Senie grieķi, pirms kļuva par antīkās kultūras ugunskura kūrējiem un enciklopēdiju klasiķiem, bija apjautuši, ka nekas spēcīgāk un vienkāršāk neiedarbojas uz sabiedrības psiholoģisko veselību kā māksla. Nu, tur visāda poēzija, arfas spēle un – visdrošāk un lētāk – teātris. Lai cilvēki justos garīgi mundri un veseli, viņiem dienā vajadzēja noskatīties trīs traģēdijas un piedevās, saulei pār ļautiņu pārpilnajiem amfiteātriem rietot, - kādu šerpu komēdiju, vēlams, ar seksuālas dabas neķītrībām un aktuāliem politiskiem jociņiem.
No otras puses, ir taču acīmredzami, ka nekāda „vidējstatiskā cilvēka” nav, un šāds pētījums, protams, parāda brīdinošu tendenci, taču no tā rezultātiem nedrīkst izdarīt secinājumu, ka jaunieši aizvien vairāk emocionāli notrulinās, kļūst dumjāki un tā tālāk. Jo turpat blakus ir statistika, ka ... tikai gada laikā ASV (tātad no 2009. līdz 2010. – tieši tad, kad pasaule pārdzīvoja tradicionālo drukāto mediju krīzi), par 12 procentiem pieaudzis grāmatu patēriņš. Tieši grāmatu, nevis Kindle vai citu „elektronisko lasāmrīku” patēriņš. Un pirktajā galā, nebrīnieties, akurāt ir literatūras klasika. Ne velti New Jork Times nesenā diskusijā ievērojamais amerikāņu politologs un socioanalītiķis Džordžs Frīdmans, cilvēks, kurš savā slavenajā grāmatā Nākamie desmit gadi paredz progresīvu civilizācijas attīstību tikai tad, ja „pasaule apjēgs militārās rūpniecības – šī tehnoloģiskā progresa lokomotīves – vareno spēku un pratīs to izmantot cilvēces nemilitārajai attīstībai”, brīdina pārāk neaizrauties ar Facebook un Google piedavātajām paviršas socializēšanās iespējām. Jo „realitātē tie ir tikai atraktīvi rūpnieciski monstri, kas meklē jaunas reklāmas pārdošanas iespējas un peļņas gūšanu no interneta – sociālās apziņas surogāta un attiecību imitatora”, kamēr „klasiskās saziņas formas – cilvēcisks kontakts, māksla un literatūra tiek nospiests pagrīdē”, taču tas nav uz ilgu laiku. Frīdmans atgādina, ka „cilvēce mēdz aizrauties ar visādiem niekiem un feisbuku, tviteru bums pāries, tiklīdz cilvēki sapratīs tā virspusējību, jo šiem jaunajiem medijiem ir viens Ahileja papēdis – viņi piedāvā kontaktu ilūziju, kamēr tradicionālā saziņa – acu skatiens, sarakste ar roku, pats šis unikālais, siltais rokasspiediens – liecina par reālas personas – indivīda, personības klātbūtni. Šī klātbūtnes, šeit un tagad efekta dēļ cilvēki nekad neatteiksies no, piemēram, mākslas formām – teātra, mūzikas koncerta, glezniecības šedevru uzlūkošanas muzejā, nevis internetā. Ciparu tehnoloģijām humānajā vidē paliks utilitāra vieta, vēl vairāk – ciparu tehnoloģijas sevi jau ir izsmēlušas, ja runa ir par cilvēcisko saziņu. Jo šīs tehnoloģijas piedāvā tikai informāciju, bet ar to manipulēt, to pārstrādāt spēj tikai cilvēks. Pagaidām.”
Nuja – atslēgvārdiņš „pagaidām”. Taču pafantazēsim drusku tālāk. Ja nu „tehnoloģijas” attīstās/tiek attīstītas tiktāl, ka tomēr piedzimst/tiek ģenerēts ilgi gaidītais mākslīgais intelekts, un tas tiek iebūvēts robotā, kurš neatšķiras no manis? Vai tevis, lasītāj. Ko tad?
Ironija slēpjas apstāklī, ka Senās Romas impērija prata meistarīgi būvēt tiltus, ceļus, akveduktus – tie kalpo joprojām un apliecina lieku reizi Romas „aizsardzības ministrijas” milzīgo ieguldījumu visas Eiropas progresā. Kaut arī celi radīti tika, lai savienotu Dižās Romas provinces daļas un kontrolētu, pakļautu teju pusi kontinenta.
Senās Grieķijas mākslu stratēģi caur traģēdijas katarsi zīmēja cilvēkiem viņu pašu dzīvi un iespējamo nākotni, ja „notiks tas un tas”, - mācīja caur līdzību saskatīt būtību, mācīja prasmi domāt abstraktāk un noteikti – domāt tālāk par savu degungalu. Vēl viņi projektēja ideālās proporcijas un rūpējās par harmoniju – un ne tikai mākslā. Ak Dievs, cik tālu mēs, šodienas knišļi, esam no grieķiem un romiešiem, ja Latvijā par riktīgus ceļus zagšanas dēļ nevaram uztaisīt un Grieķiju atceramies labākajā gadījumā restorānā pie grieķu salātiem, kad jāpamēļo par tiem „citiem Eiropā, kam klājas vēl čābīgak”.