Patlaban jau patiešām vairs tiksi īpaši māņticīgi un maz izglītoti cilvēki var pārliecinoši izteikties, ka cilvēka saprāta dzīlēm piekļūt nav iespējams. Sak, to jau tikai tas dies’ var atļauties un tamlīdzīgi. Nē, raugi, arī tas jau ir iespējams. Turklāt visdrausmīgākajās izpausmēs...
I.Nepzīst pats sevi
Par šo pētījumu kulmināciju kļuva 1983.gadā ASV pilsētā Montokpointā veiktais eksperiments, kura galvenais uzdevums it kā bija cilvēka saprāta vadīšanas tehnoloģiju izstrādāšana. Tomēr amerikāņu inženiera Prestona Nikolsa veiktā pietiekami nepretrunīgo datu analīze ļauj secināt, ka kādiem pagaidām anonīmiem pētniekiem izdevies īstenot „slīdēšanu” starp diviem realitātes variantiem. Turklāt šie secinājumi ir tādi, ka faktiski ikvienam ir reālas tiesības tos pieskaitīt zinātniskajai fantastikai. Visdrīzāk, Prestons Nikolss strādājis kādā lielā amerikāņu radiotehniskajā uzņēmumā, pildot slepenus militāros pasūtījumus, par ko publiski atzīties viņam liegts nāves draudu priekšā. Savukārt Montokpointas eksperimenta pēdas viņš sācis meklēt saistībā ar paša pamanītiem neparastiem efektiem.
Pirmkārt, 1974,gadā viņam izdevies fiksēt dīvainus radiosignālus, kurus noraida ASV GKS Montokpointas bāzes radars 410 – 420 megahercu frekvencē. Šis radioraidījums nomācis darbības spējas tiem cilvēkiem, kuri atradās radara darbības zonā.
Otrkārt, Nikolss sastapa pilnībā nepazīstamus cilvēkus, kuri viņā atpazina... savu bijušo priekšnieku. Proti, viņi visi kopā esot piedalījušies minētā Monotokpointas projekta īstenošanā.
Treškārt, Monotokpointas apkārtnē viņš savācis krietnu daudzumu liecību par dīvainām laikapstākļu parādībām (anomāla vētru rašanās un tamlīdzīgi), kā arī par ļoti noslēpumainu konkrētu ļaužu grupu uzvedību. Visdrīzāk, tās bijušas sekas haotisku svārstību jaudīgu ģeneratoru darbībai, kas autokorelācijas iespaidā apspiež augstākā līmeņa atvasinājumus – tā dēvētā „baltā trokšņa” avota izraisīto apkārtējās vides svārstību autokorelacijas gadījumā notiek vides informatīvās daudzveidības samazināšanās, informatīvās entropijas pieaugums, augstākā līmeņa atvasinājumu svārstību izzušana, haosa palielināšanās un sakārtotības samazināšanās. Un tas izraisīja izvēles variantu samazināšanos, cilvēku domātspējas vienkāršošanos un agresijas uzliesmojumus dzīvniekiem.
Un, ceturtkārt – vispārsteidzošākais. Pēkšņi Nikolss konstatēja savas „paralēlās” dzīves un darba pēdas, proti, tā, it kā viņš būtu līdzdarbojies kādā projektā, par ko parastajā stāvoklī neko nezina. Nikolss apkārtējā vidē konstatēja vairāku alternatīvo realitāšu pazīmes – pēkšņu priekšmetu un rētu miesā parādīšanos; dienesta pasts, kas absolūti neatbilst viņa statusam; īslaicīga tādu notikumu novērošana, kas realitātē notikuši tikai kaut kad vēlāk un tamlīdzīgi...
II.”Visuredzošā acs”
Savu pētījumu gaitā Nikolss konstatēja, ka kaut kāda pētnieku grupa Džona fon Neimana vadībā savā rīcībā ieguvusi radaru, kas iepriekš ietilpa pretgaisa aizsardzības sistēmā. Sākotnēji eksperimentētāji veikuši vairāku eksperimentu sēriju, ar šauri vērstu radara staru iedarbojoties uz izmēģinājuma... cilvēkiem. Ieviešot izmaiņas radara vadības sistēmā, viņi apstarojuši cilvēkus ar elektriskā lauka nesildošo garenkomponenti, lai ar starojumu neradītu apdegumus.
Lūk, kā to apraksta pats Nikolss: „...Ēkas iekšienē ekranizētā telpā uzstādīja speciālu krēslu. Vispirms tajā iesēdināja cilvēku (konkrēti – tā dēvēto sensitīvu vārdā Dankans Kemerons). Tad vēra vaļā un ciet durvis, vienlaikus mērot mikroviļņu enerģiju. Veica eksperimentus ar dažāda attāluma impulsiem, kā arī impulsiem ar dažādu virzības frekvenci un viļņveida starojumu. Izmēģināja visu, ko vien spēja izdomāt, virzoties izteiktā eksperimenta ceļā, turklāt gribēja pat redzēt to, kas notiks ar cilvēku krēslā, ja viņu pakļaus impulsam vai viļņveida rentgena apstarojumam. Noskaidrojās, ka atsevišķi starojumi piespiež cilvēku gulēt, raudāt, smieties, uztraukties un tamlīdzīgi. Tiklīdz bāzē sāka darboties „Gudrais radars”, visiem tajā esošajiem cilvēkiem krasi mainījās garastāvoklis. Tas ļoti ieinteresēja projekta vadītājus, jo viņi vispirms nodarbojās tieši ar cilvēciskā faktora pētīšanu, proti, vēlējās iemācīties mainīt smadzeņu svārstības. To veica, mainot impulsu ilgumu un amplitūdu, lai tādējādi piemeklētu atbilstību dažādām bioloģiskām funkcijām. 425 – 450 megahercu radiofrekvenču diapazonā viņiem patiešām izdevās iegūt logu uz cilvēka saprātu. Nākamais solis bija nepieciešamība gūt skaidrību par to, kas tas īsti atrodas šajā saprātā...”
Turpmākajā pētījumu gaitā noskaidrojās, ka, mainot starojuma biežumu lēcienveidīgi, noteiktā secībā, ir iespējams sasniegt pietiekami efektīvu iedarbību uz cilvēka psihi. Pēc ilgstošas eksperimentu sērijas pētnieki izstrādāja vadības bloku, ar kura palīdzību varēja dot frekvenču pārslēgšanās programmu ar vieniem vai otriem modulācijas vai hronometrēšanas parametriem. Tāpat noskaidrojās, ka dažas starojuma parametru kombinācijas cilvēka domām piešķir gluži noteiktu virzienu. Proti, dodot raidītājam atbilstošu programmu un izstarojot šo signālu caur antenu, ir iespējams cilvēkam iedvest vajadzīgo domu veidu. Tādējādi, pētnieki spēja sasniegt faktiski jebkuru vēlamo rezultātu, iepriekš apzināti izveidojot noteiktu programmu.
Nākamajā pētījumu posmā jau notika būtiska eksperimentālā uzstādījuma uzlabošana. Raugi, pētnieku rīcībā parādījās ierīce, kas ļauj uztvert cilvēka domas un pārtulkot tās kodētā elektronisko signālu frekvencē. Nikolss apgalvo, ka šo tehnoloģiju projekta „Visuredzošā Acs” ietvaros pētnieku rīcībā nodevuši zvaigžņu sistēmas Siriuss pārstāvji...
Citēsim atkal pašu Nikolsu: „... Trīs spoļu grupas ap krēslu bija izvietotas tā, lai katra grupa radītu vienu no trim savstarpēji perpendikulārajām elektromagnētiskā lauka komponentēm. Tādējādi cilvēks nokļuva spoļu sistēmas radītā lauka iekšpusē. Izejas no spolēm pieslēdza trim uztvērējiem, kuru detektori bija precīzi noregulēti atbilstoši uzstādītajai frekvencei. Svarīgākais jautājums, kuram mums nav atbildes, ir šāds: kādu frekvenci šajos pētījumos izmantoja... Detektors ļāva izšķirt cilvēka ētera signālu, kas mainīja spoļu lauku, nosakot atbilstošus uzliesmojumus noteiktā frekvences fonā. Šajā posmā jau ir iespējams pētīt vienu vai otru domu tēlu atbilstību vieniem vai otriem signāliem, kas nāk no aprakstītās iekārtas. Proti, tā patiešām ļauj nolasīt auru jeb tātad to, ar ko ekstrasensi un metafiziķi apzīmē cilvēka elektromagnētisko lauku. Tieši tāpat, kā radiouztvērēji uztver cilvēka runu, kas plūst pa radioviļņiem, arī šī iekārta uztver domas, kuras (atbilstoši teorijai) iedarbojas uz auru... Tad ciparu pārveidotājs pārcēla signālu datorvalodā un novadīja uz datoru „Cray-1”, kas atšifrēja ienākošo informāciju. Bija nepieciešams ārkārtīgi smags darbs, lai noregulētu iekārtu un izanalizētu iegūtos datus tādā mērā, lai dators izdrukātu domu dialogu. Bet vēl vairāk darba bija nepieciešams, lai atveidotu domu tēlu. Uzlabotās tehnoloģijas ļāva iegūt tāla trīs dimensiju attēlu ekrānā vai arī izdrukāt to kā bildi printerī...”
III.Ko likšu, to tu arī darīsi!
Nākamais solis bija domu uztveršanas un ciparošanas sistēmas un radara vadīšanas sistēmas integrācija. Dators „Cray-1”, kas uztvertās domas pārvērta binārajā kodā, pieslēdza tieši pie radara darbību vadošā datora „IBM-360”. Rezultātā ieguva domu translēšanas nu attāluma iespēju un to, ka varēja no „Visuredzošās Acs” krēslā sēdošā cilvēka tās noraidīt cilvēkam, kurš atradās zem radara modulēta starojuma. Tā kā krēsls arī varēja nokļūt zem radara starojuma, kā rezultātā varētu rasties pozitīva atpakaļsaite, pētnieki nolēma to izolēt ar Teslas ekranizējošām spolēm.
Pēc salāgošanas pabeigšanas pētniekiem izdevās īstenot kādu īpaši neparastu eksperimentu, proti – ētera vielu materializāciju radara elektromagnētiskajā laukā. Vienlaikus jaudīgo raidītāja starojumu modulēja ar cilvēka domām, un šis cilvēks savā iztēlē iztēlojās materializējamo priekšmetu. Līdz ar to sistēma kļuva par ētera laiktelpisko modulētāju.
Šis cilvēks (atcerēsimies – vārdā Dankans) iedomājās kādu cietu priekšmetu un konkrētu vietu bāzes teritorijā, kur tam vajadzētu uzrasties. Lai ko arī Dankans iedomājās, raidītājs no ētera veidoja iedomātā priekšmeta matricu, un viņam pietika enerģijas, lai šo priekšmetu materializētu izvēlētajā vietā. Sanāca tā, ka ir izgudrota metode, kā, izmantojot raidītāju, no domas radīt materiālus ķermeņus.
Viss, ko Dankans iedomājās, patiešām arī uzradās. Bieži vien tas bija kaut kas tikai redzams, nesataustāms gluži kā rēgs. Dažkārt tas bija reāls ciets priekšmets, kas turklāt tā arī palika reāls. Citos gadījumos šis cietais priekšmets palika materiāls tikai tik ilgi, kamēr darbojās raidītājs. Datora darbs starpposmā ļāva Dankana domu tēlus reģistrēt, klasificēt un atlasīt translēšanai caur raidītāju. Domu formu materializācija lielāko tiesu notika netālu no Montokpointas militārās bāzes, taču atsevišķus eksperimentus pētnieki īstenoja arī citās vietās.
Tas, ka Dunkana domu tēli izpaudās kā viņa subjektīvā realitāte, rezultātā kļuva par objektīvo realitāti (cietu jeb taustāmu vai tikai rēgviedīgu – atkarībā no konkrētajiem apstākļiem). Piemēram, viņš varēja iedomāties veselu māju un – tāda māja patiešām esot uzradusies bāzē. Parasti tieši tā arī notika visi eksperimenti.
Turklāt sistēma darbojās visnotaļ atzīstamā precizitātē. Pētniekiem gribējās vairāk izpētīt iekārtas iespējas. Pirmo eksperimentu nodēvēja par „Visuredzošo Aci”. Ar cilvēka matu šķipsnu vai kādu citu atbilstošu priekšmetu rokā Dankans varēja sakoncentrēties uz tā īpašnieku un redzēt viņu savām acīm, dzirdēt savām ausīm, sajust ar savu ķermeni. Viņš pat varējis iemiesoties citos cilvēkos jebkurā vietā uz planētas...
Drīz sekoja liela virkne līdzīgu eksperimentu un ir pat grūti nojaust, cik tālu tajos patiesībā tikts. Nkolass pauž, ka šādas darbības absolūti nav pieļaujamas, tāpēc, viņaprāt, šī programma izskatās drīzāk šaušalīga, nekā neticama. Pētniekus vispirms interesēja tas, kā domā cilvēciska būtne. Tālāk vajadzēja saprast to, vai ir iespējams no ārienes cilvēka galvā ievietot vajadzīgās domas. Nikolss vēsta gadījumu, kad Dankans rīkojis tikšanos ar kādu cilvēku, taču vēlāk, bez šā cilvēka zināšanas, sakoncentrējies uz viņu, un – 95 procentos gadījumu attiecīgais cilvēks rīkojies absolūti atbilstoši Dankana domām. Tādējādi, spējot ielikt savas domas pietiekami dziļi citu cilvēku saprātā, Dankans varēja tos vadīt un bez pūlēm piespiest viņus darīt to, ko vien viņš vēlas. Jāpiebilst, ka šajā gadījumā iedarbība notika daudzkārt dziļākā līmenī, nekā to iespēj parastā hipnoze.
IV.Dankans nevaid miris
Lūk, tieši tādu virzienu ieguva iecere kontrolēt saprātu Montokpointas projektā. Pētījumi šajā virzienā turpinājās līdz 1979.gadam, ieskaitot lielu daudzumu eksperimentu sēriju, no kurām vienas bija ārkārtīgi interesantas, savukārt citas – diemžēl – izraisīja arī šausmīgas sekas. Par šo eksperimentu mērķiem jeb faktiski upuriem kļuva gan atsevišķas personības, gan lielas cilvēku masas, gan tostarp arī dzīvnieki, konkrēti planētas rajoni un pat tehnoloģijas.
Pētnieki spēja veikt jebkādu iedarbību. Piemēram, novadīt uz parasts sadzīves televizora ekrānu traucējumus, piespiest apstāties attēlam vai pat pilnībā to izslēgt. Izmantojot telekinēzi, viņi pārvietoja ķermeņus, dažkārt kādās telpās sarīkojot totālu grautiņu. Kādā gadījumā Dankans iedomājās plīstošu loga rūti. Ar raidītāja jaudu pilnībā pietika, lai tādējādi izsistu logu vienā no netālu no bāzes esošās pilsētas namā. Turklāt pilnībā veiksmīgi izdevās aizbaidīt visus dzīvniekus no netālu esošā kalna, vēl vairāk – organizēti novirzīt tos uz pilsētu un izraisīt iedzīvotāju vidū krasu noziedzības uzplaukumu...
Oficiāli skaitās, ka mūsdienās tādus pētījumus jeb vismaz tāda veida eksperimentus neveic. Vai kāds tam tic?