[Uzmanību! Rakstā ir nepatīkamas vietas.- t.p.]
Pieņemts uzskatīt, ka smadzenes saņem informāciju no apkārtējās pasaules, pārstrādā to un pieņem tādus vai citādus lēmumus. Pēc dažu zinātnieku domām smadzenes var uzglabāt līdz 15 triljoniem dažādu datu. Taču ir pētnieki, kas nav pārliecināti, ka informācija patiešām tiek uzglabāta smadzenēs, nav pārliecināti par to, kas īsti vada mūsu darbību.
Domājoša matērija neeksistē?
XVI Vispasaules filozofu kongresā, kas 1978. gadā norisinājās Diseldorfā bija sapulcējušies vairāk par 1, 5 tūkstošiem zinātnieku no 60 pasaules valstīm. Uzstājoties tajā, austrāliešu neirofiziologs, 1963. gada Nobela prēmijas laureāts fizioloģijā un medicīnā Ekls Džons Kerjū izvirzīja hipotēzi, saskaņā ar ko smadzeņu darbības mehānismus iedarbina kāds „psihiskais princips”, kas atrodas ārpus cilvēka. Pirmā brīdī tāds paziņojums skan dīvaini, pretrunā ar veselo saprātu un cilvēces uzkrāto pieredzi. Taču, iespējams, ka pazīstamajam zinātniekam bija pamats tā runāt...
Patiešām – bija! Ne viņam vienam bija radusies šāda hipotēze par citām, ne kā pieņemts, smadzeņu funkcijām. Vēl lielā zinātnieka, ķirurga, medicīnas zinātņu doktora, profesora Valentīna Feliksoviča Voino-Jaseņecka (1877.-1961.) grāmatā „Par garu, dvēseli un ķermeni” bija tādi vārdi: „Gars atrodas ārpus smadzenēm, nosakot visu to darbību... Smadzenes strādā kā komutators, pieņemot signālus un nododot tos abonentam.”
Hipotēzi, ka apziņa eksistē neatkarīgi no smadzenēm, aizstāv arī mūsdienu holandiešu fiziologi Pima van Lommela vadībā, kas ir paziņojis, ka domājošas matērijas varbūt vispār nav. Tādās pat domās ir arī daži angļu zinātnieki: Sems Parnija no Sauthemptonas Centrālās klīnikas un Pīters Fenviks no Londonas Psihiatrijas institūta. Pēc Parnijas domām, smadzenes kā jebkurš cilvēka ķermeņa orgāns sastāv no šūnām un nespēj domāt. Tas strādā kā iekārta, kas atrod domas!
Medicīnas literatūrā ir aprakstīti daudzi gadījumi, kad cilvēks ar bojātām smadzenēm turpina dzīvot tā, it kā nekas nav noticis. [Pribrema hologrāfiskais princips, arī no hologrammas gabala iespējams iegūt visu attēlu – t.p.] Ārsti nav spējuši izskaidrot šādus gadījumus. Taču, ja augstāk minētā hipotēze ir pareiza, tad viss nostājas savās vietās.
Lieko – prom!
1957. gadā Amerikas psihologu asociācijā tika noklausīts doktora Jana V. Briela un Džordža V. Olbi ziņojums, viņi bija veikuši operāciju, kurā pacientam tikusi izoperēta labā smadzeņu puslode. Liels bija ārstu pārsteigums, kad operētais 39 gadus vecais vīrietis ātri izveseļojies un nav zaudējis savas gara spējas.
Ārsti Goulds un Pails savā monumentālajā darbā „Medicīnas anomālijas un kuriozi” apraksta pacientu, kuram, izoperējot audzēju galvas smadzenēs, izveidojusies 11 centimetrus gara ieplaka. Tomēr pacients līdz savai nāvei ir bijis pie pilnas apziņas.
Ņujorkas medicīnas ziņotājā 1888. gadā ir aprakstīts gadījums, kas noticis ar matrozi, kora galva izrādījusies iespiesta starp tilta arkas apakšējo joslu un laivas virsbūves jumtu. Tilta sija ar savu šķautni nogrieza nabagam aptuveni ceturto daļu no galvas. Ķirurgi, kuru rokās cietušais nokļuva pēc vairākām stundām, konstatēja, ka griezums ir gluds, it kā būtu veikts ar zāģi. Viņi pūlējās vairāk nekā stundu, lai nosegtu baigo rētu, kad pēkšņi ievainotais atvēra acis un jautāja, kas ar viņu ir noticis. Kad viņa galva tika nosaitēta, matrozis piecēlās sēdus un tad, izmantojot ārstu apjukumu, piecēlās kājās un sāka ģērbties.
Jau pēc diviem mēnešiem viņš atgriezās darbā uz savas laivas un daudzus gadus žēlojās tikai par nelielu reiboni. Pēc 26 gadiem viņam parādījās neveiklība kustībās. Pēc tam iestājās daļēja kreisās rokas un kājas paralīze. Atkal slimnīcā viņš nokļuva tikai 1887. gadā – 30 gadus pēc nelaimes gadījuma. Viņa slimības vēsturē ir ierakstīts, ka pacientam ir attīstījusies tendence uz histēriju. Un tas viss ar to, ka cilvēks dzīvoja, pazaudējis augšējo smadzeņu ceturtdaļu!
Kaut mietu uz galvas asini.
Masačusetas medicīnas koledžas muzeja annālēs ir ierakstīts gadījums, kas noticis 1847. gada 13. septembrī ar dzelzceļa posma Rutlenda – Berlingtona meistaru. 25 gadus vecais Fainizs Geidžs lika urbumā sprāgstvielu, gatavojot sprādzienu. Noliecies pār caurumu, viņš noblietēja to ar dzelzs stieni, kas vija noasināts augšgalā un apmēram 90 cm garš, un svēra apmēram 4 kg. Triecienā pret akmeni stienis uzšķīla dzirksteli un notika sprādziens. Dzelzs stienis izšāvās no cauruma, trāpīja Geidžam pa zodu un izgāja galvai cauri, paliekot tajā. Trieciens bija tik spēcīgs, ka nelaimīgajam kreisā acs izlīda no dobuma. Sprādziens atsvieda Geigžu četrus soļus sāņus un viņš uz dažām minūtēm zaudēja samaņu. Biedri nogādāja viņu pie ārsta un tur notika pavisam kas neparasts. Kad viņi bija jau klāt, cietušais atteicās no palīdzības un pats aizgāja uz ārsta pieņemamo telpu, uz kuru vajadzēja iet pa garām kāpnēm.
Izņemot dzelzs stieni no Geidža galvas, ārsts izņēma arī daļu no smadzenēm un galvaskausa. Cerības uz atveseļošanos tikpat kā nebija un tomēr jau pēc 10 stundām Geidžs nāca pie samaņas. Viņš zaudēja kreiso aci, taču izveseļojās un nodzīvoja vēl daudzus gadus, pārsteidzot zinātnes spīdekļus, kas uzskatīja, ka izdzīvot pēc šādas traumas nav iespējams, nemaz jau nerunājot par to, ka saglabātos prāta spējas.
Kaut kas līdzīgs notika vēl 1879. gadā, kad dzirnavu mehānismā iekļuva liela bultskrūve un izlidoja no tās, trāpīdams tieši pa pieri sievietei, kas atradās līdzās.
Tā caursita galvaskausu, iespiežot kaulu daļas smadzenēs desmit centimetru dziļumā un paliekot tur. Nelaimes gadījuma un operācijas rezultātā cietusī zaudēja daļu no smadzenēm un tomēr izdzīvoja. Pēc diviem gadiem ārsti atzina, ka viņa ir pilnīgi vesela. Pēc tam sieviete dzīvoja vēl 42 gadus.
Vai varbūt bioroboti?
Laikam vispārliecinošākie pierādījumi, ka mūsu smadzenes veic pavisam ne tās funkcijas, ko tām pieraksta, ir šie gadījumi.
1940. gadā doktors Augustīns Ituriča nolasīja sensacionālu ziņojumu Antropoloģijas biedrībā Sukres pilsētā (Bolīvijā). Ziņojums bija par 14 gadus veco doktora Ortiza klīnikas pacientu, kas atradās tur ar diagnozi – smadzeņu audzējs. Zēns bija pie apziņas un vesela saprāta līdz pašai nāvei, taču sūdzējās par lielām galvas sāpēm. Kad ārsti veica sekciju, brīnumiem nebija robežu – smadzeņu masa gandrīz pilnībā bija atdalīta no galvas kausa iekšējās virsmas. Milzīgs augonis bija skāris smadzenītes un daļu no puslodēm, tā kā bija nesaprotami, ar ko zēns bija domājis.
Vēl dīvaināku atklājumu veica vācu profesors Huflands, kas veica paralizēta vīrieša galvaskausa sekciju. Slimais līdz mūža beigām bija saglabājis savas garīgās spējas, taču smadzeņu vietā ārsts atrada tikai... apmēram 330 gramus ūdens.
Bet Svētā Vinsenta hospitālī Ņujorkā 1935. gadā piedzima bērns, kurš 27 dienas dzīvoja, ēda un raudāja, kā jau visi jaundzimušie. Vispār uzvedās pilnīgi normāli un tikai pēc viņa nāves veiktās sekcijas tika konstatēts, ka viņam smadzeņu nebija vispār!
Protams, visus šos atgadījumus var nosaukt par paradoksālām atkāpēm no normas un nomierināties, atgriežoties pie tradicionāliem uzskatiem par mūsu smadzeņu darbību. Taču pats unikālākais un fenomenālākais automobilis nevar funkcionēt bez motora, bet dators bez Vinčestera. Iespējams, ka mūsu priekšstati par cilvēka smadzenēm principā nav pareizi, vai arī starp mums klaiņo citplanētiešu bioroboti, kuru galvaskausu preparēšana maldina Zemes zinātniekus.
Pasaule kā attēls.
Tas, ko mēs redzam ir tikai ēnas uz alas sienām, ko met mums nezināmā ārpasaule. (Ja nekļūdos, tad Platons.)
...ir pierādījumi, kas vedina uz domām, ka mūsu pasaule un it viss, kas tajā atrodas, sākot no sniegpārsliņām līdz kļavām un krītošajām zvaigznēm vai arī elektronu vērpes kustībai, ir tikvien kā spocīgi attēli - kāda cita līmeņa realitātes projekcijas - tik tālu aiz mūsējās, ka burtiski atrodas ārpus telpas un laika. (Maikls Talbots.)
Izdevniecības “Jumava” grāmata.
Autors: Maikls Talbots
Nosaukums: "Hologrāfiskais visums"
Apraksts:
· Priekšnojautas un sapņi, kas brīdina par gaidāmo nelaimi.
· Kas patiesībā notiek ar cilvēku sapņa laikā?
· Telepātija ― spēja sazināties no attāluma.
· Vai iespējams ietekmēt loterijas rezultātu ar prāta palīdzību?
· Psihokinēze ― spēja pārvietot ķermeņus ar prāta spēku.
· Kristus brūču ― stigmatu veidošanās ticīgajiem.
· Slimību diagnostika pēc auras.
· Brīnumainas izārstēšanās ― ļaundabīgie audzēji pazūd kā sniega pikas uz karstas plīts.
· No kurienes rodas dziednieku un pareģu spējas?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem cenšas atbildēt šī grāmata. Bet varbūt visintriģējošākais ir tas, ka neparastas spējas, iespējams, slēpjas katrā no mums.
Šī iedvesmojošā un sirdsapziņu bagātinošā grāmata atraisa katrā cilvēkā sevis atcerēšanos, sevis izpratni, kas ir tik nepieciešama šajā agresīvajā un primitīvajā laikmetā.
Iespējams, ka šī ir viena no retajām pasaules grāmatām, kas veiksmīgi integrējusi zinātniskās realitātes paradigmu un garīgās dzīves tīmekli. (Dr. Pēteris Kļava)
Tā ir grāmata par to, kā divi zinātnieki: fiziķis Dāvids Boms un neiropsihologs Karls Pribrems neatkarīgi viens no otra, katrs savā specialitātē nonāk pie domas, ka mūsu pasaule ir kādas citas realitātes hologramma.
Šī hipotēze var izskaidrot arī visas paranormālās parādības, kuras nav izskaidrojamas, pieņemot, ka mūsu pasaule ir materiāla.