Tomēr daudzi vēstures pedagogi teica, ka tā rakstīta, vairāk domājot par bakalaurāta studentiem kā mērķauditoriju, nevis skolēnu līmeni. Šī iemesla dēļ savējo darbu centos veidot “vieglajā valodā”, cik vien iespējams rakstīju īsos teikumos, apgāju daudzus faktus un problēmas, domājot par tā brīža vēstures stundu skaitu vidusskolā - 210 un savu jauniešu uztveres specifiku. Kad grāmatas (1.-4.) daļas ieraudzīja dienas gaismu, kursos sastaptie kolēģi izteica kritiku par materiāla nepietiekamību, nodaļu “īsumu”, pārmēru lielo lakonismu un vienkāršību. Kritika skanēja arī par to, ka vēstures stāsta temati esot pārāk fragmentēti.
Vēl pēc diviem gadu desmitiem sekoja dažādas peripetijas ar vēstures saturu vidusskolā, te vēsture vispār izzuda kā disciplīna, tad to izdevās restaurēt kā mācību priekšmetu. Lai kā mēs mūsdienas gudrējamies par to, kā “pareizi” mācīt vēsturi, pati vēsture kā pagātne no tā nemainās. Kurzemes un Zemgales hercogiste senatnē paliek, kā bijusi, neatkarīgi kā par to mācām - procesus hronoloģiski vai vēsturiskā gadījuma analīzes veidā, kā sistemātisku kursu vai vēstures “likumsakarību” piemērus.
Tad nu pavasarī ķēros pie pašplaģiātisma – savu tekstu pārstrukturēju atbilstoši jaunajai pieejai (sabiedrība un vide, sabiedrība un reliģija, sabiedrība un vara), īsināju, vienkāršoju, garākus teikumus dalīju atsevišķos teikumos, pieliku klāt jēdzienu skaidrojumu, domu kartes, grupēju uzdevumus pēc taksonomijas, uzsvēru tematu mūsdienu aktualitāti. Jauno grāmatu izdevām lielākiem burtiem, lai lasītāja acīm tīkamāk. Ak jā, visu satura apjomu noīsināju tieši uz pusi, jo tagad bijušo vēstures 210 stundu vietā ir 105. Antīkajai vēsturei veltīto 18 apakštematu vietā tagad ir apaļi 5!
“Satura esot par daudz, skolēniem esot jāpiepūlas, lai saprastu tekstu, skolēniem pietrūkstot pamatzināšanu un lasīšanas prasmju, lai apgūtu vielu”, stāsta man tuvāk pazīstamie kolēģi.
Tā nav tikai Latvijas problēma. Pagājušo nedēļu man klasē bija trīs itāļu vidusskolēni. Tieši runājām par 19. gadsimta vidus notikumiem Eiropā. Jautāju viņiem, kas bija Džezupe Garibaldijs (Itālijas apvienotājs) un Viktors Emanuels II (Itālijas apvienotājs un pirmais Itālijas karalis). Divi no skolēniem šos vārdus dzirdēja pirmo reizi, bet trešais teica: “Garibaldi bija itālis, kurš atklāja Ameriku”. Vajadzēja gribasspēku, lai neko nekomentētu un būtu iekļaujošs.
P.S. Negribu ne vaimanāt “viss ir slikti”, ne izlikties, cik viss labi. Pagaidām cenšos konstatēt tikai faktus un procesa pazīmes. Ja atteiksimies no vieglās valodas – pilnībā zaudēsim auditoriju, ja sāksim pamattekstus pārlikt vieglajā valodā, būs prasība to darīt vēl un vēl... un Osvaldam Špengleram un Arnoldam Toinbijam par civilizācijas norietu būs bijusi taisnība.
https://www.facebook.com/photo/?fbid=8884125135001102&set=a.1518278598252496