Daudzi tā laika slepenie dokumenti joprojām nav pieejami. Taču šajā periodā notika intensīvi Zemes cilvēku kontakti ar Ārpuszemes civilizāciju pārstāvjiem. Lieta kļuva pat tik nopietna, ka ar citplanētiešiem tikās ASV prezidents. Likās, vēl mazliet un cilvēce beidzot nodibinās pilna apjoma, ilglaicīgas attiecības ar Ārpuszemes iemītniekiem. Tas nenotika. Tomēr, jautājumi par tik "mežonīgu" atnācēju diplomātisko aktivitāti palika. Kas tai bija par iemeslu? Vai te nebija kāda saistība ar tik daudzām NLO katastrofām? lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, atbildes mums nākas meklēt uz Mēness... (Raksta autors Igors Volozņevs.)

Masveidīgās NLO katastrofas.

No 1947. līdz 1954. gadam tikai ASV vien nogāzās vai veica piespiedu nosēšanos ne mazāk par 38 citplanētiešu kuģiem. Varas iestāžu rokās nonāca 91 miris un 5 dzīvi citplanētieši. Un tā nemaz nav pilnīga aina, tāpēc ka daudzi citi dokumenti par NLO pētniekiem joprojām nav pieejami.

“Šķīvīšu” katastrofas tika novērotas ne tikai ASV. Tā, pēc krievu ufologu datiem, visi atnācēju lidaparāti, kas agrāk tika glabāti slepenajā Žitkuras bāzē Pievolgā, tika atrasti pirms 1955. gada. 18 no 19 citplanētiešu aparātiem, ko redzēja Brazīlijas GKS pulkvedis P. Alvarešs Matugrosu kara bāzē, tika iegūti tajā pašā periodā.

Kāpēc tieši 40. gadu beigās – 50. gadu sākumā notika tik neparasti daudzas lidojošo šķīvīšu avārijas? Visos nākamajos 60 līdz pat pēdējam laikam katastrofu cietušos citplanētiešu kuģus burtiski var saskaitīt uz pirkstiem.

Gados, par ko ir runa, vispilnīgākā informācija par NLO pienāca no ASV. To galvenokārt var izskaidrot ar ASV sabiedrības atvērtību. Ufoloģisko informāciju, protams, turēja slepenībā arī tur, taču tā pa dažādiem kanāliem tomēr tika zināma atklātībā. Piemēram, par to, ka Rozvenā avārīju cieta tieši citplanētiešu kuģis, vietējais radio paziņoja burtiski nākošā dienā pēc incidenta, kas būtu pilnīgi neiedomājami PSRS vai Ķīnā. Patiesību sakot, varas iestādes ļoti drīz pacentās šo informāciju noliegt, izdomājot muļķīgas atrunas, taču lieta jau bija darīta. Pēc gada, 1948. gadā – atkal no radio sabiedrība uzzināja, ka Ņumeksikas štatā atrasti vēl divi citplanētiešu kuģi. Vienu atrada 13. februārī uz Acteka plato, otru – 25. martā Narta kanjonā. No otra kuģa izcēla 17 citplanētiešu līķus, no pirmā – vēl vairāk.

Amerikāņu žurnālisti par to visu ziņoja, balstoties uz armijas pārstāvju un aculiecinieku teikto, kas nevēlējās noslēpt patiesību. Pret līdzīgu incidentu padarīšanu par slepeniem iebilda pat toreizējais Aizsardzības ministrs Džeimss Forestols. Kad viņš sāka runāt par šo tēmu ar kongresa un senāta līderiem, prezidents Trumens atstādināja viņu no amata. Praktiski tūlīt pēc tam Forestolu piespiedu kārtā ievietoja kara hospitālī, lai ārstētu no “nervu pārpūles”.

“Šķīvīšu” krišana ASV notika tik bieži, ka to tik tikko izdevās noslēpt. Tika organizētas tā sauktās slepeno aģentu “zilās” komandas, kas meklēja NLO atliekas. Nācās rūpēties, ne vien par slepenību, bet arī par iedzīvotāju dezinformēšanu, kas tajā laikā bija pārāk satraukusies par ziņojumiem par lidojošajiem šķīvīšiem. Pēc valdības uzdevuma speciāli tika sarakstītas grāmatas un ziņojumi, kas “zinātniski” apgāza ziņas par citplanētiešu aparātiem.

ASV nopratina izdzīvojušo atnācēju.

Tikai 1980. gados sabiedrība uzzināja par citplanētieti, kas bija palicis dzīvs 1947. gadā, Rozvelas tuvumā. Pirmais par viņu paziņoja amerikāņu ufoloģijas speciālists Miltons Kūpers. Pēc tam sāka pienākt ziņas arī no citiem avotiem.

Komisiju, kas pētīja citplanētieti, vadīja doktors Vannivers Bušs. Viņš arī piedāvāja citplanētietim dot vārdu: ĀBB. Tā bija abreviatūra, ko atšifrēja kā Ārpuszemes Bioloģiskā Būtne (nereto ĀBB jauc ar citu citplanētieti, kas ASV nonāca vēlāk – ar Krillu).

Citplanētietis jutās sliktu un gandrīz visu laiku gulēja. Viņš spēja izdot skaņas, tāpēc Bušam izdevās nodibināt ar viņu balss kontaktu. Bušs nosauca priekšmetus, citplanētietis tos iegaumēja. Spēja mācīties ĀBB izrādījās fenomenāla. Ceturtā mēneša beigās viņš jau tīri labi mācēja runāt angļu valodā. Tad viņam sāka uzdot jautājumus. Taču, kā raksta M. Kūpers, ĀBB atbildēja tikai uz tiem jautājumiem, kas saturēja pozitīvu informāciju priekš Zemes cilvēkiem.

Laikam tāpēc, datu nozīme, kas tika iegūta no atnācēja līdz 1951. gada beigām, bija niecīga. 1951. gada beigās ĀBB veselības stāvoklis krasi pasliktinājās. Ārsti nespēja noteikt diagnozi. Iespējams, kaut kādu palīdzību atnācējam sniedza botāniķis Giljermo Mendoza, kas piedalījās bojā gājušo atnācēju sekcijās un tika uzskatīts par viņu bioloģijas lielāko speciālistu. Viņš viens no pirmajiem noskaidroja, ka tie ir radniecīgi augiem. Citplanētieša organismā atklāja orgānus, kas satur hlorofilu, kas tāpat kā augiem pārvērš gaismu enerģijā.

Mendozam atnācējs uzticējās, tāpēc tas bija atklātāks pret to. Botāniķis bija klāt visās ĀBB pratināšanās no 1951. gada vidus līdz pat pēdējā nāvei 1952. gada vidū. Mendoza neatstāja rakstiskas liecības par atnācēju, taču nesen kļuva zināmas viņa asistenta Hovarda Brauna atmiņas, ar kuru pirms savas nāves Mendoza padalījās ar šādu tādu informāciju. Ir arī ziņas par ļoti nelieliem doktora Buša mutvārdu ziņojumiem, kas visumā saskan ar Brauna stāstīto. Bušs uzskaitīja tēmas, par kurām ĀBB tika pratināts, konkrēti minot, ka atnācēju izprašņāja par Mēnesi.

Mēness kolonisti cīnās par savu neatkarību.

Acīmredzot, jautājums par citplanētiešu atrašanos uz Mēness bija gandrīz vai galvenais pratināšanas gaitā. Pēc ĀBB sniegtajām ziņām, uz Zemes dabiskā pavadoņa jau daudzus gadus (cik ilgi – to viņam bija grūti pateikt) eksistē citplanētiešu kolonija. Kolonisti ar saviem lidaparātiem dažreiz apciemo Zemi, taču ilgstošos kontaktos ar cilvēkiem neielaižas. Kādreiz viņi iejaucās cilvēku lietās, bet tad viņiem to aizliedza, tāpēc ka tika pieņemts lēmums, ka cilvēku civilizācijai ir jāattīstās patstāvīgi. Taču jautājums par to, kas selenītiem (Mēness iemītniekiem) aizliedza iejaukties cilvēku lietās , ĀBB gadījumā palika neskaidrs. Viņam piedāvāja dažādus atbilžu variantus: pašu kolonistu, Galaktikas valdības, Saules sistēmas pārvaldes lēmums utt. Galu galā viņš pieņēma terminu “nepieejamās pasaules”, ko krieviski neprecīzi tulkoja arī kā “augstākās sfēras”. Augstākās sfēras ir virsvadība, taču atnācējs domāja kaut ko citu.

Bez selenītiem, mūsu tuvākajiem kaimiņiem, Zemi apmeklē arī citu kosmisko pasauļu pārstāvji. Kāds no tiem bija nonācis pie secinājuma, ka uz Zemes viss tuvojas tam, ka tuvākajos gados cilvēki sāks lidot kosmosā un nosēdīsies uz Mēness. Bet tas nozīmēs to, ka viņi nodibinās pilnvērtīgas attiecības ar selenītiem.

“Augstākās sfēras” nolēma, ka to nedrīkst pieļaut. Selenītiem pienāca pavēle pamest Mēnesi un likvidēt savas uzturēšanās pēdas uz tās, tas ir – iedot tai dabisku izskatu.

Selenīti atteicās to darīt. Tad uz Mēnesi tika sūtīta kara flote, kam bija jāpiespiež kolonistus izpildīt šo rīkojumu. ĀBB bija šīs flotes sastāvā. Acīmredzot, flote ieradās no Sīriusa sistēmas. Kad atnācēju iepazīstināja ar kosmosa karti, viņš ilgi to pētīja un beigu beigās norādīja uz zvaigžņu sakopojumu tieši šajā sistēmā.

Pirmā kauja starp divām kosmosa flotēm notika Marsa orbītas rajonā. Te panākumi bija Sīriusa flotei. Selenīti atkāpās Mēness tuvumā, sapulcināja spēkus un deva izšķirošo triecienu. Vesela rinda kauju noritēja Mēness otrajā pusē. Panākumi bija selenītu pusē. Svarīgu lomu nospēlēja arī tas, ka uz dabīgā pavadoņa virsmas atradās viņu bāzes. Sašautie sīriusiešu kuģi nevarēja nolaisties uz tās, lai veiktu remontu, jo tiem tūlīt uzbruka.

Galu galā Sīriusa floti izkliedēja. Daži no to kuģiem, lai veiktu remontu, bija spiesti nolaisties uz Zemes, taču bija arī tādi, kas meklēja uz Zemes glābiņu. Daži no tiem jau bija tā sašauti, ka nokrita uz Zemes ar jau mirušu apkalpi, citi bija saņēmuši tādus triecienus, ka ietriecās gruntī un tikai tad viņu piloti gāja bojā. Viens no šiem kuģiem, kas tik tikko spēja nolaisties līdz Zemes virsmai un te cieta katastrofu, bija ĀBB kuģis.

Pirms nāves atnācējs apsolīja, ka drīzumā pie Mēness ieradīsies jauna flote, kas būs spēcīgāka.

Selenīti cieš zaudējumu.

Viņa vārdi apstiprinājās sekojošo notikumu gaitā.

1953. gadā astronomi atklāja, ka Zemei tuvojas kosmiskie objekti. Sākumā nolēma, ka tie ir asteroīdi, taču to kustības analīze rādīja, ka tie ir kosmosa kuģi. Informāciju paturēja slepenībā, lai iedzīvotāju vidū nerastos panika.

Šo kuģu liktenis palika neskaidrs. Viņi pazuda no redzamības zonas un izgaisa. Tagad no esošās informācijas var spriest, ka tā arī bija tā pati otrā flote, par kuras ierašanos brīdināja ĀBB.

Atnācēji uzsāka kauju ar selenītu kuģiem. Kaujas noritēja ne pa jokam, jo tajā pašā 1953. gadā “vadību zaudējušie” citplanētiešu kuģi bira uz Zemi kā zirņi. Tikai ASV vien katastrofu cieta ne mazāk par 10 diskiem. No tiem, kā ziņo M. Kūpers, 4 tika atrasti Arizonā, 2 – Teksasā, 1 – Luiziānā, 1 – Ņumeksikā, 1 – Montanā, 1 – domājams, Kalifornijā. Kuģos atrada 26 mirušus un 4 dzīvus citplanētiešus. Ne mazāk par astoņiem NLO cieta katastrofu Brazīlijā. Septembrī argentīniešu militārpersonas slepenībā vāca kaut kādas atliekas Peritomoreno tuvumā, Santakrusas provincē. Precīzs kuģu skaits, kas nokrita PSRS teritorijā, nav zināms. Spriežot pēc atliekām, kas tika atvestas uz Žitkuru, to nevarēja būt mazāk kā ASV. Cik kuģu nokrita citās valstīs vai iegāzās okeānā, nepateiks neviens.

Nākošajā gadā “šķīvīši” uz Zemes nekrita, toties sāka nosēsties kuģi ar “nordiskā” tipa atnācējiem. Spriežot pēc visa, tieši viņu flote atlidoja uz Zemes apkaimi un sāka cīņu ar selenītiem. Visi fakti runāja par to, ka selenītiem nācās atkāpties.

Ar “nordistiem” tikās prezidents D. Eizenhauers, tas uzsāka turpmāku, slepenu pārrunu gaitu. Acīmredzot, runas par Mēnesi tur nebija. Tas nozīmēja, ka atnācējiem nebija iebildumu, ka cilvēki uz turieni lido. Ap to laiku zemieši jau sāka fotografēt Mēness virsmu no pavadoņiem un tā jau bija atguvusi vairāk vai mazāk pirmatnēju izskatu. Taču tikai - “vairāk vai mazāk”, jo daudzās fotogrāfijās tomēr var redzēt selenītu darbības pēdas.

Kas attiecas uz pašiem selenītiem, tad kāda to daļa droši vien uz Mēness ir palikusi. Iespējams, ka tos ir pat redzējuši ASV astronauti. Ir pamats domāt, ka pirmajās “Apollo” ekspedīcijās amerikāņiem notika slepena tikšanās ar atnācējiem, kas lūdz viņus likt Mēnesi mierā. Acīmredzot, selenītiem ir nepieciešams laiks, lai galīgi likvidētu visas savas uzturēšanās pēdas un uz mūsu dabiskā pavadoņa un atstātu to.

Tāda ir vispārējā notikumu gaita, kas saistīta ar Mēnesi. Uz šī pamata daži ufologi (konkrēti R. Flečers) izdara secinājumus: selenīti pret mums izturējās vēsi, taču pozitīvi vai neitrāli un principā neiebilda pret pilnvērtīgām attiecībām ar mums. Taču kāds kosmosā, ļoti ietekmīgs, bija ieinteresēts, lai Zemes civilizācija joprojām atrastos izolācijā no citām attīstītām pasaulēm.

[Kā saka: gribi tici, gribi netici, bet – lai pārbaudītu visas šīs informācijas pareizību, būt jāpatērē tik daudzas stundas, ka – labāk nav vērts tērēt laiku... Tieši uz to jau cer šādu rakstu autori un kāds jau viņiem arī notic. Dabiski, ka valdības no mums vienmēr kaut ko slēpj! Par to taču nav nekādu šaubu. Tad, kāpēc tā nevarētu būt informācija, ka attiecības ar citplanētiešiem jau sen ir nodibinātas? - t.p.]