Kur ir atšķirība?

Pirmie, neskatoties, ka tos sauc par spokiem, - ir visai materiāli un vairāk atgādina mūsu mājas gariņus un meža večus. Jokai mīt pagrabos, ceļmalās, zem tiltiem un visdažādākās vietās, pārcelties citur viņi nemīl neparko. Atšķirt tos var ļoti viegli - visi jokai ir ar kādu labi pamanāmu ārienes defektu, piemēram, ar neparasti garu, tievu kā aukla, kaklu vai uz sejas vidū viņiem ir tikai viena acs. Jokai dzīvo savu dzīvi, par cilvēkiem interesējas ļoti reti un kontaktē ar viņiem tikai tad, ja cilvēki paši ielaužas viņu teritorijā.

Jurei arī ir spoki, taču atšķirībā no pirmajiem viņi patiešām ir nemateriāli, tas ir, izskatās izplūduši kā migla. Sintoisti uzskata, ka pēc nāves cilvēka dvēsele atrodas ķermenī līdz tam, kamēr pie tā kāds ir, kas mirušo apraud. Taču, tiklīdz apraudāšana beidzas, un mironi apglabā, dvēsele tajā pašā mirklī atstāj ķermeni. Tie, kas ir miruši dabīgā nāvē, kļūst par senču gariem, kas iemiesojas lietās, kokos vai dzīvniekos. Taču tie, kas miruši vardarbīgā nāvē, kļūst par jurei. Tieši tie arī meklē tikšanos ar dzīviem cilvēkiem, visbiežāk tādēļ, lai cilvēki atriebtu viņu nāvi.

Tālākais stāsts izklausās pietiekami fantastisks, taču tas arī nepretendē uz ticamību - tas ir tikai mazs mēģinājums iepazīstināt lasītāju ar mūsu Tālo Austrumu kaimiņu, parādot tikai mazu daļiņu no japāņu mitoloģijas, garu pasaules un spoku daudzveidības...

Sandale, kas garlaikojas.

Es sēdēju ciemos pie Torio-sana – savās aprindās zināma ļauno un labo garu un spoku kolekcionāra. Saimnieks, lēnām dzerot sakē, aizrautīgi stāstīja par savu pēdējo ieguvumu – Karakasa-obake – vecu, atdzīvojušos lietussargu. Torio-sanam aiz muguras stāvēja katana-kake – zobenu paliktnis, uz tā akurāti gulēja daito (garais zobens) un seto (īsais zobens). Taču mani vairāk interesēja tanzu – pie sienas stāvošs pakāpienveida skapis, vienā no tā kastēm jau kādu pusstundu kāds knosījās.

Pēc minūtes atvilktne atbīdījās, no tā izkrita geta – koka sandale – un kaprīzi piesita pie grīdas. Saimnieks sarauca pieri. Es sastingu. Sandale noklaudzināja vienkāršu melodiju, dziedot kaut ko līdzīgu: „Tojota – vadi sapni” un – pazuda blakus istabā.

-Tā ir Bake-dzori, - Torio-sans man laipni paskaidroja, - tas iemiesojas vecos apavos, par kuriem sen neviens nav rūpējies. Skraida pa māju un dzied visādas muļķības, ko dzird pa televizoru, - vienkārši grib pievērst sev uzmanību.

Gaidot vakariņas, kolekcionārs man piedāvāja pastaigu dārzā. Pūta svaigs vējš un veļa, kas žuva uz otrā stāva balkona viegli šūpojās. Pēkšņi viens no palagiem norāvās no auklas un sāka nesteidzoties laisties zemē pie mūsu kājām. Pametis acis uz tā pusi, Torio-sans ērtāk satvēra savu spieķi. Tiklīdz palags pietuvojās pie mums, viņš veikli aizķēra to ar spieķi un aizmeta tālāk.

-Tas ir Ittan-momen, - Torio-sans atbildēja uz manu jautājošo skatienu, - viņš mīl apvīties ap cilvēku un to žņaugt. Es nodrebinājos, taču pastaigu pārtraukt negribēju.

Apburtais dārzs.

Mēs nesteidzoties kustējāmies uz karesansui – akmensdārza pusi, kad mums pretī pagadījās sieviete ar varenu matu ērkuli. Ieraudzījusi mani, sieviete sāka skaļi smieties.

Es nolēmu pieklājīgi pasmaidīt dāmai, taču mans saimnieks ar akmens seju, aizvēra man muti ar delnu.

-Nedomājiet smieties, atbildot viņai, - viņš teica, kad mēs bijā atgājuši nostāk. – Tā ir Hari-onago, cilvēkēdāja. Vai redzējāt, kādi viņai mati? Katra mata galā – ass āķis. Ja jūs iesmietos – viss pagalam. Saplosīs gabalos un pagatavos no jums sjabu-sjabu – gaļas sautējumu.

Es nervozi atskatījos, taču sievieti vairs nevarēja redzēt.

Kamēr es grozīju galvu, meklējot cilvēkēdāju, man zem kājām metās pūkains zvēriņš. Es paklupu, taču saimnieks laipni mani pārtvēra.

-Neliecieties ne zinis, - viņš jautri sacīja, - tas ir tikai Sune-kosuri. Viņa galvenais uzdevums dzīvē ir – mesties zem kājām cilvēkiem, lai tie pakluptu. Nekam citam viņš nav derīgs. Vienkārši iesperiet viņam stiprāk.

„Nu, paldies, Dievam, man arī mājās līdzīgs dzīvo, par Muri sauc”, - es nodomāju.

Šajā mirklī man uz kurpes uzrausās vēl viens zvēriņš. Es jau gribēju to no visas sirds aizspert tuvākajos krūmos, taču Torio-sans brīdinot pacēla roku.

-Tas ir Abumi-guti. Ja karavīrs zirgā mirst, bet iemaukti paliek kaujas laukā, tad tie pārvēršas par šo te, - Torio-sans akurāti nocēla zvēru no manas kājas un nosēdināja uz taciņas. – Viņš vienkārši meklē savu saimnieku.

Pastaiga turpinās.

Mēs kustējāmies tālāk. Nostāk no taciņas simpātiska meitene laboja kaut ko, kas atgādināja zvejnieka tīklu.

„Dzere-gumo, - Torio-sans nevērīgi izmeta. – Naktī pārvēršas par zirnekļveidīgu monstru. Satumst, tāpēc viņa pamazām gatavojas”.

Drīz parādījās dzeloņdrāšu žogs. Aiz žoga slējās daži koki. Vairāk aiz tā nekas nebija.

-Dzjubokko, - laipni man paskaidroja saimnieks. – Koki, kas ir izauguši kaujas laukos.  Pieraduši pie cilvēku asinīm, tāpēc nevienu nelaižam viņiem klāt.

„Laižam... laižam...”, - atskanēja kaut kur no meža.

-Tas ir Ko-dama, veca koka gars. Pēc jūsu... mmm... atbalss.

Netālu no asisnssūcējiem kokiem tumsā vīdēja vecs dīķis.

-Ūdenim gan tuvu klāt neejiet, - Torio-sans mani brīdināja, - tur dzīvo Gjuki – vērsim līdzīga himēra. Ja tā izvēlēsies jūs par upuri, tad nepārtraukti vajās jūs līdz pat nāvei. Kad noķers, tad – izdzers jūsu ēnu, jūs saslimsiet un nomirsiet.

Atpakaļceļā es aiz muguras izdzirdēju kādus soļus. Atceroties cilvēkēdāju un citus nepatīkamos dārza iemītniekus, es jautājoši pavēros saimniekā. Viņš pavilka mani sāņus un pieklājīgi teica tukšumā;

-Betobeto-san, lūdzu, ej garām. Soļi skanēja uz priekšu un pēkšņi apklusa. Vairāk neviens mūs netraucēja.

Ne tālāk par muitu.

Kad mēs atgriezāmies mājās, uz lieveņa jau dega četras eļļas laternas. Pēkšņi kaut kur no tumsas parādījās vēl viena uguntiņa. Neviļus pietuvojusies tuvākajai lampai, uguntiņa pārvērtās zīdainī, izsūca eļļu no lampas un tūlīt pat pazuda.

-Abura-akago. Kad bija cilvēks, zaga eļļu no svētajām vietām un pārdeva. No tā laika tā arī dzīvo...

Nakts pagāja mierīgi, ja neskaita ļoti garkājaina pilsoņa vizīti, kurš vairākas stundas laizīja manas guļamistabas griestus. Torio-sans rītā man ilgi atvainojās, paskaidrojot, ka tas bija Teņje-name, viņš parādoties tad, kad pienācis laiks tīrīt griestus.

Atvadoties saimnieks man uzdāvināja daudzsējumu enciklopēdiju-bestiāriju, kur tiki aprakstīti 11 520 Japānas fantastisko radījumu veidi. Tomēr Tokijas muitā man to atņēma, pieklājīgi paskaidrojot, ka tāda grāmata vispār neeksistē, tātad es to nevaru izvest ārpus Uzlecošās saules zemes...

P.S. Attēli.

1 – Bake-dzori – čību gari - un Karakasa-obake – atdzīvojies lietussargs.

2 – Ittan-momen, kas mīl apvīties ap cilvēku.

3 – Bake-dzori bronzas statuja.

4 – Gjuki – vēršveidīgā himēra.

P.P.S. Plašāk par Japāņu garu pasauli var izlasīt šeit. Ir pat neliela enciklopēdija.

https://www.mirf.ru/worlds/legendy/chudovischa-yaponskoy-mifologii