Pasaulē visnelāgākā reputācija

Drakula arī mūsdienās ir rumāņu tautas nacionālais varonis un svētais, ko godā vietējā kristiešu baznīca. Bet jau pats šis vārds – Drakula – izskan šaušalīgi, un tā dēvē visu šausmu filmu par vampīriem ciltstēvu. Varētu likties, ka viņš ir visīstākais elles izdzimums, taču patiesībā viņš bija savam laikmetam parasts valdītājs, turklāt savā ziņā izcilnieks tieši savu rakstura īpašību dēļ, un šajā buķetē cietsirdība patiešām nebija gluži pēdējā vietā.

Tiesa, pēc kristiešu baznīcas, Staļina, Hitlera vai Pola Pota zvērību mērogiem visas tās šausmas, kas piedēvētas Drakulam, patiesībā ir ļoti sīkas. Turklāt jau tajā laikā viņam šajā ziņā bija itin cienījami konkurenti, piemēram, Tamerlans, kurš pasaulē bija plosījies aptuveni pirms pusgadsimta, kā arī citi, kuri dažādu iemeslu dēļ nav izpelnījušies tik lielu vēsturnieku un literātu ievērību.

Neskatoties uz to, tieši Drakula cilvēku masu apziņā pārvērties par briesmoni, kuram nav iespējams sameklēt līdzīgos. Pētnieki apgalvo: ja sasummē visu Drakulam veltīto filmu tirāžas un to noskatīšanās skaitu, tas katrā ziņā pārspēj visus tos rekordus, kādus varētu izraisīt citi iepriekš minētie ļaundari, ieskaitot arī krievu caru Ivanu IV jeb Bargo, kurš bija daudz mācījies no Drakulas un lielā mērā pārspējis savu skolotāju.

Skopo faktu un pietiekami daudzo izdomājumu gūzmā nav viegli orientēties, patiešām. Praktiski nevienam vēsturiskajam avotam šajā gadījumā lāgā uzticēties nevar, taču mūsdienu pētnieki veikuši vairākus mēginājumus gūt iespējami ticamāko priekšstatu par to, kas un kāds bijis šis cilvēks, vārdā Drakula.

Pārliecinoši lielākā daļa pētnieku pauž, ka angļu okulista un rakstnieka Brema Stokera izdomāto Drakulu nevas saistīt ar 15.gadsimta Valahijas valdnieku un rumāņu tautas nacionālo varoni, lai gan pašā romānā pat ir gluži konkrēta atruna par šo it kā pastāvošo prototipa un varoņa saikni, tomēr visos mūslaiku sacerējumos un jo īpaši kinofilmās šādus smalkumus neviens nav pat centies ievērot. Katrā ziņā Stokera romāna personāžs radījis gūzmu dažādu inscenējumu un arī turpinājumu – laika gaitā uzradušies neskaitāmi Drakulas dēli un meitas, kā arī viņu sāncenši: grāfs Morā, grāfs Orloks, grāfs Alukards, grāfs Jorga Blekula un citi, bet visi “grāfi” un vampīri.

Apzīmējums “Tepešs”, ko vizbiežāk lieto saistībā ar Drakulu, ir tikai iesauka, turklāt viņa paša dzīves laikā rumāņu valodā tāds vārds nemaz vēl nebija pazīstams. Iespējams, vēl pirms viņa bojāejas šādā vārdā viņu dēvējuši turki, tiesa, turku valodā tas skan citādi – “Kazikli”. Pētnieki pauž, ka Drakula nav īpaši iebildis pret šo turku piešķirto apzīmējumu. Tikai pēc viņa nāves to pārtulkoja rumāņu valodā, sākot plaši lietot, un tas arī iegājis vēsturē.

Drakulas ģimene

Oficiālie avoti pauž, ka Drakula piedzima 1431.gada novembrī vai decembrī Sigišoarā. Vēsturnieki ir piesardzīgāki un min periodu, kad tas varētu būt noticis – no 1429. līdz 1431.gadam. saistībā ar šo periodu ir dažādi apsvērumi. Viens pauž, ka ir precīzi zināms fakts: 1442.gadā Drakulas vecākajam brālim Mirčam bija jau 14 gadu. Otrs saistīts ar Drakulas pirmo valdīšanas periodu Valahijā: tā sākās 1448.gada novembrī, un tad varēja iztikt bez reģenta, kas nozīmē tikai to, ka tajā brīdī Drakula jau bijis pilngadīgs.

Drakulas tēvs Vlads II bija vācu nācijas Svētās Romas imperatora Luksemburgas Sigismunda protežētais Valahijas troņa pretendents, dzīvoja Transilvānijas pilsētā Sigišoarā, netālu no robežas ar Valahiju (Muntenliju), un kopš 1431.gada vija elitārā beuinieku Drakona ordeņa loceklis. Šo ordeni 1408.gadā bija izveidojis pats imperators Sigismunds. Drakona ordeņalocekļi par savu galveno uzdevumu uzskatīja pareizticības aizstāvēšanu no “nepareizajiem”. Katrā ziņā ordeņa nosaukums ir ļoti cieši saistīts ar Balkānu tautu senajiem ticējumiem, kuros pūķis jeb drakons parasti ir labais personāžs – dzimtas aizstāvis, varonis, kurš uzvar dēmonus.

Ordeņa locekļiem bija tiesības valkāt kaklā medaljonu ar drakona atveidu. Drakulas tēvs cītīgi nēsāja šo ordeņa zīmi, kā arī lika kalt to uz savām monētām un atveidot uz jaunbūvējamo dievnamu  sienām, drakulas tēvs, pateicoties tam, ka iestājās Drakona ordenī, iemantoja dzimtas vārdu “Drakuls” (tieši tā – bez “a” burtiņa beigās), kas vēlāk mantojuma kārtā pārgāja arī viņa dēliem, galotnē pievienojot “a” vai “ja”, kas pauda par piederību dzimtai. Kņazam Vladam II bija trīs dēli, no kuriem īsteni slavens kļuva viens, kuru pasaule joprojām pazīst kā Drakulu.

Bērnība

Par Drakulas jaunību zināms ļori maz, lai gan, kā uzsvēruši pētnieki, savā ziņā par salīdzinoši vairāk nekā par daudziem citiem viņa vairāk vai mazāk slaveniem laikabiedriem. Droši zināms tas, ka Drakula jau kopš bērnības vēl bez ungāru un senslāvu valodas pratis arī latīņu un vācu valodu, apguvis eirpoeisko militāro apmācību, bet, esot turku sultāna gūstā kā tēva labprātīgi nosūtīts ķīlnieks, labi apguvis turku valodu. Vēlāk visas šīs un vēl citas iegūtās zinības viņš visnotaļ radoši izmantojis praksē. Pētnieki pauž, ka Drakulas sarakstes latīņu valodas stils esot vienkārši lielisks. Savukārt par daudzajām pār turkiem gūtajām militārajām uzvarām viņš var pateikties tieši tam, ka labi bija izpratis ienaidnieka uzvedības smalkākās nianses.

Zīmīgi, ka 15.gadsimta sākumā Sisišoarā, Skārdnieku ielā 5, uzceltais nams joprojām tur atrodas un piesaista tūristu uzmanību, jo leģenda vēsta, ka tieši šajā namā dienas gaismu ieraudzījis zēns, kuram piešķīra tādu pašu vārdu, kāds bija viņa tēvam – Vlads. Protams, pilnība nav zināms, vai Drakula patiešām piedzimis tieši šajā vietā, taču gluži droši zināms, ka tajā no 1431. līdz 1436.gadam dzīvojusi viņa ģimene: tēvs, māte, Drakula un viņa vecākais brālis. Šajā namā saglabājusies freska no 15.gadsimta, un tajā attēloti Drakulas vecāki. Tāpat zināms, ka tieši šajā namā Drakulas tēvs bija ierīkojis monētu darbnīcu, kurā kala zelta naudu ar drakona attēlu.

Tomēr vēl joprojām ir daudz neskaidrību par to, kā tieši ritējusi Drakulas ģimenes dzīve. Piemēram, zināms, ka 15.gadsimtā Sigišoarā vēl nebija neviena pareizticīgo dievnama, jo lielākā daļa tās iedzīvotāju bija katoļi. Līdz ar to nav skaidrs, kā Drakulas ģimene, kurā visi tātad bija pareizticīgie, izkūlās no šīs situācijas. Viena no grūti pārbaudāmām versijām vēsta, ka Drakulas tēvs kā pārticis cilvēks algojis kādu pusslepenu pareizticīgo garīdznieku, kurš viņiem noturējis mājas dievkalpojumus, uzklausījis grēksūdzes un tamlīdzīgi. Katrā ziņā gluži neiespējami tas nav.

Tieši tāpat nav iespējams precīzi konstatēt, tieši kad mazais Drakula un viņa vecākais brālis sāka iegūt izglītību, lai gan, piemēram, pirmās svešvalodas – ungāru un senslāvu – viņi abi apguva tieši Sigišoaras dzīves periodā, jo citādi šajā vietā nemaz nebūtu iespējams dzīvot.

1436.gadā Drakulas tēvs ieguva Valahijas valdnieka troni un tā paša gada rudenī pārveda ģimeni no Sigišoaras uz Tirgovišti, kas tajā laikā bija Valahijas galvaspilsēta.

Izglītošanās un mācības

Tā kā Valahija tajā laikā, līdzīgi daudzām citām reģiona valstīm, bija piesaistīja Bizantijas kultūrai, pētnieki uzskata, ka arī Drakulam vajadzēja saņemt bizantiešu tradīcijām atbilstošu izglītību. Tai bija trīs pakāpes: sākotnējā, vidējā un augstākā. Sākotnējo izglītošanu pabeidza 12 gadu vecumā, vidējo – līdz 17 gadu vecumam. Savukārt bizantiešu tradīcijai atbilstošu augstāko izglītību Drakula saņemt nevarēja, jo aptuveni 14 gadu vecumā kā ķīlnieks gūsteknis nonāca sultāna galmā Stambulā.

Zināms, ka tajā laikā sākotnējās izglītības ietvaros apguva gramatiku (šajā gadījumā, starp citu, - slāvu gramatiku), runas mākslu jeb retoriku, aritmētiku un dievzinības pamatus. To apstiprina vairāki vēsturiskie dokumenti. Savukārt vidējā izglītība iekļāva apmācību vēl dažās papildu jomās, tostarp arī astronomijā un ģeometrijā, ko mācīja atbilstoši Aristoteļa darbiem, jo jau 11. vai 12. gadsimtā atsevišķi Aristoteļa darbu fragmenti bija iztulkoti senslāvu valodā. Nav droši zināms, vai Drakula cītīgi mācījās visus tos priekšmetus, ko paredzēja bizantiešu izglītības tradīcijas vidējā pakāpe, taču viņam neizbēgami nācies apgūt priekšmetu, kas neietilpa bizantiešu programmā, proti – kara mākslu.

No 1437.gada augusta līdz 1439.gada augustam Drakulam uzradās vēl viens brālis, vārdā Radu. Drīz pēc tam mirusi Drakulas māte. Tēvs ātri vien apņēmis jaunu sievu, vārdā Kolcuna, un viņa kļuva par māti vēl vienam Drakulas brālim, kurš vēlāk tapa pazīstams kā Vlads Mūks.

Pie turkiem

12 – 14 gadu vecumā Drakulu kopā ar jaunāko brāli nosūtīja kā ķīlnieku pie turkiem, un viņi tur sabija aptuveni četrus gadus. Pētnieki secinājuši, ka, visdrīzāk, tieši šis fakts nopietni iespaidojis Drakulas psihi, proti, pamatīgi to pabojājot. Katrā ziņā kopš tā laika par viņu izteikušies kā par ārkārtīgi nelīdzsvarotu cilvēku ar gūzmu dīvainu paradumu un ideju.

Tiesa, dažādās publikācijās Drakulas rakstura maiņa jeb nobriešana un viņa dzīve tajā periodā aprakstīta un vērtēta atšķirīgi. Viena daļa autoru raksta, ka Turcijā Drakulu ik dienu apdraudējusi nāves ēna, mocības un pazemojumi. Savukārt citi ir pārliecināti, ka šajā laikā viņš ne reizi nav bijis pakļauts ne fiziskai, ne psiholoģiskai vardarbībai, vēl vairāk – daudzi uzskata, ka patiesībā liela daļa turku dzīves organizācijas Drakulam iepatikusies un viņš to labprāt pieņēmis.

Lielākajā daļa avotu saistībā ar šo Drakulas dzīves posmu figurē divi populārākie apgalvojumi. Pirmais pauž, ka Turcijā Drakulu mēģinājuši vardarbīgi pievērst islāma ticībai un tieši tāpēc viņa raksturs šajos gados tik ļoti mainījies. Otrs apgalvojums savukārt vēsta par Drakulas psihes sašķobīšanos saistībā ar to, ka jaunais turku troņmantineiks Mehmeds pakļāvis un seksuāli izmantojis Drakulas jaunāko brāli.

Jāatzīst – ne viens, ne otrs apgalvojums nav neiespējams, taču vienlaikus tie arī nav neapgāžami pierādījumi. Par spīdzināšanu. Lai Drakulu pievērstu islāmam, vēstures avoti vispār klusē, taču saistībā ar Mehmeda un Radu attiecībām ir vismaz viens vairāk vai mazāk vērā ņemams avots – grieķu vēsturnieks Laoniks Halkokondils vēsta, ka ap 1450.gadu tādas patiešām esot bijušas, taču vienlaikus atzīst, ka tajā laikā Drakulas raksturs jau bija piedzīvojis izmaiņas un tāds arī nostiprinājies.

Turcijas sultāna galma tikumi

Par viduslaiku musulmaņu šaušalīgajiem nāvessodiem sarakstīta gūzma grāmatu. Uzskatāmības nolūkā šeit var minēt tikai dažas šķietami nenozīmīgas, atbilstoši tiem laikiem pat pilnībā ikdienišķas epizodes, kuru aculiecinieks bijis Drakula.

Pirmā epizode – par sultāna žēlsirdību. Viens no vasaļu kņaziem sarīkojis sacelšanos, tādējādi nolemjot nāvei divus savus dēlus ķīlniekus. Zēni ar sasietām rokām atvesti līdz troņa pakājei, kur sultāns žēlsirdīgi paziņojis, ka izlēmis mīkstināt sodu. Tad pēc valdītāja mājiena viens no miesassargiem janičāriem ar durkli izdūris zēniem acis. Zīmīgi tas, ka šajā gadījumā vārds “žēlsirdība” lietots pilnīgi nopietni.

Otrā epizode – par gurķiem. Viesmīlīgie turki gūstā turēto Balkānu prinču galdā pasniedza viņiem ierastos dārzeņus. Bet reiz atklājies, ka no dobēm pazuduši vairāki gurķi. Atbildīgā vezīra veiktā izmeklēšana nedeva nekādus rezultātus. Aizdomas par nodarīto vispirms krita uz dārzniekiem, tāpēc pieņēma šķietami saprātīgu lēmumu: pārbaudīt, kas viņiem vēderā. Sultāna galmā netrūka “speciālistu” vēderu uzšķēršanā, tāpēc vezīra vēlmi nekavējoties izpildīja. Par laimi, uzticamajam sultāna kalpam šī spīdošā doma deva vajadzīgo apstiprinājumu: piektajā pēc kārtas uzšērstajā vēderā atrada gurķu gabaliņus. Par to vainīgajam nocirta galvu, savukārt pārējiem žēlsirdīgi atļāva pamēģināt izdzīvot.

Saistībā ar nāvesspdu, uzsēdinot uz mieta ar noasinātu galu, ko izgudrojuši jeb vismaz pirmie sākuši masveidā lietot tieši turki, var piebilst, ka šī “izklaide” osmaņu impērijā bija teju vai ikdienas parādība. Viena vai vairāku nelaimīgo nāve bija kā obligāts prologs kādai vēl vērienīgākai asiņainai drāmai.

Nav grūti iedomāties, kas plosījās pusauga zēna dvēselē, tik bieži tajā visā noskatoties. Taču vienlaikus viņš arī pamatīgi nocietinājās, iemācoties apslēpt savas patiesās jūtas, jo sāka izjust nevaldāmu ienaidu pret turkiem. Gan Drakula, gan Valahijā saimniekojošais viņa tēvs bija pārliecināti – tā tas ir tikai pagaidām, mūžīgi tā nebūs.

Taču laikam jau visnopietnāk tobrīd Drakulu ietekmēja ziņa par tēva un vecākā brāļa bojāeju 1446.gada decembrī, kas notika ar turkiem nesaskaņota ungāru sarīkota valsts apvērsuma rezultātā. Ungāru karalis lika Drakulas tēvam bocirst galvu, bet brāli Mirču apraka dzīvu...

Pirmā valdīšana

Šā iemesla dēļ turki Drakulu atbrīvoja no gūsta, iesēdinot Valahijas valdītāja tronī. 1448.gadā jaunais Drakula ar turku vienību, ko viņam labvēlīgi bija aizdevis sultāns, iegāja Valahijas galvaspilsētā Tirgošvitē. Viņš acumirklī uzsāka izmeklēšanu saistībā ar tēva un brāļa nogalināšanu, noskaidrojot, ka vismaz septiņi viņa tēvam kalpojošie bajāri atbalstījuši vēlāko ungāru ielikteni Valahijas tronī kņazu Vladislavu, par to pretim saņemot dažādas dāsnas dāvanas.

Taču jau pēc dažiem mēnešiem Ungārijas valdītāja Jānoša Huņadi ietekmē Drakula bija spiests pamest troni. Bija jālūdz patvērums pie sabiedrotajiem Moldāvijā, taču tur drīz iesākās juku laiki, kuros gāja bojā Moldāvijas valdītājs, Drakulas onkulis. Viņš atkal bija spiests bēgt un turpmākos gadus pavadīja Transilvānijā pie pašas Valahijas robežas.

Atgriešanās Valahijā

1456.gadā Drakula sagaidīja savu stundu un atgriezās dzimtenē, ieņemot Valahijas valdītāja troni. Viņam uzreiz nācās sastapties ar spēcīgu bajāru pretdarbību, kuri nevēlējās atļaut jaunajam valdītājam ieturēt vienotu politisko līniju. Drakula uzsāka ar viņiem nesaudzīgu cīņu. Turklāt bajāri bija arū labvēlīgi noskaņoti turkiem, ko savā ziņā var labi saprast: sultāna vietvalži neapdraudēja seno dzimtu privilēģijas, vien tikai pieprasīja laikus samaksāt nodevas. Neviens no bajāriem pat negrasījās karot ar sultānu, savukārt nodevu smagums uzgūla visas nācijas pleciem. Satraukti par jaunā valdnieka iecerēm bajāri sāka vīt intrigas. Taču, izrādās, jaunais Drakula jau bija tam sagatavojies un, tiklīdz opozīcija bija noformējusies, sāka rīkoties, turklāt pretiniekiem negaidītā enerģijā un vērienā.

Piemēram... Saistībā ar kārtējiem svētkiem Drakula uzaicināja pie sevis uz galvaspilsētu Tirgovišti visas augstākās valahiešu aristokrātiskās virsotnes. Neviens no ielūgtajiem bajariem nenoraidīja uzaicinājumu, nevēloties ar atteikumu lieki demonstrēt neuzticību vai naidīgumu. Turklāt pats uzaicināto kopskaits it kā apliecināja viņu visu drošību. Kā var spriest pēc fragmentāri izdzīvojušajiem hroniku pierakstiem, dzīres patiešām bijušas lepnas un ritējušas ļoti jautri. Tikai pats noslēgums gan bijis neparasts: kopumā 500 uzaicinātos bajārus pēc Drakulas pavēles uzsēdināja uz mietiem, kamēr vēl neviens nebija paspējis atskurbt. Tādējādi “iekšējā pretinieka” problēma arī bija atrisināta uz visiem laikiem.

Drakula apbruņoja brīvos zemniekus un pilsētniekus, lai spētu efektīvāk cīnīties gan pret iekšējo, gan ārējo apdraudējumu. Savas īsās valdīšanas sākumā Drakulas pakļautībā bija aptuveni 500 000 cilvēku. Ir versija, ka sešu valdīšanas gadu laikā (1456. – 1462.) Drakula iznīcinājis aptuveni 100 000. Tiesa, daudzi pētnieki uzskata, ka šis skaitlis vērtējams kā ļoti pārspīlēts.

Karošana

Tad pienāca kārta attiecībām ar turkiem. Jaunā valdnieka sirdī bija uzkrājies milzīgs ienaids pret viņiem, viņš burtiski dega neatvairāmā vēlmē saviem “skolotājiem” nodemonstrēt to, cik labi apguvis visas viņam sniegtās mācības sultāna galmā. Bija pienācis mirklis, kad Drakula beidzot varēja nomest viltus padevības masku.

1461.gadā Drakula pārtrauca nodevu maksāšanu. Tas jau bija atklāts izaicinājums. Tā kā bērnu viņam nebija, nevarēja būt arī nekādu ķīlnieku, turklāt sultāns izrādīja pārsteidzošu vieglprātību, aprobežojoties ar to, ka vispirms nosūtīja uz Valahiju aptuveni tūkstoš karavīru lielu soda vienību, kuras uzdevums bija atvest uz Stambulu nepaklausīgā vasaļa galvu, lai tas kļūtu par biedinājumu citiem.

Taču sanāca gluži citādi. Turki veica mēģinājumu ievilināt Drakulu lamatās, taču beigās paši nokļuva aplenkumā un bija spiesti padoties. Gūstekņus nogādāja Tirgovištē, kur viņus visus sodīja ar nāvi, uzsēdinot uz mietiem. Visu tūkstoti vienas dienas laikā! Hronikas vēsta, ka Drakula pat iecērojis punktuālu hierarhijas principu: vienības komandierim bija īpaši sagatavots miets ar zelta uzgali... Tad satracinātais sultāns nosūtīja uz Valahiju 30 000 karavīru lielu karaspēku. 1462.gada 17.jūnijā Drakula sakāva arī šos turkus ar pašu sultānu MehmeduII priekšgalā.

Taču jau drīz Drakulam uzradās jauns draudīgs pretinieks: neatlaidīgā un piesardzīgā bagāto Transilvānijas pilsētu koalīcija. Tālredzīgie sakšu tirgoņi, kurus bija satraukusi Drakulas bezbailība, Valahijas tronī vēlējās redzēt kādu rāmāku valdnieku. Turklāt viņiem arī nebija izdevīgs atklāts un vērienīgs Valahijas un osmaņu impērijas karš. Bija acīmredzami, ka sultāns neparko nesamierināsies ar sakāvēm, un turkiem resursi bija milzīgi, tāpēc bija sagaidāmas jaunas kaujas jeb aktīva karadarbība. Bet tajā gadījumā, ja visas Balkānu zemes aptvers šāds ugunsgrēks, nespēs paglābties arī Transilvānija. Un tam visam bija tikai viens iemesls – apņēmīgais Valahijas valdnieks Drakula.

Tā, apsverot situāciju, transilvānieši uzsāka diplomātisku kampaņu, lai novāktu Drakulu no politiskās skatuves. Turklāt transilvānieši saziņā ar pašu velnu, kā uzskatīja Drakula, turpināja dzīvi tirgoties ar turkiem. Tādu nekaunību nebija iespējams paciest, tāpēc Drakula uzsāka jau trešo karu – viņa armija devās uz ziemeļiem.

Un tirgoņiem nācās smagi samaksāt par saviem mēģinājumiem novākt kaimiņzemes valdītāju. Drakula ar uguni un zobenu izstaigāja viņu plaukstošos līdzenumus, bet pilsētas ieņēma triecienā. Šesburgas iedzīvotāji 500 savus augstdzimušos pilsoņus varēja aplūkot uzsēdinātus uz mietiem galvenajā laukumā.

Drakulas novākšana

Taču faktiski jau satriektais pretinieks tomēr pamanījās dot Drakulam negaidītu triecienu. To, kas nebija pa spēkam turku armijai, iespēja paveikt mazskaitlīgs, taču visai ietekmīgs bagātnieku slānis – Zībenbirgenes tirgoņu elite. Viņi izmantoja mūsdienās labi pazīstamo informatīvā kara metodi, ko dēvē par “sabiedrisko viedokli”. Tā tapa pamflets, kurā it kā anonīmi autori izkropļotā veidā vēstīja par Drakulas darbībām. Turklāt pamfletā bija detalizēti aprakstītas nianses saistībā ar Drakulas it kā “viltīgajiem plāniem” pret Ungārijas karaļvalsti.

Šie apmelojumi deva gaidīto rezultātu. Drakulas tēls izraisīja pamatīgu sašutumu visos Eiropas valstu un valstiņu galmos, savukārt Ungārijas karalis Dans III pārskaities sāka rīkoties. Turklāt viņam talkā nāca izdevīgs gadījums. 1462,gadā turki atkal iebruka Valahijā un pēc aplenkuma ieņēma Drakulas citadeli – Poenari cietoksni, to pilnībā izpostot. Gāja bojā arī Drakulas sieva.

Drakula nebija gaidījis šādu uzbrukumu, tāpēc nepaspēja sapulcināt visu savu karaspēku. Viņam nācās bēgt uz ziemeļiem, kur Danam III izdevās viņu sagūstīt un ieslodzīt kazemātā. Un tikai pēc 12 gadiem, kad Ungārijas karalis bija pārliecinājies, ka Drakula kļuvis padevīgs, viņš gūstekni atbrīvoja, vienlaikus izplatot baumas, ka Drakula ne tikai atmetis savu lepnību, bet arī pareizticību nomainījis pret katoļticību.

1476.gada rudenī Drakula atkal atgriezās Valahijā. Šajā laikā bajāri bija pamatīgi nostiprinājušies un viņiem izdevās sagraut Drakulas vienību. Valahijas valdnieks atkal nokļuva Dana III varā, taču bajāri pieprasīja viņu izdot, un Ungārijas karalis piekrita. Tādējādi Drakulas liktenis šķita beidzot pilnībā izlemts. Tiesa, viņš tomēr pamanījās izbēgt un gāja bojā kaujā, nevis kaunpilnā nāvē, kas viņam jau bija sagatavota. Vēlāk, atrodot Drakulas līķi, bajāri pašrocīgi to sakapājuši gabalos un izmētājuši visapkārt. Bet leģenda vēsta, ka Snagovas klostera mūki rūpīgi salasījuši visus gabaliņus un apglabājuši to vienuviet zemē. Tiesa, kāda cita versija vēsta, ka kaujā ar turkiem Drakula noturēts par turku, un šīs pārskatīšanās dēļ viņu nodūtuši paša kareivji, kuri gan tūlīt pamanījuši savu kļūdu, taču bijis jau par vēlu.

Asins dzeršana

Atbilstoši jau minētajam vācu dokumentam Drakula kā valdītājs izcēlies ar prātam teju vai neaptveramu cietsirdību. Saistībā ar to, kāpēc viņam vēsturiski piedēvētas vampīra īpašības, pastāv vairākas versijas. Viena no tām pauž, ka leģenda laika gaitā transformējusies no pastāstiem par viņa asinskāro iedabu. Ar nākamo leģendu jau ir kādu nieku sarežgītāk, jo tā saistīta ar reliģiskiem murgiem.

Karpatu tautām ir ticējums: no savas ticības atteicies pareizticīgais (visbiežām, pārejot katoļticībā) neizbēgami kļūst par vampīru. Ir pilnīgi iespējams, ka šāda ticējuma nostiprināšanos noteica savdabīgas “kompensācijas” mehānisma konstrukcijas: pareizticīgais, lai arī atbilstoši kristiešu shēmām saglabāja tiesības mieloties ar Kristus miesu jeb tātad piekļuvi tā dēvētajam dievgaldam, pārejot katoļticībā, atteicās no sava galvenā elka asins dzeršanas, jo raugi, katoļiem pastāv dubulta šī pielaide dievgaldam jeb tā dēvētā klīra privilēģija. Līdz ar to attiecīgi savu ticību nomainījušajam tipāžam bija jātiecas kompensēt “zaudējumus”, un, tā kā šāda ticības maiņa nevarēja iztikt bez velna iejaukšanās, tad arī šo “kompensācijas” mehānismu izvēlējās, sekojot tam, ko iesaka šis velns.

Tiesa, tā arī nav atrasta neviena dokumentāra liecība tam, ka Drakula jebkad būtu mainījis savu ticību. Turklāt daudziem pētniekiem tas arī šķiet vairāk nekā neiespējami, jo tādā gadījumā Drakula nekavējoties zaudētu tiesības pretendēt uz Valahijas troni.

Kā valdīja Drakula

Kā valdītājs Drakula vispirms ievēroja īstens patriotisma principus – cīņa pret iebrucējiem, amatniecības un tirdzniecības attīstīšana, noziedzības apkarošana. Un visās šajās jomās Drakula īsā laika sprīdī spēja gūt ļoti iespaidīgus panākumus. Saglabājušas hronikas vēsta par to, ka viņa valdīšanas laikā varēja kaut kur nomest zelta monētu, lai pēc dažām nedēļām tu varētu paņemt neskartu tajā pašā vietā – neviens nebūtu uzdrošinājies piesavināties svešu zeltu vai pat vispār tam pieskarties.

Un tas notika zemē, kur burtiski vēl tikai pirms dažiem gadiem zagļu un klaidoņu bija tik pat daudz, cik mājokļos apmetušos cilvēku – gan zemkopju, gan pilsētnieku! Kā gan varēja notikt teju vai neiespējamas pārmaiņas? Izrādās, ļoti vienkārši – to sasniedza ar Valahijas valdītāja konsekventi īstenoto plānveida sabiedrības attīrīšanu no”asociālajoem elementiem”. Tiesas tajā laikā bija ļoti ātras un vienkāršas: gan klaidoni, gan zagli, neatkarīgi no tā, ko viņš bija piesavinājies, gaidīja vai nu sārts, vai galvas nocērtamais bluķis. Jāpiebilst, ka tāds pats liktenis bija paredzēts visiem čigāniem, neglābjamiem zirgu zagļiem un vispār izlaidīgiem un neuzticamiem ļaudīm.

Drakulas laikā tieši upura uzsēdinašana uz noasināta mieta bija galvenais nāves soda veids, taču ne jau gluži viņš to izdomājis. Bet var atzīt, ka Drakula šo paņēmienu izmantoja ļoti vērienīgi – galvenokārt sēdinot uz mieta sagūstītos turkus un čigānus. Taču tas pats liktenis varēja piemeklēt ikvienu, kurš pieķerts kādā noziegumā. Pēc tam, kad tūkstošiem zagļu gāja bojā uz mietiem vai arī sadega sārtu liesmās pilsētu laukumos, vairs praktiski neradās jauni veiksmes meklētāji šajā lauciņā.

Un šajā ziņā Drakula pat ir izceļams, jo viņš nedeva atlaides nevienam, pilnīgi neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa. Ikvienu, kuram gadījās tā nelaime izraisīt valdnieka dusmas, sagaidīja vienāds liktenis. Un Drakulas metodes izrādījās arī visnotaļ efektīvs ekonomiskās darbības regulētājs, proti, pēc tam kad vairāki tirgoņi, kuri bija pieķerti nelegālā tirdzniecībā ar turkiem, izlaida garu, sēžot uz mietiem, šajā teritorijā pienāca gals jebkāda veida sadarbībai ar “Kristus ticības ienaidniekiem”.

Attieksme pret Drakulu pašā Rumānijā gan agrākos laikos, gan mūsdienās allaž atšķīrusies no tās, kāda valdīja citās Eiropas valstīs. Arī mūsdienās daudzi rumāņi Drakulu vispirms uzskata par savu nacionālo varoni, kurš par tādu kļuva valstij visbūtiskākajā  jeb pašā tapšanas brīdī, lai gan faktiski tā iesākās jau 14.gadsimta pirmajās desmitgadēs. Tajā laikā kņazs Basarabs I izveidoja nelielu neatkarīgu kņazisti Valahijas teritorijā. Viņa 1330.gadā gūtā uzvara kaujās ar ungāriem, kas tolaik valdīja Donavas apkaimes zemes, nostiprināja viņa tiesības.

Tad iesākās pailga, nogurdinoša cīņa ar lielajiem feodāļiem – bajāriem. Savās dzimtmuižās pieraduši pie neierobežotas varas, viņi apņēmīgi turējās pretim centieniem nodibināt centralizētu valsts pārvaldes varu. Turklāt, atkarībā no politiskās situācijas, viņi nenoniecināja ne ungāru-katoļu, ne turku-musulmaņu palīdzību. Aptuveni pēc 100 gadiem tieši Drakula beidzot pārtrauca šo savā ziņā nožēlojamo praksi, tādējādi uz visiem laikiem likvidējot separātisma problēmu Valahijā.

Drakulas nāvessodi

Vēstīts, ka neskaitāmi lielajam daudzumam uzasināto mietu, uz kuriem uzsēdināti dzīvi cilvēki, bija piešķirtas dažādas ģeometriskas formas – visas, kādas vien pats Drakula spējis iedomāties. Eksekūvijām bijušas dažādas nianses: vieniem upuriem mietu iedzina caur aizmugures atveri, turklāt pats Drakula personīgi esot sekojis tam, lai dažkārt mieta asais gals nebūtu pārlieku noasināts, proti, lai liela un strauja asiņošana pārāk ātri nepārtrauktu sodāmā mokas. Katrā ziņā Drakulam esot paticis, ja sodāmā šausalīgās mokas turpinās vairākas dienas. Nepilnīgi noasinātais miets parasto vienas pusotras dienas vietā lika upurim uz tā mocīties četras piecas dienas...

Savukārt citiem upuriem mietus iedzina caur rīkli, novietojot viņus ar kājām gaisā. Vēl citus uzdūra uz nabas vai, izņēmuma kārtā, uzreiz tieši sirdī. Aprakstīti arī gadījumi, kad sods izpildīts, cilvēkus dzīvus izvārot lielā katlā, novelkot ādu, publiski nožņaudzot un tamlīdzīgi.

Drakula esot centies noasināto mietu garumu samērot ar sodāmā cilvēka sociālo rangu, tādējādi, piemēram, bajārus izvietoja uz augstākiem mietiem nekā parastos cilvēkus, un tādā veidā pēc šādām uz mietiem uzsprausto cilvēku instalācijām varēja jau no attāluma spriest par sodīto cilvēku sociālo stāvokli.

Laikmeta nosacījumi

Lai iespējami labāk saprastu gan laikmetu, gan arīto, kāpēc par Drakulu vēsturiski izveidojies tik nelāgs priekšstats, jāielūkojas Valahijas kaimiņzemēs, īpaši vienā no tām, kurai piemitusi izšķirošā loma Drakulas liktenī.

Mūsdienās uz ziemeļiem no Bukarestes vairāku desmitu kilometru platībās plešas bezgalīgi kukurūzas lauki. Taču Drakulas laikā tur šalkoja varens mežs – no Donavas līdz pat Karpatu piekājēm pletās gadsimtiem ilgi augušu koku zaļojošo lapotņu jūra. Bet aiz tās sākās zemkopībai izmantojama plakankalne. Sakši un ungāri jau kopš seniem laikiem tiecās iegūt sev šo bagātīgo un brīvo novadu, auglīgo zemi, ko mo iespējamiem ienaidnieku uzbrukumiem aizsargā biezs mežs un kalnu grēdu atradzes.

Ungāri šīs vietas dēvēja par Transilvāniju jeb “valsti viņpus mežiem”, bet sakšu tirgoņi, kuri tur bija uzbūvējuši nostiprinātas pilsētas, ko kopumā dēvēja par Zībenbirgeni jeb Septiņpilsētu. Uz šīm vietām saplūda aizvien vairāk cilvēku, un burtiski tikai nepilna pusgadsimta laikā Transilvānija ievērojami uzplauka. Tās pilsētas – republikas – Šesburga, Kronštate, Hermanštate – strauji auga un kļuva aizvien bagātākas. Vismaz 250 ciemu un ciematu, kuri nepazina turku iebrukumus, apgādāja iedzīvotājus ar graudiem, aitas gaļu, vīnu un eļļām.

Transilvānijas ģeogrāfiskais novietojums bija ļoti izdevīgs: šis apgabals kļuva apdzīvots, cauri tam veda viens no Lielā zīda ceļa galvenajiem atzariem. Nostiprinājās jauni amatniecības veidi un darbnīcas, galvenokārt orientētas ua eksportu. Turklāt transilvānieši nodarbojās arī ar to, ko vēlak nosauks par ekonomisko pirātismu. Piemēram, audēji izgatavoja paklājus, kas praktiski nebija atšķirami no turku oriģināliem, un pārdeva tos par tādu pašu cenu.

Transilvānijas bagātība to padarīja par aizvien iekārojamāku laupījumu varenajai osmaņu impērijai. Zibenbirgenei, kas nebija centralizēts valstisks veidojums, nebija pašai savas regulārās armijas. Būtībā visām Transilvānijas pilsētām sava konglomerāta stabilitāti izdevās nodrošināt, tikai pateicoties ļoti smalkām un sarežģītām politiskajām spēlītēm. Taču osmaņu impērija bija parlieku spēcīgs pretinieks. Nekādi transilvāniešu pilsētu politiķu viltīgie paņēmieni nespēja pārliecināt turkus brīvprātīgi atteikties no ekspansijas ziemeļu virzienā. Tāpēc Transilvānijas neatkarība izrādījās cieši saistīta ar Valahijas valdītāju iecerēm un darbībām, jo nelielā pareizticīgo valahiešu valsts atradās starp Zibenbirgeni un musulmaņu kolosu, tādējādi pildot savdsbīgu bufera lomu. Pirms nokļūšanas Transilvānijā turkirm vēl bija jāpakļauj sev Valahija, tāpēc transilvāniešu interesēs bija radīt tādus apstākļus, lai sultāns iepriekš divkārt apdomā, pirms iesāk jaunu karu ar Valahiju.

Šajā ziņā epitets “jaunu” nav lietots gluži nejauši. Lai arī 14.gadsimta vidusdaļā liela daļa Balkānu pussalas jau ietilpa osmaņu impērijā, tomēr turki šeit nejutās droši. Sacelsānās pret turku jūgu regulāri uzliesmoja te vienā, te otrā vietā. Tās gan parasti nežēlīgi apspieda, tomēr dažkārt turkiem nācās samierināties ar kompromisu. Un viens no tādiem kompromisiem bija valstiska veidojuma statusa piešķiršana atsevišķām kņazistēm, bet saglabājmot vasaļa atkarību no sultāna.

Bija atrunātas ikgadējās nodevas, piemēram, Valahija tās izmaksāja sudrabā un ar kokiem. Bet tālab, lai ikviens kņazs ne uz mirkli neaizmirstu par savām saistībām pret sultānu, katram vajadzēja uz Stambulas galmu kā ķīlnieku nosūtīt savu vecāko dēlu. Un ja gadījumā kņazs sāka izrādīt spītību, jaunekli sagaidīja – labākajā gadījumā – ātra nāve. Tāds liktenis piemeklēja arī jauno Drakulu.

Feodālie likumi

Drakulas dramatiskā un savā ziņā pat fantastiskā likteņa peripetijas kļust saprotamākas, ja piepalīdzot vēsturniekiem, pacenšas izprast divu tā laika ģimeņu jeb dzimtu savstarpējās attiecības. Runa ir par Drekulešti – Drakulas tēva dzimtu, kam vēlāk pieskaitīja arī tēva brāļus, kuri gan patiesībā nekad nav dēvējušies šādā vārdā, un Korviniem – viņu divi spilgtākie pārstāvji ir Jānošs Māķāšs Huņadi, kuriem Drakulas dzīvē bija visnotaļ nozīmīga loma.

Nav iemesla apgalvot, ka šīs divas dzimtas nošķīra īpašs naids, lai gan dažkārt uzplaiksnīja brīži, kurus varētu devēt arī par savstarpēju ienaidu, tomēr arī tas absolūti nevilka uz Šekspīra kaislību līmeni. Raksturojumam nederēs arī apzīmējums “divas vienādi cienījamas ģimenes”. Jo, raugi, Drakulas ģimene spēja pacelties tikai līdz kņazu līmenim, savukārt Māķāšs Huņadi kļuva par Ungārijas karali.

Savukārt gluži līdzvērtīga sāncensība Drekulešti dzimtai bija tikai ar viņiem radniecīgo Demišti dzimtu, kas bija viena no Valahijas valdnieka Dana pēctečiem. Šīs dzimtas cīņā par Valahijas troni nekautrējās izvēlēties līdzekļus, lai izdevīgā mirklī viena otru iznīcinatu.

Jānošs Huņadi, spējot savās rokās sakoncentrēt lielu varu, pat lielāku, nekā to vispār paredzēja viņa oficiālais stāvoklis, bija tas, kurš izlēma Transilvānijas un Valahijas likteņus atbilstoši saviem ieskatiem. Viņš lēma to, kurš būs Valahijas valdnieks, jo viņa atbalsts pretendentam garantēja sekmes, savukārt pretiniekam – drošu sakāvi un bojāeju.

Ilgu laiku Jānošs Huņadi atbalstīja Denešti dzimtu, un tam ir izskaidrojums. Tas iesākās pēc neveiksmīga ungāru krusta kara, kad 1444.gada novembrī liela Eiropas sabiedroto koalīcija, ko vadīja Ungārijas karalis Vladislavs, cieta sakāvi kaujā pie Varmas. Pats Vladislavs krita kaujā, bet pēc ranga otrs lielākais karojošo kristiešu priekšstāvis Jānošs Huņadi spēja no kara lauka aizbēgt, turklāt tādos apstākļos, kas daudiem deva iemeslu apsūdzēt viņu gļēvulībā.

Izanalizējuši gan pie Varmas ciestās sakāves, gan paša kaujas laikā piedzīvoto notikumu iemeslus, mūsdienu vēsturnieki ir atjaunojuši Jānoša Huņadi reputāciju. Izrādās, sakāvē tomēr vainojams pats Vladislavs, kurš, mazāk pieredzējis kara lietās, tomēr nevēlējās ieklausīties Jānoša Huņadi viedoklī, tāpēc pieļāvis virkni liktenīgu kļūdu. Un tādas galvenokārt bija divas: apmešanās nometnē kaujas priekšvakarā tā vietā, lai nekavējoties sāktu kauju, un pašā kaujas speltē sasteigts uzbrukuma mēģinājums tuekiem tādos apstākļos, kad viņa rīcībā nebija pietiekami daudz spēku. Vispirms Vladislavs pārlieku vilcinājās, bet vēlāk par daudz visu sasteidza, abos gadījumos rīkojotiesietiepīgi, proti,vēloties īpaši uzsvērt, ka nav sliktāks karavadonis par Jānošu Huņadi.

Pēc zaudētās kaujas, protams, bija nepieciešams meklēt vainīgos un vienubrīd jau likās, ka Jānošu Huņadi vairs nespēs paglābt ne loģiskie paskaidrojumi, ne iepriekšējie nopelni. Turklāt viņu arestēja un ieslodzīja kazemātā neviens cits kā pats Vlads Drakula – Drakulas tēvs, un vienubrīd pat bija nolūks izdot Jānošu Huņadi turkiem, taču pats sultāns, paužot visnotaļ bruņniecisku nostāju, atteicās no šī piedavājuma.

Tomēr pēc neilga laika Jānošs Huņadi ne tikai izkļuva brīvībā, bet pat kļuva par reģentu jaunajam mazgadīgajam Ungārijas karalim. To var izskaidrot tikai ar to, ka bez saviem slavenajiem pagātnes nopelniem un nevainību apsūdzībās saistībā ar gļēvulību kaujas laukā viņam bija arī pietiekami ietekmīgi aizgādņi. Ņemot vērā to, ka uz reģentu posteni pretendēja vēl vairākas varenas Eiropas dinastijas, nav grūti iedomāties, ka par Jānoša Huņadi parūpējies pats Romas pāvests.

Korvinu un Drekulešti dzimtas regulāri apmainījās ar itin jūtamiem triecieniem, taču vēlāk, it kā nekas nebūtu bijis, atkal atjaunoja sadarbību, no visniknākajiem ienaidniekiem pārvēršoties uzticamos līdzbiedros. Un otrādi. Turklāt allaž viens pret otru nejutot nekādas īpaši spēcīgas jūtas. Acīmredzot tolaik bruņinieku vidē valdīja tādi tikumi, kas ir mazliet līdzīgi mūsdienu mafijas klanu attiecībām.

Turklāt Korvinu dzimta, būdama izdevīgākā situācijā nekā Drekulešti, veica jūtamākus triecienus. Bet tas netraucēja ne Drakulas tēvam, ne vēlāk arī viņam pašam atgriezties Korvinu dienestā un kalpot viņiem atbilstoši godam un sirdsapziņai, dažkārt pat gluži pretēji savām interesēm. Iespējams, to visu pavadīja grūtas un saspringtas pārrunas un vienošanās.

Tā kā Drakulas tēvam nācās bieži piekāpties vēl varenākajam pretiniekam, proti, turku sultānam, piekrītot pat ļoti skarbiem sadarbības nosacījumiem (tieši tādā veidā kā ķīlnieki pie sultāna nokļuva viņa dēli), var apgalvot, ka jaunā Drakulas galvā jau ļoti ātri iemājoja atziņa, ka “taisnība ir tam, kurš stiprāks”.

Drakulas literārais un ekrāna tēls

Par literāru varoni Drakula kļuva neilgi pēc savas nāves”par viņu senslāvu baznīcas valodā (ko tajā laikā Rumānijas teritorijā izmantoja kā literāro valodu) uzrakstīja “Stāstu par Muntenijas vojevodu Drakulu”. 20.gadsimta pirmajā ceturksnī, pēc Brema Stokera romānu “Nakts bērni” un “Vampīrs (Grāfs Drakula)”, kā arī klasiskās vācu ekspresionistiskās filmas “Nsoferatu: Šausmu simfonija” iznākšanas grāfs Drakula kļuva par vienu no visiespaidīgākajiem literatūtas un kinoekrāna tēliem ar vampīra kaislībām. Mūsdienas Drakulas tēlu bieži izmanto datorspēlēs, piemēram, spēlē “Castlevania”.

Šāda Vlada III Tepeša un grāfa Drakulas tēla saiknes parādīšanos parasti izskaidro ar to, KA Stokers dzirdējis leģendu par to, ka Drakula pēc nāves kļuvis par vampīru. Nav pierādījumu tam, kur, kad, no kā un tieši kādu leģendas versiju Stokers dzirdējis, taču ir bijis gluži noteikts pamatojums tam, lai šāda leģenda vispār rastos.

Okultisms un vampīrisms

Stokers bija aktīvs okultās organizācijas “Zelta ausma” dalībnieks. Tādām biedrībām jebkurā laikmetā bijusi izteikta interese par vampīriem, kas nav rakstnieku vai fantastu izdomājums, bet gan gluži konkrēts medicīnisks fakts. Katrā ziņā mediķi jau sen dokumentējuši un izpētījuši īstus vampīrisma faktus, kas notiek arī mūsdienās, un to uzskata par vienu no vissmagākajām slimībām. Savukārt fiziski nemirstīga vampīra tēls ļoti pievelk tieši okultistus un tā devētos melnos magus, kas tiecas zemākā līmeņa pasauli pretnostatīt augstākajiem līmeņiem – garīgajam un savā ziņā arī dievišķajam.

Starp citu, šī okultā nosliece uz vampīrismu (gan garīgo, gan rituālo) ir sākotnējā  senāriešu vampīrisma vienkāršs izkropļojums, senajos pagānisma laikos Eiropā par vampīriem dēvēja karavīrus, varoņus, kuri īpaši godāja asinis kā garīgo un fizisko būtību. Pastāvēja noteikti rituāli saistībā ar asiņu pielūgšanu – apmazgāšana, upurēšana un viss tamlīdzīgais.

Taču okultās organizācijas pilnībā sagrozīja visas senatnes tradīcijas, pārvēršot svēto, garīgo asiņu pielūgsmi gluži bioloģiska rituālā. Un šādā veidā okultisti, konkrēti arī rakstnieks Brems Stokers, pārveidoja Drakulas tēlu, kurš galvenokārt tomēr bija sekmīgs karavīrs, lai arī krietni vien nesaudzīgs un nežēlīgs, kas, kā pauž pētnieki, tolaik nebija nekas neparasts. Stokera Drakula sevī iemiesoja visu viduslaiku necilvēcīgo zvērību kvintesenci – no kristiešu inkvizīcijas moku kambariem līdz izsmalcinātajiem turku soda izpildes veidiem.

Šajā sakarā gan jāpiemin, ka Drakulam piemita krietna deva humora izjūtas, tostarp arī ļoti melna. Arī viņam patika priecāties, ja izdevās kāda efektīga mistifikācina. Piemēram, viņš lielā salā atklāti dzēra kūpošu karstvīnu, ar to pamatīgi biedēdams savus galminiekus, kuri nezin kāpēc uzskatīja, ka viņu valdnieks dzer svaigas asinis. Iespējams, arī no tā radušās leģendas par Drakulu kā vampīru. Tiesa, tēlaini izsakoties, ir tā: lai, cilvēkuprāt, kļūtu par vampīru, nemaz nav jādzer cilvēku asinis, pietiek tikai ar to dāsnu izliešanu. Un šajā ziņā Drakulam ir vērā ņemami “nopelni”, to necar noliegt.

Kā varēja rasties asiņainas leģendas par vampīriem

Mūsdienās nav tāda sižeta par vampīriem, kurā varētu iztikt bez upura pienaglošanas krustā. Tāpat saules gaisma atzīta par lielisku cīņas līdzekli ar nešķīsteņiem, lai gan – nav daudz tādu, kuri zinātu un saprastu, kāpēc tieši tā. Izrādās, par pamatu leģendām saistībā ar vampīriem, kā arī viņu  bailēm no saules gaismas kalpojusi kāda noslēpumaina, bet gluži reāla viduslaiku slimība. Tā izpaudās tādējādi, ka sasirgušais nespēja izturēt tiešus saules starus, jo to iedarbībā viņu ādu sāka pārklāt pigmenta plankumi, kas izraizīja arī ļoti stipras sāpes.

Šo slimību nodēvēja par porfiriju, proti, tā cilvēka, kuru skārusi šī liga, organisms vairs nespēj izstrādāt sarkanos asinsķermenīšus. Tā patiešām ir ļoti reti sastopama slimība arī mūsdienās, bet viduslaikos kaut kādu iemeslu dēļ tā parasti skāra galvenokārt aristokrātus. Visdrīzāk no šejienes aug kājas pavedienam uz grāfu Drakulu, kurš gan, cik zināms, pats nesirga ar porfīriju. Lai noslāpētu sāpes, cilvēks ārpus mājas varēja parādīties tikai naktī, kā arī dāsni barojoties ar jēlu gaļu, lai tādējādi atjaunotu asins līdzsvaru organismā.

Citi avoti leģendu par vamīriem uzrašanos piedēvē kādai viduslaiku aristokrātei, kura nesatricināmi ticēja tam, ka viņa spēs mūžīgi saglabāt jaunību, ja regulāri ies vannā, kas piepildīta ar jaunu meiteņu svaigām asinīm. Pēc šīs aristokrātes paveles, apkaimē sagūstīja jaunas meitenes, nogādāja pilī un tur nogalināja. Tā tas risinājies līdz mirklim, kad vienam no upuriem izdevies no pils izbēgt un pastāstīt citiem par to, kādi notikumi risinās aiz vietējās pils mūriem. Grāfiene esot izolēta, ieslēgta savā guļamistabā, kur nolemta bada nāvei.

Viduslaikos ļoti noturīgs bija ticējums: tas, kurš dzer svaigas jauna cilvēka asinis, ne tikai spēj pilnībā atjaunot savus spēkus, bet arī ievērojami pagarina savu dzīvi. Un kurš gan droši tagad vairs pateiks, cik daudz aristokrātu savulaik īstenībā patiešām būs pamēģinājuši šādu “mūžīgās jaunības” nodrošināšanas recepti. Katrā ziņā vara un līdz ar to arī iespējas viņiem bija neierobežotas...

Drakula beidza šīs zemes gaitas 1476.gada decembrī un ir apglabāts Snagovas klosterī. Vēl gan kāda versija vēsta, ka pēc nāves Drakulas kapā neesot atrastas viņa mirstīgās atliekas. Neskatoties uz to, 20.gadsimta vidusdaļā uz šā slavenā “vampīra” kapavietu sākās īsteni tūristu svētceļojumi. Parādība drīz sasniedza tādus apmērus, ka vietējā vara izlēma samazināt šo neveselīgo interesi par savu vēsturisko tirānu, pārceļot viņa mirstīgās atliekas uz citurieni – tagad, kā pauž Vikipēdija, tās atrodas uz kādas salas modru klostermūku apsardzībā.