Šajās dienās viss tīmeklis bija piepildīts ar stīvēšanos par to, kā ofisa planktons laužas, lai pieplaktu iebrauktajam kouč-trenera atklāsmju avotam to bagātinot, ja ticēt apgalvojumiem – par divpadsmit miljoniem. Neteikšu, ka Juzefovičas kundze tā nu bagātinātos fant-asamblejas uzstāšanās laikā, šaubos vai vinai tika kaut kas vairāk par sviestmaizēm un sausā vīna, Kirmas ražojuma (nabadzīg-i, tie rakstnieki!), bet kaut kas kopīgs šīm divām uzstāšanās reizēm ir. Kas tieši? Pamēgināsim tikt skaidrībā.

Un tā, Juzafovičas kundzes uzstāšanās un kouč-trenda lekcija sastāv no parastiem un acīmredzamiem jautājumiem, var teikt – banālitātēm. Banalitātēm tipa: “Gribi būt veiksmīgs – esi tāds!”.

Es atstāšu maliņā iebrauktu afēristu, kurš sodījis kaudzi tupa ofisa planktona ar naudu (Un par lietu! Tā muļķiem ari vajag! “Lohus vajag mācīt!” ©). Viņš man nav interesants. Tur viss ir tik acīmredzams, ka runāt par to – tikai smieties balsī un virpināt pirkstu pie deniņiem “Idioti!”. Mēs parunāsim par Juzefovičas kundzes uzstāšanos kā par kadu tendenci, kā mūsu stāvokļa un kritikas patreizējo spoguli, par literatūru vispār KF. Un par negaidītām uzstāšanās sekām, un pašu galveno – tās kritiku.

Nav noslēpums, un tas jau ne reizi vien tika rakstīts – Krievijas valdība pēkšņi izlēma, ka rakstnieki un rakstniecība tai nav vajadzīga. Ka galveno uzsvaru masu audzināšanā jāliek uz kino, uz TV. Ka KF iedzīvotāji tik ļoti pārstājuši lasīt gramatas, ka nodarboties ar kontroli, literatūras atsekošanu ir vienkārši muļķīgi, jebšu tagadējā literatūra – tas ir izzūdošs lielums, nekādi neietekmējošs elektorāta prātu.

Muļķīgi, protams. Bet tas ir fakts. Situācija ir tāda. Sakiet, es pārspīlēju? Ka kino un TV tiek radīts pēc tām pašām grāmatām un tikai pēc tam rakstīts scenārijs? Tie ir maldi. Nereti – vispirms scenārijs, tukšā vietā, bez jebkādas grāmatas. Bet ja pēc grāmatas, tad tā pati gramata tiks tik ļoti izkropļota, ka no tās paliks tik vien kā kauli un āda (atcerieties, ko nelieši izdarīja ar “Grūti būt dievam”!).

Scenāristi – tas jau sen ir īpašs autoru klans, kuram attiecībā uz rakstniecību ir diezgan pakārtota nozīme. Viņam ir sava izpratne par to, kā jāizskatās scenārijs pēc grāmatas, un šī izpratne par 99 procentiem pamatota tā viedoklī, kurš scenāriju pasūtīja. Tas ir – rakstnieks raksta to, ko viņam gribas, to, kas ienāca prātā, bet scenārists – to, ko viņam pavēlēja uzrakstīt tēvoči ar bieziem makiem. Un nebrīnieties pēc tam, ka seriāli ir tupi, bet filmas neizraisa neko citu izņemot nelabumu.

Un tā, atkal par Juzefovičas uzstāšanos. Kā jau es teicu, liela viņas uzstāšanas daļa ir banālu patiesību vākums, kuras pazīstamas jebkuram kaut cik zinošam par literatūru cilvēkam. Piemēram, izteikumi par to, ka rakstīt tekstus vajag kvalitatīvi, ka visi sižeti fantastikā – tie ir tikai vispārzināmas, vispārcilvēciskas kaislības kādā fantastiskā anturāžā, ka literatūra ir tāds pat komercijas uzņēmums, un pieiet tekstu uzrakstīšanai vajag tieši no šīs pozīcijas – tam es pilnīgi piekrītu. Kaut arī pēdējais apgalvojums kā reiz runā pretim tam, ko Juzefovičas kundze runāja pēc tam. Bet te mēs veiksim atlaidi dotās kritiķes aizraušanās virzienā par ļaunu loģikai un patiesībai. Ja jau viņa tik brīvi operēja ar skaitļiem par pazīstamu fantastu grāmatu tirāžam tās reizīgi samazinot, tad ko runāt par citu sentenču loģiku.

Pēc uzstāšanās tīmeklī sacēlās sašutuma vilnis – fantastu tusiņš vienkārši vārījās (un spļaudījās), un katrs uzskatīja par nepieciešamu izteikties Juzefovičas kundzes virzienā, un praktiski par 90 procentiem tie bija negatīvi izteikumi.

Es sāku prātot – kāpēc tā? Atstāsim malā muļķības par tirāžām. Nu, karstumā izspļāva – kam negadās? Vai mazums mēs lasām feikus, kuri klejo tīmeklī un bez pēdām pazūd aiz horizonta? Paburkšķēja, pasmējās. Un aizmirsa. Bet kāpēc tad Juzefoviča tā aizķēra fantastus?

Bet es pateikšu – kāpēc. Viņa bija tā saucamā “literatūras tusiņa”, Bollitras (Lielā literatūra) viedokļa paudēja. Un šis Bollitras tusiņš uzskata fantastus par tādiem untermeniem, kuri pēc pūļa pieprasījuma raksta savas muļķības, nesaprotami kāpēc tik populāras tautā.

Starp citu sakot, kā jau es minēju, Juzefovičas kundze teica, ka gan fantastika, gan bollitra – tas ir tikai idejas un daudzveidīgas anturāžas izteikums. Tad kādēļ viņa (viņi) uzskata fantastiku par zemāako, plebeju žanru?

Man liekas – tā ir banāla skaudība. Kā kritiķe priecājās, vienkārši baudīja prieku runājot par to, ka fantastu tirāžas tik ļoti samazinājušās, ka tās jau nolīdzsvarojušās ar Lielās literatūras pārstāvētām tirāžām!

Man, kad es to izdzirdēju, uzreiz atmiņā uzplaiksnīja vilks no multfilmas “Reiz dzīvoja suns”: “” Kas, darbs tāds,ja? Un tagad – kā es!” Tīrais prieks no tā, ka tas kādreiz viņu dzenāja, bet tagad – kā viņš!

Vispār jau man nav skaidrs, iz kāda kakta tā saucamo “Lielo literatūru” tā nosauca! AR KO viņa ir tik liela? Es personiski mēģinaju izlauzties caur vispārpazīstamiem daiļdarbiem, kuri izcīnīja literāro konkursu balvas, un... nevarēju! Šausmīga, šķība valoda, loģikas trūkums, sarežģīti stila “mudžinājumi” – Tā ir lielā literatūra?!

Nu, lūk piemēram, grāmata, kura ieguva “Krievu Bulikeru”, Aleškovska “Cietoksnis”.

Paskatieties, kas skaitās Lielā literatūra bollitas atbalstītāju vidū, tas ir no tās, no “Cietokšņa”:

Fistulala nabadzība ar pīļu soļiem ādas zābaķeļos, no kuru nēsāšanas pēdas platumā izpletušās kā neapkaltas zirga kājas, bet jēlā miesā ieaugušos nagus pieckapeikas biezumā cilvēki iemanījjās ciest līdz beidzamam, kamēr klibums nepiespieda izšķērdēties mocītāja-dziednieka algas virzienā, kurš rāva nagus tumšā kambarī tirgū ar skaļu krekstēšanu ar mazām nagu standziņām.

Te vēl viens lielisks gabaliņš:

Viņas vaigi piesarka, mazās krūtis, līdzīgas diviem granātiem, izkrita no maiciņas kā karaspēks, gatavs izlauzties uzbrukumam. Viņa atmeta acīs lienošo šķipsnu ar asu kustību kā zirgs, kurš nepacietībā sit pakavus.

Lūk TA ir lielā literatura?

Ziniet, man kopš kāda laika tas fakts, ka kāda grāmata ieguva pirmo balvu kaut kur, tur “bollitas” tusiņā, ir droša pazīme tam, ka šo grāmatu nav iespējams lasīt. Tas būs neticams draņķis, necienīgs pat lai paņemtu to rokās.

Zinu, ka visticamāk šis izteikums subjektīvs, un, varbūt, nepareizs, bet tas ir mans viedoklis. Līdz ko redzu apgalvojumu, ka grāmatu kautko ieguvusi, tā uzreiz domāju: “Nēē.. dies’ pasarg! Nelasīt!”.

Starp citu, dīvainas apstākļu sakritības dēļ (bet varbūt ne dīvainu?), visi bollitas tusiņi – tā ir liberāla opozīcija. Šie cilvēki, kuri nicina valsti kurā dzīvo, visus tās iedzīvotājus – izņemot tos, kuri ir SAVI, rokasspiediens. Un kas raksturīgi, viņi nicina arī tos, kuri klanās viņu priekšā, skatās mutē tverot katru “guru”, kuri sludina uzrakstītas patiesības, vārdu, un atklāti nicinot tos, kuriem nes Patiesības Gaismu.

Sen pamanīju, ka fantastu Pēterburgas tusiņu vada tieši šādas “maigās” opozīcijas pārstāvji. Un nav brīnums, ka viņi uz savu assambleju uzaicināja spilgtu literārā tusiņa pārstāvi, kura raksta savu sleju “Medūzā” (Kuru, satarp citu, it kā taisoties paziņot ārzemju aģentiem – visiem saprotamu iemeslu dēļ. Tā tiek sponsorēta no rokasspiedienu centriem, ja kāds nav sapratis).

Es pajautāju vienam no tiem, kas tur piedalījās – kādēļ neviens neuzdeva Juzefovičai “karstos” jautājumus? Kādēļ neatklāja feiku tirāžu sakarībā, ka to ir tik viegli izdarīt! Kāpēc visi sēdēja klusējot vai uzdeva absolūti neinteresantus, bērnu līmeņa jautājumus? Viņš man atbildēja: “Mums pateica, lai mēs neko tādu nedarītu, SAVĀDĀK VINA VAIRĀK NEATNĀKS!”. Satriecoši, cik šīs kritiķas viedoklis ir svarīgs assamblejas organizētajiem, un kā viņi baidās pazaudēt saikni ar liberālo tusiņu.

Ziniet, ja Juzefoviča runātu gudrāk, ja noturētos un nesāktu apliet ar netīrumiem “untermenus” – neviens pat nepievērstu uzmanību viņas lekcijai. Un man liekas, viņa visu izdarīja speciāli. Haips. Skandāls! Šūmēšanās. Tagad visi, kas nezināja Juzefoviču – viņu zina. Es lūk nezināju. Principā – ne ipaši cietu tādēļ.

Nobeigumā es pastāstīšu par šī stāsta pārstedzošo noslēgumu. Kā šajās dienās feisbukā informēja rakstnieks Lukjaņenko, kur kritiķes kundze skaloja ar apskaužamu neatlaidību (Un tirāžas viņam smieklīgas, vecs viņš jau, un vispār...):

Sergejs Lukjaņenko

3. septembris, 14.37:

Pastāstīja – uzreiz pat nenoticēju. Bet cilvēks uzticams un labs tēmā.

Un tā, jaukajā pilsētā Pīterā kāda godprātīgs-liberāls literārais tusiņš norūpējās par mūsu fantastiku. Nē, nē. Ne par grāmatu kvalitāti. Bet par to, ka fantastika mums savā masā mums kaut kāda savītusi un neliberāla. Autori vispār viens par otru rokas nespiedoši. Ir, protams, autori ar spilgti liberāliem uzskatiem – bet viņus lasa maz...

Divus galvenos vatņiku fantastus izskaitļoja ātri – Lukjaņenko un Divovs. Īpaši manā virzienā iespringst. Izskanēja lieliska frāze – Lukjaņenko ir ļoti slikts piemērs tam, ko var nosaukt par vatņiku, pie kam ir bagāts un visā pasaulē tiek izdots.

Īsāk, cilvēki ar labām sejā, gēniem un profila izglītību norūpējās par to, ka mani izdzēsīs no mūsu fantastikas. Šo procesu vada viena centīga literatūras dāma, kura paziņoja šo cīņu gandrīz vai par svētu. Sākot ar kritiku visos viņiem pieejamos resursos un beidzot ar spiedienu (!) uz izdevējiem.

Kā bērni, goda vārds. Тtikai kaut kādi slimu uz visu galvu bērni.

Un šie cilveki labā padomjus un padomju cenzūru.

Ar to tad pabeigšu savu rakstu. Es nesaktu par šo tēmu rakstīt, ja ne augstākminētais stāsta noslēgums, kas izsauca, neteiksim, atraugu – vienkārši svētās šausmas! Jo TAS notiek pie mums, un ŠIEM cilvēkiem, liberāļiem, jācīnās par viedokļu brīvību, vispār – par brīvību! Bet ko mēs redzam?!

Dievs pasarg’ mūs no liberāļu valdīšanas. Ja viņi nonāks pie varas, tad viedokļu brīvības vārdā pakārs visus, kas nepiekrīt viņu brīvam, apgaismotam viedoklim.

Vispār, “Labais uzvarēs Ļauno – noliks to uz ceļiem un zvērīgi nogalinās”.

Uz šīs optimistiskās nots es ari pabeigšu savus apdomājumus. Brīvību jums viedokļos, un lai neviens neierauga … Visiem veiksmi, labas grāmatas!

https://hype.ru/@id685/untermenshi-fantasty-i-bollitra-3rymsgnd