Uz priekšu, uz zināšanām!

Uliss Aldrovandi dzimis 1522.gada 11.septembrī Boloņas advokāta Teseo Aldrovandi ģimenē. Tēvs bija no dižciltīgas, bet nabadzīgas ģimenes un pildīja sekretāra pienākumus pilsētas senātā. Viņš nomira, kad Ulisam bija tikai septiņi gadi. Māte cerēja, ka dēls ies tēva pēdās un kļūs par juristu, taču liktenim bija savs ceļš.

Pusaudža gados Uliss sāka strādāt par rakstvedi pie bagāta Boloņas tirgotāja un studēja komerciju un grāmatvedību. 14 gadu vecumā jaunekli nosūtīja uz Boloņas Universitāti, lai mācītos latīņu valodu un izprastu matemātikas, filozofijas un tiesību pamatus. pēc universitātes pabeigšanas Uliss devās uz Paduju mācīties tālāk. Tur viņš turpināja studēt filozofiju un loģiku, bet pats galvenais, viņš cītīgi un pedantiski sāka izzināt medicīnu un zāļu sastāvu. Šīs zinātnes 16.gadsimtā atgādināja alķīmiju. Tika uzskatīts, ka slimības rodas grēku dēļ, un tās izraisa cilvēka ķermeņa elementu harmonijas pārkāpums. Zāles tika gatavotas no dabas materiāliem; minerālvielām, augiem un dzīvnieku taukiem. Īpaša uzmanība tika pievērsta indēm un pretindēm.

Lūzums

Pēc universitātes pabeigšanas Aldrovandi kādu laiku strādāja par notāru. Bet 27 gadu vecumā Aldrovandi tika apsūdzēts par ķecerīgu materiālu studēšanu. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka zinātnieks atbalsta dažus bijušā franciskāņu mūka Kamillo Renato apgalvojumus, kurš vispirms pievērsās luterānismam un pēc tam kļuva par anabaptistu, protestantu kustības dalībnieku, kas aicināja kristīties atkārtoti apzinātā vecumā. Tā laika svētajai inkvizīcijai bija pieņēmums, ka viņš ir ne tikai novērsies no patiesās ticības, bet arī apstrīdējis Dieva kā vienotas Trīsvienības esamību. 1549.gada septembrī inkvizīcija mūku pat arestēja, taču viņš aizbēga, izmantojot kādas sievietes, Francijas hercogienes Renē, pakalpojumus un devās uz Valtelīnu Lombardijas ziemeļos.

Aldrovandi nebija kur bēgt, un nebija arī vajadzības, viņš visu savu dzīvi gribēja veltīt savai mīļotajai Boloņas pilsētai. Tāpēc viņam publiski bija jāatsakās no ķecerības un visiem jāapliecina, ka viņš ir uzticīgs katolicismam. Papildus ķecerībai viņš tika apsūdzēts šķīstītavas pastāvēšanas noliegšanā. Ulisam bija jāatsakās arī no šīm šaubām.

Neskatoties uz to, kā teiktu šodien, “sadarbojās ar izmeklēšanu”, Aldrovandi pēc tiesas tika pārvests uz Romu un palika apcietinājumā līdz 1550.gada pavasarim. Taisnība, ka tas bija “viegls gūsts”. Viņš varēja ne tikai turpināt studēt zinātni un rakstīt darbus, bet arī satikt veselu renesanses zinātnieku loku. Viņu arvien vairāk interesēja zooloģija, botānika un ģeoloģijas studijas. Starp citu, tieši viņam tiek piedēvēta arī paša termina “ģeoloģija” izcelsme.

Iznākot no nebrīves, viņš pēkšņu izvēlējās mainīt nodarbošanos un tā vietā, lai atgrieztos pie maizes darba notāra amatā, sāka organizēt ekspedīcijas uz kalniem, mežiem, pētīja dzīvniekus, vāca herbārijus un minerālu paraugus, sāka veidot apjomīgus nozares katalogus par Itālijas dabu, tās floru un faunu, savāca akmeņu kolekcijas.

Jau pēc gada viņam izdevās iegūt grādu filozofijā un medicīnā, un 1554.gadā viņš kļuva par filozofijas un loģikas skolotāju savā dzimtajā Boloņas universitātē.

Tajā pašā laikā viņš rakstīja zinātniskus darbus un neatteicās no pētījumiem dabaszinātnēs. 1559.gadā viņš kļuva par filozofijas, bet 1561.gadā par dabaszinātņu profesoru.

Galvenais – izdevīgi apprecēties

Klīda baumas, ka Uliss par savu veiksmīgo karjeru parādā ir savai mīļotajai sievai Frančeskai Fontanai. Tieši viņas bagātais pūrs ļāva zinātniekam ērti dzīvot, nodarboties ar zinātni un ārpus pilsētas uzbūvēt milzīgu īpašumu, kurā atradās daļa no dabas vēstures kolekcijām. Bet tas vēl nav viss – Frančeska sevi burtiski veltīja vīram un kļuva par viņa sargeņģeli un mūzu.

Viņa dižciltīgo cilvēku bibliotēkās meklēja viņam vajadzīgos tekstus, rediģēja viņa darbus un pat rakstīja atsevišķas sadaļas. Piemēram darbu “Par bezasiņu dzīvnieku paliekām” pāris uzrakstīja kopīgi, un pēc vīra nāves Frančeska grāmatai uzrakstīja priekšvārdu un to publicēja.

Pats Uliss Aldrovandi savu dzīvi veltīja dabas izpētei. Viņa ilgā draudzība ar Toskānas lielhercogu Frančesko de Mediči ļāva viņam ne tikai iekļūt klosteru un muižnieku bibliotēkās, bet arī savākt lielāko ārstniecības un derīgo augu kolekciju, kā arī eksotisku dzīvnieku izbāzeņus.

Lai ilustrētu savus darbus, Aldrovandi izdevās izveidot sadarbību ar māksliniekiem, un lielāko daļu viņa darbu ir ilustrējis slavenais mākslinieks Jacopo Ligocci, kurš kļuva slavens ar precīziem augu un dzīvnieku attēlojumiem. Zinātnieks sadarbojās arī ar Džovanni Neri un Kornelio Švindu.

Kolekcija

Viens no Aldrovandi nopelniem ir Boloņas Botāniskā dārza nodibināšana, taču, slavens viņš kļuva, galvenokārt, ar savu milzīgo kuriozo kolekciju: viņa “teātrī” bija gandrīz septiņi tūkstoši eksemplāru, no kuriem katrs tika rūpīgi aprakstīts. Cik maksāja herbārijs vien, ko Aldrovandi izveidoja universitātei un glabāja universitātes bibliotēkā? Uz 4117 loksnēm bija 4760 kaltētu stādu, kas kopā aizņēma 16 sējumus.

1574.gadā Aldrovandi izveidoja fundamentālu darbu par farmakopeju “Antidotarii Bononiensis Eptiome”, kurā viņš rūpīgi aprakstīja visas esošo zāļu un to sastāvdaļu īpašības. Pirms tam viņš tika iecelts par vietējo aptieku inspektoru un savulaik karsti strīdējās ar farmaceitiem, uzstājot, ka vienā no populārākajiem drudža ārstēšanas līdzekļiem ir jāiekļauj arī citas sastāvdaļas. Šī iemesla dēļ viņš tika atstādināts no darba uz pieciem gadiem, taču viņam izdevās aizstāvēt savu lietu vēršoties pēc palīdzības pie pāvesta Gregora XIII. Viņš ne tikai atjaunoja Aldrovandi amatā, bet arī piešķīra naudu visu viņa darbu publicēšanai. Diemžēl, zinātnieks 82 gadu vecumā nomira, publicētus redzot tikai dažus no saviem darbiem.

Monstru vēsture

Viņa pēcnācēji labprātāk zinātnieku atceras saistībā ar viņa darbu “Monstru vēsture” (“Monstrorum hisoria”), kurā zinātnieks aprakstīja daudzas cilvēku deformācijas, slimības un anomālijas. To vidū ir ģenētiskā slimība hipertrichoze (nepārtraukta cilvēka ķermeņa, tajā skaitā sieviešu un meiteņu sejas apmatojuma augšana), ziloņu slimība, palielināts struma, dažādi Siāmas dvīņu varianti, cilvēki ar dažādām neoplazmām. Piemēram, ilgu laiku tika uzskatīts, ka viņš bija pirmais, kurš aprakstīja tādu slimību kā mozaīkas neirofibromatoze, kad cilvēka audi sāk nekontrolējamo augt. Tajos laikos šādu cilvēku uzskatīja par ķēmu, un bērns, kurš piedzima ar šādu audzēju, kas bija lielumā puse no viņa svara, tika uzskatīts par “indiešu homunkulu”.

Tomēr reālu slimību attēlojums ir tikai daļa no šīs grāmatas. Otru daļu veido attēli ar skaidri mītiskiem un bieži antropomorfiem radījumiem, kas it kā dzīvo kaut kur tālu uz sauszemes un jūrā. Šie attēli pamodina mūsdienu pusaudžu un rakstnieku iztēli. Bet man viņus jāpieviļ. Britu renesanses speciālists Rūdolfs Vitkovers dīvainu zīmējumu parādīšanos zinātniskā darba lappusēs saistīja ar viduslaiku cilvēku priekšstatiem par dīvainām būtnēm un dīvainām cilvēku rasēm, kas dzīvo tālās zemēs. Viņš uzskatīja, ka Aldrovandi, neskatoties uz savu kritisko prātu un apdomīgumu, pārāk uzticējās jūrnieku stāstiem par ceļojumiem uz tālām zemēm un par briesmoņiem, kurus viņi savā ceļā it kā ir redzējuši. Šajos stāstos īpašu lomu vienmēr ieņēmusi Indija – eksotiska valsts, kurā dzīvo cilvēki ar suņu galvām un ziloņu galvām. Tur dzīvo jūras velni, nāras, androgāni un cilvēki ar putnu kājām.