Gustloff nogremdēšana tiek uzskatīta par vislielāko jūras katastrofu, kādu vien cilvēce pieredzējusi, apjomīgā materiālā par dramatisko notikumu raksta nedēļas žurnāls Der Spiegel. 1945.gada 30.janvārī pēc pulksten 21 starp Dancingas līci un Dānijas salu Bornholmu trīs krievu zemūdenes S13 torpēdas ietriecās kuģa korpusā, tas sasvērās un sāka grimt.
Pirmās gāja bojā pārdesmit galvenokārt 17 un 18 gadus vecas meitenes, kurām apmešanās vieta bija ierādīta tukšajā kruīza kuģa peldbaseinā. Tieši tur ietriecās torpēda, izšķaidot plašo telpu. Tā kā baseins atradās dažus metrus zem kuģa ūdenslīnijas, Gustloff ātri sāka piepildīties ar ūdeni.
„Izklausījās, it kā divas tērauda plāksnes ar milzīgu spēku sasitās viena pret otru. Visapkārt bija dzirdami izbīļa kliedzieni. Zem durvīm, kas veda uz peldbaseinu, gaitenī plūda ūdens straume. Es atrāvu tās vaļā un ieraudzīju baisu ainu: visapkārt gulēja manas draudzenes. Dažu augumus jau pilnībā bija pārklājis ūdens, citas vēl sāpēs kliedza,” sarunās ar hronistiem atcerējās viena no apakšstāva iemītniecēm Urzula Pauca, kuru drīz pēc iemigšanas pamodināja torpēdas sprādziens. Viņa bija viena no retajām kuģa lejasdaļā mītošajiem, kurai izdevās izkļūt uz Gustloff klāja.
Tikai dažiem simtiem bēgļu paveicās iekāpt glābšanas laivās un viņus pēc aptuveni stundu ilgas klejošanas pa jūru uzņēma pavadošā kuģa Lowe ekipāža. Citus no kuģa noskaloja jūras viļņi vai arī viņi nogrima kopā ar gigantisko trešā reiha simbolu. Jūrā iekritušie starp kuģa atlūzām peldēja ne vairāk kā minūtes desmit divdesmit. Ledusaukstais Baltijas jūras ūdens viņus ātri iemidzināja.
Bēgšana no sarkanajiem
1945.gada janvārī Sarkanā armija nenovēršami tuvojās rietumiem – Kēnigsbergai un Dancingai. Lai arī sals sniedzās līdz par -200C, cilvēki bēga kājām vai zirgu pajūgos. Sarkano kara lidmašīnu vajāti, vairāki tūkstoši bēgļu devās pāri aizsalušajiem līčiem uz Vāciju. Pēc sarkanarmiešu ienākšanas Austrumprūsijā daudziem vienīgā cerība palika Gotemhāfenes osta. Ieradušies ar pēdējiem vēl kursējošiem vilcieniem, vācu bēgļi centās nokļūt uz kuģiem vai vismaz sameklēt brīvu vietu laivās.
Sākotnēji Gustloff, tāpat kā citi armijas kuģi, nedrīkstēja uzņemt uz klāja nevienu bēgli, lai gan ostā ieradās aizvien vairāk cilvēku. Arī kapteiņi vēlējās ātrāk pamest bīstamo rajonu, baidoties no sabiedroto bombardēšanas, kas draudēja sākties jebkurā brīdī.
1937.gadā Gustloff tika nolaists ūdenī kā tolaik lielākais kruīza kuģis pasaulē. Ap 208 metrus garš, gandrīz 24 metrus plats, balts un krāšņs. Ar baseinu un kinozāli, taču bez sadalījuma klasēs. Ar Gustloff nacisti gribēja nodemonstrēt nacionālsociālisma propagandēto bezšķiru sabiedrību. Pirms kara tas vadāja atpūtniekus ceļojumos uz Norvēģiju vai Zviedriju. Lielāko daļu kara kuģis pavadīja Gotenhāfenes ostā, kur tika izmantots kā peldošas kazarmas zemūdeņu kadetiem.
Operācija Hannibals
21.janvārī admirālis Karls Dēnics pieņēma lēmumu: visiem kuģot spējīgajiem vācu kuģiem jāglābjas no Sarkanās armijas. Operācija Hannibals tiek uzskatīta par vislielāko evakuāciju pāri jūrai pasaules vēsturē. Tās ietvaros vairāk nekā divi miljoni cilvēku bēga uz rietumiem. Virsnieki saņēma pavēli nogādāt Vācijā visus zemūdeņu kadetus un bruņojumu, kā arī katrā brīvajā vietā ielaist bēgļus, tikai sievietes un bērnus. Uz Gustloff klāja sāka plūst tūkstošiem cilvēku, lai gan oficiāli vietas bija tikai pusotram tūkstotim pasažieru. Pirmās šķietamajā drošībā nonāca partijas līderu un ietekmīgāko militāristu sievas. Sākumā bēgļi vēl tika reģistrēti, taču pēc 7956.uzvārda vietas kladēs beidzās un par pārējiem bēgļiem ziņu nav. 29.janvārī kuģis bija gatavs doties ceļā. Labas ziņas tika saņemtas no Austrumu frontes zemūdeņu vadītāja. Viņš telegrammā apgalvoja, ka trīs Baltijas jūrā klīstošās ienaidnieku zemūdenes ir atrastas un tiek uzmanītas, tāpēc ceļš uz Vāciju ir brīvs. Taču vācieši nezināja, ka ir ceturtā zemūdene – kapteiņa Aleksandra Marinesko vadītā S13.
30.janvārī pulksten 12.20 četri velkoņi izvilka Gustloff no ostas. Lai gan gaisa temperatūra bija nokritusies līdz -180, bēgļi priecājās, ka drīz atgriezīsies dzimtenē. Kopā ar kruīza kuģi jūrā devās divi pavadoņi – torpēdlaiva Lowe un vājš torpēdu ķeršanas kuteris 736.
Par dzimteni, par Staļinu
Ap pulksten 18 krievu zemūdenes apkalpe pamanīja kruīza kuģi un, ignorējot torpēdlaivas un mīnu laukus, uzņēma kursu tā virzienā. Divas stundas vēlāk S13 nepamanīta jau bija nonākusi pozīcijā, kas ļāva precīzi izšaut. Pret Gustloff tika notēmētas četras torpēdas ar uzrakstiem Par dzimteni! Par Staļinu! Par padomju tautu! un Par Ļeņingradu! Mērķis – kuģa sānu borts trīs metrus zem ūdenslīnijas. No 700 metru attāluma trīs torpēdas tika izšautas un tikai Par Staļinu! palika šaujamlūkā. Torpēdas trāpīja kuģa sānos gandrīz vienlaikus pulksten 21.16 – brīdī, kad pa radio beidza skanēt Vācijas nacionālā himna, ar kuru noslēdzās Hitlera runa varas iegūšanas 12.gadadienā. Gustloff sašūpojās un sāka ātri grimt. Uz klāja izcēlās panika. Mašīnists Johans Šmrčeks, izkļuvis uz pastaigu klāja, caur iluminatoriem redzēja, kā kajītēs cilvēki ar kurpēm mēģināja izsist biezo stiklu, lai izbēgtu no pārplūstošās telpas. Viņš nedzirdēja kliedzienus, tikai redzēja, kā cilvēki slīkst. Taču viņš dzirdēja vairāku šāvienu troksni: tur virsnieki nogalināja savus tuviniekus, lai nebūtu jāmirst ledainajā ūdenī. Ūdenī ielaistajās glābšanas laivās vietas pietika tikai dažiem simtiem.
Drīz palīgā ieradās torpēdlaiva un izglāba 472 cilvēkus. Pāris stundu vēlāk piepeldēja kreiseris Admiral Hipper, taču piestājās uz īsu brīdi un devās tālāk. Vēlāk kapteinis pamatoja savu rīcību ar nevēlēšanos pakļaut briesmām savu kuģi, kurā jau tā bija tūkstotis civiliedzīvotāju, jo zemūdene vēl bijusi netālu. Pavisam traģiskajā naktī izdzīvoja tikai 1239 cilvēki.
Vēsturnieki vēl nav izšķīrušies, vai Gustloff nogremdēšana bija kara noziegums vai ne. No vienas puses, uz tā klāja bija bēgļi, taču Hitlers 1944.gada 11.novembrī pats bija pasludinājis Baltijas jūru par tā saukto operāciju apgabalu. Tas nozīmē, ka Vācijas kuģiem bija jāapšauda viss, kas peld. Pie tam uz Gustloff bija 900 bruņotu karavīru, kas ļāva to pieskaitīt karakuģiem.
Klusēšanas tabu laušana
Wilhelm Gustloff pasažieru un daudzu citu vācu bēgļu traģisko dzīvesstāstu Vācijā pēdējos 57 gadus politiskā elite centās ignorēt un vēsturnieki noklusēja. Šī tēma netika skarta arī skolu vēstures stundu programmās. Vācijas pēckara paaudze uzskatīja, ka nebūtu politiski korekti pieminēt, ka karu izraisījušās valsts pilsoņi arī bijuši upuri. „Mums šķita, ka kādam bija jācieš par Vācijas neizmērojamajiem noziegumiem,” šo nostāju pamatoja Zaļās partijas parlamentāriete, bundestāga viceprezidente Antje Folmere. Turklāt katram, kurš mēģināja ierunāties par Gustloff likteni, bija jārēķinās ar apvainojumiem, ka viņš ir revanšists.
Pat lielai daļai vāciešu nezināmais stāsts par vācu bēgļu likteni nonācis masu mediju uzmanības centrā tikai pēc rakstnieka Gintera Grasa romāna Vēža gaitā (Im Krebsgang) publicēšanas. Nobela prēmijas laureāts literatūrā pamatā izmantojis divas Hainca Šēna dokumentālās grāmatas par kruīza kuģa pēdējo braucienu. Šēns bija Gustloff kasieris un viens no nedaudzajiem, kas izglābās. Pēc kara viņš kļuva par traģēdijas hronistu.
Laikraksta Die Welt komentētāji neslēpj pārsteigumu, ka tieši Grass nolēmis atgādināt dramatiskos notikumus. „Vāciešu izraidīšana no Austrumeiropas teritorijām bija viens no lielākajiem tabu pēckara vēsturē, ko stingri aizstāvēja kreisi noskaņotie cilvēki kā Ginters Grass,” norāda laikraksts. Nobela prēmijas laureāts regulāri ir nācis klajā ar atgādinājumiem par nacistiskās Vācijas nodarījumiem. Piemēram, 1990.gadā, tikai gadu pēc Vācijas atkalapvienošanās, viņš atgādināja: „Iedomājoties par Vāciju tagad, nedrīkst aizmirst Aušvicu.” Taču pēdējos gados viņš aizvien biežāk ierunājas par nepieciešamību pēc līdzsvara, par tautas vajadzību runāt par savām ciešanām. Pēc romāna publicēšanas Grass ir lauzis vēl vienu tabu, intervijā laikrakstam Der Woche aicinot izdot nacistu līdera Hitlera grāmatu Mein Kampf. „Cilvēkiem jāļauj izlasīt šo ārprātu,” norādīja rakstnieks, piebilstot, ka labāk publicēt grāmatu likumīgi ar paskaidrojošiem komentāriem, nekā pieļaut pagrīdes propagandistu izdevumu izplatīšanu.