Mīti par čūsku, ar kuras palīdzību tapusi pasaule, saglabājušies daudzām tautām. Vēdās teikts par nemirstīgo tūkstošgalvaino čūsku Šešu, kas vagoja pirmatnējā okeāna ūdeņus. Taču viņu savaldīja visa esošā uzturēšanas dievs Višnu. Čūska saritinājās kamolā, lai dievība varētu uz viņas muguras aizmigt. Kopš tā laika Višnu guļ savā čūskas gultā, taču pienāks laiks, kad Šešu izvirdīs indīgu uguni un iznīcinās Zemi, bet Višnu, pamodies, radīs jaunas pasaules.

Evenki stāsta, ka čūsku Gjabdaru sūtīja uz Zemi, ko pilnīgi klāja ūdens. Tā rāpoja, veidojot upju gultnes, ūdens aizplūda upēs un jūrās, un radās sauszeme.

Skandināvu sāgas varone Pasaules čūska Jarmunganda ir apvijusies apkārt Zemei un, pateicoties viņas pūlēm, planēta noturas bezsvara stāvoklī.

Čūska ne tikai ir piedalījusies svētajā pasaules radīšanā – dažām tautām ir mīti, saskaņā ar kuriem tā ir cilvēku cilts radītāja. Zināms par acteku dievību, lielo spārnoto čūsku Kecalkoatlu. Saskaņā ar ķīniešu legendām, cilvēkus no māla izveidoja dieve-čūska Njuiva.

Sevi par čūskas bērniem dēvē hopi – viena no noslēpumainākajām indiāņu ciltīm. No čūskas Avrangas Magajas savas izcelsmes sākumu skaita mongoļi, tā ir viņu svētā aizbildne. Savukārt senie slāvi allaž centās pieradināt čūsku: atrada to midzenī savas mājas tuvumā un nesa tur ēdienu un pienu.

Krievu etnogrāfs M.Čulkovs raksyīja, ka “daži slāvi godāja čūskas kā mājas dievības, ziedoja tām pienu, sieru, olas... Šiem dzivniekiem kategoriski bija aizliegts nodarīt pāri...” Čuska ir mājas aizgādne. Tā ne tikai apvelta savus aizbilstamos ar gudrību, bet arī stājas pretī naidīgajiem spēkiem un tumšiem darbiem, sargā māju no ļaunuma.

Arī baltu mitoloģijā ir sava svētā čūska – zalktis. Zalktis ir svēts un sargājams, saistīts ar Veļu pasauli, ar mirušo ļaužu (tuvinieku) dvēselem.

Mūsu mitoloģijā viena no izplatītākajām zīmēm ir tieši zalkša zīme. Baltu ticējumos tā ir gudrības un zintniecības zīme, zalkša zīme nes arī zināmu tuvību Māras pasaulei. Par vienu no Māras simboliem to dēvē tāpēc, ka čūska nereti tēlaini apzīmē pašu Māru. Baltu tautu ticējumos zalktim piedēvēta arī auglības veicinātāja loma lopu laidarā un sētā. Zalktis visbiežāk minēts teikās un pasakās, bet mazāk – dainās.

Infiju agrāk vispār dēvēja par “Nagadvipu” – “nagu zemi”. Nagos – pusdievi, gudrie cilvēki-čūskas, varēja pieņemt cilvēka izskatu, bet sievietes-čūskas kļuva varoņu un valdnieku sievas. Saskaņā ar dažām ziņām, Buda cēlies no nagu dinastijas. Čūska, kas iekodusies sev astē, ir bezgalības simbols.

Tomēr čūskas figurējušas arī kā cilvēku cilts un gaišo dievību ienaidnieki. Senās Ēģiptes mitoloģijā čūska Apops (Apafiss) ir nāvīgais Saules dieva Ra ienaidnieks. Katru vakaru viņš dzen Ra uz rietu un pēc apēd, lai uz zemes iestātos tumsa un haoss. Taču Ra katru rītu atdzimst un Saule atkal paceļas virs apvāršņa.

Neaizmirsīsim arī Bībeli. Čūska-kārdinātāja – absolūtā ļaunuma iemiesojums. Viņas pamudinātā Ieva noplūca svēto augli, un cilvēki tika padzīti no Paradīzes, lai “sviedriem vaigā gādātu sev dienišķo maizi”.

Vienos mītos čūskas ir gudras un augstsirdīgas, citos – ļaunas un cietsirdīgas. Tās simbolizē mūžīgo labā un ļaunā pretmetu. Tomēr atcerēsimies: labais un ļaunais ir cilvēciskas kategorijas. Bet svētais rāpulis stāv ārpus jebkuras morāles. Pasaules čūskas misija ir cita – tā sargā pasaules ēku.

Ja jau skeptiķi netic Darvinam, kurš par mūsu senčiem uzskatīja pērtiķus, tad diezin vai iespējams nopietni apspriest hipotēzi, saskaņā ar kuru, cilvēki cēlušies no čuskām. Čūskas saimniekoja uz mūsu planētas, kad cilvēku vēl vispār nebija. Rāpuļu ēra ilga desmitiem miljonu gadu. Planētu satricināja kataklizmas, krasi mainījās klimats, izmira dinozauri un citi senie Zemes iemītnieki, sagruva civilizācijas, bet čūskas palika.

Un nevis vienkārši palika. Tās apmetās pamestajās pilsētās un klosteros, tā kā cilvēkiem, kas kādreiz šīs vietas pameta, atpakaļceļa vairs nebija. Tur bija ieperinājušās čuskas un svešiniekus nelaida pat tuvumā. Biologi un paleontologi čūsku cilts “nemirstību” izskaidro ar tās izcilo spēju adaptēties. Ezotēriķi – ar slepenajām zināšanām, kuras čūskas glabā kopš Pasaules radīšanas. Tā vai citādi, šie nebūt ne stiprākie un izturīgākie dzīvnieki “aizrāpoja” uz jauno ēru, un savām biedējošām acīm ar vertikālām zīlītēm vēroja cilvēka rašanos. Acīmredzot, tieši tas guvis atspoguļojumu senajos mītos. Mūsu senči gan baidījās no čūskām, kuru kodiens ir indīgs, bet apkampieni nāvējoši, gan apbrīnoja tās – čūska pat burtiski plūst pa zemi, te pazūdot zālē, te parādoties, tai nesagādā grūtības uzrāpties kokā. Tāpat daudzas čūskas apveltītas ar neticami skaistu krāsojumu... Visi šie čūsku “talanti” vedināja uz domu, ka tās ir senas rases pārstāves. Tā radās nostāsti.

Cilvēki ātri iedzīvojās uz planētas. Pasaules čūskas pēcteči izlīda no alām un pazemēm, noslēpās jūras dibenā, aiznesot līdzi savas slepenās zināšanas. Cilvēki ieguva neatkarību, taču aizmirsa senās cilts valodu – gudrības valodu. Vēlāk apķērās, taču par vēlu – čūskas droši sargā savus dārgumus. Iesākumā par dargumiem uzskatīja slepenās zināšanas, kuras apgūt var tikai izredzētie: daudzās leģendās čūskas labprātīgi atdod dārgumus cilvēkam, kurš izturējis visus pārbaudījumus. Taču izredzēto kļuva arvien mazāk, un galu galā cilvēki aizmirsa, ko īsti sargā viņu bijušie aizbildņi. Lūk, kāpēc vēlākajās leģendās un teiksmās čūskas sargā galvenokārt naudu un dārglietas. Tā radās briesmoņa, kas sargā pasakainas bagātības, tēls. No šejienes vairs nav tālu līdz čūskai kristiešu traktējumā, kas ir grēka un netikuma simbols, sātana iemiesojums.

Un no jauna krustojas senie mīti un jaunie leģendu uzslāņojumi, čūska kļūst par tuvāko pūķa (bet čūskas taču savām acīm redzēja īstus pūķus – dinozaurus un pterodaltiļus) radinieci.

Nu par goda lietu kļūst nogalināt puķi. Un tieši viņu ar šķēpu caurdur svētais Jānis Uzvarētājs. Slavenajā franču tēlnieka Falkonē darinātajā piemineklī čūsku ar savu pakavu samin Pētera I zirgs. Nogalinot čūsku cilvēks it kā nogalina ļaunumu, uzveic netikumu, slavē Dievu. Atcerēsimies arī parunu, ka kārtīgam cilvēkam dzīvē jāizaudzina bērns, jāiestāda koks un jānosit čūska.

Un tomēr.... Nav aizmirsti ne Ketcalkoatls, ne Jormungunda, ne citas labās pasaku čūskas. Tāpēc, ka cilvēkos saglabājusies ticība yam, ka mistiskās čūskas sargā pasauli un tās noslēpumus.

Pastāv hipotēze, ka pirms cilvēka pastāvējusi serpentoīdu (no latīņu vārda serpenta – čūska) civilizācija. Pirmie “čūsku rases” pārstāvji parādījās mezozoja ērā, reptiļu laikmetā. Hipotēze tiek veidota, balstoties uz atradumiem shenonihozauru atlieku veidā. Izpētot tās, kanādiešu paleontologs Deils Rasels nonāca pie secinājuma, ka šo dzīvnieku galvas smadzeņu apjoms palielinājies tik pat ātri, kā pērtiķveidīgajiem cilvēka senčiem. Tātad tie pavisam nopietni varēja kļūt saprātīgi! Serpentoidi bija mazāk nekā pusotru metru gari radījumi. To augumu klāja zvīņa, ekstremitātes atgādināja cilvēka rokas un kājas, taču bija ar trim pitkstiem. Krīta perioda laikā klimats krasi mainījās un serpentoīdi izmira.

Arī tā ir tikai hipotēze – zinātnieki joprojām strīdas par dinozauru un citu planētas pirmo apdzīvotāju izzušanas cēloņiem. Noslēpumā tīta paliek arī straujā zīdītāju evolūcija. Šim fenomenam vēl joprojām nav precīza izskaidrojuma.