Lai arī cik dīvaini, bet neskatoties uz savu “likumīgo” izcelsmi, eņģeļi nav izlutināti autoru to uzmanību, kura tiek virzīta uz citiem citas realitātes iemītniekiem. Fantastiskā žanra mīlētāji uzskata doto veidu par mazispētītu un neklasificējamu. Tomēr citu starpā, ja izdalīt eņģeļu eksistences galvenos aspektus, tas viss izrādās ne rik sarežģīts.
   Radīšana – smalka lieta
    Visiem zināms, kas radījis eņģeļus, tomēr uz jautājumu, kā tas notika, līdz pat šim laikam nav vienotas atbildes. Bībelē, uz kuru parasti pieņemts atsaukties,, teikts, ka dievs radīja eņģeļus – “savus garus, savus kalpus un uguns liesmu” vienā dienā. Radības paņēmiens gan paliek aiz kadra vai tiek pieņemts, ka radīšana notika ar Dieva vārdu, un nekā vairāk...
    Pievērsīsimies mītiem. Тikai slāviem sižets par eņģeļu radīšanu sastopams 35 reizes mītos par pasaules radīšanu un 7 reizes – kā patstāvīga leģenda. Vispopulārākā, kurai ir atskaņas austrumslāvu leģendās, pauž, ka: “Dievs sasita kramu pret kramu – sāka birt eņģeļi, arheņģeļi, herubīni, serafīmi. Velns sasita kramu pret kramu – izbira mežaiņi, mājas gariņi, nāras, jagas-babas”. Vispār, katrs centās pats priekš sevis.
    Pārējās leģendās par eņģeļu radīšanu mainās tikai veids un darbojošās personas. Tā, Dievs, kurš aiznemts ar visas pasaules radīšanu, nodod savas funkcijas arhenģelim Mihailam, bet Sātans – vecajam velnam Līkajam Erahtam, dēmonam Ancipiram un, vēlākās leģendās, pat Ādamam izmantojot pēdējā uzticēšanos. Par veida izvēli leģendās domstarpību mazāk. Varianti ir tikai divi: 26 versijās par radīšanas aktiem stāstīts par enģeļu un dēmonu izcelšanos no no dzirkstelēm, kuras izsistas no akmens, atlikušie teksti vienojas tajā, ka par materiālu kalpoja ūdens šļakatas kuras veidojās Dievam nokratot ūdens pilses no savām rokām.

    Tamlīdzīgas leģendas ir ari citām tautām, kurās Dievs un viņa antipods rada kalpus katrs priekš sevis. Radīšanas metodes un veidi šajos nostāstos līdzīgi, kas ļauj pieļaut “oficiālās” versijas eksistenci, kura kļuvusi par pamatu visām šīm leģendām, kura vēlāk secīgi apauga ar baumām un pieļāvumiem.
   Karadarbība paradīzes dārzos

    Par eņģeļu ikdienas dzīvi zināms ļoti maz un gandrīz nekas. Taču reiz atgadījās kaut kas, kas piespieda eņģeļus un citus debesu iemītniekus aizmirst par saviem ierastajiem pienākumiem un iesaistīties pilsoņu karā Ēdenes teritorijā. Pamēģināsim tikt skaidrībā ar to un atdalīt faktus noi izdomājumiem.
   Par sacēlušos debesu iedzīvotāju vadoni visi avoti viennozīmīgi sauc Sātanu vai Luciferu, kas redzams, tā ari bija. Pie kam tas, ka tā ir viena un tā pati persona, nerada šaubas. Pirmsākumos Lucifers (“gaismnesis”) bija “10 ranga vecākais” Dieve eņģelis, kas vēlāk tam netraucēja iegūt vārdu Sātans un kļūt par pašu neremdināmāko tā pretinieku. Vispār, šie notikumi tā arī neatrada nopietnu atainojumu Bībeles lappusēs: reizīgi notikuma pieminējumi ir Vecajā Derībā un īss apraksts Jāņa Kristītāja Atklāsmē. “Un notika karš debesīs: Mihails un eņģeļi viņa karoja pret drakonu, un drakons un eņģeļi viņa karoja pret viņiem. Taču nenoturējās, un neatradās jau priekš viņiem vieta debesīs. Un nogāzts tapa lielais drakons, senais čuska, saukts par dēmonu un sātanu, visa visuma kārdinātājs, nogāzts uz zemes, un eģeļi viņs nogāzti līdz ar viņu”.

    Neskatoties uz to, ka Bībelē nav vienota pilnīga stāstījuma par Sātana nogāšanu no debesīm, šis stāsts izmantoja to, ka tā laika notikumi tika plaši baznīctēvu traktēti vēlakā laikā. Un te neiztika bez pieļāvumiem.
    Ja tomēr uzskatīt dievvārdu stāstu traktējumu uzskatīt par patiesību, tad stāsts izskatītos tā vai gandrīz tā.

    Ceturtajā dienā Dievs “ieveda” debesi un uzlika tur savu troni. Tad Sātans iedomājās: “Lūk nolikšu savu “troni mākoņos un būšu līdzīgs Visvarenajam”, un tā arī izdarīja, tikai debesis lūk uzlika augstāk nekā Dieva radītās. Ieraudzīja Dievs to un uzcēla sev jaunas debesis, augstākas nekā Sātana. Tā arī abi cēla debesis, kamēr neuzcēla visus piecus (septiņus – deviņus – divpadsmit) līmeņus. Pēc tam Dievs apvainoja Sātanu nemākulībā, par cik pie jeb kā, kam Sātams pielika rokas, Dievam nācās visu pārtaisīt, un pavēlēja pamest lietas.

    Eņģelis-Sātans atteicās pakļauties Viaugstākajam un piesauca pārējos eņģeļus “atkrist” no Dieva. “Atkritušie’tika izdzīti no dievišķajām debesīm, taču nenomierinājās.

    Sātans nolemj nogāzt dievu un valdīt pats. Dēļ tā viņš ar savu karaspēku paceļas visaugstākajā kalnā, kur ceļ torni, kurš atduras dievišķajās debesīs. To ieraugot Dievs saka: “Veiksim karu”. Un viss notiek pēc Dieva vārda.
    Tomēr, lai nepieļautu masveida asinsizliešanu, abas puses sarunā, ka strīdu var atrisināt ar stiprāko divcīņu. Kurš uzvarēs divcīņā, tas arī karu uzveicis. “Kritušie” izvirzīja Sātanu, dievišķais karaspēks – arhenģeli Mihailu.

    Sātans nepielaiž sev arheņģeli – mētājas ar uguni un apdedzina pretiniekam spārnus, pēc tam stindzina ar salu uz trim (trīsdesmit trim) verstīm. Divcīņa turpinās septiņdesmit septiņas dienas, kuru laikā Dievs, lai pastiprinātu savu arhenģeli, uzliek viņam shēmu, dod viņam zizli, ugunīgu pīķi, krustu, evanģēliju, špagu, ugunīgu zobenu, “apvārdotu” zobenu-kladenetu, bultas zibenīgas uzgunīgas, Damaskas bruņas, garīgo kasku ar pāva spalvām, piedod “īpašu briesmīgu spēku”, dod varu pār draudīgiem makoņiem, pērkonu un zibeni, svēta arhenģeli un padara viņu četr- un pēc tam arū sešspārnainu.
    Un Sātans zaudēja.
    “Atkritušos” uzvarētāji bez jebkādas žēlastības nogrūda no debesīm lejā. Lidoja viņi līdz zemei četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Pa to laiku arheņģelis Mihails sagrāva torni sātanisko un aizslēdza debesis. Pēc kā “kritušajiem” atņēma eņģelisko būtību un nosauca par dēmoniem, atliekot viņiem sodu līdz Pasaules Galam.
    Visa nākošā cilvēces vēsture – tikai senā konflikta turpinājums, trauslā miera stāvoklis līdz Pasaules Galam.
   Mūsdienu eņģeļi jeb dziesma par galveno
    Pagātnē cilvēce maz interesējās par eņģeļiem, pieškirot viņiem starpnieku, ziņnešu un dievišķo kalpu lomu. Tomēr sākot no 90-jiem gadiem līdz pat mūsdienam pasaule pārdzīvo aizraušanās ar eņģeļiem periodu. Pētījumi liecina par grāmatu, rakstu, nozīmīšu, gleznu, televīzijas programmu un filmu par eņģeļiem “sprādzienu”. Un pat laicīgās publikācijas, kuras ir tālu no reliģijas un teoloģiskiem strīdiem, atzīmēja atjaunotu interesi pret šiem debesu iedzīvotšjiem.

    Vispār, eņģeļi, kā tumšie, tā gaišie, mūsdienu pasaulē ir daudz tuvāki cilvēkiem, daudz cilvēcīgāki. Gadsimtiem ilga sadzīvošana tuvās kaimiņu attiecībās nevarēja neatstāt pēdas cilvēku un eņģeļu savstarpējās attiecībās. Bezdzimuma, bezķermeņa, nekādām kaislībām nepakļauti, izņemot kalpošanu Dievam, pagājušos gadsimtos eņģeļi kārtīgi iedzen nokavēto. Un vecās tēmas iegūst jaunus traktējumus, bet jaunie traktējumi attīstās jaunās tēmās.
    Pēdējo starpā var iekļaut “sargeņgeļus”: nezkāpēc neuzticot pasaules un cilvēces glābšanu dievcilvēkam, filmu, grāmatu un spēļu radītāji pārliek šo nastu uz eņģeļu pleciem. Tā, piemēram, pašā kritiskākajā situācijā mesijas loma tāda paša nosaukuma datorspēlē tiek eņgelītim Bobam. Pasaules gals, ieplānots un neizbēgams, iestāsies ātrāk par noteikto termiņu. Ļaunuma spēku emisārs jau iestājās spēlē, bet lūk gaismas spēku pārstāvis uz pasaules glābšanas nepieciešamības brīdi vēl nav izaudzis no pamperiem. Tā ka debesis mobilizē tos spēkus, kuri tām ir... vispār, parasti mūsdienu glābēji apzinās savu enģelisko būtību pakapeniski un... samierinās ar to. Tas maz saskaņojas ar pamatavotu, taču tādiem stāstiem vairumā gadījumu nav atsauces uz Bībeli un tāpēc ir brīvi savā notikumu traktējumā.

   Eņģeļi fantastiskajā literatūrā
    Pasaules literatūra var lepoties ar ilglaicīgu eņģeļu attēlošanas tradīciju. Pirmos nopietnos soļus šajā virzienā izdarīja dzejnieki-romantiķi. Kritušais eņģelis, vientuļš un pretstāvošs visai pārējai pasaulei, bija ideāls romantiskais tēls. Jaunais laiks ienesis savas korektīvas. No vienas puses, radās milzīgs slānis ar mistisko un okulto literatūru, kur ar eņgeļiem var tikt domātas pašas dažādākās pārdabiskās būtnes. No otras puses, autori bieži izmanto eņģeļus metaforiskā nozīmē, īpaši ja raksts filosofisko vai piereligijas prozu. No trešās puses, tieši uz rakstītās fantāzijas un fantastikas lappusēm eņģeļi pēc popularitātes viennozīmīgi zaudē saviem pazīstamajiem pretiniekiem dēmoniem, un parādas galvenokārt kā pēdejo antipodi – vai arī kā viena no mistiskās anturāžas detaļām.

    Paņemt, piemēram, Nila Geimera romānu “Neverwhere”. Parasts Londonas biznesmenis vienā jaukā rītā saprot, ka ir pazudis mūsu pasaulei. Pamestās britu galvaspilsētas pazemēs viņš atklāj pavisam citu pasauli, tumsas un ēnu, svēto un briesmoņu, slepkavu un eņģeļu pasauli. Viņa ceļš atpakaļ – izgriezta otrādi klasiskā “eņģeļu cilvēku vidū” shēma.

    Kā vairāk klasiskāku eņgeļu tēmas izstrādi paņemsim Roberta Šeklija un Rodžera Želaznija “Rudā dēmona stāstu”. Paradīze, kuru apdzīvo eņģeļi un arheņģeļi, un elli, pilnu dēmoniem, ir divas birokrātiskas sistēmas, kuras cīnās par virsvaldību pār cilvēkiem. Dievs ir sen pametis šo pasauli (Paradīzi pārvalda arhenģelis Mihails), tādēļ kauja risinās vienlīdzīgiem spēkiem. Kā dēmonu vidū, tā arī eņģeļu vidū sastopami gan simpātiski, gan ne paši patīkamakie personāži, bet robeža starp Labo un Slikto brīnumaini plāna: eņģeļi un dēmoni sūta uz pretinieka nometni savus novērotājus, bet viena ragana – galvenā varoņa paziņa – iemīlās eņģelī un “pāriet uz gaišo pusi”. Eņģeļi un dēmoni šeit neuzrāda cilvēka sarežgītās un pretrunīgās dvēseles dažādās puses, bet ir apveltīti ar to pilnā mērā. Un tā rezultāts – ne filozofisks pastāsts ar ne cilvēciskās psiholoģijas piesaisti, meistariski uzlabota ar pārdabisko anturāžu.
   Kinoeņģeļi
    Meklējums pēc vārda “angel” Kinematogrāfiskajā interneta datu bāzē (imdb.com) dos vairāk par tūkstoti rezultātu. Pat ja atmest visvisādas Angelīnas un Los-Angelesas, paliks vairāk par simtu filmu un teleseriālu ar eņgelisku pieskārienu. Vairuma no viņu tēmām – eņģeļi cilvēku vidū, dievišķā un cilvēciskā mijiedarbība. Šī mijiedarbība var notikt pēc pavisam dažādiem principiem un ar absolūti dažādu iznākumu. Norādīsim galvenos no tiem.

    Klasiskā “eņģeļu” filma – vācu režisora Vima Vendersa “Debesis virs Berlīnes”, kura uzņemta vēl 1987.gadā. Lentes sižets bagāts ar Rainera Marijas Rilkes dzeju. Divi eņģeļi nolaižas no debesīm mūsdienu Berlīnē lai iepazītu parasto cilvēku dvēseles. Viens no viņiem iemīlās mirstīgā meitenē un atsakās no savas eņģeliskās būtības par labu parastām cilvēciskām jūtām. Še eņģeliskā pielietojums – veids kā paskatīties uz mūsu īso dzīvi no malas, atrast tajā to, kas ir cienīgs lai atteiktos no nemirstības un baltiem spārniem. Interesanti arī tas, ka “Debesis virs Berlīnes” veltītas trim pasaules kinematogrāfa “enģeļiem” – ražisoriem Andrejam Tarkovskim, Jasudziro Odzu un Fransam Trjuffo.
    Līdzīga tēma, taču nedaudz citādā skatījumā, tiek izstrādāta amerikāņu kinematogrāfā. Daudzu teleseriālu pamatā ir no Debesīm atsūtīto eņgeļu piedzīvojumi cilvēku planētas skarbajā realitātē. Piemēram, seriālā “Highway to Heaven” galvenais varonis eņģelis Džonatāns Smits dodas uz zemi, lai radītu pietiekami konkrētu labo. Seriāla “Touched by an Angel” centrālo personāžu misija nedaudz savādāka – viņiem daudz svarīgāk iedot izmisušiem cilvēkiem cerību un ticību Dievam. Komēdijseriālā “Good Heavens” eņģelis nolaižas uz Zemi katru nedēļu, lai izpildītu cilvēku, kuri veikuši labus darbus, vēlmes. Visbeidzot, lentē “Absolution” eņģeļa mērķis – saprast, kas ir cilvēka dzīve; un tā pagriežas pret viņu tālu ne no labākās puses. Bieži arī rodas cilvēka pēcnāves pārvēršanās par enģeli motivs- pēc principa “Labie cilvēki nokļūst Paradīzē, bet labākoe pēc tam atgriežas uz Zemes”.
    Protams, pati populārākā tēma ar eņģeļu līdzfalību – Labā un Ļaunā pretstāvēšana, nereti absolūtās morāles neesamības apstākļos. Tādu filmu vidū pati pazīstamākā, varbūt, ir Kevina Smita “Dogma”. Šīs neparasti nopietnās komēdijas sižets ir tāds: divi no Paradīzes izdzīti eņģeļi, Loki un Bartlbi, atrod veidu kā atgriezties atpakaļ uz Debesīm: tam nepieciešams tikai iziet zem svētītas arkas Ņūdžersijā. Kā blakus efekts šai darbībai būs visa dievradītā visuma iznīcināšana jo kritušo eņģeļu atgriešanās noliegs tēzi par Dieva bezgrēcīgumu. Drosmīgajam mēģinājumam pretojas vienkārša cilvēku sieviete, Debesu sūtnis, neatzītais trīspadsmitais apustulis un divi mūsdienu pravieši. Rezultātā – sirreālistiskais mistikas un komēdijas ar pamanāmu reliģiski-filozofisko zemtekstu maisījums.
    Filmas “Pareģojums” radītāji piedāvā savu enģeļu kara variantu. Kad Kungs iedeva dvēseli cilvēkam, ne visi enģeļi tam piekrita, un debesīs sākās karš. Gandrīz trešadaļa no Debesu leģiona pēc kā bija noslēgts pagaidu pamiers. Un lūk,pēc tūkstošgadu miera karš no jauna atsākās. Šie notikumi tika pārstāstīti Jāņa Kristītāja Atklāsmes 23. daļā, kura bija uzrakstīta 2 gadsimtā pirms mūsu ēras. Tur tika teikts, ka “parādīsies melna dvēsele, kura nolieks trauslo līdzsvaru uz ļaunuma pusi, un pēc kermeņa nāves dvēsele piederēs cilvēkam nevis enģelim”. Vai tas nav debesu šķelšanās iemesls? Vispār, bruņoti konflikti radās arī daudz mazsvarīgāku iemeslu dēļ, bet te Kungs radīja dvēseli... un apdāvināja ar to cilvēku, tai laikā kad enģeļiem, pēc kanoniskiem priekšstatiem, dvēseles nav.
    Ne mazāk dramatiska cīņa, tikai par konkrētu viena cilvēka dvēseli, izvēršas spāņu-franču filmā “Nav ziņu no Dieva”. Šeit enģeļi (kā paradīzes, tā elles) uzstājas kā stereotipa priekšstata par cilvēci nesēji – priekšstata, kurš saduras ar izmainījušos straujā XX gadsimta realitāti.
    Enģeļi nokļuva pat līdz “Zvaigžņu kariem”. Pirmajā šīs sāgas epizodē mazais Anakins Skaivokers salīdzina karaliemi Amidalu ar enģeli. Un paskaidro: runā, ka kaut kur galaktikas malā, uz Viņa stariem, dzīvo tādi neredzētas sugas radījumi, ka pat paši iesīkstējušie nelieši birdina asaru no viena paša to redzējuma.

   Spēlēt debesu iemītnieku
    Enģeļus nav apgājusi arī datora un galda spēļu radītāji. Bez jau minētas “Enģelīša Boba”, kā pirmo var atcerēties action “Eņģeļi un velni”. Vispār, nekā superoriģināla šeit mēs neatradīsim: kārtējais bezgalīgā Labā un Ļaunā kara fragments, jautrie bumbulīšveidīgie enģelīši un velniņi skraida visdažādākajas dekorācijās, savāc maģiskus priekšmetus un visādi cenšas cits citu uzvarēt. Panemiet jebkuru tamlīdzīgu spēli – un iegūsiet tieši to pašu. Fragmentāra enģeļu parādīšanās datorspēlēs ir novērojama daudz biežāk; neielienot tālu, atcerēsimies kaut vai tos pašus “Zobena un maģijas varoņus”, kur enģeļi ar arhenģeļiem ir vieni no pašiem spēcīgākajiem cīnitājiem.
    Interesanto redzējumu par debesu iedzīvotājiem var atrast galda lomu spēlē Dungeons & Dragons. Šeit ir diezgan liels daudzums debesu (celesital) radījumu, kuri mīt tā saucamajās augšās, veltītās labajam esksitēšanas plānā.
    Diezgan daudzveidīgs, taču ne pats varenākais debesu iedzīvotāju apakšveids ir principiali-labie pēc sava pasaules redzējuma ir arhoni. Pats vienkāršākais no viņiem, lampveidīgais,  izskatās kā lidojoša bumba, kura sagrauj pretiniekus ar gaismas stariem. Suņveidīgie arhoni ir līdzīgi muskuļotiem humanoīdiem ar suņa galvām un ļoti ciena labu kautiņu. Trubu arhoni, pretēji, dod priekšroku veikt savus miermīlīgos sūtņu un heroldu pienākumus, taču pie nepieciešamības šie radījumi, kuri līdzīgi spārnotiem elfiem, var parādīt ienaidniekam visua savas maģijas un roku spēka varenību.
    Vēl līdzīgāki putniem avorāli: plaukstas viņiem aug no spārnu vidus, kājas beidzas ar nagiem, bet apmatojums uz galvas atgādina putna spalvas. Viņi dod priekšroku cīņai gaisā. Patiesie gaismas karotāji ir gaeli: kuri spējīgi pie vēlmes pieņemt elfu veidolu ar spīgojošām acīm vai bezķermeņa gaismas bumbu veidolu. Astrālie divi, ārēji visvairāk atgādina klasiskos eņgeļus, pieskata labos mirstīgos un nepieciešamības gadījumā nāk tiem talkā. Planētnieki – plikpauraini zaļādaini spārnoti humanoīdi – vareni debesu armijas ģenerāļi, bet bet visstiprākie debesu iedzīvotaji, līdzvērtigi tikai augstākajiem dēmoniem un dieviem, ir saulnieki, trīsmetrīgi radījumi ar zeltainu vai sudrabainu ādu, spulgojošām acīm un lieliem spārniem uz muguras. Debesu iemītnieki no D&D — tie paši kulaki, ar kuriem, saskaņā ar dažiem priekšstatiem, ir jāsit labo.

     * * *
    Lai cik arī neliktos dīvaini, taču eņģeļu tēma ieguva jaunu dzīvi ne jau netīšām. Eņģeļu asimilācija cilvēku sabiedrīā atvēra cilvēcei jaunus horizontus, iespējas eņģeļiem un cilvēkiem sarunāt, nonākt līdz sapratnei. Jauna laika eņģelis – tas nav bezsejas radījums “uguni un zobenu sodošs”. Tā ir personība ar savām problēmām un principiem... un cilvēciskais arī tai nu nav svešs.
    un tā, mēs spējam izdalīt eņģeļu dzīves akcentus, kuri kopš radīšanas laikiem ir maz mainījušies, tas nozīmē, ka visumā pamatoti tos var skaitīt pa pamatu. Tomēr, neskatoties uz skaidri norobežotām enģeļu kārtu funkcijām, pat tos ir skārušas cilvēku sabiedrības izmaiņas. Eņģeļi izrādījās izvēles situācijā: vai nu mainīties kopā ar cilvēku sabiedrību, vai nu izzust aizmirstībā. Un tādēļ ar laiku faktori, kuri nosaka viņu eksistenci, visumā iespējami, kļūs savādāki... Vispār, negribētos ielūkoties tik tālā nakotnē.