– Ūdensmeita! Tā kāro mani ievilkt dzelmē!

Ar pāris spēcīgiem vēzieniem viņš varēja izpeldēt seklumā, bet it kā sieviešu mati viņu saistīja, neļāva locekļiem brīvi kustēties. Tie kutināja tā kā bija pamatīgi jāsaņemas, lai neaizrītos ar ūdeni.

Austris žigli pārlika prātā, ko zināja par ūdensmeitām. Parasti tās ir žilbinoši skaistas un ļoti tīk vīrieši. Ja ūdenī viņu valgos nokļūsti, tad dzīvs parasti nepaliksi. Sapīs garajos matos tā kā tīklā savalgotu zivi un nokutinās līdz nāvei.

Ūdens meitu neredzēja un lai kaut kā spētu novilcināt laiku, viņš turoties pretī kutināšanai iekliedzās:

– Mīļo ūdensmeitu, ļauj man skatīt tavu vaigu. Vai tiešām tu būsi uz pusi tik daiļa, kā ļaudis meļo? Tikai ļauj man tevi aplūkot!

Kutēšana rimās un divu vēzienu attālumā no viņa iznira brīnumdaiļas meitenes seja. Samirkušie mati nokarājās pāri pierei, tāpēc viņa ar kreiso roku tos atmeta. Virs ūdens parādījās un iegrima atpakaļ ļoti tīkamas lielas apaļas krūtis. Skaisti veidoto krūšu gali nebija viss sārti, kā meitām ierasts, bet nedaudz tumši. Pienaini baltā āda ļoti jauki izskatījās. Apaļi gleznaini pleciņi. Slaidās līnijas papildināja daiļi veidots garš gulbja kakls. Apaļie vaidziņi

Kailums valdzināja, piesaistīja aci, tā kā visu uz pasaules aizmirsies Austris lūkojās viņā, neatrāvis aci no sejas un caurspīdīgajā ūdenī labi saredzamā auguma. Viņš spēja vien izspiest:

– Cik tu daiļa! Visu atdotu, lai tevi gūtu!

Daiļi veidotās lūpas atplauka smaidā parādot vizošus glītus zobiņus.

Ieķiķinājusies viņa par jaunu iegrima ūdenī un, lai kā Austris mēģināja saķert, ūdensmeita izmanīgi vijās tam apkārt bez mitas kutinot.

No trakotās kutināšanas aizrijies ar ūdeni un sprauslādams ūdensmeitas gūsteknis lūkoja tikt uz seklumu, bet tā kā nojaušot viņu vilka uz dziļumu.

– Ak nedzirdētā skaistulīte! Parādies vēlreiz virs ūdens un dod man vienu muti. Pēc tam vari darīt ar mani ko gribi, jo sirds man būs vislaimīgākā pasaulē. Dod tikai vienu muti! Ak, daiļaudzīte dzirdi!

Kutināšana rimās un viņam cieši blakus, tā kā stingro krūšu galiņi kairinoši tīkami pieskārās viņa augumam iznira ūdens dailule.

Tikai tagad viņš ieraudzīja, ka acu baltumu vietā viņai viss ir spulgojoši melns.

– Ak kādas brīnišķas acis! Tu no tiesas esi visdaiļākā! Nekas nav par tevi daiļāks! Ar burvīgā skaistule! Ļauj man tavu augumu skaut cieši jo cieši pirms muti dod!

Ar rokām peroties viņš mēģināja nostāties stāvus. Ūdens meita ieķiķinājusies parādīja glītos zobiņus un atvirzījās uz krasta pusi. Redzot nodomu izdodamies Austris izsaucās:

– Nebēdz! Ļauj mani cieši skaut, tu viskaistākā.

Ieķiķinājusies atkal atvirzījās un viņš sāka dzīties pakaļ. Seklumā nostājusies meita gaidīja krūtis kārdinoši norasojušās parādījās virs ūdens. Lūpas vēsas un tīkami saldas. Cieši sažņaudzis Austris viņu apskāva un it kā aiz sajūsmas virzīja uz krastu. Lūpas cieši sakļāvās, pat it kā sakusa. Ar savām stiprajām rokām Austris sagrāba viņas vijīgo augumu, un pierāva sevi cieši klāt tā kā nekādi ūdensmeita arī, ja gribētu nevarēja atsvabināties. Arī ūdensmeitas kā pirmāk mati apvija viņa kaklu un cieši saturēt ja. Ādas bija viegli taukaina, patīkami vēsa, bet ne auksta. Tvirtās krūtis cieši piespiedušās tracināja. Asinis sakāpa galvā. Mēle atdūrās pret cieši sakostajiem zobiņiem un lai kā viņš centās iekveldēt tie nepavērās vaļā.

Nedz Austris, nedz ūdensmeita nemanīja, kad bija jau seklumā. Kā dēle pieplakusi par viņas augumu pārskrēja vieglas trīsas. Ūdensmeitas saldās un vēsās lūpas piepeši sasila zobiņu rinda pavērās un riesta skurbuma neprāts pārņēma abus.

Nevarot noturēties kājās Austris nogāzās seklumā paraujot zem sevis ūdensmeitu.

Viņa nemanīja, ka no valgotājas ir kļuvusi par gūstekni. Te seklumā viņas kopā saaugušās kājas no tālienes atgādināja zivs asti kļuva par traucēkli. Bet šobrīd viņu augumi sakusa vienā.

Pat nemanīja kā paskrēja laiks, kad sakarsušie augumi nespēkā atlaidās. Viņu svētlaimei nebija gala. Tik tagad viņš pamanīja, ka ūdensmeitas ausis ir bez mīkstās ļipiņas. Tās pa tiešo saauga ar kaklu. Laimes pilnais acu skatieni sastapās un viens no otra nenovērsās.

Netīkams krekšķis atskanēja no lielā akmens puses. Atjēdzies Austris ar ūdensmeitu vienlaicīgi paskatījās uz to pusi. Pie akmens līdz pusei no ūdens bija izlīdis netīkams radījums, kas atgādināja noglumējušu veci.

Augsta šaura ķīļveidīga galva, cieši pieglaustas ausis un izkaltušai siekstai līdzīgs augums.

Ciets tarkšķis un tam sekojoša spalgu svilpienu gūzma izlauzās no viņa cieši sakniebtajām vecišķi plānajām lūpām.

Tos padzirdot ūdensmeitas piemīlīgā sejiņa šaušalās uzreiz pārvērtās.

Viegli saskārtušie vaidziņi kļuva pelēki. Šausmu neprāta pilnās acis samiedzās.

Ar vienu zibenīgu lēcienu tā bija dziļumā un no turienes iznirusi viņa izmisīgi sauca, aicināja Austri. Tikpat ātri izskrējis krastā viņš paķēra zobenu, bet nevilka laukā.

Ūdensmeita izmisīgi lauzīja rokas, plūkāja matus un žēli lūdzās. Asaru virknes plūda pār viņas pelēcīgajiem vaidziņiem.

Vecis ienirstot vēl niknāk svilpdams, kā tukšs trauks nogrimstot, notarkšķēja. Austris paguva nolasīt domu valodā:

– Tu vieglprātīgā paklīdene palaidi viņu vaļā! Ļāvi apvārdoties, kad viņš tev bija cieši rokās! Tagad dabū atpakaļ, lai ko tas no tevis prasītu!

Ūdensmeita nedaudz pavirzījusies uz priekšu seklumā izmisīgi vaimanāja:

– Ak mans izredzētais nāc atpakaļ. Steidzies pie manis! Man ir tik salti bez tevis! Es nevaru dzīvot! Lūdzu, lūdzu nāc atpakaļ! Es tevi arvien skaušu, vaļa nelaidīšu. Ieskāšu tavus matus, glaudīšu tavu augumu. Es došu mutes, cik tev tīk! Es piederēšu vien tev! Nāc tikai atpakaļ. Nu nāc!

No iedomas, ka daiļā ūdensmeita varētu skaut viņa nedzīvo slīkoņa augumu Austrim stindzinoši šermuļi pārmetās pār muguru. Viņš dzedri noteica:

– Nav lemts mums kopā būt daiļā ūdensmeita! Pie manis tu sakaltīsi, būsi beigta, pie tevis es būšu mironis bāls. Esi sveika, tu pasaulē visdaiļākā.

Sagrābis mantas viņš steidzīgi aizmetās pēc iespējas tālāk no krasta un tikai pēc krietna brītiņa apstājās, atelsties un saģērbties. Neko no mantām nebija pazaudējis, bet sirdī nedaudz kremta, ka tik nelāgi piemānījis tik daiļu būtni.

– Viņa mani varēja noslīcināt, bet pažēloja. Ļāvās apvārdoties, piemānīties. Deva savu sirdi, augumu. Tagad viņai vien paliks rūgti nožēlot un sodīties, ka visi dēliešu kārtas ir tik tādi.

Saltajos atvaros un atvaru virpuļos bez ūdensveča, jeb Ūdens Depja var mitināties Velns, kam arī tīk peldētājus novilkt dibenā. No ūdeņiem ir jābaidās vairāk, kā no meža zvēriem. Nekad nevari zināt, kas gan tur apakšā mitinās. Un svilpot arī nekādīgi nedrīkst! Pats ar savu skaļo vīvināšanu arī pievilināja savu slīcinātāju un gandrīz tur paliku.

Nosolījies tik bezbēdīgi netuvoties ūdeņiem viņš tagad apdomīgi izvairījās no par avotiņu lielākiem ūdeņiem, kur varēja mitināties sakaitinātā ūdensveča līdzinieki.

– Cieši glabāts, labāk glabājās.

Labāk viņš caur necaurejamiem brikšņiem lauzās, kā par jaunu ūdensmeitas apkampienos nonāca. Pie tam viņam galvā ienāca, ka no laumām arī būtu jābaidās kā no ūdensmeitām. Laumas ar savu neprātīgo skaistumu, brīnišķajām dziesmām spēj pat prātīgākajiem vīriem prātus samulsināt un aizvilināt nāves neceļos.

Tā nebija pēdējā reize, kad viņš skatīja ūdensmeitu vaigu vaigā.

Kad pēc vairāku gadu prombūtnes Austris atgriezās dzimtajā namā un norima atkal saredzēšanās prieki māte smiedamies pajautāja:

– Nu ko dēls līgaviņu atvedi?

– Kādu vēl līgaviņu? – Austris nobrīnījās.

– Aizej tad uz Palso ezeriņu? Ej, ej!

Viņa smīnot paskubināja. Nelabu jauzdams Austris nogāja līdz pusstundas gājiena attālajam ezeram.

Nekāda būdiņa, vien retu gājēju iestaigāta taciņa. No ūdens iznira sievietes stāvs. Tā bija ūdensmeita, līksmi ievidžinājusies viņa pacēla rokas un teica:

– Tu nebaidies vairs manis! Es te pati saimniece, pār kuru nevienam nav ļauna teikšana un Saimnieki man atļāva te iemitināties, ja vien es nevienam pāri nedarīšu. Es baidījos no Ūdensveča dusmām un sirds vadīta tev sekoju. Mēs varam dzīvot viens otram līdzās un tomēr bezgalīga attāluma šķirti. Es tevi vairs nevilināšu un ja kādreiz slīksi, tad glābšu.

Nevarot pārvarēt ļaunās atmiņās Austris pietuvojās krastam:

– Tu no tiesas solies neko ļaunu nedarīt? Nevienam pašam cilvēkam? Nedz jaunam, nedz vecam?

– Nevienam pašam, it īpaši tev! Es raudzīšu, lai tev ūdenī nekas ļauns neatgadās. Man pietrūkst māsu un draudzeņu, bet tas ir pat labāk, jo man būtu jāklausa negantā Ūdens veča pavēles ievilināt un slīcināt tādus jaukus jaunekļus kā tu. Vai es tevi varu lūgti dāvāt kādu skūpstu? Es pat krastā izkāpšu, lai pār mani būtu tava vara. Es solījos reiz tikai tevi mīlēt un nu esmu pie tevis.

Nezinādams, ko atbildēt Austris mulsi nosarka:

– Varbūt citreiz. Es nekādi nevaru aizmirst, kā tu toreiz man slīcināji. Lai arī neko daiļāku par tevi, es vairs nesatiku. Tavi skūpsti bija tik jauki.

Vai no tiesas solies, ka neko ļaunu nedarīsi, nedz man, nedz maniem tuviniekiem.

– Nekad.

– Un ja es atvedīšu ļaužu dzimuma līgaviņu un man būs dēli no viņas.

– Es viņus mīlēšu kā savējos un par līgaviņu, es būšu priecīga, pat no sirds laimīga, jo zinu, ka viņa tev dāvās, ko es nevaru, pat no visas sirds neprātīgi vēloties. Es viņu mīlēšu kā savu vismīļāko māsu, kas palika savā dzimtajā pasaulē. Man jau vienai ir skumīgi. Tava māta un tavas pusmāsas bieži attec, sirdi pakratīt, kopā ūdenī jautri padraiskoties.