Supervaroņa ģenealoģija.

Parasti supervaroņa dzimšana tiek saistīta ar komiksu "Supermens" (1938.), taču tas īsti nav tā. Lētās grāmatiņas mīkstos vākos, mūsdienu "masu literatūras" priekšteces, parādījās ilgi pirms minētā komiksa. 19. gadsimtā Eiropā un Amerikā lasītprasme pārstāja būt valdošo klašu privilēģija un izgāja tautā, kurai bija vajadzīgi savi sižeti un varoņi. 1866. gadā Anglijā parādās avantūrdetektīvu grāmatiņas "penny dreadful" (šausmas par peniju) viena pensa vērtībā, bet ASV plašu izplatību gūst analoģiskas "dime novels" (desmitcentu romāni). Šie bezgalīgie stāsti par drosmīgiem detektīviem, pārgalvīgiem laupītājiem, cēliem pirātiem, galantiem ševaljē bija tikai bālas Valtera Skota, Aleksandra Dimā vai Artūra Konana Doila romānu variācijas, jo minētie autori rakstīja izglītotākai publikai. "Bulvāru lasāmvielas" personāži nepārtraukti cīnījās ar nodevīgiem ļaundariem maskās, meklēja dārgumus, glāba skaistules. Pēc savas būtības tie bija kas vairāk par tradicionāliem piedzīvojumu beletristikas varoņiem.

No 1886. gada Ņujorkā sāk publicēt stāstus par izcilo detektīvu Niku Kārteru, kuru var uzskatīt par pirmo "gandrīz supervaroni": viņš nekad nezaudēja un bija absolūti neiznīcināms. Tomēr viņa piedzīvojumi bija ar avantūrdetektīvu raksturu, tīras fantastikas tur nebija.

Supervaroņa dzimšana.

1911. gada 28. septembrī norisinās vēsturisks notikums - dzimst pirmais fantastiskais supervaronis. Šajā dienā rakstnieks - iesācējs Edgars Raiss Barouzs pabeidz romānu "Zem Marsa mēnešiem", kas ieraiga dienasgaismu 1912. gada februārī - jūlijā, kad to publicē žurnālā "All-Story" . Pēc pieciem gadiem darbs, kas uzsāk populāro avantūrfantastikas ciklu, iznāk atsevišķā grāmatā ar nosaukumu "Marsa princese".

Galvenais varonis - džentelmenis no Virdžīnijas, konfederātu armijas kapteinis Džons Kārters, kas pēc pilsoņu kara beigām dodas uz Arizonu meklēt zeltu. Glābjoties no apačiem, viņš paslēpjas kādā alā, kur iekrīt letarģiskā miegā un noslēpumainā, "astrālā" veidā tiek pārnests uz planētu Barsums, kur viņa gars atkal materializējas. Mēs pazīstam šo planētu ar nosaukumu Marss. Pateicoties savai atlētiskajai miesas būvei un apstāklim, ka uz Marsa ir vājāka gravitācija, Kārters uz Sarkanās planētas iegūst fenomenālu spēku un izturību. Pievarējis veselu kaudzi ienaidnieku un briesmoņu, viņš apprec marsiešu princesi Deiju Torisu un kļūst par planētas karaspēka virspavēlnieku Džonu Kārteru Marsieti. Formāli viņam nav pārcilvēcisku spēju, taču citādi Kārteram ir visas supervaroņa īpašības: strauja daba, māka izkļūt no jebkuras grūtas situācijas un 100-procentīga veiksme. Iespējams, tāpēc kā pilnvērtīgs avantūrcikla varonis Kārters ātri izdeg, jau ceturtajā sāgas romānā aizejot otrajā plānā. Ja tu jau esi iekarojis visu pasauli - ko darīt tālāk? Tālākajās cikla grāmatās Barouzs jau stāsta par Lielā Cilvēka bērniem un radiniekiem.

Apmēram ap to pašu laiku, pēc tās paša lekāla Barouzs izveido citu, vēl populārāku varoni. Tajā pat 1912. gadā iznāk viņa romāns "Tarzāns, pērtiķcilvēks", kas stāsta par jauno lordu Greistoku, kas izaug džungļos, saglabājot britu aristokrāta manieres. Daudzejādā ziņā Tarzāns ir Kārtera klons. Āfrika, kurā norisinās cikla notikumu lielākā daļa maz atšķiras no Barsuma: briesmoņi, zudušās pilsētas, nodevīgi iezemieši, bezpalīdzīgas skaistules. Un bezbailīgais, neuzvarāmais, nesalaužamais Tarzāns - ļ aundaru bieds un taisnīguma aizstāvis.

Barouza grāmatas par Kārteru un Tarzānu kļuva par savienojošo posmu starp makulatūras „daim-novels" un sižetiskiem komiksiem. Tieši pasaciņas par Tarzānu kļuva par pamatu vēsturē pirmajam amerikāņu „dramaturģiskajam" komiksam, kas parādījās 1929. gada 7. janvārī. Līdz tam komiksiem nebija caurejoša sižeta. Tā nu, kamēr Supermens vēl nebija atstājis Kriptonu, Kārters un Tarzāns jau ar pilnu sparu ara supervaronības laukā.

Cik nu spēja, viņiem palīdzēja Entonijs „Baks" Rodžerss - amerikāņu armijas leitnants, pirmā pasaules kara lidotājs, Filipa Nolana garā stāsta „2419. gada armagedons" (1928.) varonis. Pēc tā motīviem drīz iznāca ļoti populārs komikss.

Rodžers iekļūst šahtas nobrukumā un radioaktīvas gāzes iespaidā aizmieg uz 500 gadiem, bet atmostoties atklāj, ka Ameriku ir iekarojusi un apspiež aziātu Orda. Protams, ka cēlais Baks kļūst par revolūcijas vadoni, bet viņa asa dotības palīdz iznīcināt Ordas GKS! Vēlāk šis tēls kļūst par prototipu vēl slavenākam supervaronim Flešam Fordonam.

Supervaroņu laikmets.

Amerikā milzīgas popularitātes uzplūdus stāsti par supervaroņiem piedzīvo Lielās depresijas laikā, kad nācija vēlējās aizmirsties no drūmās realitātes. Depresija pārvērta Holivudu par „sapņu fabriku". Depresija radīja Supermenu un viņa klonus. Cilvēkiem tā gribējās ticēt, ka uzradīsies lielais varonis, kas ar vienu rokas vēzienu spēs atrisināt visas problēmas...

Un uz valsts veikalu letēm krāvās simtiem lētu, raibu žurnālīšu, iespiestu uz lēta papīra, ar stāstiem par varoņiem, kas ar neiedomājamu vieglumu tika ārā no visneticamākajām dēkām, uzvarēja visspēcīgākos ienaidniekus, atklāja visbriesmīgākos noziegumus. Tieši 1930-to gadu sākumā „pulp fiction" (lētā lasāmviela - lubenes) sasniedz popularitātes virsotnes. Šajā laikā dzimst vairāki kanoniski supervaroņi, kuri vēlāk ir daudzu pakaļdarinājumu avots.

1931. gadā parādās Ēna. Sākumā šo vārdu nes detektīvradiošova vadītājs. Šovs iznāk par izdevniecības „Street and Smith" naudu. Tā direktors Henrijs Relstons nolēma izmantot Ēnu kā centrālo varoni tāda pat nosaukuma žurnālā, par kura redaktoru kļūst Džons Nanoviks. Lai rakstītu garstāstus par Ēnu, tika nolīgts Volters Gibsons, kas izdomāja sev pseidonīmu Maksvels Grants. Gibsons izrādās ļoti ražīgs - Darjai Doncovai līdz tam ir tālu! Pavisam viņš uzrāva 283 romānus par Ēnu, vēl 27 sacerēja Teodors Tinslijs un 15 - Brūss Eliots. Pēdējā grāmata par Ēnu iznāca 1949. gada vasarā.

Protams, ka supervaroņiem pretī bija jāstājas arī superļaundariem. Pats slavenākais superļaundaris, kura vārds kļūst par sugas vārdu, ir visspēcīgais un varenais noziedzības pasaules karalis doktors Fu Manču, brita Saksa Romera romānu cikla varonis. Fu Manču - baiga, eksotiska ļaundara simbols, kas iemieso balto mietpilsoņu ksenofobiju. Viņš kļūst par prototipu lielākajai daļai no literāro supervaroņu pretiniekiem. Sākot no Ēnas un beidzot ar Džeimsu Bondu.

Galvenais Ēnas spēks slēpās spējā slēpties ēnās un izmantot tās, lai radītu ilūzijas un mainītu savu apveidu. Ēna ir fantoms - kura īstā seja un identitāte paliek aiz kadra. Laiku pa laikam viņš palīdz citiem cilvēkiem, kas vēlāk palīdz viņam cīņā ar noziedzības pasauli. Pēc izskata un paradumiem Ēna vairāk līdzinās superļaundariem. Viņš vienmēr zogas tumsā, nēsā melnu platmali, slēpj seju aiz maskas vai šalles. Ēna viegli manipulē ar cilvēkiem, bieži bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantojot viņus saviem, kaut arī cēliem, mērķiem. Tieši šīs īpašības: labā un grēcīgā apvienojums padarīja šo tēlu tik pievilcīgu lasītāju masām. Vēlāk Ēnas noslēpums tika atklāts. Ēna izrādās slavens lidotājs Kents Allards, kurš pēc avārijas Dienvidamerikas džungļos iepazīstas ar varenu indiāņu šamani, kurš iemāca viņam „ēnu maģiju". Allardam ir viņa „alter ego" - miljonārs Lamonts Krenstons, kas bieži darbojas ar viņu uz vienu roku. Daudzās grāmatās Krenstons uzdodas par Ēnu, lai jauktu pēdas ienaidniekiem un policijai.

1933. gadā ar to pašu - Relstona un Nanovika - pūlēm pasaulē nāk Doks Sevidžs, tikai nedaudz atpaliekot Ēnai no popularitātes. 16 gadu laikā iznāca ap 200 romāni par Sevidžu. Lai ideju realizētu, izvēlējās sēriju rakstnieku Lesteru Dentu, kas savus opusus cepa ar pseidonīmu Kennets Robsons. Beigās pseidonīms kļuva kolektīvs, ražošanā piedalījās vēl 8 cilvēki, viens no kuriem bija nupat rakstnieka karjeru iesākušais Filips Žozē Fārmers.

Klārks Sevidžs-jaunākais ar iesauku Doks ir ģeniāls zinātnieks, ķirurgs, izgudrotājs, muzikants. Vienlaikus - labi apmācīts cīkstonis, lielisks šāvējs un veikls avantūrists. Viņa bagātais tēvs bija savācis žilbinošu speciālistu komandu, lai pārvērstu Klārku par supermenu. Doks ir ārkārtīgi attīstīts fiziski, šausmīgi izturīgs un pārzina visus cīņu veidus. Viņam ir fotogrāfiska atmiņa un enciklopēdiskas zināšanas kopā ar asu prātu. Viņš ir maskēšanās meistars un lielisks balsu imitators. Vispār, Šerloks Holmss, Tarzāns, kapteinis Nemo un profesors Čelendžers vienā personā. Sevidža eksistēšanas jēga - cīņa ar ļaunumu visos tā izpausmes veidos: no organizētās noziedzības līdz aizvēsturiskiem briesmoņiem. Dažas Sevidža rakstura iezīmes tika izmantotas, radot Supermena tēlu.

„Man nav nekādu ilūziju par savu vietu literatūrā. Sevidža sērija ir tikai paņēmiens, kā nodrošināt nepārtrauktu mana vēdera darbību." (Lesters Dents.)

Ja Ēna un Doks Sevidžs darbojas nosacīti mūsu laiku Amerikas dekorācijās, tad kapteiņa Fjučera (Nākotnes) lauciņš ir kosmoss. Šo populārāko kosmiskās operas varoni izdomāja Edmonds Hamiltons. Kapteinis Nākotne ir Kērtisa Ņutona iesauka, viņš ir drosmīgs kosmiskais avantūrists un zinātnes spīdeklis, kas ceļo uz zvaigznēm un arī laikā, visur cīnoties ar fantastiskiem superļaundariem. Sērija ir pilna ar agrīnās kosmooperas štampiem: gandrīz uz visām planētām un asteroīdiem ir atmosfēra, uz daudziem dzīvo saprātīgi humanoīdi. Taču stāsti par Fjučeru stipri atšķiras no sērijveida „palpas". Kaut vai ar skaitu un apjomu: no 1940. gada, 11 gadu laikā iznāca tikai 27 garstāsti un stāsti, 25 no tiem sarakstījis pats Hamiltons.

Protams, ka galvenais fantāzijas supervaronis ir neaizmirstamais barbars Konans, kuru radījis Roberts Hovards 1932. gadā. Tomēr, Konana slavas mirklis pienāca krietni vēlāk: Hovarda dzīves laikā varenais kimērietis pat sapņot nevarēja par tādu popularitāti kā Ēnai un viņai līdzīgiem. Jau pēc sava radītāja nāves, pateicoties Laiona Sprega de Kampa un Lina Kārtera pūlēm, Konana tēls sāka pieveikt vienu slavas virsotni pēc otras. Kurš tagad vairs lasa par Ēnu un Doku Sevidžu, neskaitot pielūdzēju saujiņu? Bet Konanu pazīst miljoni...

20. gadsimta vidū literāro supervaroņu ēra ir beigusies, taču grāmatas par viņiem turpina iznākt. Taču diezgan pazīstamie Alana Berta Eikersa seriāli par Dreja Preskota piedzīvojumiem vai Džefrija Lorda analogi par Ričardu Bleidu vairs nekad nekotējās augstāk par „ceļojumu lasāmvielas" līmeni. Mūsu dienās pietiekami populāras, kā likums, ir tikai komiksu novelizācijas un kinofilmas. Zināms izņēmums varētu būt vācu daudzu autoru super-epopeja „Perijs Rodans", kas iesākts 1961. gadā un ar panākumiem turpinās vēl līdz šim. Taču šo seriālu nevar reducēt tikai līdz galvenā varoņa piedzīvojumiem. Darbība notiek daudzu gadu tūkstošu gadu garumā, tas ir milzīgs kosmooperas Visums, supervaroņa - astronauta piedzīvojumi ir tikai aizberga virsūdens daļa.

Supervaroņu valsts.

Reiz vairāki amerikāņu fantasti aizrautīgi spēlēja kopā ar saviem draugiem galda lomu spēli „Superworld". Vienam no galvenajiem spēlētājiem Džordžam Mārtinam ienāca prātā uzrakstīt romānu - mozaīku, kas balstītos uz viņu kopējo daiļradi. Tā radās antoloģiju cikls „Mežonīgās kārtis", kas tiek izlaists vēl līdz šim - pagājušā gadā iznāca jau 17. sējums. Mārtins ir galvenais redaktors - sastādītājs, viņam palīdzēja Rodžers Želaznijs, Hovards Voldrops, Volters Jons Viljamss, Viktors Milans un daudzi citi.

„Mežonīgās kārtis" ir Zemes alternatīvā vēsture pēc otrā pasaules kara. 1946. gadā virs Ņujorkas tiek izsmidzināts citplanētu vīruss, kas nogalina 90% inficēto, bet 10% ģenētiski izmaina. Lielākā daļa pārvēršas visādos ķēmos, kurus nosauc par džokeriem, pārējie, kuri iegūst dūžu vārdu, iegūst arī visādas neticamas superspējas. „Mežonīgo kārtu" Visumā ir izmantots oriģināls paņēmiens: tradicionālie supervaroņi un situācijas eksistē vēsturiskā vidē. Nekādu nosacītu Metropoļu vai Gotemu - reālas pilsētas, ko apdzīvo reāli cilvēki. Turklāt, daudzi izrādās ne savās vietās. Piemēram, beisbola treneris Fidels KAstro vai ģenerālis Frenks Zappa. Miks Džegers un Džimmijs Kārters inficēti ar „mežonīgās kārts" vīrusu, senators Džo Makartijs komunistu vietā medī dūžus, bet prezidents Džordžs Bušs apliek tos ar papildus nodokļiem...

Oriģinālā pasaule un komiksa kontrasts ar vēsturi atnesa ciklam molzīgu popularitāti, padarot to par kulta objektu. No aizpagājušā gada „Mežonīgās kārtis" iznāk arī Krievijā... [nu, bet Latvijā - fantastika joprojām nav ejošs žanrs, pārāk maz ir to, kas fantastiku mīl. Vienīgā cerība, ja atrastos kāds miljonārs, kas varētu finansēt vismaz galveno, populārāko, slavenāko fantastikas darbu izdošanu Latvijā, latviešu valodā - ZG piezīme.]

Supervaroņa dosjē.

Kādas tad ir galvenās supervaroņu romānu galvenās īpašības? To darbība norisinās specifiski nosacītās pasaulēs, kas veidotas pēc komiksu principa. Parastais fantastikas tēls ir tikai sava Visuma elements, kaut arī sižetu veidojošs, bet supevaronis ir - Visuma centrs. Visa pasaule griežas ap viņu! Pārējie tēli ir tikai galvenā ēdiena - Lieliskā un Neuzvarāmā varoņa - garnējums!

Lielā mērā supervaroņa panākumu atslēga ir atkarīga no viņa pretiniekiem. Protagonists cēlā vientulībā pieveic veselas armijas, jo viņa ienaidnieki - superļaundari - ir apveltīti ar neparastām īpašībām un iespējām. Jo varenāks pretinieks, jo saldāka uzvara. .. Šeit literatūra par supervaroņiem arī sasaucas ar komiksiem. Taču ar visu nosacītību literatūras supervaronis atšķiras no sava komiksu radinieka. Ar retiem izņēmumiem viņš ir parasts cilvēks, kuram nav superspēju. Nē, protams, grāmatu superam ir kaut kas paslēpts azotē: pārdabisks spēks, absolūta drosme, ģeniāls prāts, snaipera acs... Taču lidot pa gaisu bez speciālas amunīcijas vai pārlekt no viena debesskrāpja uz otru ar nezin kāda orgāna radītu lipīga tīmekļa palīdzību viņš nespēj.

Vēl viena atšķirība - nav tiekšanās uz kaut kādu abstraktu „labo". Klasiskais komiksu supervaronis, kā likums, cīnās cilvēces un demokrātijas vārdā. Ak, manu tēvoci nosita ielu laupītājs - tātad, es došos bez atlīdzības izkaut visus noziedzniekus sabiedrības labā! Daudzi grāmatu superi ir vairāk egoistiski. Lūk, Konans ļoti aktīvi cīnās par tiesībām - paša personīgajām. Piemērām, par tiesībām uz svešu īpašumu, kas viņam iepaticies: no bieza maka līdz karaļa tronim...

Pašreiz pasaulē supervaroņi nav modē. Toties, Krievija viņiem tagad ir īsta paradīze. Gandrīz katrs otrais daudzo pašmāju bojeviku un avantūrromānu varonis līdz ūkai ir pilns ar uzvarošām īpašībām un cienīgs nest „supera" zīmi.

Diemžēl, mūsu sabiedrībai nāvīgi ir vajadzīgi antidepresanti..