Fantāzija: četras interpretācijas

Vārda „fantāzija” etimoloģija meklējama sengrieķu vārdā phantasia – „iztēles auglis”, kas savukārt attīstījies no darbības vārda phainein – „parādīt”. Literatūras kontekstā šo terminu iespējams izprast četrējādi.

Pirmkārt, fantāzija tik definēta kā iztēles spēja, ko viena no izcilākajām mūsdienu literatūras fantāzijas žanra pārstāvēm un teorētiķēm Ursula Le Gvina raksturo kā spontānu, neierobežotu garīgu rotaļu cilvēka prātā, jau zināmo mērķtiecīgi apvienojot jaunajā. Rakstniece apgalvo: „Bērna iztēles rotaļa neapšaubāmi ir vingrināšanās pieaugušo emocijās un rotaļās. Kas atiecas uz pieauguša cilvēka iztēles rotaļām, tad to rezultātā mēs iegūstam Karu un mieru vai relativirātes teoriju. [..] Iztēle ir viena no viscilvēciskākajām un cilvēciskākaām spējām. Jo fantāzija, protams, nav faktiska, bet ir patiesa.” Šis paradokss rod atbalstu arī literatūras teorijā, kas uzsver nepieciešamību nošķirt faktu patiesumu no metodes reālisma.

Otrkārt, fantastiska stāsta formā, ko mēs dēvējam par mītu, ietverts pirmatnējais pasaules uztveres kopsavilkums, bieži saistīts ar pārdabiskā iejaukšanos laicīgajās norisēs. Literārā aspektā par mītu tiek uzskaitīta šādas pasaules uztveres sistēmas apzināta radīšana. Lielākā daļa mūsdienu literārās fantāzijas sakņojas vēsturiskajā un/vai literārajā mītā.

Treškārt, fantāzija var parādītes kā nereālu elementu, situāciju un/vai tēlu klātbūtne jebkurā literatūras žanrā kā rakstnieka apzināti izvēlēts līdzeklis kādas domas paušanai vai atmosfēras radīšanai; tādējādi tiem var būt gan stilistiska, gan ilustratīva loma.

Ceturtkārt, fantāzija kā atsevišķs žanrs, kas sevī apvieno mīta, leģendas, pasakas un piedzīvojumu romāna elementus. Žanra saknes meklējamas mitoloģijā un folklorā – mītiskā, mūsdienu cilvēkam nereālā vidē, taču fantāzijas pamatā ir tieši vēlēšanās šo nezināmo, mitoloģisko vidi iedzīvināt. Atšķirībā no zinātniskās fantastikas, kas apspēlē pasaules attīstības vai deģenerācijas iespējamību un piedāvā norišu  racionālu pamatojumu, fantāzija izmanto pasaku, leģendu un mītu likumus, neko nepamatojot. Žanrs ir didaktisks – tas izceļ labā un ļaunā pretmetus un risina morāli ētiskus jautājumus.

Fantāziju raksturo sešas būtiskākās pazīmes: mītiska stāsta struktūra; tipveida tēlu sistēma; paralēlā pasaule, kurai ir sava vēsture, valodas un tautas; maģijas eksistence; strikta robežšķirtne starp labo un ļauno un varoņa meklējumu ceļš (angļu val. Qest). Runājot par literāro fantāziju, tiek lietots arī jēdziens „pasakas pieaugušajiem”, jo žanrs izmanto pazīstamus jēdzienus, darbības, pat sadzīviskas situācijas, varoni ievietojot atšķirīgā, neparastā vidē, lai lasītājs spētu pārcelt savas pārdomas uz neitrālu teritoriju un būtu brīvāks interpretācijā.

Par atskaites punktu modernajai literārajai fantāzijai tradicionāli uzskata 1954. gadā publicēto angļu rakstnieka Dž.R.R. Tolkīna episko darbu Gredzenu pavēlnieks.

Taču, iedziļinoties šajā jautājumā, iespējam secināt, ka fantāzijas tradīcijas nav nekāda terra incognita arī latviešu rakstniecībā. 1997. gadā Lielbritānijā izdotajā Fantāzijas enciklopēdijā atradusies vieta arī šķirklim Latvija.

Tālāk aplūkota visu četru fantāzijas paveidu klātbūtne latviešu literatūrā. Pirmie trīs vairāk saistās ar fantāzijas elementiem literārā kontekstā un var parādīties jebkura žanra ietvaros. Tikai saistībā ar ceturto definīciju var runāt par patstāvīgu fantāzijas žanru, kas turpmāk tekstā apzī`meta ar terminu „literārā fantāzija”. Savukārt iztēles spēja tiks dēvēta vienkārši par „fantāziju”, bet fantāzijas elementu klātbūtne raksturota ar apzīmējumu „fantastisks”.

Brīnumu un briesmu stāsti: fantāzija folklorā

Latviskā fantāzija galvenokārt sakņojas folklorā un mitoloģijā, kas bijušas nozīmīgas nacionālās literatūras sastāvdaļas visos laikmetos. Jau vēstītājfolklorā iespējams runāt par stabilu fantastiskā vēstījuma paraugu – tautas pasaku paveidā, kas dēvēts par brīnumpasakām, arī īstajām pasakām. Brīnumpasakas iespējams uzskatīt par tiešu mīta atvasinājumu, jo tajās redzam norādes uz autentiskām mīta sastāvdaļām, rituālām darbībām, ticību maģijai, simboliskām zīmju sistēmām utt. Par pasakas pirmsākumiem var runāt, sākot ar to brīdi, kad mīta praktiski informatīvās funkcijas aizstāj mākslinieciskās un simboliskās. Mīts transformējas pasakā un kļūst par paņēmienu, kā garīgās un ētiskās vērtības saglabāt nākamajām paaudzēm.

Brīnumpasakās ievēroti stingri sižetiskās darbības un kompozīcijas principi, tradicionālās stāstījuma sākuma un beigu formulas („Reiz sensenos laikos ...” u.c.), parasti arī meklējumu stāsta struktūra – aicinājums, ceļš, pārbaudījumi, uzvara, atgriešanās (pasakās Ķēves dēls Kurbads, Raganas apse u.c.). par paralēlās pasaules tēlu var uzskatīt debesu/pazemes (veļu valsts) tēlu. A. Ārnes pasaku klasifikācijā tēlu atrodams daudzām tautām kopīgu, mītisku pasaku motīvu uzskaitījums – varoņa cīņa ar pūķi, princeses izglābšana, trīs brāļu/māsu motīvs, neparastās dāvanas (piemēram, apbrīnojams spēks vai dzīvnieku valodas saprašana), raganu, burvju, dievību un citu pārdabisku spēku eksistence, dabas spēku, lietu un nāves personifikācija, pārvērtības, maģiski skaitļi un vārdi. Raksturīga duālā pasaules uztvere: labais cīnās ar ļauno, ko pēc pārbaudījumu virknes uzveic. Labais tiek apbalvots, „visbiežāk – ar precībām, kas pierāda, ka varonis ir veicis iniciācijas rituālu un tam piešķirts jauns sociālais statuss”, vēlreiz apstiprinot pasakas mītisko dabu.

Krievu zinātnieka V.Popova grāmatā Pasakas morfoloģija raksturotie pasakās visbiežāk sastopamie tipveidatēli un to darbības jomas gandrīz pilnībā atbilst klasiskās literārās fantāzijas tēlu sistēmai. Sižetiskās darbības centrs ir pārdabiskā veidā dzimis varonis, kuram piemīt izredzētā spējas un kas cīnās ar pretinieku – antagonistu, šai cīņā asistē palīgi – ar brīnumainām īpašībām apveltīti dzīvnieki vai cilvēki; varonis tiek apgādāts ar burvju priekšmetiem un būtisku informāciju – to veic dāvinātājs, arī nosūtītājs. Tipiski tēli ir arī princese un viltus varonis.

Struktūras, tēlu un mītisko motīvu līdzība ir pamatā tam, ka literārās fantāzijas žanru bieži klasificē arī kā „moderno brīnumpasaku”. Faktu, ka dažādu ideoloģiju valdības laikos pasaka nekad nav izzudusi no kultūras telpas, kritika skaidro ar pieņēmumu, ka tās brīnumu pasaule ne tikai kalpo par moralizēšanas līdzekli, bet sniedz arī alegoriska vēstījuma iespējas. Kā redzēsim, folkloras elementiem latviešu fantāzijas vēstījuma tālākajā attīstībā ir liela, ja ne pat dominējoša loma.

Latviskais Olimps: fantāzija XIX gadsimtā

Latviešu oriģinālliteratūras pirmsākumos, tautiskā romantisma periodā fantastiskie elementi galvenokārt saistījās ar romantizēto tautas pagātni un mēģinājumiem restaurēt seno reliģiju. Neskaitot dažādus lokalizētus tulkojumus un aizguvumus, kuru stāstījumā ievijas arī fantastiskas detaļas, šī laika literatūrā sastopam galvenokārt atsauces uz folkloru un pseidofolkloru. Dzejnieki un rakstnieki poētiski apdzied „zaudētās paradīzes” mītu – brīvo, varonīgo, leģendāro pagātni ar lielu eksaltēta simbolisma un utopijas piedevu. Uz teiku un pasaku pamata top romantiski stāsti, kas cenšas radīt jaunus varoņtēlus, piemēram, A. Lerha – Puškaiša Kurbads, senlatvju varonis. Šī laika darbos konstatējama vēsturisku notikumu sajaukšanās ar pusleģendāriem faktiem un folkloristiskiem vai jaunveidotiem mītiem. Salīdzinājumā ar folkloru vēl vairāk akcentēta pasaules duālā uztvere, vienkāršots  dalījums labajā un ļaunajā, standartvaroņi, kas veic standartvaroņdarbus. Kultūrvēsturiskā realitāte adaptē mītu, kā rezultātā rodas savdabīga hronikas un poēmas kompilācija.

Šai ziņā par svarīgu agrīnās literārās varoņfantāzijas paraugu var uzskatīt A. Pumpura eposu Lāčplēsis, kurā vēsturiskie notikumi saausti ar folkloras tēliem. Sastopam gan leģendāro varoņa tēlu, gan pārdabiskās dzimšanas motīvu, gan simbolisku labā un ļaunā cīņu, kā arī no grieķiem aizgūtu klasisko dievu panteonu un mītiskās senatnes tēlojumu. Tradicionālie tēli, darbības fona ainas un meklējuma struktūra atbilst tipiskam literārās fantāzijas darbam. Raksturīgākie elementi, kas norāda uz žanra klātbūtni, ir varoņa aicinājums un pārbaudījumu ceļš, pārdabisku būtņu palīdzība, cīņa ar briesmoņiem, rituāla laulība ar ideālu jaunavu, liktenīgās sievietes – raganas un ļaunā burvja tēls, maģiski priekšmeti, vietas un izdarības, nāve un cerība uz augšāmcelšanos. Lāčplēsis, kā atzīst kritiķis G. Berelis, ir romantizēts „zaudētās paradīzes” mitoloģijas kulminācija un vienlaikus nobeigums.

Šai laikā sāk attīstīties arī oriģinālpasakas žanrs, autoriem sakausējot tautā noklausītos motīvus ar jauniem sižetiem (R. Blaumaņa Velniņi). Plūdoņa vizionārajās balādēs Rēgi, Baigi u.c. var saskatīt paralēles ar E. Po gotiski fantastisko daiļradi. Vēlāk šos motīvus mazāk pazīstamos darbos izmanto dekadences dzejnieki un K. Zariņš. Parādās arī pirmie fantāzijas pretinieki: dažos preses izdevumos izraisās intensīva domu apmaiņa par pasaku nepiemērotību bērniem, fantāzijas negatīvo ietekmi uz iztēli un morāli.

Zelta zirgs, sidraba šķidrauts: fantāzija XX gadsimta sākumā

Gadsimtu mijas periodā, simbolismam nomainot nacionālo romantismu, fantāzija transformējas citās kvalitātēs, sevišķi spoži sevi piesakot dramaturģijas jomā. Romantiskais rakstnieks nevarēja iztikt bez irreālā faktora. Par klasiskākajiem žanra pārstāvjiem var uzskatīt Raini un Aspaziju. Raiņa episkajā drāmā Uguns un nakts sastopam tādus tradicionāli fantastiskus elementus kā velni, raganas, pūķi, kā arī simboliskus un alegoriskus tēlus, kas reprezentē tautas uzskatus un vērtības, kuru maiņa līdz ar katru nākamo cēlienu ataino varoņa un tautas intelektuālo un garīgo izaugsmi. Rainis ne tikai apvienu mitoloģisko senatni ar latviešu seno vēsturi, bet arī asociatīvi saista to ar sava laika vēstures notikumiem. Savukārt traģēdiju Spēlēju, dancoju, kurā pasaka apvienota ar Orfeja mīta pārfrāzējumu, var pieskaitīt šausmu jeb tumšajai literārajai fantāzijai. Saulgriežu pasakā Zelta zirgs savijas folkloras, simboliski un mitoloģiski motīvi, darbojas tautas pasakas tēli – trīs tēva dēli, kā arī alegoriskas būtnes Baltais tēvs un Melnā māte. Fantāzijā balstās bērnu lugas Mušu ķēniņš un Suns un kaķe, kā arī nepabeigtā Rīgas ragana.

Savukārt Aspazija izmanto latviešu un lietuviešu mitoloģijas sižetus lugā Zalkša līgava. Simboliskajai drāmai Sidraba šķidrauts ir tipisks klasiska literārās fantāzijas darba sižets (pareģes konflikts ar despotisko valdnieku) un tēli (princis, burve, bakhnantes u.c.). Literārajai fantāzijai pieskaitāmas arī pusmitoloģiskā romance Vaidelote un fantasmagorija Ragana.

Šajā laikā uzplaukst arī bērnu auditorijai paredzētā literārā fantāzija: A. Brigaderes pasaku lugas: Sprīdītis, Maija un Paija, Princese Gundega un Lolitas brīnumputns izvērš tradicionālus tautas pasaku sižetus, kas apvienoti un papildināti ar jaunveidotiem fantastiskiem elementiem.

Modernie mīti un to radītāji: fantāzija starpkaru periodā

Latviešu modernā fantastiskā proza aizsākas ar K. Skalbi un J. Veseli. Skalbes darbi senajā klasiskās pasakas formā ietver dziļu ētisku saturu. Folkloras, viduslaiku un austrumnieciski motīvi kalpo par fonu, kurā sirdsskaidrais varonis veic ceļu pretī pilnībai. Tomēr stila un satura atšķirību dēļ šeit vairs nevar runāt par tiešu tautas pasakas atvasinājumu. Pasaku sižeti ir ne tik daudz brīnumaini, cik moralizējoši, saskaņoti evaņģēliskajā un folkloras ētikā. Savukārt J. Veselis attīsta t.s. teiksmu romāna žanru, raksta galvenokārt par Latvijas senatni un savus darbus balsta iedomātā senlatviešu reliģijā un dievu panteonā, līdzīgi sengrieķu mitoloģijai aprakstot dievu un cilvēku attiecības periodā no radīšanas līdz modernajai latviešu civilizācijai (Viesturs Varapoga, Tērauda dvēsele). Fantastiski elementi figurē arī citu žanru darbos, piemēram, J. Jaunsudrabiņa romānā Jaunsaimnieks un velns darbojas folkloristisks velna tēls un raganai līdzīga sieviete. Viņsaules tēlus un vīzijas apraksta A. Saulieša stāsti. Šai laikā top latviešu mitoloģiskais teksts – E.Virzas Straumēni, pirmā antiutopija – V. Lāča Ceļojums uz Kalnu pilsētu. Modē nāk cittautu romantiskās literatūras atdarinājumi, kuros figurē arī fantastiski izteiksmes līdzekļi.

Reālais un nereālais šai periodā nereti savijas, vēsturiskiem faktiem iegūstot mītisku spožumu un mistikas garu. Parādās arī gluži nesenu pagātnes notikumu romantizācija fantastiskā gaisotnē, tostarp G. Mīlberga Sidraba saule lec – latviešu strēlnieku un Pirmā pasaules kara iedvesmota utopija par tautas un neatkarības nākotni. Parādās mistikas elementi – piemēram, gleznas personifikācija A. Eglīša garstāstā Ģimene, kuru, iespējams, iedvesmojis O. Vailda Doriana Greja portrets. M. Bendrupes prozā sastopamas romantiski eksaltētas vīzijas, bet tikpat labi tās var uzskatīt par slima prāta radītiem māņu tēliem. Folkloras motīvu apdari oriģinālpasakas žanrā turpina E. Ādamsona Čigānmeitēns Ringla, L. Paegles pasaku lugas Ugunsputns un Runga, iz maisa!. A. Cepļa stāsts Morganijas bojā eja aizsāk piedzīvojumu fantāzijas žanru. Kļūst populāri A. Grīna vēsturiski fantastiskie darbi, kuros izvērsts varoņa un karavīra kults, uz skatuves nereti uzvedot arī garus un pārdabiskas būtnes, sevišķi raganas (Nameja gredzens, Svētā Meinarda brīnumdarbs). Grīns profesionāli imitē senus tekstus, kuros kā pašsaprotami piesaukti brīnumi, vīzijas, pareģojumi un pravietiski sapņi. Dažos tālaika darbos fantastiskie stāstījumi tiek iekļauti pēc principa „stāsts stāstā” (Valda Staburaga bērni).

Kopumā šī laikposma literatūrā fantāzijas elementiem ir epizodisks raksturs, taču ir jaušams virziens un rakstura iezīmes. Parādās arī pirmie atzinīgie apcerējumi par fantāzijas lomu, sevišķi bērnu literatūrā, tostarp A. Upīša apcerējums par pasaku kā reālistiski simbolisku tēlojumu.

Aizliegtā karaliste: fantāzija padomju režīmā

Padomju režīma laikā fantāzija literatūrā netiek atbalstīta. Literatūrai kalpojot ideoloģijas nolūkiem, veidojās strikts kanons, kurā iztēlei tika ierādīta stingri ierobežota loma. Sociālistiskā reālisma tradīcija akceptē zinātnisko fantastiku, jo tās tematika – cilvēka un tehnoloģijas attiecības un attīstība, ārpuszemes civilizācijas – ir pateicīga viela dialektiskā materiālisma koncepcijas pamatojumam. Savukārt literārā fantāzija kā mīta, fabulas un pasakas inspirēts žanrs, kurā dominē izteikta morālo vērtību skala, tiek uzskatīta par „ideoloģiski kaitīgu” reālisma pretpolu. Tādējādi fantastiskie elementi padomju varas pirmajās desmitgadēs no Latvijas literārās skatuves ir praktiski izzuduši. Literatūrvēsture un kritikas grāmatas fantastiskās literatūras aspektus nepiemin vai, runājot par ārzemju literatūru, dēvē tos par „šausminošām mistērijām, kuru vienīgais nolūks ir aptumšot skaidro saprātu un atmodināt zemiskus instinktus”. Patiesībā sociālistiskā reālisma kanons veido jaunu alternatīvo mītu, kurā dominē gan varoņa – komunista tēls, gan paradīzes – gaišās nākotnes jēdziens, turklāt, piemēram, Staļinam tiek piedēvētas gluži dievišķas funkcijas. Zināmā mērā par fantastiku var saukt pašu reālisma kanonu. Bērnu literatūrā vēl atļauj darboties fantāzijai (A. Sakses Lidojums uz Mēnesi, M. Salnājas luga Nezāļu karaliene, oriģinālpasaku krājumi), taču, piemēram, A. Upīts pieprasa no „padomju bērnu literatūras vitālu, reālistisku, māksliniecisku patiesās dzīves tēlojumu”. Priekšplānā tiek izvirzīta ideoloģija, ētisko vērtību vietā nāk sociālās vērtības, mainās tēlu sistēma un izpratne par fantastisko: „Senos milžus un rūķīšus aizstāj darba cilvēks, zinātnes un tehnikas radītie varenie darbarīki”.

Sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, pakāpeniski atslābstot cenzūras spiedienam, latviešu literatūrā sāk izpausties pasaules literārie strāvojumi. Fantāzijas elementi atkal parādās kā ideju nesošs izteiksmes līdzeklis. V. Lāma darbi metaforiski interpretē Latvijas vēsturi, parādās simboliski tēli (Tava valstība, Pavarda kungs Ašgalvis), mitoloģiski varoņi (Ķēves dēls Kurbads), laikmetīgas ainas mijas ar senatnes vīzijām. S. Kaldupes, I. Ziedoņa, A. Sakses pasakas vairs nav tikai bērnu fantāzija. Komiskās fantāzijas iedīgļi parādās V. Belševicas stāstos (Baltā sieva). Z. Skujiņa darbi bieži apcer sapņa/realitātes attiecības, bībeliskus (Pietā, Dieva Dēla dēls) un mitoloģiskus motīvus. Parādās vēsturiska falsifikācija, alternatīva vēsture (lielu A. Bela romāna Saulē mērktie daļu veido fantāzija par iespējamo vēstures norisēs), laiktelpas ceļojumi (galvenā tēma A. Puriņa romānā Bezrūpīgie ceļotāji, L. Sēles darā Spoguļa pārbaude), gotiski šausmu stāsti (V. Kaijaka krājums Visu rožu roze) – sāk atdzīvoties daudzi apspiestās fantāzijas aspekti.

Līdz ar socreālistiskās domāšanas kanona beigām parādās darbi ar postmodernismam raksturīgajām (ne)realitātes spēlēm, kuri atklāti deklarē savu neuzticamību un rotaļājas ar daudzām iespējamībām vienlaicīgi, piemēram, R. Ezeras fantasmagonija Zemdegas, sirreāli stāsti (krājumos Zooloģiskās noveles, Pūķa ola), kuros tiek apspēlēta patiesību daudzveidība, subjektīva realitātes uztvere. Romānā Viltotais Fausts M. Zariņš parodē kanonus, apvienojot ironiju ar traģikomismu.

Dvēseles vīzijas: fantāzija modernajā rakstniecībā

Šai laikā fantāzijas elementi bieži tiek izmantoti destruktīvas psihes raksturojumos. Apgāda Karogs romānu konkursos tiek publicēti vairāki romāni ar izteikti fantastiskiem sižetiem – V. Kaijaka gotiski apokaliptiskā vīzija Rēgi, D. Priedes Saule špagas asmenī (sievietes dzīvesstāsts paralēli šodienas un romantizētas iztēles pasaulē), E. Ermansona Cilvēks ar bērnu ratiņiem un Mala (abi stāsta par mūsdienu Latviju, kurā noslēpumainu katastrofu rezultātā izzūd iedzīvotāji). Starp citu, romāna Cilvēks ar bērnu ratiņiem pēcvārdā E. Ermansons viens no pirmajiem Latvijas literatūrā formulē vienu no literārās fantāzijas pamattēzēm: „Fantastika jau nav meli. Tā ir tikai prizma, neparasts atskaites punkts, savādāks redzes leņķis, impulss, kam jāizsit mūs ni ikdienas automātiskās uztveres. Un šajā neparastajā vidē darbojamies mēs – Tu, es, mums pazīstamie cilvēki. Un te ir jābūt patiesībai”. Šis formulējums sasaucas ar raksta sākumā citēto Le Gvinas koncepciju.

Deviņdesmito gadu sākumā, sabrūkot valsts izdevniecību monopolam, ceļš uz publicēšanos paveras dažādas kvalitātes darbiem. Zūdot ierobežojumiem literatūrā, līdz tam nerekomendētajiem žanriem tiek dota brīva iespēja attīstīties, un vairāki autori ķeras tieši pie fantastiskā, apaužot to ar laikmetīgiem motīviem. Vairums šo darbu neizceļas ne ar oriģinalitāti, ne kvalitāti un ne tikai neiegūst cerēto popularitāti, bet atstāj iespaidu par fantastiku kā pseidoliteratūru. Nereti tipiskais ļaunā un labā kontrasts tiek meklēts nacionālās atmodas un komunistiskā režīma pretnostatījumā. Raksturīgs piemērs ir A. Puriņa Ar skatienu augšup – politiski mistisks trilleris, kurā komunisti identificēti ar vampīriem. Ar fantāzijas elementiem mēģināts atdzīvināt aktuālas tēmas (A. Puriņa Mana dzīve jūsu rokās – paaudžu konflikta tēmā iekausēta sātaniska tematika), top alternatīvās vēstures versijas (A. Zelča 1945 Rīga). Ne sevišķi veiksmīgi ir mēģinājumi sacerēt modernu zinātnisko fantastiku (A. Kalmiņa Izredzētie). No jauna uzplaukst nacionālo pirmsākumu meklējumi tautas mitoloģijā (J. Lejuņa Zīmogs sarkanā vaskā, A. Puriņa Lāčplēša klejojumi).

Pēdējos gados literārās fantāzijas elementi iekaro paliekošu vietu dažādu žanru darbos. Fantāzija kalpo par metaforu, bieži divpusēju – autors nedefinē, vai rakstītais uztverams tiešā vai pārnestā nozīmē. A. Kolmaņa (Greniāda), J. Eimfelda (Mēness bērns), N. Ikstenas (Maldīgās romances) darbus var definēt kā fantastisko reālismu. Ievērojams ir M. Zelmeņa pasaku un līdzību krājums Pelēkā brāļa stāsti – dzejiski fantastiskas parafrāzes par antīkās un mūsdienu literatūras tēmām. Iznāk P. Bankovska Laiku grāmata (teksta un realitātes attiecību apcerējums), G. Bereļa avangardiski metaforisko stāstu krājumi Mitomānija un Mīnotaura medības, kas apspēlē sadzīves, estētikas un literatūras pseidonīmus, P. Bankovska antiutopija Plāns ledus – tehnoloģiska apokalipse, kurā darbojas Dullā Daukas arhetips. G. Repšes stāstu krājumā Septiņi stāsti par mīlu risinās sirreāli notikumi, kuros laiks un telpa zaudē tradicionālo viendabību, dominē vīzijas, identificēšanās ar pagātni, eksistences starpstāvokļi. Fantāzijas motīvi parādās arī citos Repšes darbos – stāstu krājumā Šolaiku bestiārijs, stilizēti mitoloģiskajā romānā Sarkans.

Pie jaunākajiem darbiem, kuros figurē fantāzijas motīvi, pieskaitāmi A. Tīfentāles Galvenā balva – ceļojums divatā (redzējums par latvieti, kurš netālā nākotnē uzrakstījis romānu par vēl tālākas nākotnes vajadzībām) un L. Muktupāvelas Cilpa (mitoloģisks trilleris, kurā mūsdienu cilvēki sadzīvo ar mītisko pasauli). Bērnu literārās fantāzijas jomā vienu no pirmajām stāstu sērijām (Monika un mežs; Monika un Dimantu ciltstēvs) raksta Signe Kvaskova. Stāsti ar fantastisku ievirzi parādās arī periodikā. Lokālā mērogā savu biedru darbus publicē Latvijas Fantāzijas un fantastikas biedrība.

No šeit sniegtā ļoti konspektīvā apskata iespējams secināt, ka fantāzija kā mitoloģisks vēstījums un izteiksmes līdzeklis zināmu mērķu sasniegšanai latviešu literatūrā ir novērojama visos laikposmos. Līdzīgi kā cittautu literatūrā, fantāzijas elementi reģistrē sava laika literārās tendences, gan norises ārpus literatūras. Fantastiskā vēstījuma tradīciju latviešu literatūrā raksturo orientācija uz pārdabiskā meklēšanu līdzās, nevis paralēlās realitātēs, folkloras un mitoloģijas motīvi, ikdienišķs varoņa tēls, kura meklējumu ceļš ir drīzāk garīgs, nevis fizisks, nostaļģija pēc teiksmainas pagātnes. Taču darbiem, ko varētu klasificēt kā literārās fantāzijas žanru, ir gadījuma raksturs, jo virziens nav ticis kultivēts.

Raksts uzskatāms tikai par īsu ievadu šī vēl maz pētītā literatūras aspekta izzināšanā, kas nākotnē noteikti izvēršams un turpināms. Latviešu literatūras konteksts ir pateicīga vide, lai turpinātu analizēt fantastisko vēstījumu dažādos laikposmos un dažādu autoru darbos.