Pēc kara viņa brālēns Dāvids Dako kļuva par neatkarīgās Centrālāfrikas Republikas (CĀR) prezidentu un uzaicināja radinieku ieņemt Ģenerālštāba priekšnieka posteni. Bokasa to pieņēma, paskatījās, iedzīvojās jaunajā vietā un... gāza brālēnu. Āfrikai ļoti parasts stāsts.

Diktators uz mūžu.

Protams, Bokasa ļoti ātri pasludināja sevi par prezidentu uz mūžu. Protams, izveidoja savu partiju, kura kļuva par vienīgo CĀR. Neparasti bija tikai tas, ka šajā partijā pierakstīja visus pieaugušos valsts pilsoņus.

Pavisam neparastas bija Bokasas gastronomiskās parašas. Viņš mīlēja ēst cilvēkus. Runā, ka apēda opozīcijas līderus. Vienu reizi esot apēdis pat visai lojālu ministru.

Viņš tā iemīlēja cilvēku gaļu, ka vispār bez tās nespēja iztikt. Tāpēc visos ārzemju ceļojumos ņēma līdzi cilvēku gaļas konservus. Ko pats sauca par "saldo cūkgaļu”.

Starp citu, 1970. gadā Bokasa apmeklēja Padomju Savienību. Viņam ļoti iepatikās Brežņeva paradums bučoties. “Tas dod iespēju sajust ādas garšu”, - viņš teica. Bet mājās stāstīja, ka Brežņevs ir ļoti labi barots un aplaizīdamies smējās. Tā kā var teikt, ka Leonīdam Iļjičam palaimējās – palika dzīvs.

Ārpolitikā Bokasa parādīja sevi kā gudrs un viltīgs politiķis. Bez ārvalstu palīdzības viņa nabadzīgā valsts eksistēt nespētu. Palīdzību viņam sniedza bijusī metropole – Francija. Francūžus interesēja urāna raktuves, kas atradās CĀR teritorijā.

Turklāt Bokasa viņus izmanīgi šantažēja. Sāka draudzēties ar sociālisma nometnes valstīm vai Muamaru Kadāfi. Kā sacīt jāsaka, atbalstiet mani, vai arī es pāriešu pretējā nometnē. Un francūži atbalstīja. Prezidents Žiskārs d'Estēns pat nosauca viņu par savu draugu un ģimenes locekli. Vēlāk gan izrādījās, ka “draugs un ģimenes loceklis” dāvināja Francijas prezidentam dimantus, tāpēc tādai maigai mīlestībai bija būtiski argumenti.

Bokasa, protams, sajūsminājās par de Golu, taču vēl vairāk viņš cienīja Napoleonu. Un pēc Napoleona parauga viņš nolēma kļūt par imperatoru. Runāts – darīts. CĀR prezidents Bokasa pārvērtās par Centrālāfrikas Impērijas (CĀI) imperatoru Bokasu I.

1977. gadā notika imperatora un imperatrises Katrīnas kronēšana, Katrīna bija viņa galvenā sieva. Pavisam viņam bija 19 sievas, kas viņam dzemdēja 55 bērnus. [Pēc citām ziņām – tikai 40 – t.p.] Taču Katrīna bija galvenā.

Kronēšana tika pilnībā nokopēta no Napoleona kronēšanas. Tā bija neiedomājami krāšņa. Milzīgs tronis ērgļa formā, kariete, kronis, toga, ko rotāja pērles, kurpes, kuras tajā laikā atzina par pašām dārgākajām pasaules vēsturē.

Bokasa pat gribēja izsaukt Romas pāvestu Pāvilu VI, lai no viņa saņemtu imperatora kroni, kā Napoleons, kad viņš kroni saņēma no Pija VII rokām. Pāvestam pietika gudrības no šī goda atteikties.

Vispār, uz kronēšanu neieradās nevienas valsts vadītājs. Pat Āfrikas diktatora draugi no šī pasākuma izvairījās. “Viņiem vienkārši skauž, - Bokasa sacīja. - Tāpēc, ka viņiem nav impērijas, bet man ir”.

Impērijas gals.

Lai gan pēc diviem gadiem impērijas nebija arī Bokasam. Vispār, revolūcijas bieži iesākas sīkumu dēļ, taču diezin vai kādu imperatoru gāza tāda nieka dēļ kā – skolas forma.

Bokasa pavēlēja visiem skolniekiem un studentiem nēsāt skolas formu. Taču šī forma bija ļoti dārga. Tauta nespēja atļauties sev tādu nopirkt. Sākās nemieri, bet imperators nemīlēja nemierus. Viņš pavēlēja sagrābt uz ielām visus, kam bija no 6 līdz 25 gadiem un samest cietumos. Pēc tam desmitiem bērnu līķu tika aprakti vai vienkārši iemesti upē. Pēc kāda žurnālista liecības, Bokasa pats personīgi ar kravas mašīnu brauca virsū bērniem un nospieda ap simts cilvēku.

Francūži beidzot neizturēja un noorganizēja valsts apvērsumu laikā, kad imperators bija devies vizītē uz Lībiju.

Gāztais imperators pārcēlās uz pili Parīzes pievārtē. Taču, acīmredzot Napoleona slava nedeva viņam mieru. Kā Napoleons bēga no Elbas salas, tā arī Bokasa atgriezās dzimtenē, domājot, ka tauta atkal viņu iecels par imperatoru. Napoleonam bija “Simts dienas”, Bokasam nebija nevienas. Viņu uzreiz arestēja, tiesāja un piesprieda nāves sodu.

Taču Bokasu nesodīja. Sākumā nāves sodu nomainīja ar apcietinājumu, bet pēc tam viņš vispār tika amnestēts. Un nomira savā gultā.

Bet 2010. gadā CĀR prezidents Bozize pilnībā reabilitēja bijušo imperatoru. Nosauca viņu par “nācijas dēlu, visu atzītu lielo celtnieku”. “Viņš uzbūvēja valsti, bet mēs viņa uzbūvēto iznīcinājām”, - prezidents Bozize bēdājās. Un mēs vēl brīnāmies, ka pie mums kāds nostaļģijā skumst pēc Staļina.

[Tā nu laikam sanāk, ka CĀI ir viena no visneilgāk pastāvējusīm impērijām pasaules vēsturē – no 1976. gada 4. decembra līdz 1979. gada 30. septembrim pēc http://worldstatesmen.org/ datiem.

Salīdzināt ar citām impērijām var šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_empires . Protams, no pirmās vietas izkonkurēt Vjetnamas impēriju – Japānas satelītvalsti 1945. gadā kādam būs pagrūti, tā pastāvēja no 11. marta līdz 23. augustam.

Starp citu, Bokasas I dēls, arī Žans-Bedels Bokasa, tikai šoreiz Bokasa II joprojām ir šīs dinastijas kroņprincis! - t.p.]