Progresējot intensīvās aprūpes iespējām, kas uzlaboja ārstu izredzes atdzīvināt pēc nelaimes gadījuma vai sirds apstāšanās klīniskajā nāvē atrodošos cilvēkus, palielinājās gadījumu skaits, kam bija dota tāda iespēja. Tas izraisīja intereses kāpumu analizēt atdzīvināto pārdzīvojumus un vienlaikus provocēja diskusijas par to, cik likumīgi ir reanimatologu centieni no reliģijas viedokļa: vai tā nav “vardarbīga” iejaukšanās Visaugstākā norādījumos, vai medicīnas sasniegumi nav pretrunā ar Visaugstākā gribu?

Franču zinātnieks Kristians Mels savā grāmatā “Gara brīvība” dažādos aspektos apraksta dvēseles atgriešanās fenomenu nedzīvajā ķermenī. Dematerializācija – dvēseles iziešana no ķermeņa, un vēl jo vairāk tās atgriešanās pamestajā čaulā, par ko runā Moudijs personāži, rada daudz mūsdienu zinātnes ietvaros neatrisināmu jautājumu. Šajā posmā ar to jāsamierinās, uzskata Kristians Mels. Tāds “samierināšanās punkts”, viņš rakstīja, nepieciešams, lai būtu atklāts pret hipotēžu analīzi, kas notiek ar cilvēka personību, kad dvēsele atstāj savu materiālo apvalku – dematerializējas.

Sastopot neparastu parādību, pirmā reakcija ir bailes, zinātnieks teica. Bailes mudina fenomenu noliegt. Noliegšana ir visprimitīvākais veids atmest notiekošajam ar roku: “tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad!”. Tomēr faktiskās liecības, klīnisko nāvi pārdzīvojušo cilvēku atzīšanās izsit robu materiālistiskās apziņas ierobežotībā. Uzdevums tiem, kuri mēģina analizēt dematerializācijas gadījumus – saistīt novērojumus, pārdomas un eksperimentus loģiskās ķēdē.

Spēja dematerializēties, atstāt savu ķermeni, poētiski izsakoties, uzlidot garam, zināma jau kopš Senās Ēģiptes laikiem, un no visu pasaules reliģiju priesteru mistikas prakses. Vēlākos laikos tā pazīstama no to cilvēku eksperimentiem, kurus Eiropas reliģiskā kultūra pieskaitīja svētajiem. Spēja ievest sevi ekstāzes stāvoklī ar narkotiskiem līdzekļiem, pašiedvesmu vai dažādiem rituāliem zināma tikai izredzētajiem – iesvaidītajiem dažādos visu kontinentu, ja nu izņemot Antarktīdas, slepenu reliģisko kultu noslēpumos. Turklāt gan šo kultu adepti, gan antropologi, mediķi un psihologi, izvairās skaidrot šo gara atbrīvošanās fenomenu no ķermeņa čaumalas.

Kristians Mels, kaut arī aicina samierināties ar mūsdienu zināšanu nepilnībām, tomēr cenšas atrast skaidrojumu kā dematerializācijai, tā arī dvēseles atgriešanās mehānisma procesam.

Cik stipri ir viņa argumenti? Piemērojot cilvēka personības nozīmības definēšanai noteiktos apstākļos, vai tas būtu politiķis, mākslinieks vai vienkārši tuvs un mīļš cilvēks, apritē jau iegājis jēdziens “enerģētika”. Mūsu leksikā ieviesusies vārdkopa “domas enerģija”. “Doma” nevis kā intelekta izpausme, bet spēka, kas spēj ietekmēt dzīves procesus. Mūsdienu zinātne, kas apbruņota ar jaudīgu un smalku tehniku, liecina, ka šī enerģija spēj iedarboties pat no attāluma.

Pamatojoties uz to, Kristians Mels iet tālāk. Cilvēku, kuri pieredzējuši klīniskās nāves stāvokli un pēc tam atgriezušies no “tās pasaules” piedzīvotā pieredze liecina, ka cilvēkam papildus piemīt materiālās enerģijas ķermenis. Šis ķermenis ir plastisks, tas spēj iemiesoties dažādās formās, kas ļauj būt neatkarīgiem no fiziskā ķermeņa. Ieskaitot augu un dzīvnieku pasaules formas.

Ķermenim tāpat piemīt redze, dzirde, tauste, telepātiskās spējas, iespēja saņemt un nosūtīt informāciju, uzturēt sakarus starp mūsu pasauli un citām Galaktikas pasaulēm. Šīs neierobežotās materiālās saites ļauju sazināties ar mirušajiem, pārvietoties ārpus izplatījuma un laika ietvariem un brīvi izkļūt caur jebkādiem šķēršļiem. Šo brīnumu virzītājspēks ir domas enerģija, garīgā sākums.

Enerģētiskais ķermenis ir austs no dažādām molekulārām vibrācijām. Tas dzīvo citā, ne materiālā dimensijā. Tas nejūt ne sāpes, ne laika ritējumu, ne kosmosa apjomu, tas ir pilnīgi autonoms no jebkādām zemes saitēm.

Mels uzskata, ka ar šīm īpašībām izskaidrojams parapsiholoģijas, telekinēzes, domu ietekmēšanas no attāluma u.c. fenomens, kā arī dubultnieku parādīšanās.

Vibrāciju lauks, ar ko apveltīts enerģētiskais ķermenis un sastāvošs no septiņiem līmeņiem, uztur saikni starp skaņu, krāsu un gaismu. Tādējādi izveidojas vibrāciju radīti dubultnieki, kuru parādīšanās izraisa daudz emociju un neizskaidrojamu pieņēmumu.

Viena no psihoterapeitu izvirzītajām hipotēzēm uzskata, ka tās ir halucinācijas. Tā var rasties sirds mazspējas dēļ, jeb kad neiropsiholoģiskajā momentā klīniskās nāves iestāšanās brīdī tiek izprovocēta spēcīga endomorfīnu izmete. Kaut kas līdzīgs notiek epilepsijas, šizofrēnijas lēkmju brīžos vai depresijas periodā.

Kristians Mels uzskata, ka dubultnieku parādīšanās fenomens ļauj iedziļināties enerģētiskā ķermeņa izpētē, lai izprastu tā būtības lielāko daļu – personību, domas materiālismu vai garu. Enerģētiskais ķermenis ir substance, kas Visumā atrodas līdzīgi elektronam un vibrējot tas pieņem dažādas formas, tostarp reālās pasaules cilvēku, bet dažkārt jau mūsu pasauli atstājušo. Autors tajā saskata atminējumu dubultnieku un spoku parādīšanai, kā arī visa tā, ko cilvēki dēvē par ļaunajiem gariem.

Vēl kāds Mela izskatīts aspekts – kā izkļūt no sava ķermeņa? Tuvojoties nenovēršamai nāvei, kad notiek sirds apstāšanās un pārtrauc darboties smadzenes, ar aparātu palīdzību iespējams fiksēt aktīvu domu koncentrēšanos, īslaicīgu, līdzīgu uzliesmojumam. Šis uzliesmojums arī ir informācijas avots par reāli notiekošo procesu un liecina par sekojošo gara iziešanu brīvībā. Atbrīvojies no apvalka, gars dažos gadījumos saņem parapsiholoģisku dāvanu, kas brīdi var darboties, kamēr izdziest. Kristians Mels uzskata, ka tas liecina par gara spēju pašmaterializēties, krasu, eksplozīvu enerģijas izmešanu no ķermeniskā apvalka. Šī parādība izprovocēja eksperimentus, kas kļuva populāri kopš XIX gadsimta beigām – aizraušanās ar magnētismu, spiritismu un tamlīdzīgiem brīnumiem.

“Gara brīvības” autors secināja: mūsu dvēsele spēj izstarot enerģiju, atrodoties “tajā pusē”, neatkarīgi no savas iepriekšējās mājvietas, jo gara daba nav pakļauta psiho-emocionālajam stāvoklim; apziņa aiziet uz mistisku pasauli, kur pēc tam degradējas un izšķīst… Tās dzīvības spējas “tajā pasaulē” atkarīgas no gara enerģijas jaudas: kāds gara lādiņš nodziest ātri, cits savu spēku saglabā gadsimtiem.

Personību zinātnieks uzskata par parapsiholoģijas krātuvi.

Pieņemot viņa teoriju par gara autonomiju, iemiesotu enerģijas ķermenī, iespējams izskaidrot daudzas mīklas – no Kasandras un Vangas dāvanām, indiešu jogu demonstrētajiem brīnumiem līdz kristiešu svēto varenībai. Cik pārliecinoši ir Kristiana Mela spriedumi? Skaidrs, ka tiem nepieciešami nopietni zinātniski apstiprinājumi. Pagaidām tās ir tikai pārdomas, viena no hipotēzēm, kurā viegli ieskicēts meklējumu ceļa virziens inkarnācijas un gara spēka izpausmju meklējumos.