Vienas lomas slazds

Protams, visi tie Patinsonam glaimojošie tituli ir tikai abstrakti nosaukumi, kas gan trekni baro kinostudiju. Fakts, ka tīņu vampīrsāgā, tetraloģijā Krēsla Patinsonam kritusi viselegantākā loma – nemirstīgais vampīrs Edvards Kalens, kurš iemīl parastu mirstīgo meiteni Bellu Svonu (Skaistu Gulbi), izturot 3000 pretendentu konkurenci, ir vērā ņemams. Kaut arī, mērot drāmas kategorijās, Edvards ir gauži knapa, aktieriski pagalam neizdevīga, jo statiska, pozējoša un, vienu dvēseles stāvokli – augstprātīgas ciešanas, kas robežojas ar nicīgumu – ekspluatējoša loma, kuras „dramatiskā esence”, ja atceraties pirmo filmu, ir naivi ekshibicionistiskā epizode ar gandrīz kailo Patinsonu, kad tas saulē demonstrē savu mirdzoši balto ādu. Bet vampīrs – sudraba eņģelis – asprātīgi jau tas ir.

Tomēr virsraksta jautājums – vai viegli, nu, sacīsim, būt Slavenam, būt Aktierim, būt Cilvēkam – pašam Patinsonam kļūst aizvien svarīgāks, jo viņam ir skaidrs, ka ar Krēslu jaunais talantīgais cilvēks ir ne tikai izvilcis laimīgo lozi (popularitāte un finansiālā brīvība ilgam laikam), bet arī iekritis ļoti bīstamajā vienas lomas aktiera slazdā. Taču tas nav jaunums gadījumos ar t.s. blokbasteriem. Un nepavisam ne ļaunuma ar spējīgiem aktieriem bērniem vai pusaudžiem, par kuriem Holivudā ir interese tikai līdz brīdim, kamēr „svaigā gaļa” tiek labi pārdota.

Piemēri nav jāmeklē aiz kalniem, bet turpat, Patinsona dzimtenē. Pirmajos piecos gados no laimes un pārākuma reiba arī Harija Potera „seriāla” dalībnieki – tagadējie multimiljonāri, kuri aizvien atklātāk pauž poteriādes faniem šokējošo atklāsmi, ka „mums tas viss jau ir līdz kaklam”. Emma Votsone, pērn pasaulē visvairāk nopelnījusī aktrise (poteriādes Hermione), nezina, ko darīt ar savu aktrises karjeru. Daniels Redklifs jau pāris gadu mēģina pārvarēt „briļļainā burvja” tēlu un tapa par dramatisko aktieri, taču pagaidām gan tikai ar vienu nosacītu veiksmi teātrī – dalību Pītera Šefersa slavenās lugas Equus (Zirgi) iestudējumā Vestendā un Brodvejā (uz jautājumu, vai izrādes panākumu pamatā bija iespēja satracinātajiem Redklifa – Potera faniem ieraudzīt savu elku uz skatuves kailu burtiskā nozīmē vai tomēr Daniela talantīgā aktierspēle neirotiska jaunekļa slepkavas lomā, nevar atbildēt pat britu un amerikāņu kritiķi).

Sākums poteriādē

Zīmīgi, ka Patinsons savu kinokarjeru arī sāka poteriādē – kā iedomīgais Cūkkārpas skolas kalambola čempions Sedriks Digorijs 2005. gada filmā Harijs Poters un Uguns biķeris/Harry Patter and the Goblet of Fine, lai gan pirms tās bija piedalījies pāris kniepadatas galviņas lieluma epizodēs (Miras Nairas Liekulības tirgū/Vaniry Fuir, 2004, TV filmā Nibelungu gredzens/Ring of the Nibelungs, 2004), nofilmējās arī nākamajā sērijā, kas uz ekrāniem iznāca 2007. gadā (Harry Poter and the Order of the Phoenix), taču jau pēc neilga laika ieguva pats savu franšīzi – Krēslu.

Par „poteriādes posmu” Patinsons izsakās korekti – tā esot bijusi iespēja saprast, ko nozīmē piedalīties dižbudžeta projektā, kura finansiālās iespējas spēj pārsteigt pat ļoti izlutinātus cilvēkus. „Tas patiesi bija fun, ka ikvienu mūsu, taču jau piņķaiņu tīņu, kaprīzi ārpus uzņemšanas laukuma apmierināja pieauguši onkuļi un tantes nopietnām sejām, nemaz nerunājot par to, ka centrālo trijotni Denu, Emiju un Rupertu uz darbu no mājām un atpakaļ vadāja ložu necauršaujamos limuzīnos ar trim miesassargiem.” Un kā ir, kad sajūt pirmos panākumus? Robs ir tiešs: „Dīvaini. Ļoti dīvaini. Es labi atceros, ka sēdēju Leičesterskvērā ar diviem draugiem dienu pirms Potera Londonas pirmizrādes un biju laimīgs – neviens man nepievērsa nekādu uzmanību. Jau otrajā dienā universālveikalā, rakājoties saldējumu vitrīnā, es dzirdēju, ka kāds skaļi sauc manu vārdu – pilnīgi nepazīstama sieviete. Tad es vēl pat nespēju aizdomāties, ka drīz par manu autogrāfu nepazīstami cilvēki uz ielas man dos naudu – tikai paraksties! Es vēl pie sevis spriedu: varbūt man jānodejo viņiem kaut kas, nu, par to naudu? ...” (Intervija žurnālam W, 2008.)

Slava tracina

Trīs Krēslas gadu laikā tīņu elks Patinsons ir kļuvis par dokumentālas filmas objektu – top Ar Robertu apmātie/Robiessed. Viņa, aktiera un tēla, fenomens ir kalpojis par vielu septiņām ‘biogrāfiskām” grāmatām, ne vienkārši fotoalbumiņiem vai sienas kalendāriem. Piedalīšanos fotosesijās Roberts uztver olimpiskā mierā – „tā ir daļa no mana darba”, iespējams, noder arī pieredze kā modelim, sadarbojoties ar modes namiem pirms filmu aktiera karjeras. Tad Petinsons „vasarās vienkārši piepelnījās, un bija iespēja par velti paceļot – Milāna, Parīze un tā tālāk. Bet tā slavas un popularitātes lieta – nu tu nevari ar to cīnīties vai novērst. Protams, es nemūžam nesapņoju, ka mani pazīs tik daudz cilvēku, ka es nevarēšu iziet uz ielas, lai kāds nesāktu smaidīt vai mākties virsū. Ka man rakstīs vēstules ar draudiem – ja tu nenāksi ar mani kopā uz savas nākamās filmas pirmizrādi, es izdarīšu pašnāvību ... No otras puses, skaidrs, ka tas bieži tracina, jo cilvēkiem liekas, ka tu viņiem piederi – bet tāds ir aktiera darbs, un ar to ir jāsamierinās.  Tas gan nav viegli, jo es neesmu cilvēks, kas domā, ka viņš ir parādā visai pasaulei par savu popularitāti, neesmu Disneja lelle, un man noteikti nav pienākuma smaidīt paparaci. Reizēm no šīs cilvēku uzmanības mani tiešām māc kas panikas lēkmēm līdzīgs, bet – re, pagaidām turos...”

Uniseksa simbols

Toties visai savdabīgs mesidžs, ko viņš sūta savām pielūdzējām, ir bieži intervijās pārstāstītās bērnības epizodes, kurās Robertam, divu vecāku māsu luteklim, tikusi iedalīta „princeses” loma: „Līdz divpadsmit gadu vecumam Līzija un Viktorija mani mēdza bieži ģērbt sieviešu drēbēs, un, jāatzīst, man tas patika. Viņas sauca mani par Klaudiju, kaut arī mamma bieži it kā pa jokam sasita plaukstas un izsaucās: ak, es nevaru saprast, vai man ir trīs vai tomēr tikai divas meitas! Sevišķi tad, ja mēs ar māsām kleitās vazājamies pa ielu un to redzēja kaimiņi. Divpadsmit gadu vecumā mani aizsūtīja uz Herouda privātskolu (elitāra mācību iestāde tikai puikām – N.N.0, un es kļuvu „kūlais” džeks, kaut arī atklāju, ka nevaru iztikt bez matu želejas – tā ir mana mazā apsēstība.” – Vēl jaunā talanta  psiholoģiskā portretā labi iegulst fakts, ka Patinsons kopš trīs gadu vecuma spēlē klavieres, kopš piecu – apgūst klasisko ģitārspēli. Viņa organizēto pirmo skolaslaika rokgrupu sauc Bad Girls (Sliktās meitenes). Kaut kā viss „savelkas kopā”, un ir skaidrs, ka pārpasaulīga universa simbola tēlam Robs P. bija nobriedis.

Šķiet tikai likumsakarīgi, ka šādam puisim vampīra mirdzošā āda derēs kā vislabākais Armani uzvalks. Patinsona popularitātes daba ir, maigi izsakoties, savāda: jo viņš absolūti neatbilst pieprasītajam šablonam – „sportiska jauna vīrieša, kas piekopj veselīgu dzīves veidu”, tēlam. Jā, šo popularitāti var droši to saukt par masu psihozi, taču tās daba ir nedaudz slimīga un tās saknes drīzāk ir meklējamas mēmā kino laikos, kad pielūdza tādus ekrāna elkus kā Rūdolfs Valentīno. Starp citu, Patinsona vampīrs Edvards visprecīzāk atbilst šai stilistikai: aktiera vampīrs ir statisks, cēli uzsver pozas un žestus, viņa aukstais, neko (jeb cauri) redzošais acu skatiens, kā saka, aizsniedz bezgalību. Narciss, kurš mīl pirmām kārtām vistuvāko – sevi. Kā lai Bella nemulst, necieš un netvīkst pēc tāda vīrieša, kas viņai nāk kā dāvana no nekurienes (nekas būtiski cits taču starp filmas Krēsla Romeo un Džuljetu nenotiek – abi cieš un tvīkst).

Puisis prot tēlot

Jo intriģējošāki uz šīs blīvās vampīrsāgas fona kļūst Roberta Patinsona „sānsoļi”. Paralēli Krēslai Roberts paspējis nofilmēties trīs tā dēvētajās neatkarīgajās filmās – salīdzinoši maza budžeta art house projektos, kuri pamazām „izlien” pie plašākas auditorijas (te ir sava daļa ciniska reklāmas aprēķina – visas filmas, bez šaubām, tiek pozicionētas kā filmas „ar Krēslas zvaigzni R.P.”.) vissvarīgāko – filmu Atceries mani/Remember Me (2009) patlaban var redzēt Latvijā. Patinsona aizkustinošie centieni pārtapt no asinis dzeroša sekssimbola par „mūsu laiku” necilo varoni – ierindas ņujorkieti, sava veida mūslaiku Džimiju Dīnu, šo leģendāro buntavnieku bez iemesla, kas tagad bēdājas par pašnāvību izdarījušo brāli (par to liecina tetovējums Michael uz  pārsteidzoši spalvainajām aktiera krūtīm), ik dienas raksta iedomu vēstukes indiešu domātājam Dandijam, tempj litriem kafijas un meklē vietu pilsētā, kur drīkst izsmēķēt cigareti, ne bez viltīga pašrealizācijas plāniņa iemīlas studiju biedrenē, mēģina tīri labi sadzīvot ar māti, toties nemitīgi strīdas ar tēvu – Ņujorkas Dvīņu torņos strādājošu un dzīvojošu impozantu veiksmīgu biznesmeni (Pīrss Bronsnans) – par to, ka tēvs ģimeni atstājis novārtā un cieš mazā, briļļainā māsiņa, - it kā visīstākā melodrāma. Taču tuvojas traģiskais 11. septembris. Un tas galu galā pabanālajam stāstiņam ar trāpīgām detaļām piešķir citu cilvēcisku dimensiju.

Paradoksāli, bet tieši pēc Atceries mani pirmo reizi Patinsona aktierspēle tiek slavēta: britu „galvenais kinožurnāls” Empire nekautrējas publiskot pat tik kategorisku verdiktu: „Nu ko, izrādās, puisis prot tēlot – labākā lieta, ko šī filma beidzot mums pierāda.” Tas vispār izklausās nedaudz dīvaini no kritikas puses, jo Patinsons 2006. gadā jau ir apliecinājis sevi kā smalku un stilistiski daudzveidīgu aktieri, tālu no Krēslas vampīriskā glamūra. Proti, iejūtoties divos diametrāli atšķirīgos varoņos filmās Kā ir būt/Hove to Be (2006) un Pagātnes paliekas/Ashes (2006).

Arī Salvadors Dalī

Kā ir būt viņš tēlo mūsdienu jaunekli, depresīvi infantilo Artu, kuru pametusi draudzene, jo viņš ir „netalantīgs un garlaicīgs”. Redz, Arts dikti gribētu būt dzejnieks, kas sacer pantus rokgrupām! Bet tālāk par gribēšanu netiek. Un domā, ka viņu izglābs psihoanalītiķis, kas Artu iedvesmos pat pie tualetes poda. Ironiskā komēdija Anglijā tika kupli apmeklēta, bet Patinsons – nominēts BAFTA balvai par gada debiju.

Otrā filmā Robs devies totālā riska zonā. Pagātnes paliekās viņa mērķis ir notēlot „neprātīgo sirreālisma ģēniju” gleznotāju Salvadoru Dalī jaunībā, turklāt filmā, kas atklāj Dalī netradicionālās mīlas stāstu ar citu XX gadsimta spāņu ģēniju – dzejnieku Federīko Garsiju Lorku. Un Patinsonam patiesi izdevās nožonglēt uz naža asmens – starp ekscentriskā klauna Dalī patētiskajiem izlēcieniem (konservatīvā spāņu skolā viņš parādās milzīgā žabo, sieviešu jātnieču zābakos un karē frizūriņā, šokējot visus, par Parīzē uzaudzētajām slavenajām kātiņu ūsām – būtu atsevišķs stāsts ...) un patiesu smeldzi un jaunības naivo juteklisko mīlas dedzību ainās ar vistuvāko „kopmītnes” draugu Lorku. Kaut arī filmas sižets ir skumjš (Dalī beigu galā starp homoseksualitāti un sievietēm izvēlas .... fašismu, bet Lorkam jaunības mīla kļūst par traģisku pieredzi), manuprāt, Patinsons ļoti veiksmīgi ir „noķēris” Dalī tēla hameleonisko, jā, arī mākslinieka megaegoista savtīgo, nodevīgo dabu. Nepieredzējušam jaunam aktierim tas pavisam nav maz.

Atliek cerēt uz nākamo nopietno darbu – pēc Kazanovas otrā slavenākā literārā pavedēja. Gija de Mopasāna leģendārās noveles Mīlulis jeb Bel Ami galveno varoni Žoržu Dinuā. Izaicinājums vēl jo vairāk, jo šo filmu uzņem slavenais britu teatrālu duets – režisors Deklans Donelans un mākslinieks Maikls Ormerods, taču arī viņiem, pasaulē cienītiem un novērtētiem teātra režijas profesionāļiem, šī ir debija lielbudžeta vēsturiskā kinofilmā.

Patinsons marta sākumā intervijā Time Out atzīst: „Tik intensīvi un tādā ritmā es vēl neesmu nekad strādājis. Jau ceturtā nedēļa ar sešām mēģinājuma dienām – un katra ilgst desmit stundas. Turklāt mans varonis nepārtraukti nodarbojas ar seksu ... ar dažādām sievietēm, jā, Uma Tūrmane arī ir viņa sarakstā – kā viena no ... un tieši tas, KĀ viņi to dara, - tas arī būs varoņu psiholoģiskais portretējums. Ceru, ka esmu izteicies pietiekami nesakarīgi?”

Lasot šādas atklāsmes, neviļus jāsmaida, jo tas dikti piestāv jauneklim, kurš neslēpj, ka viņa visvisvismīlākie ziedi ir ... pienenītes.