Liekas, ka te slēpjas organisma paranormālo spēju un poltergeista atslēga. Gribu piezīmēt, ka tie, kas domā, ka homeopātijā, atšķaidot zāles līdz to molekulu trūkumam šķīdumā, tur paliek kādas daudz sīkākas daļiņas, kuras vienkārši vēl nav atklātas, taču tām ir tādas pat īpašības, kā konkrētās vielas molekulām, kļūdās. Šāds vielas īpašību nesējs nepastāv pašreizējo uzskatu kopumā. Pēc molekulām nāk atomi, tad elementārdaļiņas, kam ir pavisam cita vide, fizika un principā nevar būt runa par molekulu īpašībām. Tur jau tā lieta, ka šādos šķīdumos nav molekulu fizisku īpašību nesēja, bet pašas īpašības ir saglabājušās. Ūdens ir kā magnetofona lente, kurā ierakstītas molekulu īpašības. No materiālisma viedokļa tas nav iespējams. Taču, ja mēs dzīvojam virtuālā vidē - nav problēmu. Jāsaka, ka šāds modelis neatbilst arī ideālisma filozofijai un strīdā starp abiem virzieniem nemaz netika apskatīts, jo cilvēce virtuālo realitāti zina tikai neilgu laiku.

Spoki, mošķi un NLO piloti ir spontāna materializācija, kas uz brīdi iegūst kaut kādas matērijai raksturīgas īpašības. Taču tieši tāpat, arī mēs visi - cilvēki un dzīvnieki, lielākā vai mazākā mērā esam spoki. Uz laiku iegūstam spēju uzvilkt no apkārtējās pasaules molekulas, lai uzbūvētu savu ķermeni, materializētu sevi. Parādāmies no nekā un pēc tam pazūdam nebūtībā.

Tam, ko parasti sauc par "Garu", pēc filozofijas likumiem jābūt materiālam, taču tas nešaubīgi parāda nemateriālas īpašības. Kā šo pretrunu atrisināt? Tikai pieņemot, ka pasaule sastāv no vairākām realitātēm, viena no kurām attiecībā pret citām ir virtuāla.

Homeopātijas principi rāda, ka vielas īpašības atrodas ārpus matērijas, tas ir, nav šo īpašību materiālā nesēja. Kas tad ir nesējs? Tā ir programma, kas ir virsvirtuālās realitātes produkts, kas organizē mūsu virtuālo realitāti. Ideja priekš daudziem dīvaina, taču vienīgā, kas atgriež mūs materiālismā un racionāli var izskaidrot visas anomālās parādības.

Ko tad mēs redzam, kad mēs redzam spokus. Pilnīgi skaidrs, ka tie ir tēli. Par to liecina arī ēnu trūkums no tiem, nepabeigtība. Taču tie nav konkrēta cilvēka apziņas elementi, bet gan funkcionāls elements no cilvēka ārējās sistēmas, kas arī darbojas pēc tēlu sistēmas.

Starp citu, arī mūsu datorspeciālisti jau prāto nākošo paaudžu datoriem nomainīt bināro matemātisko sistēmu uz sistēmu, kas balstās uz tēliem, kā datora domāšanas elementiem.

Pamēģināsim mazliet apskatīt anomālo parādību bioloģisko pusi. Mūsu apģērbs sāk kustēties tikai tad, kad mēs to uzvelkam, bet pirms tam mēs to uzšujam vai nopērkam. Taču tieši tāpat mūsu ķermenis kustoties tikai izpilda mūsu gribu. Kas tad ir tas, kas "uzšuj" mūsu ķermeni no ārējās matērijas?  Ne jau gēni; nav gēnu, kas piemēram liktu lapsenei būvēt tieši konkrētā izmēra kāres, bebram - konkrētā izskata dambi. Tā ir kāda cita vadības struktūra, kas ir ne tikai dzīves organizācijas, bet arī evolūcijas virzošais spēks.

Taču tā ir daudz plašāka tēma, atgriežamies pie vampīrisma. Ir kāda svarīga detaļa. Kāpēc bieži atraktajā vampīra kapā tiek novērots, ka zārkā vampīra ķermenis burtiski peld asinīs, kāpēc viņam lobās āda, jo veidojas jauna. Tieši tas mulsināja 18. gadsimta gadsimta vampīru pētniekus, liecinot, ka vampīrs it kā dzerot asinis. Turklāt, asinis viņam tekot laukā pa visiem caurumiem.

Asinīm pilnais zārks.

Zinātnieki ir izpētījuši, ka cilvēka organismā minimums divu mēnešu laikā atjaunojas visi sarkanie asinsķermenīši (eritrocīti). Daļa veco eritrocītu tiek likvidēti liesā, to vietā nepārtraukti nāk klāt jauni, kurus ražo kaulu smadzenes speciālās šūnās - eritroblastos. Var teikt, ka vidēja svara cilvēks satur 4-5 l asiņu. Taču, kā mēs zinām vampīriskās komas slimniekam nedarbojas daudzi orgāni. Tā kā organisma barošanās princips ir pavisam cits, nav vielu maiņas ar urīna, fekāluju un ogļskābās gāzes izdalīšanos, nestrādā nieres, zarnu trakts un kuņģis, plaušas. Tas ir sarkanie asinsķermenīši, nevis iznīcinās strādājot, bet gan uzkrājas, parādoties arvien jauniem ķermenīšiem. Zinātniski dati saskan ar redzētu, divu mēnešu laikā vampīra ķermenis saražo apmēram 5 litrus asiņu. Tas varētu izskaidrot to, no kurienes vampīra zārkā asinis [to, ka vampīri nedzer asinis mēs jau noskaidrojām iepriekš. - t.p.].

Tāpat organismā nepārtraukti atjaunojas āda un iekšējo orgānu šūnas, viss liekais tiek izdalīts laukā. Katra cilvēka āda pilnībā nomainās 27 dienu laikā. [Un vēl brīnums, no kā rodas putekļi mūsu dzīvokļos! - t.p.] Tas izskaidro arī plēksnes uz komatozā vampīra ādas un viņa citādi viscaur "veselīgo" izskatu. Rodas interesants jautājums, ja jau puse no vampīra orgāniem nedarbojas, nepilda savas funkcijas, tad kā vispār tā dzīvība tiek uzturēta? No kā vampīrs barojas? Ar kādu orgānu?

Saistaudi.

Vielu maiņas būtība ir tā, ka vienas organisma šūnas nodod kaut ko citām šūnām un saņem ko citu pretī. To veic saistaudi, kas atrodas orgānu sieniņās un tie ir tik svarīgi, ka to slimība var novest pie organisma nāves pat tad, kad paši orgāni ir veseli. Tāpat, kā augi saņem visu vajadzīgo caur saknēm, dzīvnieki no asinīm ar saistaudu palīdzību dara to pašu. Tieši saistaudi arī uzsūc homeopātiskos šķīdumus. Taču, ja tajos nav vajadzīgo vielu molekulu? Homeopāti uzskata, ka šis šķīdums vienkārši aizstāj ūdeni organisma šūnās. Varbūt, ka tas tā arī ir, taču lielākā ūdens masa, ko izmanto organisms, iet pa iekšējām sistēmām - barības traktu un asinsrites sistēmu. Izrādās, ka homeopātiskais šķīduma 90% atkal tiek izvadīts ārā.

Taču, tā kā no šīm zālēm ir efekts, tad nāks pieņemt, ka saistaudi uzņem, ne jau pašu ūdeni, bet gan pašu zemmolekulāro, homeopātisko struktūru. Runājot datorspeciālistu valodā, saistaudi patērē, ne vien "dzelžus", bet arī "softu" - vielas struktūras programmas. Homeopātija organismam ir tīrs "softs".

Faktiski mūsu organisms barojas divos līmeņos: molekulārā ("dzelži") un zemmolekulārā ("softs").

Turklāt pēdējā sfēra atšķiras ar savu specifiku. Piemēram, homeopātiskie preparāti smadzeņu slimību ārstēšanai tiek gatavoti no valriekstiem, kura kodols atgādina smadzenes, liekas nonsenss, taču to efektivitāti pierāda prakse. Ir arī pamatojums, "softam" ir svarīga strukturālā organizācija. Ārējā līdzība  satur iekšējo saiti, kuras pamatā ir mūsu pasaules vadības programmas likumi. Valrieksta un smadzeņu struktūras tieši tāpēc ir līdzīgas, ka ir būvētas pēc vienādām programmas formulām.

Tādā veidā mēs paši pārsteigti pamanām, ka mūsu pašu barošanās pa pusei ir līdzīga vampīru barošanās paņēmienam.

Tā substance (Matrices programma, "softs", dzīvības spēks vai citi sinonīmi), kuru vampīrs nosūc no upuriem, tiek radīta cilvēka organismā, kas sastāv no ķermeņa "dzelžiem" un Matrices "softa".

Ja normāla cilvēka saistaudi tieši iegūst šo substanci, tad arī vampīra spokam ir jāsastāv no saistaudu "softa".  Citādi vampīrs neko neiegūs no upura, citu orgānu viņam nav.

Fizioloģiski sanāk, ka vampīram komā nav nekāda "astrālā" ķermeņa, viņa saistaudi homeopātisko saišu līmenī meklē barību, ne matērijas, bet "softa" telpā. "Softa" sfērā ir citas dimensijas, tur nav attālumi telpā, tur ir tikai attālumi starp tuvi radnieciskām un tālākām programmas tēlu saišu struktūrām. Faktiski sanāk, ka vampīrs, tāpat kā mēs visi, dzīvo Lielās Apziņas rāmjos. Tas nebūt nav mūsu pasaules vienkāršots "datorisms", kā redz mūsu kritiķi. Mēs dzīvojam Lielajā Apziņā, kas reizē ir mūsu Radītājs, un ne tikai Radītājs, kā to saprot reliģija, bet arī mūsu esības Organizētājs, pati mūsu esības vide.

Var arī teikt, ka mēs dzīvojam Smadzenēs, ja kādam nepatīk vārds "Virtualitāte".

No otras puses, kā tad būtu jāsaprot Bībelē teiktais, ka Dievs radīja zemi un visu pārējo? Dievs visu izdomāja, citu variantu nav. Neveda taču zemi no citurienes ar traktoru?! Viņš izdomāja mūs pēc sava ģīmja un līdzības, bet mūsu dabu pēc viņa dabas un līdzības. Taču, ja izdomāja, tad: 1) mūsu pasaule ir virtuāla; 2) mēs eksistējam viņa Procesorā, ko grūti atdalīt no Radītāja smadzenēm un arī mēs drīz iegūsim iespēju pa tiešo pieslēgties mūsu datoriem un procesoriem.

Šajās Radītāja Smadzenēs-Procesorā, no vienas puses ir fiziskie attālumu starp neironiem, kas var atrasties dažādos smadzeņu apgabalos, no otras puses ir tēli, kas var rasties un vienlaicīgi iedarbināt dažādus smadzeņu neironus, neatkarīgi no attāluma.

Tāpēc jau vampīrs parādās saviem tuviniekiem, kaut arī patiesībā nekur nepārvietojas. Materiālas vielas tam nav šķērslis, bet programmas savienojamība un nesavienojamība "softa" līmenī gan. Tāpēc arī tautā izstrādātās metodes cīņā pret vampīriem liekas neloģiskas no tradicionālo uzskatu viedokļa, taču no programmas viedokļa - pilnīgi loģiskas.

Kad mūsu apziņa guļ, nomodā paliek mūsu Matrice un mēs redzam sapņus, kuru nozīme bieži jātulko, ko tie operē ar matrices jēdzieniem, kas bieži ir tādi, kādu nav mums un otrādi. Piemēram, nauda, kas sapņos asociējas ar tarakāniem vai fekālijām.

Tā kā komatozajam vampīram nav nekāda "astrālā ķermeņa", fiziski viņš nekur nepārvietojas.

Viņš var operēt tikai ar tiem materiālās pasaules elementiem, kurus pazīst. Bet tās pirmām kārtām ir viņa mājas. Priekšmeti tajās - tas arī ir tā sauktais vampīriskais poltergeists.

Bez tam, tā ir arī daļēja "softa" materializācija: "mataini dzīvi kumšķi", baisas rokas, kas rāpo pa istabām, kā vienā no poltergeistiem Krievijā. Cilvēka sapnis rada briesmoņus, bet vampīrs ir cilvēks, kas guļ komas miegā.

Tas viss pamatos lauž teoriju par "astrālu", tāda nav, ir principiāli kas cits - programma. Tas vismaz labāk izskaidro pasauli.

Taču atgriežamies pie vampīrisma fizioloģijas. Mums palicis vēl viens jautājums - no kurienes vampīrs ņem ūdeni?

Viņš nesaņem gaisu, vitamīnus, minerālvielas, ogļhidrātus, olbaltumvielas, taukus - neko. Tāpēc viņam nestrādā daudzi iekšējie orgāni, nav kaitīgu izdalījumu. Taču viņš ir paēdis un viņam ir daudz lieka ūdens. Skaidrs, ka to viņš iegūst tikai caur saistaudu darbību.

Ūdens problēmu es iesāktu ar tās pretpolu - uguni. Visas sausas vielas un ne tikai tās deg, tikai ne ūdens. Bet pats galvenais - poltergeists parasti sākas ar ūdens masu tecēšanu no griestiem, sienām, bet pēc tam sākas dažādu priekšmetu pašaizdegšanās. Taču aculiecinieki saka, ka uguns nav īsti īsta, degdama neapdedzina, skāde no tās nav samērojama ar īstu ugunsgrēku. Tas ļauj dažiem pētniekiem izteikt viedokli, ka uguns varbūt ir uguns spoks. Nav pilnīgi materializējusies un tai piemīt tikai dažas no īstas uguns īpašībām.

Ja nu ar ūdeni ir tāpat, tas nav īsts, bet tikai ūdens spoks?

[Agrāk gan autors ir izteicies, ka nedzīviem priekšmetiem spoku nav, bet - lai nu paliek! Turpinājums sekos. - t.p.]