Grāfiene Šarlote uzklausīja viņu un nesaprotoši paraustīja plecus: “Liekas, ka jūs esat aizmirsis, ka mūsu pilsētas vārdā augstos ciemiņus vienmēr sagaidīja mans vīrs – grāfs fon Valdeks. Taču tagad viņš ir debesīs, lai Dievs dod mieru viņa dvēselei! Un tāpēc es uzskatu, ka man pašai ir jāuzņemas šis godpilnais pienākums. Kādēļ to uzticēt manai pameitai Margaritai? Viņa taču ir pilnīga neglītene, tāpēc es viņu vispār nelaižu laukā. Viņa taču sabiedēs princi! Toties es varu teikt apsveikuma runu viņa dzimtajā, spāņu valodā”. Birģelmeistars noslaucīja sviedrus – protams, grāfiene līdz šim tika uzskatīta par skaistuli, bet viņai tomēr nav vairs divdesmit gadu! Un tādēļ viņš izdomāja viltību: “Jūs taču ziniet, ka mūsu kungs – Keselas landgrāfs – ne visai satiek ar imperatoru Kārli. Un tāpēc ir izdomājis nelielu atriebību: lai izlutinātajam imperatora dēlēnam ziedus pasniedz nevis skaistule, bet gan vietējā neglītene. Imperators nevarēs apvainoties, jo viņa taču ir jūsu pameita – pati augstdzimušākā jaunava mūsu pilsētā”.

Otrā dienā Margarita bija tuvu asarām. Pamāte pavēlēja viņai uzvilkt briesmīgu tērpu – netīri brūnas krāsas kleitu, kroplīgu lakatu uz galvas, kas apslēpa viņas seju un matus. No tā brīža, kad bija nomiris viņas tēvs, Margarita jau tā staigāja tikai vecās drēbēs, bet tādā veidā parādīties ļaudīs – tas bija pavisam kas cits?..

Bādvildungenas baznīca mirdzēja no tūkstošiem sveču. Ērģeļu skaņas cēlās debesīs ar pateicības lūgsnu. Piespiedusi pie krūtīm milzīgu parādes puķu pušķi, Margarita slepus, lai neredzētu pamāte, aplūkoja princi Filipu. Jauns – runāja, ka viņam ir tikai nedaudz virs divdesmit. Ne visai garš, bet labi veidots. Maigi sejas panti, taču sastingusī izteiksme padara seju augstprātīgu, gandrīz nicinošu. Imperators Kārlis turpretī ir pati laipnība. Birģelmeistaram viņš skaļi paziņoja: “Manam dēlam gribējās apskatīt jūsu slaveno baznīcu. Protams, labāk jau būtu, ka viņš dotos patrenēties paukošanā, taču man nav iebildumu arī pret mākslu. Jo vairāk tāpēc, ka princis ir melanholijā! Ziniet, viņam nesen ir mirusi jaunā sieva”.

Filips drūmi paskatījās uz tēvu – atkal tas uzvedas kā runīgs birģeris. Nevar taču zaudēt karalisko cieņu! Pats Filips neklausījās runas, bet gribēja ātrāk apskatīt slaveno baznīcu, kas bija celta vēl XIII gadsimtā. Runā, ka uz tās izgrebtā altāra ir lieliska pirmmātes Ievas figūra. Kādreiz Filips kļūs par Spānijas karali un pavēlēs sasaukt pie sevis visus pasaules labākos gleznotājus un skulptorus...

Stingri pēc etiķetes augstdzimušie pilsētnieki nāca, lai godbijīgi pasveicinātu imperatoru un viņa dēlu, paklanoties viņu priekšā. Filips šķobījās – cik gan vienkārši visi bija ģērbušies šajā Vācijas nomales pilsētelē! - un pēkšņi palika pavisam skābs. Meitene, kas nesa viņam klāt parādes ziedu pušķi, bija ģērbusies vispār neiedomājami – kaut kāds brūns paltraks, lakats, kas aizsedza acis. Pretekle! Saniknots Filips burtiski izrāva viņai pušķi no rokām. Lakats noslīdēja un princis noelsās. Zeltainu matu lietus burtiski ielija prinča rokās, brīnišķīgas acis apdedzināja mēmā lūgumā. Ak, Dievs! Cik viņa bija skaista! Tādu skaistumu princis nebija redzējis nekad – ne vienā gleznā...

Nākošās dienas rītā Filips devās vizītē uz grāfienes fon Valdekas pilsētas māju – inkognito un tikai ar diviem kalpiem. Princis jautāja pēc “sinjoritas Valdekas”. Taču uz tikšanos ar viņu “izpeldēja” pārsteigtā un iepriecinātā Šarlote. Dārgā, ar pērlēm izšūtā tērpā viņa bija skaista kā glezna un lieliski to saprata, metot uz princi aicinošus skatienus. Taču Filips jautāja tieši: “Kur ir jūsu pameita?” Grāfiene apstulba. Viņa taču bija iedomājusies, ka princis ir atnācis tāpēc, ka bijis sajūsmināts par viņas vakardienas apsveikuma runu spāņu valodā un ugunīgajiem skatieniem. Taču izrādās, ka viņš bija atnācis šmules Margaritas dēļ!.. Grāfiene saviebās un caur zobiem izgrūda: “Manai pameitai ir krītamā kaite. Nelaimīgajai patlaban ir lēkme!”

Stingri paskatījies uz namsaimnieci, Filips pagrieza sarunu uz citu pusi un parunāja vēl ceturtdaļstundu. Sarunas beigās princis pat smaidīja. Šarlote viņu pavadīja, pietupdamies reveransā un koķetīgi šaudīdama ar acīm... No kurienes viņai bija zināt, kamēr notika augstdzimušo personu runas, viens prinča kalpiem slepus ielavījās Margaritas istabā un nodeva viņai vēstuli? Satraukta un nosarkusi, meitene izlasīja prinča instrukcijas...

No rīta Margarita palūdza atļauju aiziet uz baznīcu. Klusi aizslīdējusi garām cilvēkiem, kas lūdza Dievu, viņa nonāca baznīcas stūrī – aiz kokgriezumiem rotāta slietņa. Nepacietīgais Filips izskrēja pretī un pasniedza viņai sārtu rozi. Ak, cik gan brīnumskaista bija šī meitene – baltu ādu, kā pirmais, tīrais sniegs, ne tāda kā iebrūnās spāņu skaistules! Un cik graciozi viņa turēja rozi savos maigajos, baltajos pirkstiņos, baidoties sadurties uz ērkšķiem... Atnācis mājās, Filips sajūsmā sacerēja sonetu, veltījumā ierakstot: “Manai Sniegbaltītei Sārtajai Rozei”.

Pēc dažām dienām jaunais grāfs fon Valdeks prātoja, ko darīt ar māsu? Pamāte bija atklājusi, ka viņa slepus tiekas ar princi Filipu un niknumā bija aizsūtījusi meiteni pie brāļa uz ģimenes īpašumu kalnos un pavēlēja ieslēgt viņu pašā augstākajā tornī. Valdeks smīkņāja: laikam neapmierināmā pamāte pati bija metusi acis uz šo princi, tāpēc arī nezina, kā novākt no ceļa Margaritu.

Bet, ja nu kaut ko vajadzētu darīt māsas labā? Faktiski, savā labā. Ja princis apprecēsies, Margarita kļūs par nākošo Spānijas karalieni. Tas taču sola tik lielus labumus! Protams, grāfs Valdeks bija dzīves laikā ticis pie lielas mantas, viņam taču kalnos piederēja vara raktuves. Taču, ja rokās nonāk vesela valsts? Runā taču, ka Spānija ir ļoti bagāta valsts...

Nu, nē, lai pamāte kož sev elkoņos, bet Valdeks palīdzēs māsiņai iegūt princi Filipu, bet kopā ar viņu visas Spānijas bagātības! Grāfs atvēra durvis uz Margaritas istabu. Viņa sēdēja pie galda un rūpīgi rakstīja vēstuli. Burtu pie burta – rakstīt jau viņai nenācās bieži. No kurienes lai veiklība rastos? Māsa pacēla galvu un brīnišķīgo seju izkropļoja šausmas – viņa nezināja, ko var gaidīt no brāļa. Kurā pusē viņš nostāsies – viņas vai pamātes?

“Vai gatavojies sūtīt princim vēstuli? - grāfs lietišķi pajautāja. - Taču kā? Pamāte rakstīja, ka imperators Kārlis ir uzzinājis par jūsu romānu un devis apsardzei rīkojumu, nenolaist no prinča acis. Interesanti, kurš ir brīdinājis imperatoru? Vai tikai tā nebūs mūsu ragana?” Margarita sāka raudāt. “Nebrēc! - Valdeks izmeta. - Es palīdzēšu! Došu ziņnešus, kas aiznesīs tavu vēstuli garām jebkurai sardzei”.

Pēc stundas Margarita kautrīgi izgāja no mājas. Valdeks gaidīja, atslējies pret vārtu stabu: “Lūk, māsiņ, te ir mani rūdas rūķi!” Grāfs uzsvilpa un no ēkas stūra parādījās vairāki niecīgi stāvi – kupraini, sirmi, tērpti skrandās. Skaistule Margarita iekliedzās un bailēs satvēra brāļa roku. Tas sāka smieties: “Ko baidies? Tie nav nešķīstie gari, bet parastie kalnraču bērni. Strādā pie manis kalnā divpadsmit stundas dienā. Dienas gaismu neredz, lūk, arī izaug sirmi un saliekušies. Toties kalnus un visas apkārtnes slepenās takas pazīst kā savus piecus pirkstus. Tavs princis, Margarita, gaida tēva atgriešanos kalna dienvidu nogāzes pilī. Rūķi, vai varēsiet tur nokļūt?” - Valdeks nikni uzkliedza. Niecīgie “rūķi” noliecās zemāk par zemu: “Jā, kungs!”

Pagāja nedēļa. Un pēkšņi pamāte ar niknumu un pārsteigumu uzklausa divus uzticamus Filipa apsargus. No tā laika, kad viņa ir aizrakstījusi imperatoram Kārlim un viņš ir devis pavēli nometināt dēlu nepieejamā pilī un sekot, lai viņš ne ar vienu netiekas, viņai ir jāklausās apsargu liecības, ka nolādētajam skuķim atkal ir izdevies atsākt slepenu saraksti ar princi!

Šarlote saldi pasmaidīja un mīļi noteica: “Kungi, es visu noskaidrošu. Margarita nesagādās nekādas raizes. Imperators būs apmierināts!” Sargi saskatījās un lauzītā vācu valodā pajautāja: “Ko jūs uzsāksiet?” Šarlote iesmējās: “Nebaidieties, es pameitu nenogalināšu. Es tikai viņu pacienāšu ar āboliem. Mans dārznieks māk uzpildīt tos ar kaut kādu draņķi, no kā sāk sāpēt vēders, lai atgaiņātu puišeļus, kas zog ābolus no svešiem dārziem. Tā kā, nobaudījušai manus ābolus, Margaritai vairs nenāks prātā tērēt laiku mīlestības vēstuļu sacerēšanai!”

Nākošā dienā Šarlote taisījās ceļam. Dārznieks iedeva viņai maisiņu: “Lai zaģļi nenāktu, nolieciet ābolus zem kokiem. Tikai pati tos neēdiet! Vakar mūsu draugi-spāņi tos apskatīja, es jau sabijos, paņems vēl kāds mutē? Tad būs vēdergraizes kā likts!..”

Nenoklausījusies dārznieku līdz galam, Šarlote iespieda piešus zirgam sānos un un tāpat jāšus aizdrāzās uz kalnu. Valdeks pamāti sagaidīja, priecīgs neizskatoties. Pārmijusi ar viņu dažus vārdus, viņa devās pie pameitas, Margarita pielēca kājās sabijusies, bet pamāte pasmaidīja: “Princis Filips lūdza tevi apraudzīt. Lūk, arī ciemakukulis no viņa!” Un Šarlote sniedza meitenei ābolu.

Pēc stundas grāfs Valdeks atnāca apraudzīt māsu. Viņa gulēja gultā – acis atvērtas, seja baltāka par sniegu, pirksti sažņaugti. Grāfs tikai paskatījās un izskrēja laukā. Jau pēc dažām minūtēm viņš sēja pamāti klāt pie trīs visspēcīgākajiem rikšotājiem. Viņa rāvās laukā un kliedza: “Es zvēru, es neindēju ābolus! To izdarīja spāņi!”

Zirgi rāvās katrs uz savu pusi. Tas bija briesmīgi, bet Valdeks stāvēja un skatījās, atslējies pret zirgu staļļa vārtiem. Pēc tam viņš uzkāpa atpakaļ uz Margaritas istabiņu un izņēma no viņas sažņaugtajiem pirkstiem sakaltušo, sārto rozi. Atkal nokāpa uz stalli un skaļi uzsvilpa. Parādījās “rūķi”. “Aizvediet mani uz Filipa pili!” - grāfs pavēlēja.

...Pēc nedēļas Bādvildungenā atkal ieradās imperators Kārlis V un pavēlēja princim atgriezties Spānijā. Tur pēc tēva gribas viņš stājās dinastiskā laulībā ar Anglijas karalieni Mariju I. Viņa bija neglīta un vecāka par vīru par vienpadsmit gadiem. Kaut arī jaunais princis Marijai patika, par kaut kādām jūtām pret savu jauno sievu no viņa puses nevarēja būt ne runas.

1556. gadā Kārlis nodeva Spānijas kroni savam divdesmit deviņus gadus vecajam dēlam un viņš sāka valdīt ar vārdu Filips II. Jau pirmajā naktī pēc kronēšanas viņš pavēlēja pakārt abus apsargus, kas kādreiz brauca ar viņu uz Vācijas pilsētu Bādvildungenu. Pēc tam sekoja pavēle, kas aizliedz karalim dāvināt ceremoniālus ziedu pušķus. Filips ziedus neieredzēja līdz savai nāves stundai – īpaši baltās un sarkanās rozes...

Pēc trīs simts piecdesmit gadiem, XIX gadsimta sākumā, brāļi Grimmi ceļoja pa Vāciju, pierakstot vācu tautas pasakas. Starp citām tika pierakstīta arī teiksma par Sniegbaltīti. Tā vēsture kļuva par leģendu. Raktuvju puišeļi, kurus bija salauzis cilvēka spēkiem pārāk smagais darbs un pastāvīgā dzīve kalnu šahtās, ar tautas fantāzijas palīdzību bija pārvērtušies pasaku rūķos. Bet grāfiene fon Valdeka kļuva par ļauno pamāti, kas noindēja jauno pameitu. Un neviens vairs neatcerējās, ka to izdarīja nevis viņa, bet gan Filipa apsardze.

Nu, bet ko tad pats Filips II (1527-1598)? Spānijas karalis viņš bija no 1556. līdz 1598. gadam. Tieši viņa valdīšanas laikā Spānija sasniedz vislielāko varenību, taču jau viņa valdīšanas beigās sākās lejupslīde. Angļi sakāva Neuzvaramo armādu, valsts kase bija iztukšota, bet asiņainā karā Holande izcīnīja neatkarību.

Kā valdnieks Filips bija visai cietsirdīgs, kā cilvēks – nelaimīgs. Visas četras sievas, ar kurām viņš stājās laulībā, dinastisku apsvērumu dēļ, nenesa viņam prieku. Mierinājumu viņš atrada reliģijā un mākslā.

Tieši pēc viņa prāta tika uzbūvēta lieliskā pils-klosteris Eskorials, kurā Filips centās sapulcināt labākos māksliniekus un skulptorus. Tieši viņš uzaicināja uz Madridi maz zināmo grieķu mākslinieku El Greko, kas Spānijā kļuva par lielu mākslinieku.

Pats Filips dzīvoja noslēgti, strādāja dienu un nakti vienkārši izkārtotajā kabinetā un tikpat kā neizbrauca uz ārzemēm. Viņam bija patīkami, neizejot no sava pustumšā kabineta, lemt pasaules likteņus.

Līdz pēdējai stundai Filips saglabāja skaidru prātu un nomira vērsis skatu uz krucifiksu. Sīkos norādījumos attiecībā uz apglabāšanu viņš noteica, ka viņu ir jāapglabā Eskorialā un uz kapa viņš aizliedza likt virsū jebkādus ziedus.

[Tiktāl no minētās grāmatas, taču Vikipēdija stāsta kaut ko savādāku!?]

Margarita fon Valdeka (Margaretha von Waldeck, dz. *1533., mirusi 1554. gada 15. martā, Briselē) bija grāfa Filipa IV fon Valdeka-Vildungena (1493-1574) un viņa pirmās sievas Margaritas fon Ostfrīzlandes (1500-1537) otrā meita un sestais bērns.

Kā atzīst skolotājs no Esenes un vietējais vēsturnieks Ekhards Zanders, ir pamats domāt, ka viņas liktenis ir radījis bāzi vēlākai pasakai par Sniegbaltīti. Saskaņā ar dokumentiem Bādvildungenas pašvaldības arhīvos Margarita bija pazīstama kā izcili skaista meitene un viņai ir bijuši stingra pamāte Katrīna fon Hacfelde (Katharina no Hatzfeld, † 1546) . Kad Margarita bija apmēram 16 gadus veca, tēvs viņu nosūtīja uz Kastīlijas Marijas galmu Briselē. Viņa bija imperatora Kārļa V māsa un Spānijas vietvalde Nīderlandē. Tēvs cerēja, ka meitai tur būs iespējas izdevīgi apprecēties. Tāpat viņš cerēja, ka meita varētu ko darīt, lai atbrīvotu no gūsta Esenes landgrāfu Filipu, ko Kārlis V bija ieslodzījis par dalību Šmalkaldenes karā (pirmajā lielākajā konfliktā starp katoļiem un protestantiem). Margarita ceļoja pāri Reinas Septiņkalnei, piedzīvojot dažādas grūtības, vairākas prominentas personas centās iekarot viņas sirdi: grāfs Lamorals fon Egmonts un imperatora dēls, princis Filips II. Margaritas veselība kļuva arvien sliktāka un viņa 21 gada vecumā, 1554. gada 15. martā nomira. Valdeku hronikās pieminēts, ka viņa, iespējams, tikusi saindēta ar arsēnu. Par to netieši liecinot arī viņas nestabilais rokraksts, kad viņa rakstīja savu pēdējo gribu.

Bergfreiheitā, tagad Bādvildungenas, ko šodien iesaukuši par “Sniegbaltītes pilsētiņu”, rajonā, ir bijušas vara raktuves, kurās tajos laikos ticis izmantots bērnu darbs. Kā nekā, bērniem nav vajadzīgas liela izmēra šahtas. Tā radušās teiksmas par septiņiem rūķīšiem.

http://de.wikipedia.org/wiki/Margaretha_von_Waldeck

Garš raksts vācu valodā divās daļās:

http://schneewittchendorf.com/schnees1.htm

http://schneewittchendorf.com/schnees2.htm

Viens gan ir skaidrs, šajā versijā “Sniegbaltītes” pamātei sakars ar viņas nāvi nav nekāds, jo viņa jau sen tad pati bija mirusi.

Uz Sniegbaltītes titulu kandidē vēl viena jauna dāma – Marija Sofija Margarita Katrīne fon Ērtāle, kuras liktenis arī saistās ar ļaunu pamāti. Tikai dzimusi viņa ir 1729. gadā.

http://mentalfloss.com/article/29186/snow-white-not-just-fairy-tale