Centos darbu sakārtot sistemātiski, vispirms aplūkojot Platona un Aristoteļa uzskatus par dažādajām valsts iekārtām, tad aplūkojot, manuprāt, nozīmīgākos jauno laiku autorus – Tomasu Hobsu un Nikolo Makjavelli, kuri ir devuši lielu ieguldījumu politikas zinātnes attīstībā, turklāt palīdzot definēt mūsdienu izpratni par valsti, kā par kaut ko lielāku, kā tikai kādas noteiktas cilvēku grupas apdzīvotu teritoriju. Noslēgumā pievērsīšos Mišela Fuko izpratnei par valsts varu un tās nepieciešamību, raksturojot mūsdienu bīstamās normalizācijas tendences, cenšoties izprast, vai tās ir pieņemamas demokrātiskai sabiedrībai. Bet iesākumā būtu jāsniedz neliels paskaidrojums par to, kas īsti ir valsts vara mūsu rietumeiropas demokrātiski – sekulārajā sabiedrībā.
Valsts vara demokrātiskajā sabiedrībā, ir trīs dažādu varu apvienojums. Tīri teorētiski, tā ir līdzvara jo pēc “New Dictionary of the History of Ideas” postulējuma, valdībai demokrātiskā sabiedrībā nebūs nepieciešams lietot citas varas formas, ja to atbalstīs iedzīvotāji. Tomēr, tā gluži nav, jo populācija vienmēr nedomās vienādi un pret mazākuma uzskatiem šādā sabiedrībā tiks izvērsta vara pēc Maksa Vēbera definīcijas: “[vara ir] Iespējamība, ka viens no iesaistītajiem sociālajās attiecībās būs stāvoklī, kurā tas varēs rīkoties atbilstoši savai gribai, par spīti pretestībai, neraugoties uz tiem iemesliem kādi varētu būt par pamatu, lai šāda iespējamība rastos.” Tādējādi, arī demokrātiskās sabiedrībās tiks pielietota t.s. Dominējošā vara. Trešais varas veids, kas sevi piesaka valstī, ir bezpersoniskā vara – vara, kā mēdijs, kā kods, kā sociālās struktūras sastāvdaļa, kuru nevar identificēt tikai ar kādu šīs valsts locekli, bet kas jau ir saplūdusi ar pašu valsti. Mišels Fuko paskaidro, kāpēc šāda vara mūsdienu sabiedrību uztrauc visvairāk – urbanizācijas un straujās rūpniecības attīstības/pārdomātas tirgus izvēles apstākļos, plānošanas un kontroles nolūkos, arvien vairāk notiek visa veida cilvēku klasifikācija; katrs no mums tiek tipoloģizēts dažādos tipos: Vīrieši, Strādājošie, Studenti, Smēķētāji, kā arī pēc ienākumu daudzuma, politiskās un reliģiskās piederības utml. Visas šīs tipoloģijas pamatnostādnes liek varai un korporatīvajiem uzņēmumiem mūs pat tīri neapzināti “normalizēt”, jo tās rada vidējo pilsoni, vidusmēra standartu, ar kuru tad tiek salīdzināts viss pārējais, un mūs iedala vai nu normas robežās esošajos, vai nu tajos, kuri jāparaudzina, jāmaina. Šādējādi vispārējā, bezpersoniskā vara pārvēršas par dominējošo varu, turklāt, dominēšanu veic nevis kāds indivīds, bet gan bezpersoniska varas sistēma, vara no indivīda šādā gadījumā pāriet nevienam nepiederošas mašīnas rokās. (Tulkots no “New Dictionary of the History of Ideas” (2005,Thomson Gale), sadaļas “Power” (Richard Schmitt))
Un tādēļ arī referāts par valsts varu, lai spētu kaut nedaudz izprast kādēļ pašreizējā demokrātija ir tieši tāda, kā nebūt tikai milzīgas koncentrācijas nometnes iemītniekam, bet tā vietā varētu kaut nedaudz attālināt absolūta lielā brāļa scenāriju, kāds redzams, piemēram, Dž. Orvela grāmatā “1984” vai arī Ion Storm datorspēlē “Deus Ex”.
Antīkie uzskati
Platons pavisam noteikti demokrātiju neatbalsta, viņa acīs tā ir iekārta, kura rodas, kad: “[pilsoņu karā] uzvarējušie nabadzīgie nogalina dažus no saviem pretiniekiem, citus padzen no valsts, bet pārējiem dod vienādas pilsoņu tiesības un vienādu iespēju pildīt valsts amatus. Pa lielākai daļai šādā valstī amatus piešķir ar lozi” (Platons -“Valsts” Rīga 1982, Zvaigzne. lpp. 149). Paraugoties uz Atēnu polisas uzbūvi, jāsecina, ka antīkajos apstākļos, amati tiešām tika lozēti un, protams, Platona laikā nekāda varas dalīšana nepastāvēja – kas rada interesantu apstākli tajā, ka līdz ar iespējamās korupcijas novēršanu, mēdz izlozēt pilsoņus, kuri nebūt nav tie spējīgākie attiecīgajā jomā. Vēl jāpiemin, ka lozešanu lietoja, lai atbildīgos amatos neieceltu tos, kuri tikai spētu demagoģiski pārliecināt pūli – kvalitāte, kura pietrūkst mūsdienu demokrātijā. Par demokrātiju rašanos gan Platonam ir lielākā mērā taisnība arī mūsdienu aspektā – lielākā daļa demokrātisko valstu ir radušās revolūciju, karu, vai vismaz masveida protesta akciju un barikāžu celšanu rezultātā, lai nodrošinātu savu neatkarību no kādas nedemokrātiskas valsts.
Tālāk Platons min, ka šādi izveidotā valstī dzīvos brīvi iedzīvotāji, šīs valsts pilsoņiem būs pilnīga brīvība, (ieskaitot vārda un rīcības brīvību) un tādēļ arī savu dzīvi katrs varēs iekārtot, kā pats vēlēsies, tādēļ tur būs plašs un dažāds iedzīvotāju kontingents, brīva pieeja zināšanām un iespējām iepazīties ar citiem valsts pārvaldes veidiem – šo visu Platons uzskata par it kā pozitīvu īpašību, tomēr piemin, ka ja kāds gribētu nodibināt valsti, kā pats vēlējies, tad šim cilvēkam būtu jādodas uz tādu teritoriju, kurā ir demokrātiska pārvaldes forma, un tur vienkārši šāda valsts jānodibina. Pēc šī var secināt, ka agrīnā Atēnu demokrātija noteikti nav bijusi viendabīga un organizēta, jo neloģiski šķiet tas, ka tautas vairākums, kurš sev, kā mēs iepriekš konstatējām, izkarojis šādu, vienlīdzīgu pārvaldes formu kaut kādā veidā vēlētos to atkal zaudēt.
Par antīkās demokrātijas (tātad, tiešās) galvenajiem trūkumiem, Platons izsakās šādi: “Nav nepieciešams tādā valstī ne valdīt, ne būt padotam, ja kāds pats ko negrib, nav arī jākaro, kad citi karo, nav jāievēro miers, kaut gan citi to ievēro, ja tu pats pēc tā neilgojies. Ja kāds likums tev aizliedz būt par valdītāju vai tiesnesi, tu tomēr vari par tādu būt, ja tev tas ienāk prātā. [..] Vai tad tu neesi redzējis šādā valstī, ka cilveki, kam piespriests nāves sods vai izraidīšana, tomēr paliek, it kā neviens neko nezinātu un neko neredzētu? Kā varoņi viņi mierīgi pastaigājas. [..]Demokrātiskā iekārta nemaz nejautā ko kāds cilvēks ir darījis, pirms viņš sāk nodarboties ar politiku. Pietiek ar to, ka viņš paziņo, ka ir labvēlīgs pūlim.” (Platons -“Valsts” Rīga 1982, Zvaigzne. lpp. 150). Šādi trūkumi skaidrojami ar to, ka antīkajā tiešajā demokrātijā vēl nepastāvēja jēdziens “varas dalīšana” kaut gan, šādas idejas mazliet vēlāk minēja Aristotelis. (un jau jaunajos laikos, mūsdienu izpratnē, attīstīja Monteskjē savā darbā “Par Likuma Garu”) Tas palīdz izprast, kāpēc Romiešu tiesībās ieviesies punkts par likuma nestrādāšanu ar “atpakaļejošu datumu” un policijas, kā spēka, nepieciešamību. Tiešajā demokrātijā nepastāv parlamenta institūcijas, precīzāk, pilnīgi visi pilngadību sasniegušie Atēnu pilsoņi arī bija parlamentu veidojošie. Dēļ prokuratūras institūcijas neeksistēšanas, tiesu vara bija lozēta, un tādēļ, ka būtībā parlamenta biedrs, kurš pieņem likumus, ir arī tas, kurš spriež tiesu, varēja rasties situācijas, kurās interešu konflikts ir neizbēgams. Policijas (mūsdienu izpratnē) neesamība tajā laikā radīja stāvokli, kad likumu īstenošana netika uzspiesta ar varu, un tie, ja varam ticēt Platona teiktajam, arī netika īpaši ievēroti. Policija, vēl līdz viduslaiku beigām, apzīmē valsts pārvaldi kopumā, nevis tikai likumsargājošās institūcijas. Plašos vilcienos, var teikt, ka Platons demokrātiju salīdzina ar anarhiju – pilnīgu varas trūkumu; viņaprāt, demokrātijā ir tikai iluziora brīvība, kas īstenībā novesta līdz absolūtam haosam, kuru viegli var pārvērst par jebkādu cita veida varas formu, ja vien atrodas kāds gana uzņēmīgs indivīds. Cilvēks demokrātijā, pēc viņa domām, neizbēgami labas audzināšanas trūkuma rezultātā, nespēs saprast goda un taisnīguma ideālus, nespēs novērtēt mākslas un vēsturi, kur nu vēl filosofiju. Palasot šīs idejas var lieliski saprast, kādēļ cilvēki nepieciešami nonāca līdz varas pastarpinātībai un sadalīšanai, kā arī tās paskaidro, kādēļ sabiedrībā, pat vistolerantākajā un demokrātiskākajā ir nepieciešama arī tīrā, dominējošā vara. Turklāt, ja novēro modernās norises, jāteic, ka pašreizējā Latvijas situācijā, tiešām ir izveidojusies dīvaina kultūras un humanitāro zinātņu nivelēšanas paraža, kas, visvairāk, iesakņojusies tieši augšējajos varas ešelonos. Kaut gan, taisnības labad, jāteic, ka Platona uzskati par to, kā un kam būtu nepieciešams valdīt, paši uzvedina uz domu, par šo pastarpinātību un politku, kā profesionālu amatu: “[..]tagad jau ir skaidrs, ka nekāda māka, nekāda vara nesagādā labumu pati sev, bet, kā mēs jau teicām, sagādā un nodrošina to padotajiem, rūpēdamies par to, kas noderīgs vājājakjam, nevis stiprākajam. Tapēc arī, mans draugs Trasimah, es nupat vēl teicu, ka neviens negrib labprātīgi uzņemties valdīšanu un citu nodarīto ļaunumu labošanu, katrs prasa par to atalgojumu, jo katrs, kas grib darīt labi un atbilstoši savai mākai, nekad nedara to, kas viņam pašam būtu tas labākais. Viss tiek darīts padoto labā. Tāpēc arī, šķiet, jāparedz atalgojums tiem, kas gribēs valdīt.” (Platons -“Valsts” Rīga 1982, Zvaigzne. lpp. 42).
Šeit tiek diskutēts par to, ka jāvalda pašiem krietnākajiem, un, ja viņi ir krietni, tad nav arī godkāri. Turklāt, ir nepieciešams arī panākt zināmu piespiešanas stāvokli, jo krietnais cilvēks darīs savu amatu, ko viņš prot, lai sniegtu maksimālo noderīgumu. Aplūkots arī, no mūsdienu viedokļa, nedaudz dīvainais stāvoklis, kad tas, kam ir vara, uztraucas par iedzīvotājiem, kā par ģimeni. Mūsdienu ekonomiskajos apstākļos, lielākoties uzmanība tiek pievērsta resursu taisnīgai sadalei un tamlīdzīgām monetārām problēmām, kamēr antīkais valdnieks, kas ir ieguvis varu pār kādu teritoriju, uztver tieši iedzīvotājus, kā vērtību. Šeit jāmin tas, ka mūsdienās arī lieto vārdu iedzīvotāji, tomēr tas vairāk tiek lietots tādā nozīmē, ka “Iedzīvotāji ir jāapmierinia, lai viņi būtu darbaspēks” - un šeit runa ir vairāk tieši par darba resursu papildināšanu, kamēr antīkajos apstākļos, uzmanība tika koncentrēta uz iedzīvotājiem pašiem par sevi, nedomājot par tiem, kā tikai resursu ražotājiem. Platona uzskati tendēti uz to, ka valstī ir jābūt taisnīgam karalim, vienam (vai dažiem) vadoņiem, kuri ieņem šo amatu pienākuma spiesti, dēļ izteiktām taisnīguma īpašībām, vai arī iegūtām un ieaudzinātām kvalitātēm – Platons uzskata, ka tikai šādi, īpaši cilvēki var saprast, ko darīt ar varu, kā ar to pareizi un atbilstoši rīkoties, un kā pareizi virzīt tautu uz labklājību. Šis, manuprāt, nozīmē to, ka ja mēs, pašlaik dzīvodami republikas apstākļos, vēlamies iegūt lielāku organizētību, un pilntiesīgi izmantot mums satversmē noteikto varu:”Latvijas republikas suverēnā vara pieder Latvijas tautai” tad mums ir nepieciešams pašiem saprast mūsu valsts iekārtas negatīvās puses un izprast, kādēļ tieši pastāv tādi iegrožojumi un varas izpausmes pār mums, lai spētu ar tām manipulēt paši un nevis tikt manipulēti.
Arī Platona skolnieka – Aristoteļa – domas par demokrātiju nav īpaši spīdošas. Viņš gan neizdala to, kā otru sliktāko valsts pārvaldes formu pēc tirānijas, tomēr nodala to, kā deviāciju no “labās” valsts pārvaldes formas – Polītijas vai Timokrātijas. Šī “labā” valda daudzi pārvaldes forma, Timokrātija, tiek salīdzināta ar brāļu attiecībām. Citējot: “Brālība ir kā timokrātija, jo tie ir vienādi, izņemot tik tālu, kā tie atšķiras vecuma ziņā, jo, ja tie ir ļoti atšķirīgi vecumā, tad to draudzība vairs nav no brālīgā tipa.”
(Aristotle, “Nicomachean Ethics” no http://classics.mit.edu//Aristotle/nicomachaen.html lpp.94). Pēc būtības, šī timokrātija ir līdzīga demokrātijai, tikai ar to izņēmumu, ka pastāv mantas cenzs, jo tie, kam šīs mantas nav, pēc viņa domām, nav tiesīgi lemt par tiem, kam šī manta ir – kas arī salīdzināts ar brāļu vecumu. Tīrā demokrātija, attiecīgi tāpat kā Platona gadījumā, drīzāk tiek salīdzināta ar varas trūkumu, un situāciju, kad visiem ir pilnīga brīvība. Tomēr, viņš nav tik noraidošs, pieminot to, ka demokrātija no visām deviantajām formām ir vislabākā, jo tā ir tikai neliela novirze no “vissliktākās” labās formas – timokrātijas. Acīmredzot, iespaidojies no sava skolotāja, viņš arī uzskata, ka monarhija ir vislabākā valsts pārvaldes forma, kurā viens karalis (viņš nodala šo vārdu no jēdziena “tirāns”) pārvalda valsti. Atšķirība jēdzienos slēpjas tajā, ka karalis rūpējas par saviem padotajiem, un realizē varu, kas viņam ir (tātad, Aristoteļa vara NAV īpašums) lai darītu labu visiem, ko viņš salīdzina ar tēva – dēla attiecībām, kamēr tirāns rūpējas tikai par savām interesēm. Gan pēc Platona gan Aristoteļa domām, valsts varas avots šādā, ideālās monarhijas institūcijā ir tautas tikumiskā apziņa par savu nespēju valdīt pašai pār sevi, līdz ar to, tā labprātīgi deleģē varu pār sevi kādam spējīgākam. Turklāt, ja Platona uzskatos par valdnieku, primārais ir taisnīguma princips, tad Aristotelis uzskata, ka valdniekam ir jābūt draudzīgam, tādēļ arī visi ģimeniskie salīdzinājumi, jo, viņaprāt, kur ir draudzība, tur būs arī taisnīgums, un taisnīgums bez draudzības ilgi pastāvēt nevar. Jāatzīst, ka tas, pēc būtības, apzīmē sava veida valdniecības vēlēšanu, valdniecību, pēc spējām, jo abi autori noliedz gan mantojamo gan nopērkamo varu. Aristotelis, ietekmējoties no Platona, acīmredzami uzskata, ka pilnīgas demokrātijas apstākļos, institucionālā izpildvara būtu neiespējama bez represīviem orgāniem, kas to padarītu nedemokrātisku. Tādēļ, ka abos gadījumos, runa ir par tiešo demokrātiju, attiecīgi izriet, ka tauta pati sevi neapspiestu ar šādiem orgāniem, tādēļ arī neizveidotos daudz maz droša situācija, kurā cilvēki būtu organizēti. Atšķirības vērojamas tajā, ka Platons neuzskata bezpersonālo varu par pietiekoši spēcīgu, lai tai sekotu, viņš min Sokratu, kā izņēmumu, jo ja Sokrats neatstāja Atēnas, tad viņam bija jāpakļaujas Atēnu likumdošanas noteiktajam alternatīvajam variantam, izdzerot indi, kaut gan viņam bija iespēja bēgt. Aristotelis, savukārt, ir mazliet optimistiskāks, uzskatot, ka timokrātijas apstākļos, šis mantas cenzs būtu pietiekoši spēcīgs, lai šī bezpersonālā vara tiktu ievērota. Turklāt, viņš min ideju par tiesu varas nodalīšanu no likumdevējas varas, kā jau minēts iepriekš, kas zināmā mērā spētu nodrošināt organizētību pilnīgas brīvības apstākļos.
Apgaismības Laimeta uzskati
Pēc viduslaiku feodālisma perioda un laika, kad visu noteica baznīca, kas būtu lieliska tēma cita veida referātam par varu, domājams, tādam, kurš paskaidro, kā baznīca šo varu ieguva un kā tā tika zaudēta, ir jāpievēršas 16. – 17. gadsimta domātāju veiktajam, periodā, kad arī politiskajā un varas izpratnē tika mēģināts racionāli paplašināt un turpināt antīko autoru veikto. Pirmkārt, un galvenokārt, būtu jāmin Nikolo Makjiavelli, jo viņa idejas simbolizē sava veida pāreju, pārmaiņas no klasiski utopiskās valsts uztveres uz reālās situācijas analīzi, kā arī, vairāk viņa kritiķu darbos, kas parādījās pēcāk, cilvēku uztveri, kā resursus.
Makjiavelli piekrīt Aristotelim par valstu iekārtu tipiem, ar vienu redzamu izņēmumu: viņš demokrātiju pārbīda pie “labās” pārvaldes formas, un iekļauj pie sliktajām anarhiju. Makjiavelli redzējumā, timokrātija IR demokrātija. Makjiavelli arī uzstāj, ka “pāriešana” sliktajās valdības formās nav novēršama, tādēļ vienas pašas, par sevi, šīs formas ir nevēlamas – labās, dēļ īsuma un jukām, kas pēc tām seko, un sliktās, dēļ sava dabiskā sliktuma. Makjiavelli, tādēļ, saka: “Gudri pārvaldnieki, tādeļ, zinot šos efektus, un atturoties no katras no šīm formām to vienkāršumā, ir izdarījušu izvēli par labu formai, kura apvieno visu “labo” formu īpašības un ir stabilāka nekā katra no tām atsevišķi.” (Machiavelli, Nicolo “Discourses on the First Decade of Titus Livius” Project Gutenberg, lpp. 15).Kā piemērs tīras demokrātijas nespējai eksistēt ilgi, viņš min Solonu, kā tās ieviesēju Atēnās, kas noveda pie despotisma, un kaut gan demokrātija tika atjaunota, tā, šādā formā, varēja pastāvēt tikai aptuveni 100 gadus. Kā ideālo formu, Makjiavelli min republiku, konkrētāk, Romas republiku, kuras izveidošanās tiek aprakstīta, kā vispirms monarhistiska, tad, zaudējot šo stāvokli, aristokrātiska, bet ar diviem, vēlētiem centrālajiem konsuliem, lai būtu vienojošs varas elements, tomēr neviens nevarētu sagrābt centrālo varu vienās rokās, un vēlāk arī demokrātiska ar tautas tribūnu posteņa izveidi. Tātad, konsuls-senāts-tautas tribūni ir Makjiavelli ideālās sabiedrības modelis, kuru vajadzētu uzturēt. Mūsdienās, dēļ muižniecības, kā sociālās grupas izzušanas, attiecīgi, nebūtu nepieciešama sava veida augstmaņu padome, jo vēlēts parlaments pārstāv visas tautas intereses, bet, arī savdabīgi veidojot zināmu aristokrātiju, kam tomēr atbalsts jāsmeļas tautā, nevis pārmantojamībā vai naudā. Viena varas forma, kuru Makjiavelli vēlas uzticēt cilvēkiem, ir armija: viņš atbalsta profesionālas, trennētas armijas izveidi, lai aizsargātu teritorijas, ar pamatojumu, ka cilvēki jūtas drošāk, ja viņi zin, kas viņus aizstāv. Turklāt, Makjiavelli pauž ideju ka:”Tiem, kas ir sabiedrībā izvirzīti, kā publiskās brīvības sargi, nevar būt lietderīgāka vai nepieciešamāka autoritāte, kā vara apsūdzēt, vai nu cilvēku priekšā, vai kādas padomes vai tribunāla priekšā, tos cilvēkus, kuri jebkādā veidā ir darījuši ko noziedzīgu pret savas valsts brīvību” (Machiavelli, Nicolo “Discourses on the First Decade of Titus Livius” Project Gutenberg, lpp. 22). Kas, būtībā, nozīmē ideju par prokuratūras un kārtībuzturēšanas spēku izveidi, brīvības nodrošināšanai. Tiesu varas ideja, kura, dažiem cilvēkiem, visu cilvēku brīvības vārdā, uzliek par pienākumu apsūdzēt, t.i., nodot tiesai noziedziniekus, neraugoties uz politiskajiem uzskatiem vai ietekmi. Ļoti svarīgs faktors, ja ņem vērā iepriekšējo pieredzi, kurā, pēc antīko domātāju uzskatiem, pilnīgā demokrātijā likumi vienkārši tiktu ignorēti. Iznāk paradoksāls stāvoklis, jo, lai nosargātu brīvību, no tās daļēji jāatsakās. Makjiavelli pat īpaši uzsver, ka katrā republikā jābūt arī instancēm, kuras spētu veikt impīčmenta procedūru, lai iegrožotu pārstāvju varu. Vēl par tieši dominējošo varu runājot, viņš īpaši uzsver, ka valsts nedrīkst balansēt labos darbus ar sliktajiem, par labajiem atalgo, un par sliktajiem soda atsevišķi, un nedrīkst rīkoties savādāk, lai neradītu jukas sabiedrībā, ko Makjiavelli pamato ar to, ka ja kāds izdara ļoti labu darbu sabiedrībai, un pēc tam rēķinās ar to, ka viņam nebūs soda par kādu sliktu darbu, tas paliek tik augstprātīgs, ka vispār atsakās pakļauties publiskajai likumdošanai. Interesanta pieeja šim noteikumam ir brīžos, kad iet runa par armiju. Makjiavelli īpaši atbalsta Romiešu piekopto domu, ka nedrīkst sodīt armijas vadītājus par zaudējumiem, ja tie ir radušies viņu pašu domāšanas dēļ, vai īstenojot savu kaujas plānu. Pamatojums šim, ir tāds, ka karavadonim dodoties kaujā, ir jādomā tikai par savu kaujas plānu, un nevis par īpaši piesardzīgu uzvedību, lai viņu nesodītu. Šāds, padziļināts, respekts pret armiju, īstenojas arī mūsdienās, kur armijas nodarījumus izmeklē īpaša militārā policija, un nevis civilie iekšlietu ministriju dienesti, kas, lai gan rada zināmu nevienlīdzību, palīdz uzturēt disciplīnu.
Viens no interesantākajiem viņa uzskatiem ir tāds, ka valstij VAJAG kādu spēcīgu vadītāju, kurš tajā ieviestu demokrātisku pārvaldes iekārtu, jo tauta, kura ilgi dzīvojusi zem kāda valdītāja, pati nav spējīga izveidot šādu iekārtu un ilgi to uzturēt, kā arī, pat ja iedzīvotājiem būs bijis šāds brīvības iniciators, tad ja cilvēki paši nebūs pietiekoši sagatavoti to uzturēt, vai arī būs “samaitāti” (angļu: corrupt) tad šī iekārta vienalga nebūs ilgi noturama. Jāpiezīmē, ka arī Makjiavelli neuzskata varu par īpasumu – to var iegūt, visdažādākajos veidos, tā ir jānosargā, bet tā nav īpašums, tādēļ, pēc Discourses to nevajadzētu mantot. Šis, tātad, lieliski pauž uzskatu, ka, mūsu sabiedrība, dēļ augstmaņu (“Nobility”) kārtas iztrūkuma, ir vairāk demokrātiska, nekā republika vistīrākajā formā, (kaut gan mēs vienalga dzīvojam republikā) un tāpēc mums jo īpaši ir jāakcentē savas politiskās intereses, politiskā apziņa un kultūra, jo pēc laika mēs varam dzīvot vairs tikai šķietamā brīvībā, daudzpartiju totalitārismā, kurā nav nozīmes, ko cilvēki ievēl, jo visa ievēlēšana notiek tikai pēc “patīk-nepatīk” kvalitātēm. Pats Makjiavelli, dzīvodams Florencē, atradās, vismaz sākotnēji, republikāniskā vidē, tādēļ viņa pro-republikāniskais noskaņojums; vēlāk, kad tapa darbs “Il Principe”, kas tobrīd tika veltīts Florences valdniekam, dēļ politiskās situācijas maiņas, viņš drīzāk dod vienkārši praktiskus padomus, kā tad būtu jārīkojas kādam, kurš vada nedemokrātisku valsti, lai noturētu varu, un, manuprāt, šis daudzkritizētais darbs pavisam noteikti nav totalitārisma propaganda, bet gan drīzāk vēl viens līdzeklis, lai parādītu, kādēļ republika ir labākā pārvaldes forma.
Vēl viens šī laimeta domātājs, kas atstājis lielu iespaidu uz politikas zinātni, faktiski, ir to radījis, ir Tomass Hobss. Viņš īpaši pētīja valstu izcelšanos, un ir t.s. Sabiedriskā Līguma teorijas autors. Šī teorija paredz, ka cilvēki izveidoja valsti, vienojoties par to, ka ierobežos dažas savas tiesības, lai citi ierobežotu šīs tiesības pret viņiem, tādējādi izbeidzot t.s. Dabisko stāvokli kas ir: “visu karš pret visiem”, un kurā:”Dzīve ir brutāla, grūta un īsa” (Hobbes, Thomas “Leviathan” CHAPTER XIII. OF THE NATURALL CONDITION OF MANKIND Project Gutenberg, (lpp. Nav norādīts.). Tādēļ, ka valsts ir dabiski izveidojusies visiem vienojoties, tādeļ Hobss necenšas aizstāvēt demokrātiju – viņaprāt, arī jebkāda monarhija ir cilvēka interesēs, un pasargā viņu no šī dabiskā stāvokļa. Hobss gan nenoliedz, ka pastāv arī citi varas tipi, bez monarhijas, tomēr viņš priekšroku dod tieši tam. Turklāt, viņš pamato pārmantojamību, pielīdzinot to īpašuma tiesībām, līdz ar to, var teikt, ka vara no līdzekļa un metodes ir, arī tīri filosofiski, kļuvusi par īpašumu. Viņš pamato monarhistiskās varas eksistences izrietēšanu no Dieva, kā arī definē despotismu, kā varu, kas iegūta iekarojuma rezultātā, un nevis caur laulībām vai mantojumu. Tiesa, ar vienu izņēmumu – iekarojumā iegūtā vara nav despotiska, ja šo varu iekarotājam izvēlas sniegt paši iekarotie, pieņemot, ka viņi, tīri teorētiski, būtu šo varu dot arī kādam citam. Interesants Hobsa skatpunkts ir tas, ka viņš nepiekrīt Aristotelim, ko bieži kritizē pēdējās savas grāmatas nodaļās Of Darknesse..., pieminot viņu, kā “nefilosofu” un iebilstot pret viņa autoritāti universitātēs, bet tomēr, lieto viņa 3 iedalījumu tipus: Monarhistisko, aristokrātisko un demokrātisko. Turklāt, viņš uzsver, ka JEBKĀDĀ varā, valsts vara pār indivīdu ir absolūta sakarā ar to, ka visa šī vara nāk no viņa paša izvēles tai pakļauties, lai nenonāktu t.s dabiskajā stāvoklī, līdz ar to, jebkas, ko šī vara ar viņu izdara, ir pilnīgi likumīgs un taisnīgs. Hobss vispār ļoti nicīgi izturas pret demokrātiskajām tendencēm, uzskatot tās par izluziorajām brīvībām, kuras noniecina citu “Birth Right by God” tiesības, kuras šodien pastāv tikai ļoti dažās valstīs. Grāmatu, dēļ šiem pašiem iemesliem, ļoti atbalstīja Anglijas karalis, tomēr, tā tika atzīta par ķecerisku, un pēc karaļa nāves, Hobsam tika aizliegts publicēt jebko Anglijas teritorijā – pat atbildēt uz kritiku par sevi. Vēl dažus darbus viņš izdeva Amsterdamā. Lai nu kā, Hobsa uzskati par cilvēkresursiem un personiskajām tiesībām, kuras nošķir no politiskajām, pastāv šodien, kā ekonomisks modelis, un ir iekļāvušies mūsu sabiedrībā.
Mūsdienas
No mūsdienu politiskajiem domātājiem, īpaši rodas vēlme īpaši dziļi aplūkot Mišelu Fuko – viņa ieguldījums man liekas nozīmīgākais un izteiktākais, un dēļ ierobežotās vietas, visus aplūkot nebūtu iespējams, kaut gan, es apskatīju arī gluži pretēju viedokli. Mūsdienās notikušie demokratizācijas procesi, straujās revolūcijas un tehniskie atklājumi ir atstājuši lielu iespaidu uz varu, šobrīd ir pieejami lieli, starptautiski informācijas tīkli, globālas korporācijas un starpvalstiskas institūcijas, tādēļ nākas piekrist M. Vēbera uzskatam, ka sabiedrību raksturo masifikācijas process. Cilvēku ir kļuvis tik daudz, ka tiešā demokrātija vairs nav iespējama, arī agrākās pavēļu un rīkojumu sistēmas ir neefektīvas, tādēļ mūsdienās vara ir vienlaicīgi daudz tālāka, gan arī daudz visaptverošāka, kā agrāk. Problēmas, kuras šis stāvoklis rada, ir aplūkojis Mišels Fuko, sakot vārdus, kuri citēti ievadā. Manuprāt, antīko autoru iztirzātās domas un iespējas mūsdienās ir globalizējušās un transformējušās, izveidojot dīvainu sabiedrības sajaukumu, kurā valda gan “labās” gan “sliktās” sistēmas vienlaicīgi. Fuko ir diezgan depresīvs skatījums uz notiekošo, tomēr, tikai definējot jaunās, konkrētās problēmas, un mācoties no pagātnes, mēs varam tās atrisināt. Sīkāk viņa domas atklājas brīdī, kurā viņš viltīgi salīdzina mūsdienu sabiedrību ar cietumu, aplūkojot soda metodes. Fuko uzsver, ka ja agrāk galvenie soda mēri bija miesiski, tad tagad sods ir pārvietojies uz dvēseli, cenšoties cilvēku pāraudzināt, viņš saka:”Soda sistēmas sāk iekļauties ķermeņa politekonomiskajā sistēmā[..]politiskais ieguldījums ķermenī ir sasaistīts ar tā ekonomisko pielietojumu[..]ķermenis kļūst pielietojams tikai, ja tas ir gan produktīvs gan pakļauts ķermenis.” (Foulcault, Michel “Discipline and Punish:The birth of a prison” Vintage Books, New York, NY, 1979, lpp.25-26). Viņs uzskata, ka mūsdienu politikā, kopš 18. gadsimta beigām notikušās pārmaiņas un cilvēku skaita pieaugums/urbanizācija, liek valsts varai, kuru mēs paši, turklāt, it kā pārstāvam, uztvert cilvēkus nevis kā vērtību klasiskajā nozīmē, bet gan kā resursu. Tas izpaužas tajā, ka administrējot šo soda sistēmu, mums vienlaicīgi nākas sistematizēt sabiedrību: slēgta skolu sistēma, fabrikas, darbavietas, barakas, viss pakļaujas stingrai sakārtošanai, lai augtu to vidējā efektivitāte. Visas šīs iestādes ir gandrīz identiskas, un cilvēkiem tajās arī ir jākļūst vienādākiem, lai varētu pēc iespējas ātrāk “nomainīt sastāvdaļas” ja nu kas salūzt. Galvenais ir saražotais, vai tie būtu industriālie produkti, vai izglītība, līdz ar to, arī vara ir kļuvusi mašīniskāka, dēļ automatizētās sodu sistēmas, un visa šī sistemātiskuma vispār, dēļ informācijas pieejamības, valdība soda un realizē varu pievienojot dominējošo varu bezpersoniskajai, tā jau soda un pāraudzina ar visuresošo novērošanu vien. Katrā atsevišķajā momentā, cilvēku var nenovērot, bet viņam ir jādomā, ka viņu visu laiku novēro. Šādā veidā, vispārējā valsts vara strādā pati par sevi. Fuko tieši par normalizešanu vēl saka:”Cilvēka-objekta artikulācija ir svarīga. Attiecības starp indivīdu un manipulējamo objektu ir programmēras, stingri reglamentētas un disciplinētas.[..] Šī disciplīna ir svarīga, lai sasniegtu pozitīvus ekonomiskos rādītājus caur detalizētu iekšējo struktūru, maksimizētu efektivitāti un ātrumu noteiktajā laika posmā.” (Foulcault, Michel “Discipline and Punish:The birth of a prison” Vintage Books, New York, NY, 1979, lpp.154-155). Es šo saprotu tādējādi, ka, lielā cilvēku skaita dēļ, ir nepieciešama spēcīga ekonomika, lai spētu nodrošināt šo cilvēku pieaugosās vajadzības, turklāt, ir vajadzīgs “vienādot” cilvēkus, lai vispār varētu saprast, ko šiem cilvēkiem vajag. Tas noved pie tā, ka cilvēkiem nākas atteikties no daļas brīvības, par labu kontrolei, lai tie saglabātu kaut vai šo daļu brīvības. Fuko uzskati tikai pastirpina manas personiskās domas par to, ka demokrātiskas sabiedrības pilnvērtīgai attīstībai nepieciešams, lai pēc iespējas vairāk iesaistīto cilvēku saprastu, kā viņi atļauj varai sevi realizēt, un paši būtu ieinteresēti notiekošajos procesos, un viņos būtu vēlme līdzdarboties. Bet Fuko nav pilnīgi traģisks – man liekas, viņš saprot, ka tomēr eksistē demokrātija, ka cilvēki paši sev ievēl šos “dominēšana-novērošana” procesa veicējus, un, savā ziņā, ir ietekmējies, aplūkojot kā mūsdienu industrija ir izmainījusi klasiskos priekšstatus par sabiedrību. Viņš, manis lasītās grāmatas beigās, izsaka novēlējumu, lai viņa darbs palīdz varas un normalizācijas, kā arī zināšanu izveides mūsdienu sabiedrībā, pētījumiem nākotnē, tādēļ būtu jāatkārtojas, un jāsaka, ka šo problēmu apzināšanās un iepriekšējo zināšanu veiksmīga izmantošana, lai tās risinātu, ir priekšnoteikums, lai mēs izveidotu paši savu attieksmi pret notiekošo, un spētu vienlaicīgi gan izprast, gan ietekmēt notiekošo.
C. Vraits Mills, savukārt uzskata, ka šāda sabiedriskā uztvere, par automatizētu politiku ir pārnākusi no automātiskās brīvā tirgus uztveres. Brīvajā tirgū, spēku savstarpējā konkurence un tirgus par sevi kā regulējošais elements, tiek uztverts kā pretlīdzeklis pret monopolismu. Tādēļ arī valdība, kā automātiska mašīna, ar visiem birokrātijas elementiem, tiek uzskatīta, kā līdzeklis pret despotismu. Viņš saka:”Kā astoņpadsmitā gadsimta cilvēku attīstīts, vienlīdzīgums (angliski - “equilibrium”) vai atzīmes un balansēšanas, kļūst par galveno mehānismu ar kuru tika garantēta gan politiskā gan ekonomiskā brīvība un neatkarīgajās pasaules valstīs nodrošināta tirānijas neesamība” (Wright Mills, C. “The Power Elite – New edition” lpp. 243) viņš raksta, ka tā nav patiesība, par piemēru minot tieši A.S.V vadību. Viņš parāda, ka lai gan teorētiski senāts un kongress tīri teorētiski pārstāv lielāko daļu sabiedrības, īstenībā viņu pašu starpā, nekādas lielās dažādības nav: viņi pārstāv tos, kas ir bijuši veiksmīgi savā uzņēmējdarbībā vai citā profesionālajā sfērā. Vidējais senators ir baltais vīrietis, dzimis turpat, ASV, ar augstāko izglītību, aptuveni 54. gadus vecs. Lielākā daļa pirms tam ir strādājuši valdībai, turpat puse ir bijuši armijā, visi pirms tam ir strādājuši kādu citu darbu, pie kam bijuši augšējos 15% no darbavietu hierarhiskās struktūras. 65% no visa kongresa un senatoriem, ir juristi, kaut gan kopsummā, juristi ir mazāk nekā 0.1% no ASV strādājošajiem. Tas Millsam liek domāt, ka īstenībā demokrātiskie procesi ir vairāk vai mazāk fiktīvi, un īstenībā ir noteicošā varas elite, kura pati kontrolē visu situāciju, atklāti propagandējot savas intereses, un nerūpējoties par citu vajadzībām. Manuprāt, savā ziņā līdzīgi varētu būt Latvijā, jo iesaistītās personālijas varas sadalē gandrīz nav mainījušās pateicoties vēlēšanām, bet gan pateicoties iekšējiem konfliktiem vai arī pēkšņam “mesiānismam” no kāda politiskā spēka puses. Milss piemin arī tendences varas elitei censties padarīt vēlētājus neitrālus, mazaktīvākus, caur kontroles mehānismiem, kas līdzīgi Fuko aprakstītajiem. Publiskais viedoklis tiek nonivelēts, radot cilvēkā to pašu “skrūvītes” sajūtu, kura nodrošina vispārējo mieru – vidusslānis nevēlas neko mainīt, jo baidās no iespējas zaudēt sev piederošo, kamēr pati apakša ne spēj kaut ko mainīt, ne arī grib, jo baidās no iespējas nenokļūt šajā vidusslānī – un šos stereotipus vēl tikai pastiprina masīvas propagandas kampaņas, kā piemēram, slogani: “The American Way” un izteikts patriotisms, kas liek masām domāt, ka viss ir kārtībā, jo viņi nedara neko tādu, ko nedarītu pārējie. Savā ziņā, notiek Platona pieminētā pielāgošanās pūlim. Atkal, konkrēti Latvijas situācijā, apelēšana pie vietējo iedzīvotāju tautības ir populāra nodarbe, kas notur pie varas tādus spēkus, kā “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” vai piemēram “Saskaņas Centrs”. Toties, lai neradītu lielas aizdomas, negatīvā gaismā tiek nostādīti spēki, kuri patiešām ir balstīti uz (lai gan izteikti pārspīlētām, bet tomēr) nacionālām idejām, kā “Visu Latvijai” un “PCTVL”. Mills, turklāt, precizē savas elites attieksmi un uzskata, ka elite valda pateicoties racionalitātei un absolūtam amorālismam. Viņš gan tieši uzskata, ka zināšanas vairo varu, bet parāda, ka notiek arī otrādi, kad tie, kas ir pie varas, kontrolē, kādas zināšanas parādīsies sabiedrībā, nosakot, ko attīstīt un ko – ne. Līdz ar to, vara rada zināšanas, kuras vēl vairāk stiprina varas ietekmi. Kā izeju no šīs situācijas, pats Mills piedāvā iegūt plašāku redzespunktu, vairāk zināšanas par notiekošo, kas nodrošinātu valdošās elites nespēju kontrolēt visu informācijas plūsmu, kura nodrošina tiem vēl lielāku varu. Kopsummā aplūkojot šo autoru izteikto, situācija neliekas ļoti skaista: vai nu mūs vada mašīna, vai arī Illuminati. Un zināšanas, tādēļ, būs vajadzīgas jebkādā gadījumā.
Nobeigums
Nobeigumā vēlētos secināt, ka, kaut gan, manuprāt tiešās politiskās problēmas, kuras apskatīja antīkajā laikmetā, ir transformējušās līdz neatpazīšanai, attieksme gan nav. Ja mēs vēlamies dzīvot patiesā demokrātijā, nevis pakļauties varas mašīnai vai arī kādai valdošai elitei, ir jābūt spējīgam saprast, kā šāda situācija vispār izveidojās, jābūt spējīgam sekot politiskajai videi, un jāsaprot, ka kamēr tīri teorētiski, mums ir dota vara kaut kādā veidā iejaukties apkārtējās norisēs, šī vara ir jāizmanto. Mūsdienās, kad visa šī vara tiek šķietami uzspiesta, nedrīkst aizmirst to, ka leģitimitāti tai piešķir paši vēlētāji, līdz ar to, akli pakļaujoties, mēs, gluži kā pēc Hobsa domām, nonākam pilnīgā pakļāvībā – un tas ir tieši tas, pret ko visa demokrātiskā kustība ir iestājusies. Kopsavilkumā jāteic, ka ideālās sabiedrības meklējumi un valsts – indivīds attiecības ir mainījušās atbilstoši laika garam, tādēļ ir ļoti grūti prognozēt nākotnes tendences. Vara ir mainījusi savu seju, un, paradoksāli, laikos, kad vara bija daudz tuvāka, bet necentralizētāka, cilvēki par to uztraucās mazāk, tagad, kad tā ir attālinātāka un centralizētāka, tā sagādā lielākas problēmas. Varas visuresamība, kuru Makjavelli ieteica sasniegt savam valdniekam ir realizējusies mūsdienās pati no sevis, caur masu mēdijiem. Internets un komunikācijas kalpro par jaunu varas vidi, jaunu mēdiju, caur ko šī vara tiek pār mums realizēta. Caur brīvības un ideāla meklējumiem, esam, savā ziņā, aizgājuši līdz secinājumam, ka apmierinot vairākuma vēlmes, mēs arī šo pašu vairākumu arī apspiežam – un varbūt Aristotelim un Platonam bija taisnība, sakot, ka monarhija ar ideālu karali ir labākā pārvaldes forma – vismaz ir tieši zināms, kas mūs pārvalda, un nav jāsaskarās ar varu, bez cilvēcīgas sejas. Turklāt, Ulmani Latvijā atceras ar labu vārdu.
Izmantotā Literatūra
- 1. “New Dictionary of the History of Ideas” 2005,Thomson Gale, chief editor: Maryanna Horowitz
- 2. Platons -“Valsts”Rīga 1982, Zvaigzne.
- 3. Aristotle, “Nicomachean Ethics” http://classics.mit.edu//Aristotle/nicomachaen.html
- 4. Machiavelli, Nicolo “Discourses on the First Decade of Titus Livius” Project Gutenberg
- 5. Hobbes, Thomas “Leviathan” Project Gutenberg
- 6. Foulcault, Michel “Discipline and Punish:The birth of a prison” Vintage Books, New York, NY, 1979
- 7. Wright Mills, C. “The Power Elite – New edition” Oxford University Press, 2000