat arī cekcija konstatēja ķermenī indi un lodes, kurām bija jāizdara sava lieta. Leģendas vēsta, ka vampīriem nepatīk tekošs ūdens un tas liek domāt, ka Rasputina bojā ejas apstākļi parāda vienu no efektīvākajiem paņēmieniem, kā iznīcināt nešķīsteņus.
Pati pazīstamā personība, ko asociē ar mītu par vampīriem, ir Vlads III, iesakts par Uz Mieta Sēdinātāju, Valahijas apgabala valdnieks Viduslaikos, kaimiņos Transilvānijai, mūsdienu Rumānijas teritorijā. Iesaistījies Krusta karos, kas tika izraisīti, lai novērstu Otomāņu impērijas ekspansionismu, viņš vadīja savu karaspēku pret turkiem, cenšoties izsist tos no Donavas krastiem. Cietsirdīgs un pieredzējis karotājs, Drakula guva zināmus panākumus, taču musulmaņu armijas pārāk lielais pārsvars skaitliskā ziņā piespieda viņu atkāpties; atgriežoties savā pilī, viņš lika pa ceļam saindēt visas ieraudzītās akas un nodedzināja paša ciematus, lai turkiem, kas dzinās viņam pa pēdām, nebūtu, ko ēst un ko dzert. Sasnieguši pils apkaimi, sultāna karavīri ieraudzīja abās ceļa malās uz mietiem uzdurtas divdesmit tūkstoš turku gūstekņu galvas un skats bija tik drausmīgs, ka turki attiecās no tālākās pakaļdzīšanās un griezās atpakaļ.
Nav nekādas liecības par to, ka Vlads Uz Mieta Sēdinātājs [viņa valodā — Cepešs — iespējams, no turienes cēlies vārds «cepetis», viņa otra iesauka Drakula nozīmē «pūķis» - t.p.] būtu vampīrs, taču acīmredzamā cietsirdība un Valahijas valdnieka neremdināmā asinskāre (starp viņa upuriem bija, ne vien turku zaldāti, bet arī sievietes, bērni un pat dzīvnieki, kopējais to skaits svārstās no trīsdesmit līdz četrdesmit tūkstošiem) padarīja viņu par ideālu modeli vēlākā Drakulas tēla lomai. To radot, Stokers nostiprināja sava varoņa asociēšanu ar vēsturisko personu, iemitinot grāfu Drakulu pilī, kas ļoti atgādina Vlada nepieejamo kalnu citadeli, ko būvējuši simtiem celtnieku, kas gāja bojā tās būves laikā.
«Drakula» bez šaubām ir visvairāk pazīstamais, taču tālu ne pirmais darbs par vampīru tēmu — tā priekšgājējs ir Džona Polidori «Vampīrs» (1819). Situācijā, kurā radās šī stāsta ideja, kļuvā par vienu no zīmīgākajiem momentiem literatrūrā par pārdabisko. Lords Bairons, lasot priekšā savam draugam Persijam Bišī Šellijam, viņa sievai Mērijai Volstonkraftei Šellijai un savam ārstam, doktoram Polidori Semjuēla Teilora Kolridža vampīru poēmu «Kristabela», piedāvāja katram no viņiem sacerēt tikpat biedējošu stāstu. Tajā pašā vakarā radās doma un tika sākts Mērijas Šellijas «Frankenšteins», bet otrās šķiras beletrists Polidori, iedvesmojies no Bairona idejas, sacerēja angļu literatūrā pirmo garstāstu par vampīru, kas, ak vai, ir pārāk garlaicīga, lai to ievietotu šajā krājumā. [Šellijas vīrs tā arī neko prātīgu neuzrakstīja — t.p.]
Ne viens no šiem darbiem neatstāja kaut cik nopietnu iespaidu uz Stokera «Drakulas» ieceri; šo godu izpelnījās izcilais drūmās literatūras radītājs Šeridāns le Fanī un viņa garstāsts «Karmilla» (1871), tā galvenā varone ir vampirese ar lesbietes tieksmēm, spējīga pārvērsties par milzīgu kaķi — šokējoša Viktorijas laika lasošajai publikai.
Šajā sējumā ir plaši pārstāvēts varenā gotikas pasaule ar piļu un abatiju drupām, kuru guļamistabas un kapenes kalpu par patvērumu vampīriem. Te ir daudzu baznīcu smailes, mākoņi, kas peld uz pilnmēness fona, iznesīgi vīrieši frakās, kas centīsies naktī ietriekt ilkņus kādas brīnumskaistas un nevainīgas, jaunas sievietes kaklā, te būs zārki ar noceltiem vākiem, kas rāda pasaulei savus baismos iemītniekus.
Tomēr vampīri, kā rakstīts šajā grāmatā, var būt visdažādākie, daži no viņiem ārēji atgādina parastus cilvēkus, daži saskaras ar pārsteidzošām, reizēm pat anekdotiskām problēmām, bet daži nemaz nealkst pēc asinīm, viņi cenšas izsūkt saviem upuriem dzīvību vienā vai otrā metafiziskā veidā. Šeit ir savākti stāsti, ko rakstījusi gan vīrieša, gan sievietes roka, te ir stāsti no katra literārā perioda pēdējā pusotrā gadsimtā līdz pat talantīgākajiem mūsdienu rakstniekiem. Te ir labi zināmi, klasiskie stāsti un daudz arī tādu, ko jums iepriekš diezin vai ir nācies lasīt.
Neatkarīgi no tā, vai jūs lasīsiet tos mazām porcijām vai arī sarīkosiet ilgstošas dzīres, mēs ceram, ka jūs gaida velnišķīgi zobaina lasāmviela.