- Sēde? Jūsu sinedrionam?

       - Kā? Nuja, atceros, humora izjūta taču piemīt arī jums. Labi, lai būtu sinedrions, kaut gan jums nekaitētu apgūt arī vietējos nosaukumus.

       - Nevajag, Ahasfēr. Man lieliski zināms, ar ko Tautas Komisāru Padome atšķiras no sinedriona. Un ticiet, mums zināms ne tikai tas...

       - Vai ar šo mājienu jūs domājat iespējamo atmaskošanu?

       - Un jūs no tādas nebaidāties?

       - Apžēlojieties! Šeit mani jau nez kuro gadu apsaukā daudz asākos vārdos. Es esmu gan vācu spiegs, gan pasaules ebreju organizāciju aģents, gan masons. Viens no maniem kolēģiem pavisam nopietni domā, ka esmu marsietis. Tā ka jūsu tā sauktā versija šeit izskatīsies pavisam bāla... Bet nu ķersimies pie lietas. Ar pierunāšanu varat pat nepūlēties. Šķiet, manu atbildi jau tāpat nojaušat?

       - Tas nav nekas grūts. Jūs sacīsiet, ka mūsu mūžīgā muldēšana cilvēkus laimīgākus nedarīs, ka mēs visi esam no reālas rīcības nobijušies gļēvuļi...

         - Apžēlojieties, kad es esmu tā teicis?

         - Ar to es nedomāju vārdus, bet gan lietas būtību. Jūs uzskatāt, ka esat guvis unikālu iespēju paātrināt progresu, pārlabot cilvēces vēsturi, un tādēļ ir pieļaujams - kas to noteicis, Ahasfēr? - šo to arī upurēt. Bez tam jūs uzskatāt, ka jūsu tā saucamie pagaidu sabiedrotie nākotnē tiks neitralizēti, bet utopiskās idejas koriģētas. Un tāpat jūs domājat, ka bez jūsu iejaukšanās asinis lītu ievērojami stiprāk...

         - Tieši tā! Pēdējā kara laikā aborigēni asinis izlēja daudz bagātīgāk. Un kā vārdā? Starp citu, vispirms mēs izbeidzām karu.

         - Lai uzsāktu jaunu? Vai zināt ko, Ahasfēr, teorijā jums viss izskatās itin gludi...

         - Varat man ticēt, praksē notiek tāpat.

         - Tad kādēļ zem jūsu karogiem karo spēki, kuri ir naidīgi nevien šejienes civilizācijai, bet arī pasaulei, no kuras nākam mēs? Turpretī jūsu ienaidnieku rindās atrodas viss šai valstī vēl palikušais saprāts...

         - Interesanti, ko jūs ar to domājat?

         - Nu, kaut vai zinātnes pārstāvjus. Un vietējo garīdzniecību.

         - Ar tiem jūs domājat kristiešus? Laikam gan jums pašam zināms, ka tā ir samērā jauna ticība ar visai vājām pozīcijām. Nu, bet jūsu iemīļotie zinātnieki cieš no tuvredzības. Piedevām mani pretinieki pat savā starpā diezko draudzīgi nav.

       - Bet ja nu viņi tomēr apvienosies? Vai nebaidāties?

       - Iedomājieties tik, nē! Protams, šo to jau viņi iespēj. Un tieši šodien mēs to apspriedīsim mūsu... sinedrionā. Taču viņi ir akli. Vārdu sakot, no tiem es nebīstos. Es nebaidos pat no fanātiķiem - tos ir tik viegli uzrīdīt tādiem pašiem ļaudīm, tikai ar pretēju zīmi. Es baidos no citiem... no tiem, kuri novērsušies.

       - Laikam gan būšu slikti mācījies valodu. Nesaprotu jūs.

       - Es vienkārši neskaidri izteicos. Vai cirkā nekad neesat bijis?

       - Kas tas tāds? Zinātniska iestāde?

       - Vieta, kurā aborigēni izklaidējas. Tur rāda fokusus. Vai indiešu faķīrus atceraties?

       - Indiešu faķīri fokusus nerāda. Tie...

       - Zinu jau, zinu! Taču šai zemē tādas lietas dēvē par fokusiem. Nu tad lūk, lielākā daļa skatītāju fokusu neatminēs nekad, jo skatīsies uz faķīru. Un tur jau tas joks slēpjas. Taču kāds, kurš nez kādēļ būs novērsies un neskatīsies uz ēsmu, varbūt spēs pamanīt galveno. Un man ir bail tieši no tiem, kuri novērsušies.

       - Es sapratu. Un tādēļ jūs kurināt karu, lai visi skatītos uz faķīru?

       - Nevajag tik kategoriski! Es, tāpat kā visi mēs, esmu pret jebkādu karu. Un man ļoti žēl, ka jūsu tā dēvētie zinātnes pārstāvji līdz šim laikam tur uz mani ļaunu prātu. Starp citu, arī šis jautājums iekļauts rītdienas... nē, nu jau šodienas sinedriona dienaskārtībā. Pirms tā visa es tomēr gribētu mazliet atpūsties. Galu galā, neesmu taču marsietis.

       - Es aizeju, Ahasfēr... Starp citu, kādēļ jūs izvēlējāties tik muļķīgu iesauku? Rēķināšanās ar vietējām tradīcijām?

       - Savā ziņā tā arī ir. Šeit gan tradīcijas, gan cilvēki ir visai uzjautrinoši.

       - Ahasfēr, jūs jau otro reizi lietojat šo vārdu. Vai tiešām jums šo cilvēku nav žēl?

       - Žēl? Mans draugs, vai zināt ko, salīdzinājumā ar jūsējo mana humora izjūta tiešām ir...              

                                               PIRMĀ NODAĻA

                                               ŅIŽŅEUDINSKA

       - Ugunis, jūsu labdzimtība!

       - Ko? - Arceulovs nesaprata, katram gadījumam pavērās nakts tumsā, nepazīstamā unteroficiera, sardzes pārinieka, norādītajā virzienā.

       - Ugunis, kapteiņa kungs, - unters atkārtoja un atkal pamāja kaut kur tumsā. Viņa balsī skanēja vāji slēptas bailes. - Dumpinieki, jūsu labdzimtība!

       Arceulovs paraustīja plecus un ciešāk ielūkojās naktī,   kas slīga pār Ņižņeudinsku, ietina staciju. Tad viņš saskatīja milzumu tālu uguntiņu, kuras iekļāva pilsētu nelīdzenā puslokā.

       - Izbeidziet paniku, unter! - viņš beidzot norūca, viebdamies ledainas vēja brāzmas dēļ. - Mūžam jums dumpinieki rēgojas... Labāk kustēsim, lai nenosaltu.

       Kapteinis saraustīja savu melno puskažociņu un apņēmīgi sāka soļot gar ešelonu. Taču unters nerimās - viņš steidzās kapteinim līdz, pūlējās neatpalikt.

       - Tie tak ugunskuri! - viņš iesaucās. - Pilnas sopkas ugunskuru!

       - Tur ir leģionāri! - Arceulovs ne pārāk stingri iebilda, atkal sala dēļ viebdamies. Pusnaktī, kad viņi stājās sardzē, bija mīnus divdesmit deviņi, bet nupat sals bija pieņēmies jau pāri par trīsdesmit.

       - Nē-e, - unters nekavējoties iebilda. - Čehi savus ugunskurus dedzina pie pašas stacijas. Tālāk iet šie baidās. Tur ir tie...

       - Nu, un tad pie velna ar tiem! - kapteinis saskaitās, apstājās un tik tikko noturējās, neiegāzis tieši pa pārinieka izbiedēto fizionomiju. - Bēgt esi sadomājis? Savējos ieraudzīji, maita?

       - Bēgt... - unteroficieris noburkšķēja un ļaunīgi uzlūkoja kapteini. - Kā tad, aizbēgsi gan! Es tak, tāpat kā jūs, esmu melnais huzārs! Šie mani uz līdzenas vietas...

       Arceulovs uzgrieza unteram muguru un gāja tālāk. Ešelons bija milzīgs, apiet tam apkārt varēja vien labā pusstundā. Starp citu, viņi te nebija vieni - pretī soļoja vēl divi, tagad tik tikko saskatāmi stacijas uguņu blāvajās gaismās. Neraugoties uz bargo salu un paniku, sardzes dienests tika veikts pienācīgi - Virspavēlnieka štāba priekšnieks, ģenerālis Zankevičs, bija pavēlējis sardzē norīkot vienīgi oficierus un īpašu uzticamus unterus. Daudzi gan rūca, toties Arceulovs pavēli uzklausīja mierīgi - šajā dumpinieku ugunskuru atblāzmas ieskautajā nakts tumsībā zuda mokošā sapratnes izjūta par atrašanos ienaidnieka izliktās lamatās, kura nekādi negribēja atkāpties, aiz vilciena sienām sēžot.

       Virspavēlnieka konvojā Arceulovs bija nokļuvis pirms trim mēnešiem, tieši no hospitāļa. Pareizāk sakot, Admirālis kapteini tajā bija licis ieskaitīt jau pagājušā, deviņpadsmitā gada aprīlī, kad Arceulovs, tolaik vēl poručiks, kopā ar pulkvedi Grišinu - Almazovu bija izlauzies cauri sarkano frontei pie Caricinas un atgādājis šurp Dienvidkrievijas Bruņoto spēku Virspavēlnieka slepenu depešu. Acīmredzot, Admirālis bija nodomājis jaunajam virsniekam sagādāt savdabīgu atpūtu, bet varbūt viņš vēlējās izgreznot konvoju ar Ledus gājiena veterānu un Annas kavalieri. Taču Arceulovs vienīgi palūdza nedēļas atvaļinājumu, lai Omskā uzmeklētu sievu, un pēc tam devās uz fronti. Viņu ieskaitīja Kapeļa korpusā, pie tam pašā Kamas kauju karstumā, un viņš nokaroja vienu vienīgu nedēļu, pēc tās sākās hospitāļu mēneši. Septembrī kapteini atkal ieskaitīja Virspavēlnieka konvojā, un tā viņš, neskatoties uz vairākiem raportiem un personīgu sarunu ar Admirāli, sāka dienēt Galvenās Mītnes apsardzē. Starp citu, kopš decembra sākuma Arceulovs uz fronti vairs nelūdzās - tā bija viņu atradusi pati, ielenkusi naksnīgu ugunskuru lokā...

       Kapteinis militāri sveicināja pretimnākošo patruļu un pielika soli - neskatoties uz puskažociņu, sals kļuva jau turpat vai nepanesams. Steidzās arī unters, gāja palēkdamies, un kapteinis nodomāja, ka vajadzētu norīkot, lai sargposteņiem izsniedz velteņus. Piepeši kaut kur tālumā, sopkās aiz stacijas, skarbu kārtu nodārdināja ložmetējs. Arceulovs sastinga, taču visapkārt atkal iestājās klusums.

       - Šaudās, jūsu labdzimtība. - Unters jau stāvēja blakus un ar biezā cimdā ietērptu roku ierasti māja kaut kur nakts tumsā.

       - Nelīdīs, - Arceulovs pārliecināti attrauca. - Ja nenobīsies no mums, tad no čehiem...

       - Un kā gan šiem nesalst, - untera balsī gluži vai māņticība ieskanējās. - Lāči gatavie!

       Arceulovs kādu mirkli apdomāja. Dumpinieki, tāpat kā jebkuri citi sarkanie draņķi, viņa prātā vāji asociējās ar cilvēku dzimumu, un doma par to, ka arī revolucionāriem trīsdesmit grādu salā varētu būt auksti, viņam kaut kā nebija ienākusi prātā.

       - Un lai tie maitas salst ar, - viņš nosprieda. - Kaut šie visi aukstumā galu dabūtu!

       - Un arī no vilkiem tie nebaidās! - tādā pašā tonī turpināja unters.

        - No vilkiem? - kapteinis nobrīnījās. Kā jau pilsētnieks, vilkus viņš pazina tikai no bērnudienu pasakām un retiem ceļojošu zvērnīcu apmeklējumiem.

       - Vilki tak! Kara gados savairojušies! - Untera balsī jaudās nesapratne par kapteiņa neziņu. - Pie tam ziema vēl...

       - Blēņas! - Arceulovs atgaiņājās. - Šautenēm virsū tie nelīdīs!

       - Kā tad, nelīdīs... Reku, viņa augstlabdzimtība pulkvedis Belonogovs tāpat domāja...

       - Ko? - Arceulovs satrūkās. - Ko tu teici?  

       Arceulovs pulkvedi Belonogovu pazina labi un mazliet pat apskauda. Belonogovs bija stalta auguma, skaistulis, pie tam, kā runāja, lielisks sportists. Kapteinis bija dzirdējis, ka Virspavēlnieks Belonogovu vērtējot īpaši augstu un tāpēc uzticot tam visatbildīgākos uzdevumus.

       - Kas tad noticis ar Belonogovu? - viņš pārjautāja, redzēdams, ka unters klusē.

       - Atrada viņu šodien, - tas norūca. - Gandrīz vai tepat pie stacijas. Puskažociņa pēc vien atpazina, lai gan arī no tā tik skrandas bija pāri palikušas! Runā, viņš naktī gribējis iet prom. Jā, un apkārt pēdas, tak ne jau cilvēku...

       - Kaut kādi murgi! - Kapteinis labi pazina nāvi karalaukā, taču bojāeja vilku ilkņos nez kāpēc šķitās īpaši baisa. - Tad kāpēc viņš nešāva? Vakar taču viss bija klusu?

       - Tur jau tā lieta, ka nešāva, - unters noburkšķēja. - Vilki... un labi vēl, ja vienkārši vilki...

       - Izbeidziet! - Arceulovs pagalam noskaitās un klusēdams atsāka soļot gar šķietami nebeidzamo ešelonu.

Stulbā saruna bija viņu galīgi izsitusi no līdzsvara. Ja unters nav melojis, ne savas gribas dēļ Belonogovs bija devies prom. Tādi cilvēki nedezertē, pie tam atstāt ešelonu nakts laikā nebija jēgas - daudz vienkāršāk to varētu izdarīt dienā, vienkārši aizejot līdz stacijai un pagaistot čehu vilcienu jūklī. Tātad viņu stāvoklis ir tik ārkārtīgi nejauks, ka visuzticamākais virsnieks ticis Admirāļa uzdevumā slepeni sūtīts prom. Un, kā izrādījies, drošā nāvē. Bet kāpēc pulkvedis netika šāvis? Varbūt uzdevums bijis tik ārkārtīgi slepens, ka viņam vienkārši nav bijis tiesību sevi atmaskot? Nē, arī tad, vienalga, galā iznāca kaut kas prātam neaptverams...

       Pēc nomainīšanas Arceulovs ilgi sildījās pie rūcošas krāsniņas, tad devās uz savu kupeju, cerēdams līdz rītausmai pagūt izgulēties. Taču vēl gaitenī viņš pamanīja, ka kupejas durvis atvērtas, no dzīvojamās telpas plūst papirosu dūmi, iekšā dzirdamas balsis. Ahā, ieradušies ciemiņi, un gulēt diezin vai sanāks.

       Arceulovs nebija maldījies. Kupejā kopā ar viņa kaimiņu, apakšpulkvedi Revjako, sēdēja nepazīstams kapteinis ar Vladimira krustu pie krūtīm un ešelona komandanta vietnieks, pulkvedis Ļubšins. Starp citu, kapteinis ar Vladimiru tā arī saglabāja inkognito - viņš rāmi snauda, tukšu glāzi no pirkstiem neizlaizdams. Apakšpulkvedis Revjako acīmredzami grasījās šim piemēram sekot, taču, ieraudzījis Arceulovu, noskurinājās un pūlējās piecelties.

       - Ā, Rostislav! Labvakar! Kā tur boļševisti, nebāžas virsū?

       - Manuprāt, nu jau ir gandrīz vai "labrīt", - kapteinis rāmi attrauca, piesēzdams un paņemdams Ļubšina sniegtu glāzi Šustova konjaka.

       Pāris šā dzēriena pudeļu, nu jau gan tukšu, bārenīgi stāvēja kupejas stūrī.

       - Un tomēr, - Revjako nerimās, - kā tur dumpinieku kungi? Runā, esot jau redzami?

     - Runā, - Rostislavs nenoteikti attrauca, nez kāpēc par ugunskuriem runāt viņš nevēlējās. - Kāds iemesls iedzeršanai? Vārdadiena, vai?

       - Nē, par piemiņu dzeram, - pulkvedis atbildēja pavisam nopietni, un Arceulovs tūdaļ atcerējās pulkvedi Belonogovu.

       Viņš izdzēra konjaku un jautājoši uzlūkoja Ļubšinu.

       - Taisnība, Rostislav Aleksandrovič, - tas pamāja. - Nupat paziņoja - kritusi Irkutska. Tā ka iemesls ir.

       - Tieši tā, - Revjako piebalsoja. - Pieminēsim visus mūs, Dieva kalpus. Ļubšin, ielejiet vēl!    

       Atlikušo konjaku godīgi salēja trīs glāzēs. Tādējādi rāmi dusošajam kapteinim ar svētā Vladimira ordeni nācās palikt bez likumīgās piedevas.

       - Un ko tagad? - Arceulovs piesardzīgi painteresējās, piesēzdams blakus pulkvedim Ļubšinam. - Vakar taču ziņoja, ka Irkutskā iegājis Semjonova karaspēks.

       - Čehi. - Pulkvedis atmeta ar roku un vienā malkā izdzēra konjaku. - Viņu Nacionālā padome pieprasīja visiem mūsu Aizbaikāla spēkiem atkāpties. Tad mūsējie kapitulēja, un tagad tur esot kaut kāds Politcentrs. Kā runā, eserīši...

       - Krasnojarskā jau ir sarkanādaiņi, - piemetināja Revjako. - Bet mēs sēžam Ņižņeudinskā un gaidām, kamēr čehoslovāku kungi mūs izdos Sovdepiem. Maitas! Visus tos, sabiedroteļus!

       Arceulovs neiebilda. Sabiedrotos viņš ienīda gandrīz tikpat stipri kā sarkanos.

       - Ierindas sastāvs dezertē, - Ļubšins klusu ieteicās. - Šodien aizgāja vēl pārdesmit. Ja sāksies kaujas - aizies visi.

       Rostislavs pamāja, atcerēdamies unteru, sardzes pārinieku.

       - Bet Virspavēlnieks?

       - Manuprāt, dara to pašu, ko mēs, - pulkvedis paraustīja plecus. - Pēc izskata, kā aizvien, nepateiksi, taču, ja spriež pēc Trubčaņinova kunga...

       Rostislavs pasmīnēja. Virspavēlnieka adjutantu, leitnantu Trubčaņinovu, virsnieki diezko necieta.

       - Šodien viens otrs jau ieteica visam uzspļaut un doties uz Mongoliju,- ierunājās Revjako. - Nu ko, Rostislav, vai līdz Mongolijai tiksim? Runā gan, degvīna tur neesot, toties kumisa papilnam...

       - Aiziesim, - Arceulovs īsi attrauca. - Labāk nosalt, nekā...

       Viņš nepabeidza, taču biedri saprata.

       - Būtu maķenīt siltāks, - piezīmēja pulkvedis. - Starp citu, rītdienu solīja vēl aukstāku. Varbūt pat līdz mīnus četrdesmit! Tā ka baidos, daudzi nolems palikt tepat.

       - Vienalga, - Rostislavs purināja galvu. - Neiesim tak padoties gūstā šitiem... sarkanādaiņiem.

       - Kālabad gūstā? - atsaucās Revjako. - Iegrūd čehiem divdesmit červoncus - un tevi aizvedīs līdz Čitai. Bet tur daries vienkārši - pagonas nost, paunu plecos - un piesit pēdu... Kā pulkvedis Belonogovs, - viņš negaidot piebilda.

       - Kungi, kas notika ar Belonogovu? - Arceulovs sarāvās. - Nupat es tādas blēņas dzirdēju! It kā vilki...

       - Tās nav nekādas blēņas, Rostislav Aleksandrovič, - Ļubšins šūpoja galvu. - Pulkvedis Belonogovs vakar uzvilka civildrēbes un mēģināja uz slēpēm šķērsot sopkas. Kā stāsta, pirms tam ar viņu runājis Virspavēlnieks... Līķi uzgāja pievakarē. Jāatzīstas, no tā gan bija atlicis visai maz. Pieteikts viņu uzskatīt par dezertieri. Lai gan es tam diezko neticu...

       - Arī es ne, - Rostislavs piekrita.

       Piepeši aizmigušais kapteinis, kuru visi jau bija paguvuši piemirst, salīgojās un mīksti nozvēlās uz grīdas. Nācās stutēt kritušo Sv. Vladimira kavalieri atpakaļ vietā.

       - Lūk, - Revjako komentēja. - Mūsdienu jaunatne. Rostislav, jūs, tā teikt, nepieredzējāt mūsu smalkās izpriecas. Ciemiņš mūs visu vakaru izklaidēja ar tīrām pasakām, un vai zināt, kādām? Par vampīriem. Precīzāk, par sarkanajiem vampīriem.

       - Murgi, - Arceulovs reaģēja vienaldzīgi.

       - Bet stāstīja viņš lieliski, - Ļubšins kapteini aizstāvēja. - Gluži vai bija iespējams noticēt. Rostislav Aleksandrovič, jūs taču bijāt pie Kamas?

       Arceulovs pamāja. Šaušalīgās kaujas Kamas krastos viņš aizmirst nespēja. Toreiz, deviņpadsmitā gada pavasarī, uzvara šķitās esam jau turpat blakus...

       - Viņš, tāpat kā jūs, dienējis pie Kapeļa, - pulkvedis turpināja. - Un bijis pie Belajas upes, tieši tad, kad tur uzbruka Frunze. Nu re, un tagad viņš apgalvo, ka pārrāvumu veikusi šī, atvainojiet, vampīru vienība... Sarkanie no vampīriem izveidojuši kaut kādu Nemirstīgo Sarkano Varoņu pulku. Skaidra lieta, lodes šos neņem...

       - Bet gūstekņus šie apēd uz līdzenas vietas, - piebilda Revjako. - Rostislav, vai spējat tādu skatu iedomāties? Žēl gan, ka Kapelim neienāca prātā apbruņot mūs ar apses mietiem!

       - Kādas muļķības! - Arceulovs joku nepieņēma. - Sarkanajiem tāds pulks patiešām ir... Bet kāds tam sakars ar vampīriem? Tur arī bez mazkrievu mistikas nekā jautra nebija!

       - Ar vampīriem sakars tāds, ka armijnieku kungi laidās lapās kā zaķi, bet vēlāk sagudroja šo pasaciņu, lai attaisnotos, - apakšpulkvedis Revjako sprieda. - Ej nu pārbaudi! Visiem sarkanādaiņiem purni no spirta tempšanas tumšsārti, acu skatiens, protama lieta, duļķains... Bet pārējo - taču ne jau Frunzem pajautāsi!

       - Esmu par to pulku dzirdējis, - Ļubšins pēc īsa klusuma brīža ieteicās. - Runā, tajā pulcējot vislabākos sarkanarmiešus no pārējām daļām, bet pēc tam sūtot kaujās visbīstamākajās vietās.

       - To arī es dzirdēju, - Rostislavs piebilda. - Tiešām, pie Belajas muldēja, ka sarkanos lode neņemot, bet vai toreiz maz ko muldēja...

       - Lode jau nu šos ņem gan, - pulkvedis piekrita. - Un tomēr, Rostislav Aleksandrovič, redz, kas interesanti... Vai neesat iedomājies par to, kādā veidā sarkanie aizvien pamanās uzvarēt? Nē, es ne jau par, tā teikt, kopējo politiku! Tajā gan viņi, gan mēs esam līdzīgas muļķības sastrādājuši. Un arī par operāciju plānošanu ne - tur tāpat visiem purni raibi... Es domāju viņu māku uzvarēt vajadzīgajā brīdī un īstajā vietā, tā teikt, vinnēt izšķirošās operācijas! Vai esat ievērojis? Izšķirošajā kaujā viņiem gan karaspēks disciplinēts, gan vietējie atbalsta, gan mūsu brīnumainie spēkavīri, kā par spīti, zaķapastalas uzaun...

       - Un tas viss vampīru dēļ! - iejaucās Revjako. - Viņiem ir vienvirziena darbības vampīri. Savējos iedvesmo, bet mūsējiem šausmas iedzen.

       - Var gadīties, - pulkvedis reaģēja mierīgi. - Bet var arī gadīties, ka viss ir mazliet vienkāršāk... Un vienlaikus sarežģītāk. Man viens labs draugs stāstīja, ka sarkanajiem esot kaut kāds psihiskais ierocis.

       - Nāves stari! - Revjako ieslīga patosā. - Leihtveisa ala un Neredzamais Cilvēks!

       - Okama princips, - Ļubšins paraustīja plecus. - Tieрi visvienkāršākais izskaidrojums var izrādīties pats precīzākais... Protams, tehniski tas ir sarežģīti... Lai gan, kungi, kas zina? Par to runāja vēl pirms kara.

       - Nedomāju gan, pulkveža kungs, - Arceulovs neticīgi piezīmēja. - Manuprāt, visa nelaime tā, ka mūsu mobilizētie draņķi jau pirmajā briesmu brīdī laižas lapās. Ja aiz katras rotas nostādītu ložmetējniekus, ticiet man, nekādi vampīri sarkanajiem nelīdzētu...

       To neviens neapstrīdēja. Drīz vien pulkvedis Ļubšins atvadījās, paņēma līdz arī bezvārda kapteini, kurš tā arī nebija paguvis pilnībā atjēgties. Arceulovs vēlreiz pārcilāja prātā visu šonakt redzēto un dzirdēto un cieši aizmiga.

       No rīta vilcienu vairs nevarēja pazīt. Ziņas par Irkutskas krišanu bija vienā momentā sagrāvušas to disciplīnas atspulgu, kāds vēl bija saglabājies pēdējās dienās. Rīta pārbaudē iztrūka puse ierindas sastāva, starp citu, bija pagaisuši, aizgājuši pat neatvadīdamies, arī daži virsnieki. Pārējie trauksmaini čukstējās, bet ap pusdienlaiku jau sāka runāt skaļi. Stāvoklis patiešām kļuva bezcerīgs. No rietumiem uzbruka sarkano Piektā armija, apkārtnes sopkās sēdēja dumpinieki, bet ceļu uz glābiņu Aizbaikālā tagad slēdza nāvējošais Irkutskas korķis. Piedevām visu ienīstie čehi pastiprināja stacijas apsardzi un tieši pie semafora nostādīja savu bruņuvilcienu. Virspavēlnieka ešeloni atradās slazdā, no kura nebija izejas. Runāja, leģionāri no savas Nacionālās padomes esot saņēmuši stingru pavēli virsniekus ešelonos neuzņemt, tā ka maksa par braucienu tūlīt pat kļuva vai astronomiska. Tāpat runāja, ka nolādētie sabiedroto kungi, pievākuši zeltu (bet bez zelta, to stāstīja visur, pie šiem kungiem nemaz nebija vērts iet), virsniekus vienkārši izdodot dumpiniekiem. Sarunās tā vien skanēja vārds "Mongolija", taču turpat vai visi šo domu uzskatīja par bezcerīgu - nebija iespējams tik baismīgā salā noiet vairākus simtus verstu. Vislielākie optimisti cerēja uz Vladimira Oskaroviča Kapeļa karaspēku, klīda baumas, ka tas laužoties cauri taigai, taču optimistus īsti neņēma par pilnu - šādā situācijā trūka ticības pat neuzvaramajam Kapelim.

       Rostislavs Arceulovs sarunās nejaucās. Negribējās nedz runāt nopietni, nedz tenkot. Viņš tikai uz mirkli ielūkojās kartē un saprata: diezin vai Kapeļa karaspēks pagūs ierasties palīgā. Arī uz Mongoliju netikt - traucēja ne tikai sals, bet arī nenotveramā sarkanā ģenerāļa Zvereva vadītie dumpinieki, kuri kontrolēja visu apkārtni. Naudā Arceulovam bija tikai divi imperiāli un paciņa nevienam vairs nevajadzīgās Sibīrijas valdības izdoto papīriņu. Iet nebija, nedz kur, nedz kādēļ, un tagad Rostislavs vēlējās krist kaujā, nevis ar sasietām rokām nonākt komisāru nagos vai arī nosalt kādā kupenā. Viņš baidījās tikai no viena - no tā, ka Admirālim neizturēs nervi un viņš tīri vienkārši gan padosies pats, gan arī savu konvoju izdos čehiem. Ja tā nenotiks, tad Ņižņeudinska kā pēdējās kaujas vieta Arceulovu apmierinātu pilnībā. Padoties viņš pat nedomāja un pēc visa notikušā arī dzīvot ne īpaši vēlējās.

       Itin droši viņš būtu aizgājis bojā vēl septiņpadsmitā gada rudenī, kad satrakotie zaldāti pie Kronštates plosīja gabalos viņa pulka virsniekus. Tāpat viņš būtu varējis krist pēc dažiem mēnešiem kaujā, kopā ar Korņilovu piedalīdamies Ledus gājienā. Nāve viņam uzglūnēja visu astoņpadsmito gadu, kad Brīvprātīgā armija te nozuda Kubaņas stepēs, te atkal iznira pie kārtējās dzelzceļa stacijas, lai tur atkarotu sarkanādaiņiem kādu munīcijas vai pārtikas ešelonu. Arceulovam veicās - ievainots viņš tika tikai vienreiz, un arī tad viegli. Šķita, liktenis viņu saudzē, bet varbūt arī pietaupa kam svarīgākam.

       Tāpat nāve varēja pienākt deviņpadsmitā gada martā, kad viņš kopā ar Grišinu - Almazovu pārdrošā rāvienā metās cauri Pievolgas un Urālu stepēm pie Admirāļa. Toreiz viņiem paveicās, taču kopš tā laika Rostislavu neatstāja doma, ka nu Likteņa pacietību viņš izsmēlis līdz galam un pienācis laiks maksāt parādus.

       Un viņš nekļūdījās. Atteicies no dienesta Virspavēlnieka konvojā, viņš iesniedza raportu ar lūgumu nosūtīt viņu uz Kapeļa korpusu. Kopā ar viņu uz fronti brauca Ksenija - sieva, kuru viņš kā par brīnumu bija atkal atradis bēgļu pārblīvētajā Omskā. Ksenija bija medmāsa, jau septiņpadsmitā gada vasaras kauju laikā apbalvota ar kareivju Jura krustu un, neraugoties uz vīra un draugu iebildumiem, viņa nevēlējās sēdēt aizmugurē.

         ...Viņš gulēja pie ložmetēja augstā Belajas upes krastā, kad turpat līdzās sprāga šāviņš, un Rostislavs, asinīm aizrīdamies, zaudēja samaņu. Pēc mēneša, Jekaterinburgā, kad viņš jau sāka atveseļoties, hospitālī uzliesmoja tīfa epidēmija. Viņu izglāba Ksenija, vissmagākajās dienās neatstāja vīru vienu ne uz mirkli. Viņa to burtiski izrāva no melnās aizmirstības, taču ļoti drīz, kad viņam krīze jau bija garām, Rostislavs pamanīja, ka sievas blakus vairs nav. Taisnību viņam nesacīja trīs dienas, taču ceturtajā viss jau bija beidzies - Kseniju Arceulovu sadedzināja tīfs, un tā nu viņu apglabāja milzīgā brāļu kapā netālu no hospitāļa.

       Ar to pašu Arceulovam viss kļuva turpat vai vienaldzīgs - dzīvot, nedzīvot... Turpat vai - jo viņš nevēlējās savu dzīvību pārdot lēti. Viņš bija Imperatora armijas virsnieks un neliekuļodams vērtēja sevi simta, varbūt pat pusotra simta sarkano izdzimumu cenā, un tos nu viņš vēlējās paņemt sev kapā līdz. Tiesa gan, kaujās šādam rēķinam līdz izsekot nebija iespējams, taču pagaidām Arceulovs uzskatīja, ka vēl nav ticis ne pusē. Un vēl viņš vēlējās sagaidīt savu divdesmitpiecgadi. Viņš bija dzimis februārī un slepenībā cerēja atlikušo pusotru mēnesi kaut kā vēl izvilkt.

       Un tā, nav uz kurieni bēgt, nav arī, kādēļ. Rostislavs pārliecinājās, ka valdošās panikas mutuļos viņa necilā persona nevienu diezko neinteresē, ērtāk iekārtojās uz plaukta un vienaldzīgi vērās griestos, visai ironiski ieklausīdamies panisku sarunu drumslās, kurās aizvien biežāk tika pieminēti čehi, zelta imperiāli un Irkutskas Politcentrs. Viņa kaimiņa, apakšpulkveža Revjako, vairs nebija, trūka arī tā personiskās mantības, un Rostislavs atcerējās vakardienas izteicienus par divdesmit červonciem, kuri spēj to īpašnieku nogādāt līdz Čitai. Cik nu viņš zināja, apakšpulkvedim červonci bija - Revjako veicās kārtīs, pie kam, kā runāja, ne gluži tīrā veidā. Kaimiņa pazušana kapteini atstāja vienaldzīgu. Patiešām, stāvoklis bezcerīgs, un tādā brīdī katram jāizlemj pašam.

       Tuvāk pusdienlaikam kupejā ielūkojās pulkvedis Ļubšins un pavēstīja, ka, spriežot pēc svaigākajām baumām, Admirālis visu varu Sibīrijā nodevis Semjonovam, bet čehi - un tās vairs nebija baumas - no rītdienas gatavojas zelta ešeloniem pielikt savu apsardzi. Par Mongoliju tiešām runāja, tomēr vairums virsnieku cerēja nozust tieši stacijā, paļaudamies vai nu uz čehu labvēlību vai likteni. Arceulovs plecus vien paraustīja - viņš negrasījās nekur iet, bet dezertieru liktenis viņam bija vienaldzīgs.

       ...Rostislavs iesnaudās, acu priekšā virmoja dīvainas ēnas, tad viņu pasauca kāda tāla balss, un piepeši viņš sajuta, ka vairs neguļ, bet gan sēž uz lāviņas, un kupeja ir pilna spožas, mirgojošas gaismas, bet iepretim - uz tukšās apakšpulkveža Revjako lāviņas - atrodas sieviete vieglā, baltā tērpā, tik nepiemērotā Sibīrijas ziemai.

       - Ksenija, - Arceulovs iesmējās un aptvēra, ka redz sapni. Mirušo sievu viņš redzēja bieži, taču sapņi viņu parasti aiznesa pirmskara laikos, un tagad, redzēdams sievu šajā jau kopš mēnešiem apnikušajā kupejā, viņš jutās mazliet pārsteigts.

       - Ksenija, - viņš atkārtoja, nožēlodams, ka sapnis drīz beigsies. Šķiet, sieva viņu izdzirda un pasmaidīja, taču viņas acis palika skumjas un sāpju pilnas - tādas, kādas viņš tās atcerējās no saviem nedēļām ilgās slimības laikiem.

       - Drīz mēs tiksimies, - viņš piebilda un arī centās pasmaidīt. Uz mirkli Arceulovam iešāvās prātā doma - nez kā sapnī izskatās viņš pats, un viņš turpat vai nožēloja, ka kupejā nav spoguļa.

       - Nē, Slava, - sieva pašūpoja galvu, - ne tik drīz.

       - Drīz. - Arceulovs pat sapnī atcerējās visu aiz vagona sienām notiekošo. - Baidos, jubileju es nesagaidīšu... Tas nekas, jo drīzāk satiksimies.

       Ksenija vēlreiz pašūpoja galvu - un viņas smaids pagaisa.

       - Slava, tu dzīvosi ilgi. Kad tu miri no tīfa, es tevi ar lūgšanām pie dzīvības noturēju. Un tagad tev jāizdzīvo. Būs grūti, taču tev palīdzēs... Bet nu man laiks.

       - Kas palīdzēs? - Arceulovs bija tiktāl pārsteigts, ka uz mirkli pat aizmirsa, ka redz sapni.

       - Tev palīdzēs tas, kurš reiz jau tā darījis, un lai arī ļaunu tev vēlēdams. Un vēl palīdzēs tas, kuram izlīdzēji tu, lai gan pats to esi jau aizmirsis. Un beidzot, tev palīdzēs sens draugs, kuru tu pat vairs neceri satikt...

       - Pagaidi, pagaidi, - Rostislavs pilnīgi apjuka, taču jaunā sieviete skumji pasmaidīja un lēni piecēlās.

       - Slava, man laiks. Ardievu... Un noteikti uzvelc manu gredzenu. To pašu, atceries?

       Rostislavs senlaicīgo gredzenu - lielu, sudraba - atcerējās labi. Sieva to bija mantojusi no kaut kādiem tāliem senčiem. Tas bija vīriešu gredzens, un Ksenija to nekad nevilka pirkstā, tomēr aizvien nēsāja sev līdz. Savulaik Arceulovs, kurš neticēja ne melniem kaķiem, ne vārnu ķērkšanai, par šo ieražu krietni vien zobojās, sievu turpat vai par šamanieti saukdams. Jā, gredzenu viņš atcerējās labi, taču pirkstā uzvilkt nespēja, jo Ksenijai tik dārgais sudraba nieciņš reizē ar viņu pašu bija apbedīts brāļu kapā pie Jekaterinburgas hospitāļa. Tā tika pavēstījis ārsts, kurš viņam atdeva mirušās sievas nelielo mantību...

       Dīvainā, mirgojošā gaisma piepeši kļuva neciešami spoža. Rostislavs aizsedza seju ar plaukstu un tūdaļ sajuta vieglu pieskārienu plecam. Viņš atvēra acis un skatīja atkal to pašu kupeju; caur pusaizsalušo lodziņu spīdēja gluži parasta ziemas saule.

       Rostislava priekšā, viegli pieliecies, stāvēja ziņnesis melnā huzāra formā.

       - Ā! - Arceulovs sarosījās, atviegloti konstatēdams, ka redzējis tikai sapni.

       - Atvainojiet, kapteiņa kungs, - ziņnesis ieņēma miera stāju. - Es klauvēju, bet jūs neatsaucāties. Tā teikt, iesnaudušies bijāt.

       - Jā, jā. - Kapteinis pielēca kājās, aptvēris, ka dienestā dienas laikā gulēt tomēr nav pieņemts. - Klausos jūs, unteroficier...

       - Jūs izsauc Virspavēlnieks, kapteiņa kungs...

       Arceulovs nodrebēja. Tas, ka šādā brīdī viņš būtu ievajadzējies Admirālim, atgādināja pārpratumu. Tāpēc viņš grasījās ziņnesim pārjautāt, taču beidzot no tā atturējās. Galu galā, Virspavēlnieks varēja izsaukt jebkuru no konvoja virsniekiem, arī Arceulovu, lai arī tas audiencē bijis tikai vienreiz, oktobrī, kad iesniedza lūgumu viņu atkal pārcelt uz fronti.

       Žigli sakārtojies, Rostislavs steidza nopakaļ ziņnesim, pa ceļam apkārt šķielēdams. Viņš pamanīja, ka ešelons kļuvis turpat vai uz pusi tukšāks, sargposteņi nozuduši, bet ceļā sastaptie virsnieki vienā laidā aizmirst militāri sveicināt. Arceulova muguru skāra pusaizmirsts vēsums - jā, laikam gan atkal gals klāt. Virspavēlnieka štābs gluži vienkārši bēga, tā ka pievakarē diezin vai izdosies sapulcēt pat vienu vienīgu kaujsasspējīgu rotu. Naktī sopkās pamanītie tālīnie ugunskuri piepeši pārstāja būt kaut kas abstrakts. Droši vien, ja šeit nebūtu čehu, dumpinieki jau atrastos stacijā.

       Starp citu, Virspavēlnieka kabineta priekštelpā viss bija palicis pa vecam. Pie durvīm sardzē stāvēja virsnieks, bet adjutanta krēslā kā aizvien sēdēja leitnants Trubčaņinovs. Soļus padzirdis, viņš pacēla acis, un Rostislavs ievēroja, ka jauniņais virsnieks ir līķa bālumā. Trubčaņinovs - to zināja visi - dzēra pamatīgi, taču patlaban bija skaidrā, un dīvainais, nedzīvais bālums mūžam sārtajā un pašapmierinātajā adjutanta sejā Arceulovam nepatika vēl vairāk par visu stacijā notiekošo.

       Trubčaņinovs klusā, neizteiksmīgā balsī palūdza mirkli uzgaidīt un devās iekšā kabinetā, gandrīz tūdaļ atgriezās un aicināja Arceulovu ienākt.

       Rostislavs labi atcerējās Virspavēlnieka kabinetu, izgreznotu ar milzīgu Andreja karogu, gigantisku kodināta ozolkoka rakstāmgaldu un angļu parauga saliekamo gultu pie loga. Ārēji mainījies nebija itin nekas, un arī Virspavēlnieks, cik nu Arceulovs varēja spriest, izskatījās kā parasti. Gludā seja rūpīgi skūta, mati sasukāti "mūžīgajā" virsnieka šķirklī, ja nu vienīgi parasti spilgtās lūpas kļuvušas tādas kā iepelēkas un zem acīm iegūluši tumši loki.

       Pēc kapteiņa raporta Virspavēlnieks, acis nepacēlis, pamāja. Viņš sēdēja aiz galda un neko neredzošām acīm vērās tālumā. Aizritēja minūte, otra, un Arceulovs jau grasījās par sevi atgādināt vēlreiz, bet tad Admirālis piepeši pacēla galvu, atsperīgi pietrūkās kājās un iznāca kabineta vidū.

       - Kaptein, kāds šodien datums?

       Jautājums bija pārlieku negaidīts, Arceulovs uz mirkli pat zaudēja runasspējas. Šķita neiedomājami, ka Virspavēlnieks būtu zaudējis laika sajūtu. Tomēr Rostislavs ātri attapās.

      - Ceturtais janvāris, jūsu ekselence. Ja skaita pēc boļševiku kalendāra.

       - Labi, - admirāļa seja noraustījās (bet varbūt viņš pūlējās pasmaidīt?), - derēs arī boļševiku... Nu tad ko, kaptein, jums ir trīs dienas laika. Septītajā datumā jums jābūt Irkutskā.

       Rostislavs automātiski noskaldīja: "Tieši tā"' vienlaikus apdomādams, kā gan iespējams no Ņižņeudinskas lamatām nokļūt Irkutskā.

       - Irkutskā jūs uzmeklēsiet ģenerāli Irmanu. Viņš ir Kara ministrijas Zinātnes nodaļas priekšnieks. Iegaumējāt?

       Arceulovs atcerējās vakarnakts iedzeršanu un Ļubšina stāstīto. Kopš vakardienas Irkutskā nekādas Kara ministrijas vairs nebija, tagad tur valdīja eseru Politcentrs, un diezin vai tas viņam palīdzēs meklēt nepazīstamo ģenerāli. Šķiet, to pašu nodomāja arī Admirālis.

       - Kaptein, man zināms viss. Taču ģenerāli Irmanu jums noteikti jāatrod. Jāatrod un jānodod viņam manu vēstuli. Sapratāt?

       - Tieši tā, - Arceulovs atkārtoja un apklusa, redzēdams, ka Virspavēlnieks vēlas turpināt.

       - Vēstulē būs vienīgi norādītā zīme. Mutiski viņam pateiksiet sekojošo: "Pavēlu īstenot projektu "Vladimirs Monomahs". Projekta Vadītājs ieradīsies divdesmitajā janvārī. Neveiksmes gadījumā visu iznīcināt". Atkārtojiet, kaptein.

       Arceulovs vārdu pa vārdam atkārtoja ziņojumu. Admirālis dažas sekundes stāvēja nekustīgi, tad uzlūkoja Rostislavu. Viņa skatienā bija manāms kaut kas izbrīnam līdzīgs.

       - Arceulova kungs, jums kaut kas nav skaidrs?

       - Atvainojiet, jūsu ekselence. - Arceulovs sāka steigties, jo "skaidrs" viņam nebija itin nekas. - Es uzmeklēšu ģenerāli Irmanu...

       - Pilnīgi pareizi, - Virspavēlnieks viņu asi aprāva. - Un uzmeklēsiet dzīvu vai mirušu...

       - Ja viņš būs miris, - te Rostislavs neviļus pasmīnēja, - tad diezin vai spēs jūsu pavēli precīzi izpildīt.

       - Jā, protams. - Pasmīnēja arī Admirālis, un viņa seja uz mirkli zaudēja ierasto skarbumu. - Atvainojiet, kaptein, tas no pārpūles. Ja Irmana nebūs starp dzīvajiem - vai dzirdat, vienīgi tad! - uzmeklēsiet pulkvedi Ļebedevu. Viņš dien tajā pašā ministrijas nodaļā. Taču vairāk neviens neko zināt nedrīkst. Vai vēl kādi jautājumi ir?

       - Vēstījumā sacīts - "neveiksmes gadījumā". Kā to saprast?

       - Jums tas arī nav jāsaprot. - Admirāļa seja atkal sastinga, mazās, pelēkās ačeles ieurbās Arceulovā. - Kaptein, jūsu uzdevums ir visu precīzi paziņot Irmanam. Starp citu, ja tikpat neattapīgs būs arī viņš... Ar neveiksmi es saprotu paša projekta neizdošanos. Piemēram, to, ka divdesmitajā datumā neieradīsies Projekta Vadītājs, vai arī objektam draudēs sarkano uzbrukums. Vai arī kādu citu... Līdz divdesmitajam datumam objektu iznīcināt aizliedzu! Iegaumējāt?

       - Tieši tā! - Arceulovs noskaldīja trešoreiz.

       - Labi, - Admirālis sausi noteica un novērsās. - Ņemiet vērā, es jau sūtīju pulkvedi Belonogovu. Izskatās, sarkanajiem par šo operāciju kaut kas zināms. Iesaku jums būt piesardzīgākam... Ņemiet vēstuli.

       Vēstule bija neliela, puse no parastās lapas un bez aploksnes, pat bez uzraksta lapas otrā pusē. Arceulovs paguva saskatīt, ka tajā nav vairāk par rindiņām trim.

       - Es to neaizzīmogoju, - Virspavēlnieks turpināja. - Izlasiet un iemācieties no galvas. Taču iznīcināt to drīkstat vienīgi galējas nepieciešamības gadījumā. Bez vēstules Irmans varbūt jums nenoticēs.

       Arceulovs pamāja un noslēpa lapiņu sava angļu frenča krūškabatā.

       - Droši vien, mēs vairs nesatiksimies, - Admirālis piepeši sacīja. - Taču es jebkurā gadījumā priecājos, ka visus šos mēnešus man blakus atradies tik drosmīgs un uzticams virsnieks kā jūs... Ardievu, kapteiņa kungs.

       Arceulovs militāri sveicināja, sasita kopā papēžus un atstāja kabinetu. Viņš saprata, ka Virspavēlnieks vairs netic tālākas cīņas iespējai. Tātad nekādas Mongolijas nebūs. Nu ko, tādā gadījumā Virspavēlnieka pavēle saglabā vismaz kaut kādu tālākās eksistences jēgu. Vismaz līdz divdesmitajam janvārim, kad jāpabeidz viņam pilnīgi nezināmais projekts "Vladimirs Monomahs".

     Viņš soļoja pa gaiteni, nepievērsdams uzmanību apkārt valdošajam jūklim, pat uz jautājumiem neatbildēdams - viens otrs no pazīstamajiem virsniekiem jau bija padzirdējis par audienci un steidza interesēties par tajā runāto. Arceulovs purināja galvu - tagad kļuvusi dārga ik stunda, vilciens jāatstāj nekavējoties, kamēr vēl iespējams. Viņš nenoturējās, paskatījās pa logu un nodrebēja - tieši tepat blakus, dažus soļus no ešelona, stāvēja taisna, cieša leģionāru ķēde. Jautri puiši siltos puskažociņos apmierināti zvaigāja, uz Virspavēlnieka vilcienu lūkodamies. Acīmredzot, pēdējās stundas laikā daudz kas mainījies, un tagad visi, kas palikuši kopā ar Admirāli, atradās slazdā.

       Iegājis savā kupejā, Arceulovs vispirms aizslēdza durvis un izvilka no krūšu kabatas vēstuli. Viņš nebija kļūdījies - tajā atradās tikai trīs rindiņas. Augšā bija rakstīts: "Ģenerālim Irmanam. Personīgi", apakšā atradās viņam labi pazīstamais Virspavēlnieka paraksts, bet vidū... Iesākumā Arceulovs nesaprata nekā, tad pārlasīja un beidzot aptvēra.

       Dīvainās vēstules vienīgā rindiņa vēstīja: "Rci, mislete, pokoj".

       Nezin kādēļ parolei Admirālis bija izmantojis triju baznīcslāvu alfabēta burtu nosaukumus. Nu ko, noslēpumainais ģenerālis Irmans šo abrakadabru sapratīs krietni labāk.

       Vajadzēja posties. Pazibēja doma, ka derētu vēstuli iešūt aiz oderes - taču nebija laika, un Rostislavs to atkal iebāza kabatā. Atklāti sakot, lielas līdzņemamas mantības viņam nebija. Arceulovs pārbaudīja abus savus revolverus: dienesta naganu un mazo beļģu "buldogu" - sena drauga un dienesta biedra vēl no Markova pulka laikiem Viktora Uhtomska dāvanu. Lauka somā viņš rūpīgi ielika divas granātas - šādu oriģinālu somas pielietojumu viņam bija iemācījis rotas komandieris, kapteinis Mihails Korfs. Ieroču tātad pietika. Sliktāk bija ar naudu, un Rostislavs izlamāja sevi par to, ka nebija pieprasījis no Admirāļa komandējuma naudu. Ar to pašu brauciens pa dzelzceļu atkrita uzreiz, tāpat problemātiska kļuva iespēja kaut kur pa ceļam nopirkt pārtiku. Starp citu, patlaban par to ne domāt negribējās. Rostislavs vēlreiz pavērās logā. Leģionāru ķēde stāvēja arī te - vilciens bija ielenkts no visām pusēm. Tā ka derēja pasteigties.

       Rostislavs sabāza kabatās atlikušo nedaudzo mantību un kritiski aplūkoja puskažociņu. Tas bija visādā ziņā labs, tikai viena liksta: melno huzāru formu pazina visa Sibīrija. Baumoja, ka dumpinieki virsniekus melnajos puskažociņos mēdzot kārt ar īpašu prieku. Arceulovs melnajos huzāros nedienēja, taču, iestājoties saliem, bija saņēmis tieši šo ietērpu, un tagad nācās atklāti riskēt. Prātā iešāvās doma noņemt uzplečus, taču kapteinis nekavējoties izlamāja sevi par gļēvuli - bez uzplečiem staigāt viņš negrasījās.

       Atlika vēl pēdējais - no primitīvas slēptuves pagultē Rostislavs izvilka blašķi un piestiprināja pie jostas. Tā bija visparastākā blašķe, piepildīta ar teicamu konjaku, kāds ir noderīgs aizvien, taču kapteinim metāla trauks ērtā futrālī, uz kura kakliņa bija ieskrāpēti burti "S.K." bija īpaši nozīmīgs. Viņš bija to ieguvis maija sākumā un kopš tā laika no blašķes nešķīrās ne uz dienu.

       ...Tas notika pie Belajas upes, pavisam tuvu pārceltuvei, kur viņa rota jau trešo dienu atsita Frunzes vienību triecienus. Lādiņš sprāga līdzās, un vienā mirklī viss pagaisa, bet, kad viņš atkal atvēra acis, apkārtni ietina zilgana migla, asinis plūda mutē, un Rostislavs gulēja nekustīgi, ķermenis viņam pašam it kā vairs nepiederēja.

       Kaujas troksnis izgaisa, un piepešais klusums Arceulovam šķitās vēl baisāks par neseno kanonādi. Tad viņš ieraudzīja sievas seju - Ksenija kaut ko runāja, laikam centās mierināt, taču viņas acis bija pilnas šausmu, un Rostislavs saprata, ka ievainots patiešām smagi. Ksenijas rokās uzradās saite, viņa pūlējās pacelt vīra galvu augstāk, taču tad visu atkal aizsedza sāpes, un Arceulovs no jauna zaudēja samaņu.

       Vēlreiz atjēdzies, viņš juta, ka galva pārsieta. Šausmīgi, necilvēcīgi slāpa. Viņš pakustināja lūpas, un Ksenija laikam saprata. Viņas rokās uzradās blašķe, taču sakaltušām asinīm klātās lūpas uztvēra vienu vienīgu lāsi - ūdens bija beidzies. Ksenija pietrūkās kājās, laikam cerēja kādu pasaukt palīgā, un piepeši sastinga. Aizritēja sekunde, otra, un Rostislavs saprata, ka gadījies kaut kas vēl briesmīgāks par viņa ievainojumu, par tukšo blašķi...

       Asiņainā migla acu priekšā sabiezēja; šķita, gaisā peld baisi, necilvēcīga paskata monstri, tie kustējās lēni un neatvairāmi. Pirmais no tiem pienāca pavisam tuvu, šaušalīgs necilvēka purns ieskatījās tieši Rostislava acīs. Ksenija iekliedzās, un pretīgā mute atiezās smīnā, milzīga ķetna nesteidzīgi cēla revolveri. Kodētais stobrs jau bija pavisam blakus, taču Arceulovs nez kāpēc nemaz nebaidījās. Viņš pat nodomāja, ka tūlīt viss beigsies, viņam vairs tā neslāpa, un viņš pat vēlējās, lai viss būtu galā pēc iespējas drīzāk. Ķetna ar revolveri snaikstījās augšup lejup. Ksenija kliedza, tad kaut ko aši sacīja monstram, rādīja uz Rostislavu. Purns no jauna atiezās baisā smīnā, revolveris kaut kur pagaisa, bet milzīgā roka sniedzās uz sievietes pusi. Pirmoreiz pēc atjēgšanās Arceulovam sagribējās dzīvot. Viņš pūlējās piecelties, taču ķermenis eksistēja neatkarīgi no viņa, un piepeši Arceulovs šausmās aptvēra, ka sievai mugurā ir virsnieka uniforma. Praporščika pakāpi Ksenija bija saņēmusi vēl septiņpadsmitajā, un kopš tā laika frontē viņa vienmēr valkāja mundieri - lai kā gan vīrs, gan dienesta biedri necenstos viņu pārliecināt ģērbties žēlsirdīgās māsas drēbēs. Rostislavs zināja, ka sarkanie žēlsirdīgās māsas parasti neaiztiek, taču sievai bija uzpleči un pat Jura krusts, tāpat septiņpadsmitajā gadā nopelnīts. Monstrs slējās pār viņiem abiem līdzīgi kalnam, un Arceulovam sievas augums šķitās pavisam mazs. Briesmoņa ķetna satvēra mazo sudraba krustu un viegli to norāva. Tad abas ķepas uzgūla sievietes pleciem un noplēsa arī šauros, zeltītos uzplečus. Rostislavs, savās asinīs aizrīdamies, sakoda zobus, taču briesmonis piepeši pievērsās viņam, un Rostislavs juta, ka spēcīgas rokas paslej augšup viņa galvu. Un tad pie lūpām gadījās blašķe; auksts, neizsakāmi gards ūdens burtiski apsvilināja izkaltušo kaklu, asiņainā migla uz mirkli pašķīrās, un viņš saprata, ka nekāda monstra te nav, pār viņu noliecies kalsens puisis ar glītu platvaigu seju. Puisis bija ģērbies jaunā angļu parauga formā - laikam gan trofeju, vienīgi uzpleču vietā uz frenča atlokiem sārtojās zīmotnes un pie naģenes mazliet iešķībi bija piesprausta sarkana zvaigzne ar arklu un āmuru. Puiša seja bija īgna, taču Arceulovam šķita, ka tā acīs viņš samana tādu kā līdzjūtību. Sarkanais pagaidīja, līdz Arceulovs padzērās, tad pasvārstīja blašķi plaukstā - tā bija neliela, slaida, un nemaz neatgādināja ķetnu, - pašūpoja galvu, mazliet apdomājās, aizskrūvēja blašķes vāciņu un nolika to līdzās Arceulovam. Tad puisis kaut ko pateica Ksenijai, atkal pašūpoja galvu un nozuda.

      Jau hospitālī Ksenija Arceulovam stāstīja, ka toreiz viņus glābis talismans - tas pats senatnīgais gredzens, kuru viņa vienmēr nēsāja sev līdz. Un arī tagad šis gredzens reizē ar Kseniju dusēja brāļu kapos tālajā Jekaterinburgā...

       Kopš tā laika Arceulovs no blašķes nešķīrās. Biedriem viņš stāstīja, ka tā esot trofeja, bet pats dvēseles dziļumos cerēja uz brīnumu - uz to, ka frontes ceļi viņus ar puisi sarkanzvaigžņotajā naģenē reiz atkal savedīs kopā. Tiesa gan, puiša seju Rostislavs neatcerējās, taču nez kāpēc bija pārliecināts, ka atpazīs to kaut starp tūkstošiem. Saprāts Arceulovam apgalvoja, ka tā diezin vai gadīsies, un tomēr cerību tikties viņš nezaudēja. Un tad viņš izvilks naganu, iegrūdīs stobru tieši platvaigu sejā un pagaidīs, līdz sarkanais mūdzis būs izjutis visu to, ko toreiz, pie Belajas, bija nācies izjust viņam. Bet pēc tam viņš sarkanajam atdos blašķi un palaidīs viņu vaļā, lai iet, kur acis rāda. Tukšu blašķi atdot negribējās, un tādēļ Rostislavs tajā aizvien turēja konjaku. Lai sarkanais mūdzis neiedomājas, ka krievu virsnieks nemaksā parādus, pat tad, ja tas nav parāds normālam cilvēkam, bet gan sarkanādainam bandītam...

       Viss bija gatavs. Arceulovs pirms ceļa apsēdās, domās atvadoties no savas pagaidu mājvietas. Galu galā, te aizvadīts ne viens vien mēnesis, un viņa klejotāja mūžā tas nebija mazais laiks. Rostislavs no jauna atcerējās šārīta sapni un skumji pasmaidīja - viņš neticēja kāda palīdzībai. Mūža pēdējais brīdis tuvojās, taču pirms tam vēl vajadzēja nokļūt Irkutskā.

       Viņš piecēlās un pēc sena ieraduma pārlaida skatu kupejai, pārbaudīdams, vai nav aizmirsis ko svarīgu. Acis noslīdēja pāri šorīt nozudušā apakšpulkveža Revjako lāviņai - un piepeši uz tās ādas apšuvuma kaut kas blāvi ievizējās. Rostislavs, pat īsti neskatīdamies, satvēra priekšmetu saujā un pēkšņi viņam pārslīdēja aukstuma vāls. Tā nu viņš dažas sekundes stāvēja, atradumu pat uzlūkot bīdamies, beidzot tomēr pārvarēja sevi un piesardzīgi pavēra plaukstu.

       Tas bija gredzens. Tas pats smagais sudraba zīmoggredzens, kas atgādināja divas savijušās čūskas ar tirkīza acīm. Ksenijas talismans.

       Laika vairs nebija. Kapteinis iebāza gredzenu puskažociņa kabatā un izgāja gaitenī. Vajadzēja steigties - leģionāru ķēde ap Virspavēlnieka ešelonu nekā laba nesolīja. Viņš paskatījās pa atvērtajām durvīm, ieelpoja salto gaisu un naigi nolēca uz platformas.

       Cilvēku te bija papilnam. Šaurajā spraugā starp ešelonu un čehoslovāku ķēdi drūzmējās pārdesmit virsnieku, daudzi no tiem jau bija paguvuši noņemt uzplečus, daži pat pārģērbties pa rokai gadījušos kažokos un puskažokos, tā ka paskats tiem bija visai gleznains. Starp citu, diezin vai šī maskarāde spēja kādu apmānīt - čehi stāvēja nekustīgi, un purnains majors rūpīgi pārbaudīja dokumentus, salīdzināja tos ar nez kādu sarakstu. Arceulovs ievēroja, ka pēc sīkas pārbaudes vienu otru no gribētājiem tomēr palaiž garām, taču vairums virsnieku joprojām palika slazdā.

       Rostislavs savā apziņā to fiksēja pilnīgi automātiski. Viņš saprata, ka laiku zaudēt nedrīkst, taču doma par atrasto gredzenu neļāva koncentrēties un gudrot par glābšanos. Galu galā viņš neizturēja, pagājās mazliet nomaļus, tā, lai viņu piesegtu vagona stūris, un atkal izvilka no kabatas atradumu.

       Jā, līdzīgs gredzens: kopā savijušās čūskas, dīvainas, rūnām līdzīgas zīmes... Iekšpusē no nepazīstamiem burtiem veidota monogramma, bet vai tāda bija arī uz gredzena, kas piederēja Ksenijai?

       Viņš vēlreiz apdomāja, kur īsti dīvainais gredzens atradās. Jā, sapnī Ksenija sēdēja tieši tur. Protams, sakritība. Loģiskāk būtu jāspriež, ka gredzens piederējis viņa kaimiņam, apakšpulkvedim Revjako, kurš to steigā aizmirsis uz lāvas. Tiesa gan, Rostislavam šķita, ka no rīta uz tās nebija itin nekā, tā ka gredzens uzradies vēlāk. Jā, kad viņš atradās audiencē pie Admirāļa, kupejas durvis nebija aizslēgtas, taču - kuram gan būtu ievajadzējies viņam šo lietiņu piespēlēt?

       Beidzot Rostislavs nolēma dedukciju atlikt uz labākiem laikiem un apņēmīgi tuvojās spraugai ķēdē, kur uzdarbojās purnainais čehu majors. Jau pēc pāris minūtēm viņš saprata, ka leģionārs dokumentus salīdzina ar Virspavēlnieka personīgā konvoja sarakstu. Saimniecības daļas virsnieki un citu ešelonu apsardze majoru neinteresēja.

       Tātad viņu ārā nelaidīs... Izskatījās, leģionāriem vajadzīgs nevien Admirālis, bet arī visi konvoja virsnieki. Tie, kuri sopkās kurināja ugunskurus, pratuši ar brāļiem slāviem sarunāt - Arceulovs atcerējās no Ļubšina saklausītās baumas par to, ka Čeremhovas partizāni piedraudējuši leģionāriem uzspridzināt dzelzceļa tiltus un tuneļus ap Baikālu, ja čehi neizdos zelta ešelonu un Virspavēlnieka vilcienu. Acīmredzot, baumas nebija tālu no patiesības.

       Rostislavs iestājās garajā rindā pie pašapmierinātā čehu majora un izlikās, ka viņu interesē vienīgi tas, lai kāds nemēģinātu iespraukties ārpus kārtas. Gribētāji bija, taču rindā stāvošo virsnieku stiprās rokas aši vien atjaunoja kārtību. Visapkārt trokšņoja ļaudis, dažs labs jau grasījās tvert revolveri, bet kapteinis pa tam reižu reizēm lūrēja sānis, atsvaidzinādams atmiņā viņam labi pazīstamo stacijas apkārtni.

       Ja viņu neizlaidīs cauri, tad, lai cik tas arī nebūtu skumji, nāksies gaidīt tumsu. Turpmākais neko sarežģīts nelikās. Arceulovs jau sen bija ievērojis no ešelona lokomotīves pussimta metru attālumā stāvošu pussadauzītu un pamestu vilciena sastāvu, kurš aizsniedzās līdz pat stacijai. Ja izdosies aizlavīties līdz tam un nozust veco, piesnigušo vagonu jūklī, viņu noķert būs praktiski neiespējami. Bet tad, ja viss neizdosies gludi, varēs likt lietā revolveri.

       Attiecībā uz čehiem kapteinis nekādus sentimentus nesajuta. Jā, tumsā viņš gandrīz noteikti pratīs aiziet, vienīgi negribējās lieki zaudēt dažas stundas dienas gaismas, jo vairāk tādēļ, ka reizē ar tumsu te varēja ierasties tie, kuri sopkās kurināja ugunskurus.                        

       Viņa rinda pienāca negaidīti drīz. Rostislavs iegrūda čeham savu virsnieka grāmatiņu un gaidīja. Majors lēni, resnās lūpas vārstīdams, izlasīja viņa uzvārdu un ieurbās acīm sarakstā. Tūlīt viņš Arceulovu tajā uzies - viņa uzvārds bija viens no pirmajiem - un...

       Kapteinis dzīvi iztēlojās, kā viņš izraus apliecību no šitā kuiļa rokām, ar delnas malu gāzīs tam pa kaklu, atņems tuvākajam leģionāram šauteni... Tas viss bija tik vienkārši īstenojams, ka Rostislavs pat lūpā iekoda, lai sevi nenodotu. Protams, viņš izlauzīsies un aizskries līdz stacijai - viņam būs vismaz pusminūte laika, piedevām čehi ir slikti strēlnieki. Taču stacijā viņu sagaidīs jau citi leģionāri, un no turienes gan nebūs, kur sprukt!

       Majors uzgāja sarakstā viņa uzvārdu un vienaldzīgi pašūpoja galvu (spriežot pēc visa, tas bija atteikums), tad nevērīgi sniedza dokumentu Rostislavam atpakaļ. Un te Arceulovs pamanīja, ka majoram blakus uzradies vēl kāds virsnieks - jauns podporučiks ar simpātisku seju un uzrautu degunu, nez kādēļ ģērbies nevis puskažokā, bet gan zaļā šinelī, gluži neatbilstošā sezonai. Podporučiks majoram kaut ko pačukstēja, tas pat galvu nepagrieza, bet tad it kā sastinga, dažas sekundes stāvēja nekustīgi un piepeši pārsteigts uzlūkoja Arceulovu, noburkšķēdams: "Varat iet".

       Kapteinis nelika sevi lūgt un vienā mirklī aizsteidzās garām leģionāru ķēdei. Atlika vien uzskatīt, ka Admirālis pratis sarunāt ar čehiem, un jaunais virsnieks atnesis majoram priekšniecības pavēli. Izdomāt ko citu Arceulovs pagaidām nespēja.

       ...Stacijā viņam pretī vēlās balsu simtu sacelts troksnis. Ļaudis lauzās iekšā čehu ešelonos, pūlējās vienoties ar leģionāriem, lai tie viņus izvestu cauri dumpja apņemtajai Irkutskai. Čehi arī te bija nostādījuši kareivju ķēdi ar uzspraustiem durkļiem; pārrunas vadīja daži virsnieki, tikpat nekaunīgi un purnaini kā pirmītējais majors. No sarunām, kuru fragmenti atkļuva līdz Rostislavam, viņš ātri vien saprata, ka apakšpulkveža Revjako nosauktā summa jau sen kā pārsniegta un vēl aizvien pieaug - pūlī visu laiku klīda baumas par dumpinieku nodaļu tuvošanos, par to, ka Ņižņeudinsku tie ieņemšot jau pievakarē, jo tāda esot vienošanās starp čehu Nacionālo padomi un partizānu frontes komandieri Zverevu.

       Kādu pusstundu stacijā aizvadījis, Arceulovs saprata, ka te viņam nekas nav darāms. Tāpēc viņš izlauzās no dūcošā pūļa un nogriezās nelielā stacijas ciemata ieliņās. Tajās valdīja klusums. Retie garāmgājēji meta vienaldzīgus skatus uz virsnieku zīmīgajā melnajā puskažociņā. Starp citu, ne jau visi skatieni bija indiferenti, un Rostislavs nosprieda, ka Ņižņeudinska jāatstāj vēl pirms tumsas iestāšanās.

       Atlika tikai viens - kaut kur jāsameklē slēpes un jāmēģina atkārtot to, kas neizdevās pulkvedim Belonogovam. Arceulovs tīri labi atcerējās karti - pavisam netālu, tikai dažas verstis no šejienes, sākās Lielais Sibīrijas trakts, pa kuru, tā vismaz baumoja, Irkutskas virzienā pārvietojās fronti atstājušās balto vienības. Ja izdotos aizkļūt līdz traktam un tur sapulcēt grupu tādu pašu vīru kā viņš, turpmākais nemaz nebūs tik sarežģīts. Protams, viņš izlauzīsies, taču tādā gadījumā nepagūs laikus ierasties Irkutskā, un Virspavēlnieka pavēle paliks neizpildīta...

       Kapteinis gāja pa tukšo ieliņu, kas veda tuvāko sopku virzienā, un domāja, ka vislabāk gan būtu tieši stacijā sapulcēt pārdesmit virsniekus un vienkārši iekarot kādu no čehu ešeloniem. Tas bija viegli īstenojams - pēdējā pusgada laikā brāļi slāvi bija aizmirsuši karot un apvēlušies taukiem. Taču arī šādā veidā viņš līdz Irkutskai netiks - viss dzelzceļš atradās Sabiedroto kontrolē un viņus jau pavisam drīz apturēs.

       Arceulovs pēkšņi apstājās, aptvēris, ka aizmaldījies pārāk tālu. Stacija bija tālu aizmugurē, aiz pēdējām mājelēm sākās plašs, sniegots līdzenums, tālumā tas spēji tiecās augšup, pretī pirmās sopkas pakājei. Rostislavs pagriezās, lai ietu atpakaļ, un tad pamanīja, ka gluži viens viņš te tomēr nav. Pavisam blakus tuksnesīgajā ieliņā bija uzradies liels, pelēks suns, droši vien iznācis no tuvējās sētas.

         No suņiem Arceulovs nebaidījās, taču šis te viņam diez kāpēc nemaz nepatika. Viņš jau dzīrās pelēko draņķi triekt prom, taču savaldījās un nesteidzīgi gāja vien atpakaļ. Suns skrēja pa pēdām, skrēja mierīgi, neatpalikdams, taču arī apdzīt necentās. Rostislavs neizturēja un apstājās. Apstājās arī suns, lūkojās cilvēkam acīs.

       Rostislavam kļuva ērmīgi ap dūšu. Lai vai kas, bet parasts suņa acu skatiens tas nebija. "Murgi", - viņš nodomāja un grasījās iet tālāk, taču šai mirklī pamanīja, ka viņam priekšā, nogriezdami atkāpšanos, skrien vēl divi tādi paši nezvēri.

       "Vilki! - viņš atcerējās. - Ap pulkvedi Belonogovu bija vilku pēdas! Bet šie taču nav vilki, šie ir suņi!"

       Tagad pelēkie neradījumi, protams, ne jau vilki, un tomēr tikpat lieli un stipri, nostājās vienā līnijā, nogrieza ceļu. Suņu acis aizvien ir ļoti izteiksmīgas, bet šobrīd Rostislavam šķita, ka viņš gluži vai saklausa komandu: "Ne no vietas!"

       Un piepeši viņam aiz muguras kāds iesmējās.

       Rostislavs strauji apcirtās riņķī, izrāva revolveri. Dažus soļus no viņa stāvēja stalts vīrs pelēkā, ar virsnieka siksnu sajoztā šinelī, taču bez uzplečiem. Cilvēkam bija neparasta seja - smalkos, pat skaistos sejas vaibstus maitāja ādas sarkanīgā nokrāsa. Tas bija īpatnējs, ne sala, ne iedeguma radīts sārtums, it kā svešajam kāds būtu zem ādas iešļircinājis netīri brūnu cinobru tādā koncentrācijā, ka tagad pat spilgti sārtās lūpas šķitās turpat nesamanāmas. Lielas, taču tādas kā izbalējušas acis nicinoši vērās Arceulovā, muti šķobīja smīns.

       Rostislavs aptvēra - viņu te gaidījuši. Svešiniekam rokās nebija ieroča, taču nolādētie suņi piederēja viņam. Skaidrs, kolīdz kapteinis sakustēsies, pretekļi uzbruks. Arceulovs sastinga, drudžaini izeju meklēdams. Tagad viņš nojauta, kā aizgājis bojā pulkvedis Belonogovs.

       Svešinieks pelēkajā šinelī atkal iesmējās, tad īsi pamāja ar roku, suņi paklausīja pavēlei un pienāca pavisam tuvu klāt.

       - Iesaku būt saprātīgam, Arceulova kungs, - balss svešajam bija asa un izsmējīga. - Vēstule ir pie jums?

       Rostislavs klusēdams pamāja. Nebija citas izejas. Tūlīt šis tips pieprasīs vēstuli atdot... Nē, sarkansejis nav dumjš, vispirms viņš pavēlēs nomest ieroci. Tad Arceulovs revolveri nosviedīs, pēc tam atvērs somu - teiks, ka vēstule ir tajā... Interesanti, vai suņi reaģē tikai uz revolveriem vai arī uz jebkuru rokā esošu priekšmetu? Ja nē, viņš pagūs izmest granātu...

       Svešais nesteidzās. Šķita, situācija viņam nozīmē savdabīgu izpriecu.

       - Nometiet somu! - Arceulovs izdzirda. - Un neākstieties, kaptein, citādi no jums ne skrandas pāri nepaliks!

       Rostislavs saprata, ka ar granātām nekas nesanāks, un paklausīgi aizmeta lauka somu sānis. Viens no suņiem tūlīt pieskrēja tai klāt un apgūlās, kā postenī stādamies. Tagad somai klāt netiksi.

       - Revolveri! - sarkansejis komandēja.

       "Viss, - Arceulovs nodomāja. - Ak Kungs, cik stulbi!"

       Un te viņš izdzirda - nē, atmiņa pateica priekšā - klusu sievietes balsi, sapnī dzirdētos Ksenijas vārdus: "Noteikti uzvelc manu gredzenu!"

       Tā nu bija pēdējā muļķība, taču kreisā roka jau nozuda puskažoka kabatā, pirksti sataustīja gredzenu. Un tad Rostislavs pamanīja, ka viens no suņiem pēkšņi pietrūkstas kājās un izbiedēti saraujas, it kā tam būtu iesitis kaut kas neredzams.

       Gredzens! Rostislavs, par rīcības bezjēdzību vairs nedomādams, strauji uzvilka to kreisās rokas vidējā pirkstā. Viņš pats nesaprata, kādēļ rīkojas tieši tā, taču apdomāties nebija laika. Tad viņš gredzenoto roku pacēla gaisā, pie kam tumšajā sudrabā atvizēja spoža ziemas saule, un tai pašā mirklī suņi kā pēc komandas metās sāņus.

       - Hei, puc! - Rostislavs nesavaldījās. Piepeši viņam kļuva pat jautri. Viņš savēzēja roku, un tuvākais suns, žēlabaini iekaukdamies, nogāzās sniegā.  

       - Lasās prom! - Kapteinis uzkliedza, sajutis, ka nolādētie draņķi ir līdz nāvei pārbiedēti. Suņi, gan vēl atskatīdamies, drāza prom uz tuvāko šķērsielu. Arceulovs pacēla revolveri, taču pēdējā mirklī gaili nenospieda. Nebija, uz ko šaut - iela tukša, vienīgi suņu pēdas apliecināja, ka notikušais viņam nav spokojies.

       Rostislavs pacēla somu ar granātām, vēlreiz palūkojās apkārt - viss bija tukšs un kluss - un nesteidzīgi devās atpakaļ. Viņam gan gribējās skriet, taču kapteinis valdījās. Tikko notikušais šķitās diezgan neiedomājams, neticams, taču piepeši viņš aptvēra, ka ar gredzenu pirkstā tagad var justies mierīgi. Nav jābaidās vismaz no suņiem un tipa pelēkajā šinelī. Tiesa, ja sarkansejis atvedīs kādu desmitu dumpinieku ar ložmetējiem, diezin vai gredzens spēs ko līdzēt.

       Tātad ceļš pāri sopkām slēgts. Atliek vien iemaisīties pūlī stacijā un cerēt uz nejaušu veiksmi.

       Pa šo laiku burzma ap čehu ešeloniem bija krietni pieaugusi, arī troksnis pieņēmies, dažuviet jau gāja vaļā kautiņi, pavisam netālu noblīkšķēja viens šāviens, tad otrs. Pūlis tā kā parāvās sānis, tad atkal zvēlās uz perona.

       Rostislavs stāvēja nomaļus un dusmojās pats uz sevi. Prātā nenāca nekas, atlika vien gaidīt nakti. Tad tomēr vismaz varēs mēģināt tikt prom...

       Arceulovs nopūtās un izvilka no kabatas papirosu "Atamans" paciņu ar bardzīgu cekulainu kazaku uz tās vāka. Šķiltavas bija kaut kur noklīdušas. Rostislavs klusu izlamājās un jaucās pa kabatām, tad piepeši izdzirda klikšķi - svešas rokas cēla pie viņa sejas trīsošu liesmiņu.

       - Paldies, - kapteinis nomurmināja, kāri ievilkdams dūmu.

       - Nav par ko, brāl karavīr.

       Arceulovs pārsteigts pacēla acis un ieraudzīja jau agrāk redzēto čehu podporučiku zaļajā šinelī. Strupdeguņa seja bija smaidīga, un vienīgi jauniņā virsnieka acis Rostislavam piepeši šķitās kā nedzīvas - tās bija blāvas un nekustīgas.

       - Ko skumsti, brāl karavīr? - čehs turpināja. Krieviski viņš runāja skaidri, gandrīz bez akcenta. Arceulovs paraustīja plecus. Leģionārs pašūpoja galvu, atkal iesmējās.

       - Neņem galvā, brāl karavīr! Viss būs normāli! Tūlīt te garām ies pans pulkvedis Haseks, griezies pie tā, un viņš tevi iesēdinās vilcienā.

       Arceulovs sastinga. Čehs viņu diviem pirkstiem sveicināja, strauji pagriezās ešelona virzienā. Piepeši viņš apstājās, atkal pagriezās un, nu jau vairs nesmaidīdams, teica:

       - Un nekad nenovelc gredzenu, brāl karavīr!

        Rostislavs automātiski uzlūkoja gredzenu, atkal pacēla acis, bet dīvaino podporučiku vairs neredzēja. Viņš palūkojās apkārt un ieraudzīja dažus leģionārus, kuri nesteidzīgi nāca no stacijas puses. Pirmais soļoja pusmūža virsnieks ar pulkveža zīmotnēm. Pārdomām nebija laika. Rostislavs nogaidīja, līdz virsnieki pienāca viņam klāt, strauji pagriezās un nostājās tiem ceļā.

       - Vai jūs esat pulkvedis Haseks? - Derēja pasteigties, lai citi virsnieki nepagūtu viņu aizkavēt.

       - Jā-a, - pulkvedis novilka. - Bet kas, vispār, par...

       Viņš uzlūkoja Arceulovu ciešāk un piepeši apklusa. Viņa svīta, nupat jau gatava iejaukties, mulsi saskatījās.

       - Es esmu kapteinis Arceulovs. Es izpildu Augstākā Virspavēlnieka pavēli, sevišķu uzdevumu. - To teikdams, Rostislavs piepeši aptvēra, ka, atskaitot Irmanam adresēto vēstuli, viņam neviena cita pilnvaras apliecinoša dokumenta nav; atkāpties tomēr jau bija par vēlu. - Pulkveža kungs, nepieciešama jūsu palīdzība.

       - Pirms stundas Virspavēlnieks savas pilnvaras nodeva Deņikinam, - viens no virsniekiem nicinošā tonī pārtrauca Arceulovu.

       - Apklustiet! - pulkvedis piezīmēja. - Turpiniet, kaptein.

       Arceulovs smagi nopūtās un noskaldīja:

       - Man ir pavēle nokļūt Irkutskā. Steidzami. Lūdzu palīdzēt.

       - Irkutsku ieņēmuši dumpinieki, kaptein, - viens no čehiem atgādināja.

       Rostislavs klusēja. Viss iespējamais jau bija pateikts. Vispār, čehi arī agrāk nebija nekādi dedzīgie Virspavēlnieka palīgi. Un tagad, ja Admirālis tiešām atkāpies...

       - Kaptein, vai esat pārliecināts, ka jums jānokļūst tieši Irkutskā? - pulkvedis pēkšņi jautāja.

       - Tieši tā, - Arceulovs īsi attrauca. - Man ir pavēle, pulkveža kungs.

       - Labi, - Haseks pēc īsa pārdomu mirkļa atbildēja. - Mēs jūs aizvedīsim uz Irkutsku. Par visu pārējo lai esat atbildīgs pats. Nokārtojiet!

       Pēdējais vārds tika adresēts tam pašam virsniekam, kurš bija ieteicies par Admirāļa atkāpšanos. Tas pārsteigts uzlūkoja pulkvedi, tad Arceulovu, acīmredzami nesaprazdams, kāds iemesls ir šādai attieksmei pret nezināmo kapteini. Taču pulkvedis, Rostislavu militāri pasveicinājis, jau devās tālāk. Rostislavs novēlotā nožēlā aptvēra, ka nav paguvis pat pateikties.

       - Iesim, kapteiņa kungs, - nicinošās balss īpašnieks nopūtās. - Panam pulkvedim šodien nesaprotams noskaņojums... Tātad esat pārliecināts, ka jums jānokļūst tieši Irkutskā?

       - Jā, - Rostislavs pamāja. Arī viņš nespēja izprast veiksmes iemeslu.

       - Labi, - čehs turpināja. - Ešelons aties pēc pusstundas. Tomēr ņemiet vērā, brauksiet tikai līdz Irkutskai. Ja cerat uz ko vairāk...

       - Man jānokļūst Irkutskā, - Rostislavs atkārtoja, piepeši sajuzdams, cik gan šī diena bijusi grūta.

       - Jums redzamāk, - virsnieks paraustīja plecus. - Taču ievērojiet, Irkutskā mēs kontrolējam vienīgi staciju...

       Arceulovs neatbildēja. Čehs izbrīnīts uzlūkoja dīvaino krievu, un viņi abi aizsoļoja stacijas virzienā.