Vēsts cauri septiņiem gadsimtiem.

Pirmās liecības par šo valsti nāk no 1145. gada. Vācu vēsturnieks, bīskaps Otons no Freizingenas raksta: “Gabulas bīskaps no Sīrijas stāsta, ka pirms vairākiem gadiem kāds Jānis, kristīgas tautas valdnieks un garīdznieks ir devies ar karu pret Mīdijas un Persijas valdniekiem.” Taču tas nebija galvenais. Tālāk: “Guvis uzvaru, Jānis ir devies tālāk, lai steigtos palīgā Svētajai baznīcai.” Bija par ko līksmot! Baumas vairojās. Kļuva zināms, ka Jānis ved līdzi tos pašus gudros, kas, sekojot Betlemes zvaigznei, atnāca pie jaundzimušā Krista. Šis valdnieks esot nestoriāniešu kristietis, tas ir, sekotājs tam pašam Konstantinopoles patriarham Nestorijam, kuru pirms septiņiem gadsimtiem, 431. gadā, izslēdz no baznīcas Efesas ekumēniskajā koncilā. Nestorijs sludināja, ka Dievam nevar būt mātes, Jēzū Kristā  apvienojas ne tikai divas būtības, bet arī divas sejas – dievišķā un cilvēciskā. Marija ir dzemdējusi tikai cilvēku, viņa nav Dievmāte, bet tikai Kristus māte. No baznīcas izslēgtais patriarhs ar daudziem piekritējiem devās uz Austrumu stepēm, lai savai ticībai pievērstu klejotāju tautas. Un lūk, tagad ķecera pēcteči steidzas palīdzēt saviem vecākajiem brāļiem iekš Kristus, lai atgrieztos mātes-baznīcas klēpī.

No “valdnieku valdnieka”.

Tajos tālajos laikos ziņojumus par citām zemēm un to valdniekiem, kurās īsti ģeogrāfiski fakti bija savijušies kopā ar baumām un izdomu, reizēm visfantastiskāko, piegādāja drosmīgi ceļotāji, tirgotāji un misionāri. Šīm ziņām ticēja uz vārda, jo pārbaudīt tās nebija nekādas iespējas. Taču arī tajos laikos atradās skeptiķi. Tomēr gadījumā ar nestoriāņu valdnieku neticīgie tika visai ātri nokaunināti, viņiem cēla priekšā satriecošus pierādījumus – presvitera Jāņa personīgo vēstuli Bizantijas imperatoram Manuilam Komninam!

Šī vēstule nez kāpēc bija rakstīta, nevis grieķu, bet gan arābu valodā. Oriģināls nav saglabājies, ir tikai tulkojums latīņu valodā, kas speciāli tikai veikts imperatoram Fridriham Barbarosam un Romas pāvestam.

Tātad, “presviters Jānis, ar dieva mīlestību caru cars, valdnieku valdnieks, vēl savam draugam Manuilam, Konstantinopoles kņazam veselību”. Sākumā tāda uzruna izsauc nesapratni: no saukt imperatoru par kņazu – tas, maigi sakot, nav pieklājīgi, īpaši, ja tu gribi ar viņu draudzēties. Taču tūlīt pat iezogas šaubas: ja nu Jānis patiešām ir tik visuvarens, ka uzskata par iespējamu nosaukt Bizantijas imperatoru, tajā laikā pašas lielākās un varenākās valsts valdnieku par kņazu?

Un tiesa: tālākās rindas visu saliek savās vietās. Patiešām, presviters ir ļoti varens. Pie galda viņu apkalpo cari un imperatori, bet karaspēks viņam ir tik liels, ka ka vajag jāt ar zirgu trīs dienas, lai pajātu tam garām.

Jāna pils ir tā noklāta ar dārgakmeņiem, ka uz to fona pat retais sandalkoks un marmors pazūd. Bērni uz ielām spēlējas ar dimantiem, bet smaragdus zemnieki izmanto kā savu lauku robežzīmes.

Zvēri un tautas.

Presvitera neiedomājami plašajos īpašumos dzīvo visdažādākās tautas: desmit izraēļu ciltis, nūbieši, arābi... Citu starpā arī ishiapodi (vienkājaini cilvēki, kas tveicē apguļas uz zemes un paceļ vienīgo, lielo pēdu gaisā, izmantojot to kā saulessargu), blegmi (cilvēki bez galvām, ar acīm uz krūtīm, bet muti uz vēdera), pigmeji (punduri, kas nepārtraukti karo ar dzērvēm), panociji (milzīgu ausu īpašnieki, ar kuru palīdzību tie var planēt gaisā un kurās tie ietinas, lai noslēptu savu kailumu), ponci (viņiem kāju vietā ir zirgu pakavi un nav locītavu) un ciklopi (vienacaini milži trīs cilvēku augumā).

Ne mazāk brīnumaini ir arī Jāņa valstības dzīvnieki. Daži no tiem vairāk, vai mazāk bija pazīstami eiropiešiem: baltie un sarkanie lauvas, baltie lāči, fēnikss (tas pats, kas atdzimst no pelniem). Taču pēc tam jau seko pavisam apbrīnojamu radījumu uzskaitījums, kāds ir sastopams tikai Viduslaiku bestiāriju lapaspusēs.  Tie ir finisireti – gigantiska tārpa un pūķa krustojums; metaciplenāriji – mazi plēsoņas, kas ir tīri labi ēšanai ceptā veidā; grifoni, mantihoras un himēras.

Presvitera valdījumos dzīvoja arī kentauri, satīri un fauni. Grūti teikt, kāpēc Jānis tos ir pieskaitījis dzīvniekiem, nevis saprātīgām būtnēm. Var jau būt, ka viņa valstībā tie bija nesaprātīgi.

Tik pat daudzveidīga ir arī Jāņa valsts augu pasaule. Tur sastopami visi zināmie un visi nezināmie augi. Tur ievāc divas ražas gadā, tur viss aug ar Dieva žēlastību, bez cilvēku iejaukšanās.

Draudzības ķīla.

Par savas draudzības ķīlu presviters Jānis sūtīja Bizantijas imperatoram kādu svēto relikviju, kas bija saglabājusies no kristietības rašanās laikiem. Pati relikvija tekstā aprakstīta visai miglaini, tāpēc Eiropā tā arī nespēja vienoties, kas tā tāda bija: vai nu Bratina – kauss, no kā Kristus dzēra  Svētā vakarēdiena laikā, vai arī Grāls – trauks ar Pestītāja asinīm, kas lijušas uz krusta... Taču ir skaidrs, ka šī dāvana ir bijusi ļoti vērtīga. Vietā presviters Jānis vēlējās tikai nedaudz: iespēju apmeklēt Dieva kapu un Jeruzalemi, un – ak, laime! - sniegt militāru palīdzību cīņā pret neticīgajiem.

Aiziet tur – nezin kur.

Patiesību sakot, saprast, kur īsti atrodas presvitera valstība, bija grūti. Tai tuvākā upe bija Sambationa, kas bija pilna nevis ar ūdeni, bet - ar akmeņiem. Pāriet pāri tai varēja tikai sestdienā, kad akmeņu straume pierima. Taču kā nokļūt līdz pašai Sambationai?

Jāņa valstības galvaspilsēta tika saukta par Sūzām un pati pilsēta atradās Indijā, taču Jānis precizē: “Tur, kur cauri tuksnesim tek lielā upe Nīla”. Vēl viņa valstībā ir kāda cita liela upe – Fizona, ko sauc arī par Gangu.  Ja Ganga patiešām atrodas Indijā, tad kā tur ir nokļuvusi Nīla?

No šiem visai pretrunīgajiem paskaidrojumiem Eiropas kristieši secināja vienīgi to, ka: presvitera Jāņa valsts ir paradīze zemes virsū un atrodas tā, dabiski, Austrumos. Vispār, aiziesim, tad jau redzēsim.

Gandrīz ar tādu pašu uzdevumu: “Aiziet tur – nezin kur” 1177. gadā pāvests Aleksandrs III arī sūta leibmediķi maģistru Filipu ar vēstuli presviteram Jānim. Uz kurieni aizgāja Filips, nav zināms, atpakaļ viņš neatgriezās. Taču vēl simts gadus drosmīgi entuziasti un oficiāli sūtņi mēģināja atrast ceļus uz brīnišķīgo valstību.

Starp citu, saprātīgie bizantieši, atšķirībā no lētticīgajiem vāciešiem, par vēstuli nelikās ne zinis. Viņiem jau Austrumi bija tuvāki un viņi zināja, ka nekādas Jāņa valsts tur nav.

Pasakas gals.

Vēsturnieki jau sen ir nonākuši pie viedokļa, ka Jāņa (Joana) vēstule ir sarakstīta Svētās Romas impērijas imperatora Fridriha Barbarosas kancelejā. Tās saturs pilnībā atbilst dotā momenta politiskajiem mērķiem.

Barbarosam tā bija izdevīga ar to, ka ļāva pielīdzināt sevi caram-garīdzniekam, uzņemoties uz sevis dažas garīgās prerogatīvas un tikt vaļā no ienīstā pontifika varas. Pāvests atkal, nesamierināms pret savu katoļu “ķecerībām”, pret nestoriānismu izturējās visai lojāli, tā kā apskatīja problēmu tieši no pretējās puses, ne kā Fridrihs. Jānis bija ne tikai garīdznieks, bet arī valdnieks, tātad arī pāvesta varai ir jābūt ne vien garīgai, bet arī laicīgai. Nu un, protams, ka vēstulei bija jāceļ krustnešu kaujas spars: nevar taču nolaist rokas un atkāpties no lielā mērķa – Dieva kapa atbrīvošanas, ja jau tūlīt ieradīsies lieli palīgspēki.

Tā pagāja gadi. Viss palika arvien sliktāk. Ilgi gaidītais sabiedrotais neparādījās. Pēdējās zemes Palestīnā tika zaudētas.

Simts gadus Eiropa gaidīja palīdzību no Āzijas dziļumiem. Iespējams, ka lēnām arī šis stāsts tiktu aizmirsts, ja vien tā negaidītais fināls. Viens karaspēks no turienes tomēr ieradās. Tikai armijas, kas karo zem kristiešu karogiem, vietā 1242. gadā tieši no turienes iebruka Batu-hana (Batija) ordas. Kā kāds vēsturnieks rakstīja: “nežēlīgas, bezdievīgas un postu nesošas”. Tās ar uguni un zobenu aizgāja līdz pašai Adrijas jūrai un tad atkāpās. Tā arī beidzās simts gadus ilgā, skaistā pasaka.

Jāsaka gan, pēc tam mongoļi vēl sakāva arābus un ieņēma Bagdādi, taču labuma no tā Dieva kapa atgūšanas lietā nebija vairs nekāda...