“Le Gvina, Ursula (Krēbere) (dzim. 1929.g,) – amerikāņu rakstniece. Dzimusi Berklijā, Kalifornijas štats. Izglītību ieguvusi Radklifas koledžā (Kembridža, Masačuseta) un Kolumbijas universitātē (Ņujorka); Viduslaiku un Renesanses romāņu literatūras maģistrs. Precējusies ar Šarlu le Gvinu kopš 1953.gada, ir divas meitas un dēls. Franču valodas pasniedzēja (Merseras universitāte, Džordžija, 1954., Aidaho štata universitāte, 1956.). no 1971.gada pasniedza rakstniecības meistarību dažādās universitātēs. Saņēmusi Hugo prēmiju (1970., 1973., 1975., 1988.,1996.), Nebula prēmiju (1969., 1974. (divas reizes), 1991.), Jupitera prēmiju (1974. (divas reizes), 1976.), Gendalfa prēmiju (1979.), žurnāla Lokus lasītāju prēmijas (1983. (divas reizes)). Dzīvo Portlendā, Oregonas štats”.
No H.Votsona un P.Šelingera
enciklopēdijas
“XX gadsimta rakstnieki-fantasti”
“Es dzīvoju ļoti ikdienišķu, normālu un klusu aizstrādājušās inteliģentes dzīvi. Šo dzīvi neticami izbaudu, taču daudz runāt par to uzskatu par nepiedienīgu”.
Ursula le Gvina
Pirmais Ursulas le Gvinas stāsts – slavenais “Aprīlis Parīzē” – dienasgaismu ieraudzīja 1962. gadā. Pirmais romāns – “Rokanons” – 1966.gadā. Bet uz 70-to sākumu par viņu runāja kā par vienu no nozīmīgāko mūsdienu zinātniskās fantastikas autorēm – un vienu no nedaudzajām, kuras daiļrade atzīta par tā saucamajām nopietnajām literātēm, kura nelabprāt ielaida savā vidē šī žanra pārstāvjus.
Grūti nosaukt viņas parādīšanos uz literatūras skatuves par “negaidītu”. Pazīstama antropologa Alfrēda Krēbera, kurš bija Ziemeļamerikas un indiāņu pētnieks un slavenās grāmatas “Iši divās pasaulēs” autors, meita, Ursula le Gvina sāka rakstīt divpadsmit gadu vecumā. Studiju gados viņa uzrakstīja dažus romānus par izdomātu Centrāleiropas valsti, kuri netika publicēti, taču vēlāk kļuva par pamatu tā saucamā Orsijas ciklam (“Orsijas stāsti” (1979) un “Makafrena” (1979)). Bet no 60-to vidus…
Vairums agrīno le Gvinas darbu attiecas uz tā saucamo Hainas ciklu. Šo sēriju var nosaukt par “nākotnes vēsturi pēc le Gvinas”, kaut arī tās pamatpostulāts attiecas drīzāk uz pagātni. Pirms dažiem miljoniem gadu augsti attīstīta planētas Haina civilizācija “iesēja” daudzumu pasauļu ar ģenētiski izmainītiem kolonistiem vai arī pielaboja vietējo dzīvību standarta Hainas veidolam. Pēc tam Hainas kultūra sagruva, un uz daudzām tūkstošgadēm kolonijas – tajā skaitā Zeme – palika nodotas pašas sev, lai tikai tagad, pēc gadiem trīssimt no esošā momenta, no jauna atjaunotu kontaktus.
Cikla pirmie romāni parādījās viens aiz otra ar pusgada intervālu – “Rokanona”, “Izraidījuma planēta” (1966), “Ilūziju pilsēta” (1967) – un seko viens otram iekšējā hronoloģijā. Pirmais apraksta antropologa ceļu (šeit, tāpat kā daudzās citās grāmatās, parādījās rakstnieces vecāku pieredze) pa eksotisku planētu Fomalgauta-II, kurai nav pat personīgā vārda galaktiskajā dialektā. Jau šajā romānā rodas Visu Pasauļu Līgas tēls – planētu, kuras apvienojušās cīņai ar noslēpumaino Ienaidnieku, sadraudzības tēls. “Izraidījuma planētas” darbība risinās pēc daudzām simtgadēm, kad Ienaidnieks beidzot veica sitienu un kolonija uz tālas planētas Vertelas zvaigznes Eltanina sistēmā izrādījusies atgriezta no dzimtenes. Bet “Ilūziju pilsētā” jauktas rases, kura izveidojusies uz Verelas no kolonistu un aborigēnu saplūšanas, pēcnākamie atgriežas uz Zemes, kuru sagrābuši Singi – vienīgā kara rase, kura spējīga melot telepātiskās saziņas laikā.
Jau šajos agrīnajos, dažbrīd otršķirīgajos un stilistisko saviņķelētajos darbos jaunās rakstnieces balss izskanēja pilnā mērā. Viņas spējas pasauļu radīšanā atrodas dabaszinātņu jomā – ar fiziku, ķīmiju un bioloģiju viņa apietas diezgan brīvi: savajadzējās viņai spārnotus auļotājus-kaķus – un viņa samazina gravitāciju un palielina atmosfēras blīvumu, savajadzējās četrus mēnešus – un lūk tie peld debesīs (bet kādu iespaidu tie atstās uz paisumu? Azimovs vai Klements aprēķinātu jūras līmeņa izmaiņas līdz centimetram, bet lūk le Gvinu tādi sīkumi neuztrauca). Sagribēja autors, lai gads uz Venēras ilgtu veselu dzīvi – lūdzu! Bet tas, ka no astronomijas viedokļa oranža giganta sistēmā apdzīvota planēta – nonsenss… nez kāpēc pat pats prasīgākais lasītājs aizmirst par to jau trešajā lappusē.
Le Gvinas pasauļradīšana radniecīga drīzāk poēzijai, kurā rakstniece arī izmēģināja spēkus, bet vēl – anitutopijai. Pati stiprākā viņas daiļrades puse – pārliecinošu kultūra radīšana, kuras izveidotas ar neparasto.
Šajā daļēji slēpjas nākošā “Hainas” romāna – “Tumsas kreisās rokas” (1969) - neticamo panākumu noslēpums. Tā darbība risinās daudzus gadsimtus pēc Līgas, kuru nomainīja Ekumēne – savienība ne tik daudz militāra, cik tirdzniecības un kultūras, - sabrukšanas. Taču starpzvaigžņu ceļojumi spēlē diezgan mazu lomu pirmā Mobila Dženli Ai vēstījumā uz planētas Hetena. Apledojušās Hetenas kultūra (šis nosaukums tulkojas no iedzīvotāju valodas kā “Ziema” – le Gvinai tipiska slēptā ilustrācija) noformēta, no vienas puses, aborigēnu bioloģijā, kuri iegūst dzimti mēneša piektajā dienā, bet no otras – skarbajā klimatā. Gan viens gan otrs praktiski netiek aprakstīts tieši – tikai sarunā parādās noslēpumainais vārds “kemmers”, bet uz galdiem blakus nažiem un dakšām guļ rīki, ar kuriem sasit glāzēs iesalušo ledu… cits rakstnieks varētu veikt planētas Ziema aprakstu patstāvīgi. Taču le Gvinas mērķis ir cits – parādīt, kā rodas un aug sapratne. Grāmatas sākumā Ekumēnes sūtnis izdara kļūdu pēc kļūdas mēģinot iedziļināties Hetenas kultūrā, kurai nav zemiešiem dabiskās daudzveidības. Un tikai komunikācija ar ministru – izraidīto Estravenu palīdz Dženli Ai iedzīvoties mūžīgās ziemas pasaulē un izdzīvot pat neparedzamajā maršā caur ledainajiem Hobrina tuksnešiem.
“Tumsas kreisajai rokai” sekoja divi stāsti – “Vārds “mežam” un “mieram” ir viens” (1974) un “Bezgalīga un lēnīga impērija” (1973), kuri bija saistīti ar Hainas cikla agrīno periodu, taču, būtībā, maz ko papildināja tās vēsturei. Bet tiem pa pēdām parādījās romāns, kurš vēl joprojām nav nokļuvis pie Krievijas lasītāja, - “Apdalītie” (1974), kuram ir daudznozīmīgs apakšvirsraksts “Pretrunīgā utopija”,
No iekšējās hronoloģijas viedokļa ar “Apdalītajiem” sākas Hainas cikls. Tieši romāna varonis, ģeniālais fiziķis Ševeks, izgudro ansiblu – acumirklīgu starpzvaigžņu sakaru līdzekli, kuru tik bieži izmanto citu darbu varoņi. Gan saišu gan šķēršļu tēli pārpilda romānu, gandrīz vai izšļakstoties no lappusēm.
Ap Tau Kita orbītā griežas dubultplanēta: Urrasa – taukitiešu vēsturiskā dzimtene, pasaule, bagāta ar resursiem, ūdeni, dzīvību, un Anarresa – nedzīvs tuksnesis. Simt gadus pirms romāna darbības no Urrasas un Anarresas pārcēlās grupa kolonistu, kuri ticēja odonikastam, vietējam anarhisma paveidam – ne ta bumbmētāšanai, kuru mēs esam pieraduši saistīt ar terminu “anarhija”, bet sistēmu, kuru izstrādājis uz Zemes kņazs Kropotkins. Urrasas valdības bija tikai priecīgas uzreiz atbrīvoties no tik daudziem nemiera cēlājiem, un jautājums bija atrisināts.
Taču Anarresa ir skarba. Visa komūnas-kolonijas dzīve veltīta izdzīvošanai. Lai realizētu Ševeka revolucionārās idejas nav ne spēka, ne arī, vispār, vēlmes. Un pirmo reizi simt gadu laikā cilvēks no Anarresas nonāk materiālā pasaulē….
Dubultplanēta it kā simbolizē divas sabiedrības puses. Katra izmanto brīvības, kuras nav otrai. Anarresa ir brīva no skaudības, nodevības, lietu tirānijas – taču šīs brīvības dēļ reiz atteicās no brīvības atcerēties un brīvības domāt. Viņu sabiedrība atteicās no Urrasas kultūras un vēstures, bet savu – neradīja. Bet viedokļu brīvība uz Anarresas kļūst par nepieļaujamu greznību, par cik neveicina izdzīvošanu. Un Ševeka priekšā uzrodas jautājums – kam atdot ansibla teoriju?
Pēc tam rakstniece uz ilgu laiku aizgāja no cikla, kurš viņai bija atnesis slavu. Un tikai 1995.gadā dienasgaismu ieraudzīja kārtējais, pagaidām pēdējais Hainas romāns – “Četri ceļi uz piedošanu”, kurš mūs atgriež Ekumenes laikmetā. Le Gvinas uzskatu evolūcija tajā atspoguļota kā spogulī. Laikā kopš “Apdalīto” radīšanas divas desmitgadēs rakstniece nonāca pie pārliecināta feminisma – uz “Četri ceļi” kļuva par romānu par atbrīvošanu. Uerla un Ieova – vēl viens planētu-antagonu pāris. No Ekumenes novērotāju redzesviedokļa, Uerla – briesmīga novirze, tehniski attīstīta vergturības, kura balstās uz ādas krāsu, pasaule. Trīs ceturtdaļas planētas iedzīvotāju atrodas melnādainā mazākuma verdzībā. Ieovā – Voe Deo, pašas attīstītākās un varenākās Uerlas valsts, kolonija – ieguva neatkarību ilga un asiņaina kara rezultātā, un Ekumenes emisāri veido sakarus ne tik ļoti ar tehniski attīstīto un bagāto Uerlu, cik ar Ieovu. Taču kaut arī verdzība uz Ieovas ir atcelta, sievietes palikušas, pēc būtības, vīriešu verdzenes, kā agrāk, tāpēc ka jebkuram pakļautajam daudz vieglāk dzīvot, kad viņš var pakļaut vēl kādu… Romāns sastāv no četriem stāstiem, un katrs – skats uz katru problēmu no jauna redzesleņķa, no iekšienes un ārpuses. Taču zīmīgi, ka nevienā no stāstiem stāsts netiek veidots no Uerlas vai Ieovas vīrieša viedokļa…
Le Gvinas daiļrade nebūt neaprobežojas ar Hainas ciklu. Grūti pārvērtēt nozīmi pasaules “fantāzijā” viņas tetraloģijas “Jūrzeme” nozīmi, kuru var salīdzināt tikai ar “Gredzenu pavēlnieku” ietekmes ziņā, kuru tā atstāja uz žanra attīstību.
Rakstniece, lingviste un antropoloģe, Ursula le Gvina palika uzticīga sev arī šeit, radījusi pasauli, kur pamatspēks ir Vārds. Šajā pasaulē dzīvo cikla galvenais varonis – burvis Geds, iesaukts par Vanagu, Patieso Vārdu zinātājs. Pirmais romāns, “Jūraszemes burvis” (1968), vēsta par viņa personības veidošanos un vienlaicīgi – burvja talanta veidošanos. Lai tiktu vaļā no šausmām, kuras radījušas viņa iedomība, Gedam nākas šķērsot visu Arhipelāgu no gala līdz galam, lai ceļa beigās sadurtos pašam ar sevi. Bet otrajā romānā – “Atuanas kapenes” – Gedam, Arhipelāga Virsmagam, pašam nepieciešama Kargadu salas priesterienes palīdzība. Jo tikai tur, kur valda Bezvārdīgie, viņš var iegūt pirms daudziem gadiem nozaudēto rūnu Errest-Akbe – vienotības un harmonijas simbolu, to “dao”, kurš tādā vai citādā formā ir visos le Gvinas darbos.
Rūna Erret-Akbe, miera, kārtības, harmonijas simbols, atrasta, un tās atdalītās pusītes atjaunotas. Arhipelāgā vajadzētu atjaunoties mieram. Taču trauksmaini sapņi apmeklē Rok salas magus. Un trešajā romānā – “Pēdējā krastā” – Virsmagam Gedam vajag, pametot burvju salu, kopā ar karaļa troņa mantinieku doties ļaunuma, kurš ielaužas pasaulē, meklējumos. Jebšu šausmas, kuras apdraud Jūrzemi, satriec pašu neaizsargātāko pasaules vietu. Magi sāk aizmirst Patieso Runu. Bet cilvēki – aizmirst vārdus, bez kuriem šajā pasaulē nav arī dzīvības. Taču nav arī nāves. Ļaunuma māneklis – mūžīgā dzīvošana, kurā nav jēgas, mērķa, prieka. Lai uzvarētu to, kurš atmetis savu vārdu, Gedam un viņa ceļabiedram Lebannenam nāksies ieiet nāves valstībā, uzkāpjot uz pēdējo rieta krastu, aiz pēdējās salas Selidora, kur vējā dejo drakoni…
Pēdējais tetraloģijas romāns – “Tehanu” (1990) – tika uzrakstīts vairāk kā piecpadsmit gadus vēlāk un ieguva, kaut arī nedaudz novēlotu, to prēmiju, kuru pēc taisnības pelnīja arī iepriekšējie, - Hugo, augstāko fantastikas prēmiju. Taču ne nejauši tam ir apakšvirsraksts “Pēdējā Jūraszemes grāmata”. Romāns ataino pašas autores uzskatu evolūciju. Geds zaudē savu maģiju pēc kaujas nāves krastā. Un par viņa glābēju un apsardzi kļūst Tenara, bijusī Neprātīgo priesteriene. Jau vairs ne lielais mags valda pār pasaules spēkiem, bet vājā sieviete pūlas viņu nosargāt. No vīrieša spēka, radošā un graujošā, uz sievietes spēku, kurš glabā un audzē, - tāds ir Jūraszemes burvja ceļš.
Atsevišķie, nesēriju le Gvinas romāni bieži paliek ēnā. Bet tajā pat laikā “Debesu grieznis” (1971) (nosaukums ņemts no sengrieķu traktāta) kļuva par vienu nu pašiem nozīmīgākajiem un, varbūt, pašiem nenovērtētākajiem 70-to sākuma darbiem. Uzrakstīts Filipa Dika psihodēlajā stilā romāns vēsta par cilvēku, kura sapņi spējīgi mainīt apkārtējo realitāti. Džordžs Orrs – parasts kalpotājs kroplīgā, pārapdzīvotā, totalitārā pasaulē, kura neparastā tieksme uz stimulatoriem aizved viņu pie doktora Habera, sapņu redzējumu speciālista. Taču jebkurš varas mīlētāja Habera mēģinājums izmantot Orra dotumu noved pie neparedzamiem reultātiem. Gulošajam dotās hipnotiskās komandas tiek paveiktas pašā negaidītākajā veidā. Un pie tam notiekošās izmaiņas nepamana neviens, izņemot pašu Orru, Haberu un valdības ierēdnes Hiteres Lelašas.
Frāze no “Čžuaņ-czi”, uz kuras pamata veidojas nosaukums, pilnībā skan tā: “Kas zemapziņā pratīs apstāties pie neapzināmā, tas arī sasniedzis pilnību. Bet kas nevar to izdarīt, to gaida neapskaužams liktenis – izšļakstīt šļakatu no debesu griezēja”. Habers pāriet robežu, aiz kuras iejaukšanās realitātē kļūst katastrofiska. Mēģinājumā iegūt sev Orra dotumu viņš gandrīz iznīcina visu pasauli kad izlaužas ārā viņa iekšējais tukšums – un iet bojā pats zaudējot prātu.
Bet par pašu neparastāko pēdējo gadu darbu kļuva romāns “Vienmēr atgriežos mājās” (1985) – secīgā postmodernisma paraugs. Grāmatai ir apakšvirsraksts “nākotnes arheoloģijas pieredze”. Oriģinālajam grāmatas izdevumam bija pievienoti ne tikai zīmējumi un kartes, bet arī mūzikas un dziesmu ieraksti. Ar iztēles spēku rakstniece un viņas kolēģi, mākslinieki un muzikanti, radīja pārliecinošu un dīvainu tālas nākotnes pasauli, kad mūsdienu tehniskā civilizācija ir sagruvusi atstājot pēc sevis daudzumu vietējo kultūru, kuras savstarpēji sadarbojas, taču nesajaucas. Viena no tādām – ielejas Na kultūra. Kurā mīt Keš tauta, kuras “literatūra” sastāda lielu grāmatas daļu.
Protams, nevar vienā visai ierobežotā pēc apjoma rakstā aptvert visu le Gvinas daiļradi. Un arī nevajag – ne velti paruna vēsta: “Labāk vienu reizi ieraudzīt, nekā simt reižu dzirdēt”. Jo vairāk ja rakstniece ir dzīva un vesels, un no viņas spalvas vēl rodas jaunas grāmatas.
Krievijas lasītāji pirmo reizi iepazinās ar Ursulu le Gvinu vēl 70-to beigās – 80-to sākumā. Tagad, gadsimta beigās, fantastikas mīļotāji mūsu zemē varēs iepazīties ar viņas daiļradi pilnā mērā.
***
Raksts par rakstnieci ir bijis:
https://www.lffb.lv/raksti/lasit-talak/zvaigzne-varda-ursula