Kā ir ar tiem aparātiem?
Spirit box jeb “garu kaste” ir sava veida radio, kas galvenokārt tiek izmantots paranormālo fenomenu pētniecībā, proti, kā saziņas līdzeklis ar spokiem. Ierīce uztver elektronisko balss parādību (EVP). Tā darbojas līdzīgi kā klasiskais radio.
Galvenā atšķirība ir tāda, ka parastajā radio cilvēks izvēlas vienu konkrētu staciju, kas atrodas pie vienas konkrētas frekvences, starp kurām tiek uztvertas arī “aizsaules frekvences”. Spoku mednieki un pētnieki uzskata, ka tādā veidā gari meklē pareizo “frekvenci, kurā var komunicēt ar dzīvo pasauli”. Pārsvarā tie ir vārdi vai aprautas frāzes, retos gadījumos var būt teikumi.
Pastāv dažāda veida ierīces, ar kurām it kā ir iespējams sazināties ar gariem. Par spirit box izgudrotāju uzskata elektriskās spuldzes tēvu Tomasu Edisonu. Kā liecina vēstures avoti, Edisons ir radījis garu telefonu, teorētiski ar kura palīdzību dzīvie var sazināties ar mirušajiem.
Taču sabiedrībai plašāk zināma ir ierīce, kuru dēvē par Spiritcom. To pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā izgudroja Viljams O’Nīls. Spiritcom ir izmantota arī amerikāņu spoku mednieku realitātes šovā Ghosterhunters.
Vēl viena ierīce, kuru visai bieži izmanto paranormālo aktivitāšu pētnieki un mednieki, ir Frank box jeb Ghost box. To 2002.gadā radīja EVP entuziasts Frenks Sampsiouns. Jāpiebilst, ka abu – Spiritcom un Frank box – izgudrotāji apgalvo, ka instrukcijas, kā uzkonstruēt ierīces saziņai ar gariem, viņi saņēmuši no “aizsaules”. Tāpat vērts atzīmēt, ka nav pilnībā pierādīts vai atspēkots, ka kāda no šīm ierīcēm tik tiešām vat uztvert mirušo balsis…
Balsu klausīšanās pamatus liek latvietis
Lai gan aizrautība ar spoku medīšanu un paranormālo aktivitāšu pētniecību it ļoti attīstīta ārzemēs, it īpaši ASV, Īrijā, Skotijā un Lielbritānijā (lielākā daļa populārāko spoku mednieku TV realitātes šovu ir nākuši no šīm valstīm), nopietni par EVP atklāšanu pieder arī latvietim – rakstnieces Zentas Mauriņas (1897-1978) dzīvesbiedram, rakstniekam, kultūrteorētiķim, filozofam Konstantīnam Raudivem (1909-1974)!
Ieinteresē pat Vatikānu
Raudivi uzskata arī par parapsiholoģijas un paranormālo parādību pētniecības pamatlicēju. It īpaši tas attiecas uz audiosfēru jeb Raudives balsīm, kas mūsdienās ir labāk zināma kā elektroniskā balsu parādība. Tiesa gan, mūsdienu parapsiholoģijā, spiritiskajā un ezoteriskajā literatūrā pārsvarā tiek izmantots termins “elektroniskais balsu fenomens” (angļu val. electronic voice phenomwna, EVP). Par Raudives pētījumiem savulaik ieinteresējās pat Vatikāns, nodibinot īpašu komisiju viņa darba izvērtējumam.
Pastiprināti interesēties par parapsiholoģiskiem fenomeniem Raudive sāka tikai savas dzīves nogalē. Šai tēmai viņš pievērsās 1964.gadā, kad Zviedrijā dzīvojošais fiziķis Fridrihs Jirgrnsons publicēja grāmatu Balsis no izplatījuma, kurā bija apkopoti centieni sazināties ar mirušo dvēselēm. Šī grāmata ļoti ieintriģēja Raudivi. Viņš sazinājās ar autoru un izteica vēlmi piedalīties kopīgos eksperimentos. Kad 1965.gadā Raudive ar Mauriņu pārcēlās uz Badkrocieni Vācijā, viņš jau patstāvīgi pievērsās parapsiholoģiskiem pētījumiem.
Raudives metodes pamatā bija pārliecība, ka balsis un vēstījumi uztverami ar tehnisko līdzekļu – ar visjaunāko skaņu uztveres, atskaņošanas, ierakstu lenšu – palīdzību. Tāpēc īpašu uzmanību Raudive pievērsa aparatūras kvalitātei. Viņš iegādājās augstvērtīgus firmas Telefunken ražojumus un privātmājas pagrabā ierīkoja laboratoriju.
Kā tas notika
Bet kā tad īsti notika balsu ieskaņošanas process? Kā liecināja Raudives eksperimenta dalībnieki, tajā nav tikuši izmantoti nekādi tehniski rīki. Eksperimenta laikā komunikators parasti vaicāja: “Vai tur kāds ir?”. Tad klusumā ļāva lenšu ripām brīvi tīties un ieskaņot notiekošo. Atskaņojumā, ar lielu uzmanību klausoties, varēja sadzirdēt un saprast balsis. Tās sevi identificēja ar personu vārdiem vai uzvārdiem, ar kādiem šīs personas bija zināmas dzīves laikā. Bieži vien tās komunikatoru Konstantīnu Raudivi sauca vārdā. Ja komunikators bija kāds cits, tad vārdā sauca to. Tāpat šīs balsis minēja radu, draugu vārdus vai arī vietas un intereses dzīves laikā, stāstīja par sevi, deva padomus un ieteikumus. Balsu vēstījumi parasti bija ļoti lakoniski un izklaidēti – bieži pa vienam vai diviem vārdiem. Strādājot apmēram divpadsmit stundu dienā un tiecoties nodibināt sakarus ar neredzamo pasauli, Konstantīns Raudive savu fenomenālo balsu arhīvu papildināja aptuveni līdz 100 000 balsu vēstījumu ierakstu skaņu lentēs.
Par Raudives okultajiem pētījumiem var spriest ne tikai no viņa paša izteikumiem, bet arī no tuvo cilvēku – Zentas Mauriņas, viņas sekretāres Irēnes Mallis un emigrācijas drauga Jura Soikama – liecinājumiem. Viņi norādīja, ka šo eksperimentu laikā Raudive pilnībā pārvērties, visa viņa uzmanība tikusi koncentrēta uz balsu ierakstiem. Viņš bijis gluži kā apmāts ar saviem pētījumiem, kuriem veltīja arvien vairāk un vairāk laika, toties arvien mazāk interesējās par literatūru un sadzīviskām lietām. Kaut Raudives dzīvesbiedre Zenta Mauriņa atbalstīja vīra centienus, viņa pret tiem izturējās ar svārstīgu skepsi. Savās atmiņās viņa rakstīja, ka arī pats Konstantīns reizēm mocījies šaubās: “Bija dienas, kad arī viņš par sava pētījuma rezultātiem šaubījās. Tās bija visdrūmākās dienas.” “Taču jebkurā gadījumā balsu eksperiments paver logu uz pārdabisko,” sprieda Mauriņa. 1999.gadā, godinot Raudivi 90.jubilejā, Dr.habil.filol. Ingrīda Sokolova izdevumā Latvijas Vēstnesis rakstīja: “Sākums bijis grūts – tikai čaloņa., kaut kāds “aizsmakums”. 1968.gada 1.janvārī esot [Zenta Mauriņa] sarunājies ar Jāni Ziemeļnieku un mirušo sekretāri Margaritu Petraucku, bet 25.decembrī ar vecākiem un māsu Renāti. Secināja: “Tur nav vis miers un dvēseliskums, bet komplicēta garīgā dzīve, kur katrs turpina uzvesties kā pirms tam uz zemes”.”
Arī mātes balss
Raudives aktivitātes nepalika bez ievērības – viņš kļuva par vienu no populārākajiem Eiropas parapsihologiem. Viņu regulāri aicināja uz parapsihologu kongresiem un simpozijiem. Raudive norādīja: “Atrisinot nāves problēmu, mēs atrisinām visus pārējos mūsu eksistences jautājumus… Zināšanai jāaizstāj ticība. Brīnišķīgākais ir tas, ka varam dzirdēt savu draugu balsis no aizsaules, apzināties, ka mēs atkal viņus sastapsim nākamajā eksistences dimensijā. Protams, kā tur īsti izskatās un kādā formā mēs tālāk dzīvosim, nav mūsu prātam izdomājams, bet vai nepietiek ar faktu, ka tālāk dzīvosim mūsu apzinīgās dvēseles kopsakarībā?”
“Raudive noklausījās 72 000 balsu, no kurām pirmo vietu ieņēma mātes balss. Izdarīja 60 000 ierakstu, ar domubiedriem izanalizēja 25 000 balsu īpašnieku,” teikts Dr.habil.filol. Ingrīdas Sokolovas rakstā.
Lai pierādītu “pēcnāves eksistenci”, Konstantīns strādāja kopā ar citiem ievērojamiem zintniekiem, un pat Kembridža atzina, ka “šie eksperimenti ir… fenomenāli!” Plašu sabiedrības uzmanību piesaistīja Raudives parapsiholoģijai veltītās grāmatas Nedzirdamais kļūst dzirdams un Vai pārdzīvosim nāvi?, kuras sākotnēji iznāca vāciski, bet vēlāk tika tulkotas arī citās valodās. Šie darbi, kā arī piedalīšanās ar referātiem parapsihologu simpozijos vairākās Eiropas valstīs Raudivem nodrošināja lielu ievērību. vņam piešķīra Šveices parapsihologu augstāko godalgu, Romas Zinātņu akadēmijas goda akadēmiķa nosaukumu, turklāt viņu nominēja Nobela prēmijai.
Raudive nomira no sirds vājuma 1974.gada 2.septembrī 65 gadu vecumā – viņu pieveica otrais infarkts. Raudives dzīvesbiedre Zenta Mauriņa aizsaulē devās 1978.gada 25.aprīlī. Uz abu kopējā kapu pieminekļa iekalts: “Nāves nav – ir tikai pāreja citā esamībā.”