Jaunas sērijas pirmais romāns. Nē, tā nav fantastika. Mākslīgie produkti, DNS-modificēti vīrusi, papildus realitātes brilles, vispārēja čipošana, kas nekļūdīgi identificē katru Zemes iedzīvotāju - mēs jau pazīstam šīs tehnoloģijas, saucam tās par sasniegumiem un neiedomājamies par to, kā tās var tikt izmantotas. Tāpēc, ka ir šausmīgi domāt par to, ka tehnoloģijas, ne tikai padara mūsu dzīves komfortākas, bet arī nogalina.
«kamataYan» — tas nav romāns brīdinājums, tā ir rītdienas proza. Galvu reibinošs trilleris par cīņu par varu, brīvību un mīlestību. Par to, kas sagaida mūsu pasauli.
https://fantlab.ru/work1134279
Īsa autobiogrāfija.
Piedzimu 1972. gada 15. novembrī klasiskā, impērijas tipa militārpersonas ģimenē. Tētis mainīja garnizonus un valstis, mamma pārvietojās pa pēdām, bet es - arjergardā. Par skolu skaitu, ko es mācību laikā nomainīju, vēsturnieki joprojām strīdas.
Savus vecākus es mīlu un lepojos. Tētis savā laikā mācīja arābus cīnīties ar ebrejiem, pēc tam okupēja nelaimīgos madjārus, bet pārtraukumos aizsargāja sociālisma iekarojumus Rietumu kara apgabalā. Viņš man iemācīja, kā var trauksmes gadījumā piecelties trijos naktī, paspēt apģērbties un noskriet (1,5 km) līdz kazarmām sešās minūtēs, ka var dzīvot divdesmitgrādu salā parastā, brezenta teltī, ka var savākt spaini ar baravikām mežā, kur nekā nav. Vēl viņš man iemācīja, ka makšķerējot galvenais ir klusi sēdēt krastā, bet par krievu pirti nekas labāks nav izgudrots. Mamma mums kontrolēja mājas pavardu, iemācīja mani rakstīt, lasīt un skaitīt. Pateicoties viņai, ejot uz pirmo klasi, es jau zināju reizrēķina tabulu, mācēju skaitīt un atskaitīt stabiņos, reizināt un dalīt trīsciparu skaitļus. Ar to mana "mājas" izglītošana beidzās, tālāk visas zinības apguvu pats skolā un institūtā.
1983. gadā mēs atgriezamies Maskavā un es beidzot nomācījos vienā skolā veselus trīs gadus.
1989. gadā es iestājos pasaulē labākajā Maskavas Aviācijas institūtā, labākajā Lidaparātu radioelektronikas fakultātē, kas bija slavena ar to, ka tajā nebija praktiski nevienas meitenes, Mazās Zemes separatistu un ar "Spoguli".
"Spogulis" bija leģendārs 4. fakultātes studentu teātris, tā pirmsākumi slēpjas kaut kur septiņdesmito gadu dūmakā. Ortopēdiskā komanda, kuras izrādes vienmēr bija anšlāgs. Idejiskais iedvesmotājs un Galvenais dzinējs - Aleksejs Tolkačevs.
Ar šo lielisko kompāniju mēs ar draugiem spējām sadraudzēties jau pirmajā kursā, bet no otrā iesaistījāmies jau pēc pilnas programmas, brīžiem atrodot laiku tādiem sīkumiem, kā mācības. Šīs dzīves posma apofeoze kļuva izrāde "Tādas spēles" (1994), kas tika uzvesta pēc manas lugas, radioinženiera diploms (1995), ko es dabūju pēc diplomdarba un mīļotā sieviete Nataļja, ko es atklāju blakus fakultātē.
Pēc tam es kļuvu pieaudzis un garlaicīgs.
Tad iestājās 2001. gads, es izdomāju Slepeno Pilsētu, "dzemdēju" apburošo un huligānisko Poļinku, bet 2005. gadā mūsu ģimenē parādījās vēl viena meitņa - Ira. Man iepatikās rakstīt grāmatas, man ir prieks, ka mani stāsti ir interesanti daudziem cilvēkiem, tāpēc pēc "Slepenās Pilsētas"parādījās "Anklāvi" un krājums LA MYSTIQUE DE MOSCOU, mistikas sērija, ko es ļoti gribu turpināt...
2011. gadā uz valsts grāmatnīcu plauktiem parādījās spēle «Slepenā Pilsēta», kas veidota pēc tāda paša nosaukuma Vadima Panova grāmatu cikla. Autors ir daudzu krievijas prēmiju laureāts.
Viss par autoru, arī bibliogrāfija.
Oficiālā mājaslapa.