Nu ko, vēl neticat, ka tās ir beigas?

1. Slimīgā krievu ne-vienaldzība pret migrantu iebrukumu Eiropā ir uzskatāma mūsu eiropeiskās pašidentifikācijas liecība. Mēs varam lamāt Eiropu, labot un nicināt – varam apskaust un ciest, nemākot ierakstīties tās uzplaukumā. Taču tā stingri eksistē mūsu zemapziņā kā laimīga, alternatīva pasaule – ticību un cerību dodoša, ka labāka dzīve ir reāla, ir pēc tā tiekties; teorētiski pat ir iespēja aizbēgt uz labāku dzīvi. Tā ir balto kristiešu pasaule, mums ar viņiem ir viens priekšstats par dzīvi un cilvēciskām attiecībām.

Mums ir viena literatūra, viena glezniecība un mūzika, viena filozofija un zinātne, viens tehniskais progress, mode, skaistuma kanoni un priekšstati par labo un ļauno. Pat burti un kāzu, un bēru parašas. Viens Dievs.

Mēs esam vienota kulturāli-ideoloģiska telpa. Bet pretrunas – vai tad Eiropas valstis savā starpā nav karojušas daudz vairāk nekā Krievija ar jebkuru no tām.

Šodien ir runa par iebrukumu MŪSU pasaulē.

2. Optimisti uzskata, ka vecenīte-Eiropa paklepos un sagremos, ne tas vien ir pieredzēts: galu galā bēgļu nemaz nav tik daudz uz 500 miljoniem plaukstošo Eiropas iedzīvotāju. Un jā: pabarot šodienas daudzumu – nav problēma. Tāds ir godīga vai ļaunprātīga idiota viedoklis.

Migrantu problēmas milzīgums un neatrisināmās grūtības nav rodamas šodienas pūlī.

Migranti ir iebrukuma armija. Tās avangards.

Tā ir – IEBRUKUMA ARMIJA. Tās avangards.

Viņi brauc šurp nevis sagremoties – nebūt nē! – viņi brauc šurp sagremot Eiropu. Kuņģa sula jau ir ievadīta nolemtajā ķermenī.

Eiropas norieta pēdējais etaps pašreiz ir sācies – mūsu acu priekšā. Bet sociālie procesi attīstās pa eksponenti. Civilizācijas uzplaukuma augstākais punkts nomainās ar apbrīnojama ātruma krahu – vēsturnieki to zina.

Iemesls nav migrantos. Bet Eiropas smadzeņu pūšanā

3. Lai saprastu notiekošo – vajag ieskatīties tuvākajos avotos. Bet tie ir – bitņiku kultūras revolūcija, ASV 50. gadi. Čupiņa homoseksuāļu un asociālu uzskatu narkomānu ar radošu noslieci formulēja kontrkultūras ētiku un estētiku. Trīs kulta figūras – Aleks Ginzbergs, Viļjams Berouzs, Džeks Keruaks. Netīrs sekss, netīras lamas, netīras fantāzijas, netīri lūzeri-sliņķi, un, lai nolādēta ir pasaule, kur es esmu nelaimīgs.

(Šajā sabiedrībā ir visas iespējas uzplaukumam: taču šie cilvēki ar slimu psihi, ar izmežģītām smadzenēm, redz vienīgo iespēju apliecināt sevi, jaunos un ienākušos: uztaisīt visiem uz galvām un apvainot savā garīgajā nepilnvērtībā.)

Bet! Dzīve ir kustība, pārmaiņas! Tradicionālā estētika un kultūras ideoloģija cieta krīzi, bija izsmelta, varenums un pilnība jau bija sasniegtas pagātnē – ko darīt tālāk? Māksla taču ir jaunrade! Un katra jauna paaudze pieprasa ko jaunu!

Mēs izmainīsim jūsu sabiedrību – mēs sagrausim to.

4. Lielā hipiju revolūcija 1968. gadā ASV un Francijā kanonizēja kontrkultūru. Piķis ar to, ja tikai mākslu!.. Nost ar buržuāzisko kultūru! Tas ir: pie velna karjeru un vispār godīgu darbu, nost ar patriotismu (karš Vjetnamā apnicis), nost liekulīgo ģimeni ar tās uzticību un nodevībām, nost bagātniekus-asinssūcējus un sociālo nevienlīdzību. Un galvenais – nost ar jebkuriem aizliegumiem darīt visu, ko cilvēks grib un, kas viņam sagādā prieku. Būs brālība un laime.

Pīpēt zāli, drātēties un spēlēt saksofonu. Neko nedarīt: budisms!

Pārsātinātās civilizācijas pelējums sāka augt.

5. 1962. gadā melnādainais Džeimss Meredits tikai uzņemts Misisipi Universitātē ar personīgu prezidenta Kenedija līdzdalību. Vairāki tūkstoši karavīru un nacionālā gvarde apsargāja viņa pirmo atnākšanu uz nodarbībām; nekārtības tomēr sākās – divi tika nogalināti un 400 – ievainoti. 1965. gadā radās „Melnās panteras” ar savu radikālo melnā rasisma spārnu. 1967. gadā tika nošauts Mārtiņš Luters Kings.

Un tikai XX gadsimta 70. gados balto un melno amerikāņu tiesības reāli tika vienādotas. Taisnības cīnītāji bija uzvarējuši.

Bet. Ja process bija sācies – to jau vairs nevarēja apturēt. Ejam tālāk!

6. Te nav vieta, lai dotu raksturojumu Frankfurtes filozofijas skolai un aprakstīt Horkhaimera, Adorno un citu tās pilāru uzskatu jēgu. Mēģināsim summēt kopējo rezumē: desmitiem gadu laikā šo redzamo domātāju nemitīgas darbošanās rezultātā Rietumu universitāšu profesūra un jaunatne pildījās ar „neorevolucijas” kreisajiem, sociālistiskajiem uzskatiem.

Buržuāziskas valsts, kopā ar tās institūtiem un morāli, sagraušana tika pamatota ar filozofiju un morāli atbalstīta! Taču patērētāju sabiedrībā vairs nebija proletariāta ar tā progresīvo būtību – tāpēc par revolūcijas virzošo spēku kļuva progresīvā jaunatne un margināļi.

Mēs pārtrauksim buržuāzisko viena cilvēka ekspluatāciju ar otru un nodibināsim taisnīgu, brālīgu, brīvu cilvēku kopmītni. Tēvu morāle ir liekulīga, viņu kultūra ir liekulīga, viņu likumi žņaudz cilvēku – pašas augstākās, likumīgās, dabiskās cilvēka tiesības ir tiesības uz baudu. Bauda ir arī vēstures laime un jēga.    

Sākusies izmiršana. Bez kariem, epidēmijām un bada. Vienkārši nav vēlēšanās dzemdēt.

7. Un 1971. gadā iznāk epohāla grāmata, politiskās filozofijas Bībele – Džona Rolza „Taisnīguma teorija”. Šī biezā darba praktiskais rezultāts bija praktiska Roulza otrā taisnīguma principa otrās daļas iedzīvināšana smadzenēs. Konkrēti: vērtību pārdalīšanai sabiedrībā jānotiek mazturīgajiem par labu, atņemot to turīgajiem. Vienkārši sakot (nevienam neģībt un nesākt lamāties!): no katra pēc spējām – katram pēc vajadzībām. Nu, reālās un saprātīgās robežās. Lūk, tāda vulgāri-komunistiska tēze, kas mums tika iebarota sabiedrības zinību stundās padomju vidusskolās. Taču te tā tika ierāmēta ar zinātnisku argumentu un spriedumu masu.

Jūs saprotiet: sociālajām attiecībām bija jābūt kā ģimenē, kur spēcīgais un bagātais rūpējas par vājajiem un nepelnošajiem bērniem, vai slimajiem brāļiem un tā tālāk. Neprasot atdevi – tikai dēļ mīlestības un cilvēcības.

Un Rietumu intelektuāļi sāka cienīt sevi par šo uzskatu sapratni un to praktisku pielietojumu. Svēti ticot: tā ir patiesība, gudra un laba.

8. Visu rangu liekēži un parazīti iegaudojās no sajūsmas. Viņu vajadzību apmierināšana uz darbarūķu rēķina ieguva ne tikai likuma spēku – bet arī morālas maksimas spēku! Bez maksas; dzīvoklis, izglītība, medicīna, produktu taloni, humanitārais apģērbs – un naudas pabalsti dienišķiem izdevumiem! Kāda velna pēc strādāt? Piespiedu darbs – totalitārisma pretīgās atraugas.

Tu rukā? Nu un maksā nodokļus, nelieti! Bet man pienākas palīdzība.

Personības psiholoģiju, kā kopumā – sociālo psiholoģiju - Roulza Taisnīguma teorija nevēlējās ņemt vērā. Svētlaimīgā maņilovščina izrādījās izpildāma ārkārtīgi efektīvās ražošanas un pārprodukcijas laikmetā.

Darbarūķi kļuva vai traki no nepieciešamības uzturēt nekaunīgos parazītus. Viņiem paskaidroja, ka tas ir likums, ka viņiem jābūt labākiem un cilvēciskākiem: kauns, darbarūķu kungi! Tie taču ir jūsu brāļi, kas sūc jūsu asinis.

9. Un tad 1969. gadā uz rasu un jauniešu dumpju viļņa, uz Rietumu kultūras-morāles-ideoloģijas revolūcijas viļņa, Ņujorkas homoseksuāļi savā bārā sakāvās ar policistiem. Un ļoti ātri noformulēja sevi kā marginālus, apspiestos, seksuālās orientācijas minoritāti. Tas ir: par progresīvu uzskatu cilvēku līdzjūtības objektu. Sākam cīņu par vienlīdzību!

Vēsturē homoseksuālisti ir bijuši daudzi, taču tikai šis kautiņš notika īstajā vēstures mirklī. Sodoma un Gomora apsolīja Dievam, ka kaut kas tāds viņam netiks piedots!   

Homoseksuālistu kustība, kas pasniegta kā apspiestā mazākuma cīņa par savām tiesībām, ideāli iekļāvās kontrkultūrā, antiburžuāziskajā kontrmorālē, personību cīņā par visām baudām un palīdzību apspiestajiem kā taisnīguma principam. „Jaunās domāšanas” apoloģētiem viedoklis par homoseksuālismu kļuva par lakmusa papīru: vai tu esi par cilvēka brīvību un tiesībām – vai arī neesi?!

Tajos pašos 70. gados zilie cīnījās par savām tiesībām nedienēt armijā. 2000. gados, tieši otrādi, par tiesībām dienēt. 70. gados cīnījās vispār pret laulībām. Pēc tam, ieguva tiesības un viendzimuma laulībām. Galvenais – viņi panāca, ka sākumā Amerikāņu psihiatru asociācija, bet pēc tam arī Vispasaules Veselības aizsardzības organizācija pēc ilgām debatēm un balsošanas ar minimālu balsu pārsvaru izslēdza homoseksuālismu un no psiholoģisku patoloģiju saraksta un atzina par „normas variantu”.

10. Agresīvais feminisms cīnās pret jebkuru sieviešu diskrimināciju: par tiesībām dienēt armijā, taisīt karjeru, proporcionālu pārstāvniecību vadošos orgānos un tiesībām startēt „vīriešu sporta veidos”.

Tiek propagandēts patstāvīgas sievietes tēls, kas dzemdē vienu bērnu ap 40 gadiem, Kustība „čaild-frī” vispār apliecina pilnvērtīgas sievietes tēlu bez bērniem.

11. Laulības jau vispār tiek uzskatītas par neobligātām, tās esot buržuāzisks būris brīviem cilvēkiem! Mēs dzīvojam kurš ar ko grib un tieši tas ir tikumīgi.

Sākas ģimenes sabrukums, aug ārpus laulības dzimušu bērnu skaits: Skandināvijā drīz to būs jau vairāk par pusi.

Vientuļās mātes ārpuslaulību kopdzīve ar savu bērnu tēvu ir ekonomiski izdevīga abiem, īpaši tad, ja viens no viņiem vai abi ir bezdarbnieki. Tāda ir valsts pabalstu, nodokļu un atvieglojumu sistēma. Faktiski: valsts materiāli atbalsta ģimenes sairšanu.     

12. Un vispār – dzīve ir kļuvusi bagātāka un vieglāka, izklaižu ir vairāk, vērts padzīvot tikai sev. Divi bērni ģimenē jau kļūst par normu, bet bieži – tikai viens.

Dzimstība strauji krīt! Eiropas tautas jau neatražo sevi – to skaits sarūk.        

SĀKUSIES IZMIRŠANA. Bez kariem, epidēmijā un bada. Vienkārši negribas dzemdēt. (Pēdējo reizi tas notika Romas Impērijas norieta un gala laikā.)

KONFISCĒTA KULTŪRA. Lūk, pie kā esam nonākuši. Ar visām mūsu vienlīdzībām, brīvībām, vērtībām un principiem.        

13. Un paralēli! Paralēli! Ar visiem tiem vienlīdzības veidiem un ne vienkārši – ar „pārsvarīgu” vienlīdzību! Notika politiska grēku nožēlošana.

Jo citādie, mazākumā esošie, vājie, nabadzīgie, apspiestie – pēc taisnības viņiem ir tiesības uz brālīgu palīdzību un mīlestību no spēcīgo puses, īpaši no to puses, kuri viņus agrāk apspieduši. Un vakarējie kolonizatori sāka raut sev matus no galvas un drūzmā steidzās darīt labu vakarējiem kolonizētajiem. Un sāka pieņemt viņus pie sevis, nometināt, dot pilsonību un apgādāt ar visu. Un aizliedza atcerēties, ka pirms divsimt gadiem, neizglītotie mežoņi ēda viens otru, un pārdeva viens otru baltajiem verdzībā, ko būtu darījuši vēl šodien, ja nolādētie kolonizatori...

Kaut kādi trīsdesmit gadi – un mīļie Āfrikas un citu Pakistānu ar Alžīriju iemītnieki ir pārvērtuši rajonus, un veselas pilsētas par atkritumu bedrēm un nolīst no pabalstiem necenšas, terorizējot „pamatiedzīvotājus”, kuri savas muļķības dēļ ir ieklīduši viņu rajonos.

Bet! Viņiem taču ir jāpalīdz – viņi taču ir mūsu brāļi, kurus apdalījis liktenis!

Nobeigums sekos.