Arkādija Averčenko antiboļševistisko pamfletu krājumā "Ducis nažu revolūcijas mugurā" ir viens, kas attēlo Ļeņina un Trocka ikdienas dzīvi. "Pelēks Maskavas rīts. Kremlis. Pie tējas mierīgi sēž Ļeņins un Trockis. Trockis jau no paša rīta uzvilcis modīgu frenci, uzāvis lakotus zābakus ar piešiem, ar cigāru - iemieso ar sevi galveno, spēcīgo, vīrieša sākotni šajā neparasto laulāto savienībā. "Ļeņins ir "madame", pakļautais pārstāvis, vājākā, sievišķā sākotne". Šis lomu sadalījums, kas tagad liekas dīvains, precīzi ataino laikabiedru uztveri. Ļeņins bija ideologs un politiskais līderis, taču boļševiku militārais līderis vienmēr ir bijis Trockis. Tieši viņš gatavoja militāro sacelšanos Petrogradā, 25. oktobrī. Tieši viņš radīja Sarkano Armiju, kas uzvarēja Pilsoņu karā. Tieši viņu, nevis Ļeņinu, ne Dzeržinski, jo vairāk, ne jau Staļinu, sauca par "revolūcijas dēmonu".

Armija "pēc cara laiku parauga".

Galvenā, konkurētspējīgā priekšrocība, kas ļāva boļševikiem kļūt par uzvarētājiem 1917. gada finālā, bija nelietība un principu trūkums. Arī ieguvuši varu, viņi nesāka mainīties.

1918. gada 3. martā parakstījuši tautai solīto Brestļitovskas mieru, boļševiki jau nākamajā dienā izveidoja Augstāko militāro padomi (vēlāk – Revvojensovetu) – lai turpinātu karu. To sāka vadīt Ļevs Trockis, kurš pēc pāris nedēļām vienlaikus kļuva arī par narkomvojenmoru.

Pirmais, ar ko viņš sāka – atcēla galvenos „revolucionāros iekarojumus” armijā: zaldātu komitejas un zaldātu komandieru vēlēšanas. Pēdējo gan nebija pat pie Pagaidu valdības; komandieru vēlēšanas legalizēja tikai 1917. gada decembrī ar īpašu Sovnarkoma un VCIK-a dekrētu.

Taisnības dēļ gan jāsaka, ka boļševiki neatņēma „vecās” armijas zaldātiem dotās tiesības. Visi šie zaldāti jau sen bija aizskrējuši uz sādžām dalīt zemi. Sarkanā armija tika veidota no jauna, sākumā uz brīvprātības principiem. Taču jau 1918. gada 29. maijā tika izziņota pirmā piespiedu mobilizācija, bet pēc mēneša ieviesta vispārējā karaklausība. Cara armijas zaldāti atgriezās Sarkanajā, nemaz ne „demokrātiskajā”.

Bez jebkādiem revolucionāriem sentimentiem Trockis būvēja jauno armiju pēc vecās principiem. Zem viņa spiediena komandieru amatos tajā sāka norīkot „vojenspecus”, bijušos cara oficierus – kurus bija jākontrolē komisāriem. Drīz tika atjaunoti arī citas „carisma paliekas”: atšķirības zīmes, zemāko dienesta pakāpju sveicieni augstākajām pakāpēm un tā tālāk.

Tas viss bija tiešā pretrunā ne tikai ar boļševiku lozungiem, bet arī viņu pirmsrevolūcijas programmu uzstādījumiem. „Rietumu Eiropas pieredze ir parādījusi visu pastāvīgās armijas reakcionāro būtību. Kara zinātne ir pierādījusi, ka pilnīgi ir iespējama tautas milicija, kas var izpildīt augstos armijas uzdevumus gan aizsardzības, gan uzbrukuma karos”, - Ļeņins rakstīja 1905. gadā, teoretizējot par to, ka kadru armiju varētu nomainīt „visas tautas apbruņošana”.

Savas varas pašā sākumā boļševiki vēl nebija viendabīga, paklausīga masa, tāpēc Trockim atradās daudz pretinieku, īpaši starp kreisajiem komunistiem. Visvairāk pretīga viņiem likās ideja, atdot Sarkanās armijas vadību cara ģenerāļu rokās. 1919. gada VIII partijas kongresā tā saucamā militārā opozīcija uzsāka kauju ar Trocki, taču zaudēja: armijas speciālistu jautājumā viņš bija ieguvis Ļeņina atbalstu.

1918. gada jūnijā no brīvprātības principa cara oficieru mobilizēšanā pārgāja pie piespiedu mobilizācijas. Taču pat šajā gadījumā nodevības procents vojenspecu vidū bija neliels. Daudziem no viņiem lojalitāti nodrošināja par ķīlniekiem atstātās ģimenes. No otras puses, pārbēgt pie baltajiem pēc dienesta pie sarkanajiem bija bīstami. „Brīvprātīgo armijā necieta visus, kuri bija kalpojuši pie boļševikiem. Tas bija kļuvis par sava veida principu, – atceras Deņikinam tuvais garīdznieks Georgijs Šaveļskis. – Valdīja uzskats, ka visus pārbēdzējus, īpaši ģenerāļus, ir jāpakar. Kad ģenerāli Bolhovitinu nepakāra, bet tikai padarīja par ierindnieku, daudzi par to bija sašutuši”.

Neskaitot dažas skaļas nodevības, cara virsnieki godīgi kalpoja boļševikiem. Uzskata, ka apmēram ceturtā daļa no Krievijas impērijas armijas virsniekiem ir dienējuši RKKA rindās. No 20 frontu komandieriem visā Pilsoņu kara laikā 17 bija vecās armijas pārstāvji. Frontu štābu priekšnieki – visi bija cara oficieri. No 100 armiju komandieriem 82 bija vojenspeci.

Nekādu šaubu, bez viņiem Sarkanā armija uzvarēt nespētu. Šajā ir milzīgs Trocka nopelns, kaut arī balto šaurā domāšana arī savu lomu nospēlēja.

Komisāru nošauj pirmo.

Galvenā metode, ar ko Trockis būvēja jauno armiju, bija terors. Jau pirmajā braucienā uz fronti kā Revvojensoveta vadītājs – 1918. gada augustā pie Svijažskas – viņš atcerējās Romas leģionos praktizēto decimāciju: pēc izlozes tur sodīja ar nāvi katru desmito karavīru no vienības, kas bija izrādījusi gļēvulību. Tā tika sodīts 2. Petrogradas pulks, tā paniskas bēgšanas rezultātā pats Trockis tikko nenokļuva balto rokās. Pēc tam viņš ne reizi vien rīkojās tieši tā. Biežāk atsakoties no fantāzijas – nošāva vienkārši tāpat, bez izlozes. Atkāpšanās gadījumā daļas komisāru nošauj pirmo, komandieri – otro, tā skanēja viņa pavēle.

Cita, iedarbīga metode, lai celtu disciplīnu, bija zagradotrjadi [aizmugures vienības, kam bija jāšauj uz savējiem, ja tie atkāpās – t.p.]. Tie nebija Trocka izgudroti – kaut ko līdzīgu praktizēja ģenerālis Korņilovs pēdējās kaujās ar vāciešiem. Taču tieši Revvojensoveta vadītājs šādai lietai piešķīra īsto mērogu.

Pats viņš grāmatā „Apkārt Oktobrim” piemin tādu dialogu ar Ļeņinu: „- Lai pārvarētu šo postošo Sarkanās armijas nenoturību, mums ir vajadzīgas spēcīgas aizsprosta vienības no komunistiem un vispār – kaujiniekiem, - es sacīju Ļeņinam. – Ir jāpiespiež cīnīties.

-Protams, ka tas ir pareizi, - viņš atbildēja, - tikai baidos, ka arī aizsprosta vienības neizrādīs vajadzīgo stingrību. Krievu cilvēks jau ir labs. Taču pamēģināt vajag”.

Trockis neapšaubāmi bija talantīgs uzsaukumu meistars un kaismīgs orators, kurš spēja iedvesmot kareivjus. Taču arī Kerenskis bija visai labs orators. Arī viņu zaldāti klausījās ar asarām acīs. Tomēr nošaušanas izrādījās efektīgākas par daiļrunību.

Ja pret „savējiem” izturējās ar nežēlību, tad par attieksmi pret ienaidniekiem vispār nav ko runāt. Taču ne vienmēr cietsirdība un apņēmība, ko krievu tauta tā cienīja pie saviem valdniekiem, izrādījās derīga. 1918. gada maijā notika slavenais čehoslovāku dumpis – sacelšanās notika 40 tūkstošu lielajā korpusā, kas tika izveidots no gūstā nonākušajiem čehiem. Pēc Brestas miera noslēgšanas boļševiki nolēma tos sūtīt uz Eiropu caur Tālajiem Austrumiem, tā kā Rietumos tagad bija sabiedrotā Vācija, ar kuru čehi gribēja karot. Principā viņiem nebija nekādu pretenziju pret boļševikiem, taču ceļā, sadzīvisku konfliktu dēļ, viņi piekāva gūstekņus – ungāru komunistus. Vietējā vara arestēja strīda uzsācējus, čehi sacēlās un atbrīvoja savus biedrus. Boļševiki krita panikā, Trockis izsūtīja pa visu Transsibu histēriskas pavēles, atbruņot čehoslovākus un nošaut visus, kas tiks sagūstīts ar ieroci rokās.

Tomēr problēma bija tā, ka čehu korpuss tajā momentā bija pati kaujas spējīgākā vienība militārā ziņā Krievijā. Boļševiki vienkārši nespēja viņus atbruņot, toties čehi vienā mierā gāza vietējos sovdepus un varēja aiziet pat līdz Maskavai, ka to vēlētos. Tā kā Trockis tik tikko nepazudināja visu Padomju varu un radīja tai lielas problēmas nākotnē, jo čehu kontrolētajās teritorijās sāka pulcēties antiboļševistiskie spēki.

Predrevvojensoveta vilciens.

No 1918. gada augusta līdz pat Pilsoņu kara beigām pa visu Padomju Krieviju kursēja īpašs vilciens – predrevvojensoveta vilciens. Tajā Trockis dzīvoja 2 ar pusi gadus, plēšoties pa frontēm un reizēm apciemojot Ļeņinu Maskavā. Kara beigās tā sastāvā bija divas lokomotīves, dzīvojamie vagoni, kas kādreiz bija piederējuši dzelzceļu transporta ministram, tipogrāfija, telegrāfa stacija, radio, elektrostacija, bibliotēka, garāža ar vairākām automašīnām, benzīna cisterna, pirts. Un pašu revtribunāls. Pats vilciens bija bruņots un aprīkots ar ložmetējiem.

„Ko meklēja predrevvojensoveta vilciens, ko tas deva frontēm? – Trockis rakstīja. – Tie nebija parasti inspekcijas braucieni. Mēs no jauna būvējām armiju, turklāt zem uguns. Pēc zaudējumiem un atkāpšanās, irdenā, uz paniku tendētā masa divās-trijās nedēļās pārvērtās kaujas spējīgās daļās. Kas tādēļ bija jāizdara? Gan daudz, gan maz. Jāiedod labi komandieri, vairāki desmiti pieredzējuši kaujinieki, basajiem jāiedod zābaki, jāsarīko pirts, jāsarīko enerģiska aģitācijas kampaņa. Ar visu to nodarbojās vilciens. Mums vienmēr rezervē bija vairāki nopietni komunisti, lai aizpildītu trūkstošos kadrus, simts vai divi labu kaujinieku, neliels zābaku, ādas frenču, medikamentu, ložmetēju, binokļu, karšu, pulksteņu un visādu citādu dāvanu krājums. Tie desmitām un simtiem reižu kalpoja par to lāpstu ar oglēm, kas bija nepieciešama dotā brīdī, lai neļautu nodzist ugunij kamīnā”.

Taču predrevvojensoveta vilciens nesās pa frontēm ne vien tāpēc, lai izdalītu zābakus un sarīkotu mītiņus. Trockim bija sava mazā gvarde, kas vēl kara sākumā bija izveidota no vienīgajiem, kas tajā laikā bija uzticīgi boļševikiem – no latviešu strēlniekiem.

„Visi vilciena darbinieki bez izņēmuma mācēja apieties ar ieročiem. Visiem bija ādas formas tērpi, kas rada lielu iespaidu uz apkārtējiem. Uz kreisās piedurknes visiem, zemāk par plecu, bija redzama liela pazīšanas zīme no metāla. Katra reize, kad parādījās ādas sotņa, tā radīja neatvairāmu iespaidu”, - Trockis raksta. Viņš aizmirst piebilst, ka „ādas sotņas” mēteļi bija sarkanā krāsā. Monētu namā izgatavotās sudraba zīmotnes attēloja tvaika lokomotīvi uz austošas saules fona un tām bija individuāls numurs. Ja kas tika nozaudēts, tad labākā gadījumā varēja padzīt no vilciena. Ārišķīgais efekts, kas bija Ivana Groznija opričņiku cienīgs. Un revolūcijas dēmona cienīgs. Opričņiku un šo gvardiešu uzdevums arī bija līdzīgs.

Trockis nodarbojās, ne tikai ar kaujas gara celšanu atsevišķās kara daļās. Pa telegrāfu viņš sazinājās ar Maskavu un risināja visas armijas vadīšanas jautājumus. Sākot ar vojenspecu aizsardzību, kurus medīja visu karu, līdz sarkanās kavalērijas radīšanai: boļševiki ilgi ar neuzticību attiecās uz šo armijas karaspēka veidu, proletārieši jau ar zirgiem nedraudzējās, bet zemniekiem viņi īsti neuzticējās.

Turpat vilcienā, Ļevs Davidovičs nodarbojās ar literāriem sacerējumiem: neklātienē polemizējot ar vācu sociāldemokrātu Kautski, kurš noliedza teroru: „Ar ko tad jūsu taktika atšķiras no carisma taktikas?” – mums jautā liberālisma popi. Vai tad jūs to nesaprotiet, svētuļi? Mēs jums paskaidrosim. Cara žandarmērija žņaudza strādniekus, kas cīnījās par sociālistisko iekārtu. Mūsu čerezvičaikas nošauj muižniekus, kapitālistus, ģenerāļus, kas cenšas atjaunot kapitālistisko iekārtu. Vai jūs apjaušat šo... niansi? Jā? Priekš mums, komunistiem, ar to pilnīgi pietiek”. („Terorisms un komunisms”, 1919-1920 gadi).