Par mazākumtautībām Latvijā var runāt tikai pēc valsts dibināšanas 1918. gadā. Jau Tautas padomes politiskajā platformā bija sadaļa "Cittautiešu tiesības", kur noteikts, ka nacionālo grupu kultūras un nacionālās tiesības nodrošināmas pamata likumos.
Neatkarīgajā Latvijā vācbaltieši principā baudīja vienādas tiesības ar citiem pilsoņiem. Tomēr muižniecība zaudēja savas privilēģijas un īpašumus.
Satversmes sapulce 1920. gadā nobalsoja par radikālu agrāro likumu. Reformas rezultātā muižnieki zaudēja 2,7 miljonus hektāru zemes. Nekāda kompensācija netika izmaksāta. Tas nevarēja neietekmēt attieksmi pret jauno Latvijas valsti.
Vācbaltiešu partijai Satversmes sapulcē bija seši mandāti no 150. Satversmes izveidē piedalījās arī pazīstamais liberālais vācbaltiešu politiķis Pauls Šīmanis. Netika pieņemta Satversmes otrā daļa "Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem", kas garantētu mazākumtautības valodas brīvu lietošanu un kultūras autonomiju.
Neraugoties uz to, vācbaltieši varēja dibināt savas skolas, organizācijas un pat augstāko mācību iestādi – Herdera institūtu. 1923. gadā tika nodibināta "Vācbaltiešu darba centrāle", ko vēlāk pārdēvēja par "Vācbaltiešu Tautas apvienību Latvijā". Tā kļuva par svarīgāko vācu nacionālo organizāciju.
Jau parlamentārās demokrātijas posmā bija vērojams diezgan liels valsts spiediens pret vācbaltiešu kopienu. Vācu draudzēm atņēma Jēkaba un Doma baznīcas. 1930. gadu sākumā izglītības ministrs Atis Ķeniņš sāka ierobežot vācbaltiešu izglītības iestāžu autonomiju.
Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma gados spiediens kļuva vēl lielāks, nāca jauni ierobežojumi. Vācbaltiešu kopiena noslēdzās sevī, konsolidējās un radikalizējās. Auga atbalsts nacionālsociālisma idejām, notika individuāla emigrācija no Latvijas.
Lai gan notika arī asimilācija latviešos, 1939. gadā Latvijā vēl dzīvoja apmēram 54 tūkstoši vācbaltiešu.
Aizbraukšanu noteica vairāki faktori. Pirmkārt, starptautiskās situācijas izmaiņas. Bailes no padomju terora bija reālas un pamatotas. 1939. gada 5. oktobrī Latvija atļāva savā teritorijā ierīkot padomju karaspēka bāzes. Iezīmējās padomju okupācijas iespēja. Otrkārt, plašu un aktīvu aģitāciju veica aptuveni tūkstoti lielā vietējā nacistu organizācija. Treškārt, materiāli stimuli. Vācija solīja atlīdzināt zaudējumus, kas rastos izceļojot.
Gatavojoties karam, nacisti organizēja vāciešu izceļošanu ne tikai no Baltijas, bet arī no citām teritorijām – Ungārijas, Rumānijas un pat Itālijas. 1939. gada 30. oktobrī tika parakstīts "Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju". Ar apmēram 100 kuģu reisiem Latviju pameta aptuveni 51 tūkstotis cilvēku. Gandrīz 5 tūkstoši no tiem nemaz nebija vācieši. Bet 1941. gadā no okupētās Latvijas izceļoja vēl 11 tūkstoši cilvēki. Palika tikai ap 1500 vācbaltiešu.
Šo notikumu fonu veidoja PSRS un Vācijas 1939. gada 28. septembra konfidenciālais protokols par vācu tautības cilvēku izceļošanu uz Vāciju no padomju jurisdikcijā esošām teritorijām. Minētais protokols tiešā veidā uz Latviju neattiecās. Taču tas izrietēja no realitātes, ko noteica Otrā pasaules kara sākums. Saikne ar Molotova–Ribentropa paktu pastāvēja, un arī salīdzinājums ar 5. oktobra bāzu līgumu būtu vietā.
Latvijas valdība atbalstīja vācu tautības pilsoņu aizbraukšanu. Bija liels spiediens no varas iestādēm un preses, policija apstaigāja ģimenes un mudināja izceļot. Ne viss bija likumīgi.
Prasībai atteikties no pilsonības bez tiesībām to atjaunot nebija juridiska pamata. Jau 1939. gada beigās Latvijas varas iestādes nolēma slēgt visas vācbaltiešu izglītības iestādes un sabiedriskās organizācijas. Tomēr tobrīd 10 tūkstoši vācbaltiešu izvēlējās palikt dzimtenē pat tad, ja nāktos atteikties no savas valodas un kultūras.
Vācbaltiešu aizbraukšana Latvijai nedeva lielāku drošību. Jau 1940. gadā izrādījās, ka valsts īstie ienaidnieki bija dažādu tautību komunisti un padomju okupanti, nevis Latvijas pilsoņi, kas runāja vāciski. Vājinājās arī kultūras saikne ar Eiropu, ko gadsimtiem ilgi Latvijai deva vācu valoda un vācbaltiešu izglītotie slāņi.
Ārzemēs vācbaltieši piedzīvoja traģisku likteni. Apmēram 20% gāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Tas ir divreiz augstāks skaitlis nekā vidēji Latvijas pilsoņiem. Atpaliek tikai no ebreju kopienas zaudējumiem, jo vairāk par 75% Latvijas ebreju tika noslepkavoti holokaustā.
Vēlāk vācbaltieši izklīda Vācijas teritorijā, bet apmēram 10% izceļoja uz Kanādu, ASV vai Austrāliju. Pēc kara bija gadījumi, kad vācbaltieši vēlējās saņemt Latvijas pases sūtniecībā Londonā. Taču viņiem tika atteikts. Citi mēģināja pievienoties latviešu bēgļu nometnēm Vācijā, taču tika padzīti administrācijas nostājas dēļ.
Diemžēl norobežošanās no vācbaltiešiem trimdā tupinājās.
Latviešu trimdas organizācijas tika veidotas pēc etniska principa. Kopīgas Latvijas pilsoņu pārstāvības struktūras nekad nebija.
Pastāvēja tikai sadarbība ar individuāliem vācbaltiešiem, krieviem vai ebrejiem.