Tā vienmēr bija visparastākā diena, kad nekas neliecināja par neparasto tikšanos. Pa dienu virs Anglijas nelidoja pūces, melns zirgērglis ar nagiem nekašņāja piebraucamo ceļu, sikspārņi kā pūkaini kunkulīši nesitās logu stiklos. Parasta diena, kas bija pilna ar darbu, ikdienas rosmi, sarunātas tikšanās, no kurām viena nebija līdzīga citām.

Lūk, arī pašlaik beidzās visai ilga un tāpēc nogurdinoša intervija. Žurnālists, puisis modernā žaketē, izslēdza diktofonu, salika mapē uzmetumu lapas ar jautājumiem un no nenoturējās nepajautājis (vairs, ne rakstam, bet tāpat, cilvēciski!):

• Un tomēr, Roulingas kundze, vai mums vēl ilgi gaidīt piekto grāmatu? Ja jūs tikai zinātu, kā mokās jūsu pielūdzēji! Vismaz pasakiet, kas beigās aizies bojā?

Viņa palocīja galvu.

• Jūs jau pats saprotat, ka uz šo jautājumu es nevaru atbildēt. Ceru, ka drīz jūs pats visu uzzināsiet.

Jā, ceru, ka drīz mēs visi to uzzināsim. Gaidīšana ir ievilkusies. Interesanti, kamdēļ tik ilgi? Kaut gan, viņa pati bija priecīga par to: lielā pauze sakrita ar personīgās dzīves notikumu, kas, ja tā nopietni apsver, bija svarīgāks par grāmatu. Kas zina, vai viņa tiktu galā ar bērna dzimšanu un jaunas grāmatas sagatavošanu? Neskaitot filmas, rakstus, labdarības sanāksmes... Ak, vai!

Auto atbildētāja uguntiņa mirgoja, norādot, ka Džoannai klāt neesot, aparāts atkal ir piepildīts pilns ar pienākušajiem ziņojumiem. Nu, kas tad tur ir? Piezvani, neaizmirsti, mis Roulinga, piezvaniet vēlreiz, tas ir svarīgi, sveika Džo, ceru, ka ar tavu pūci viss ir kārtībā... Stop. Kas, kas?

Viņa attina paziņojumu lenti atpakaļ, piespieda pogu. Pat telefona un ieraksta izkropļoto balsi nevarēja sajaukt ar kādu citu.

• Veselību un panākumus tavai pūcei, Džoanna! Tas ir Luks. Esmu ieradies un vēlos personiski apliecināt savas pašas siltākās draudzības jūtas. Diemžēl, man nav ļauts palikt ilgāk, kā līdz astoņiem vakarā pēc vietējā laika, - viņa pasmaidīja, svešādie iestarpinājumi viņa augstajā runas stilā bija ļoti amizanti, - man būs ļoti žēl, ja es nespēšu tevi satikt. Man ir jaunumi. Es gaidīšu tajā mazajā traktierī, kas saucas „Pie Sema.”

Vai tiešām? Beidzot būs jaunumi! Viņa uzmeta ašu skatienu pulkstenim – paspēs! Steigšus paķēra somiņu, mašīnas atslēgas. Ak jā, gandrīz aizmirsa – iestūķēja maisiņā svarīgu sējumiņu – „Hariju Poteru un Uguns biķeri.”

*

„Pie Sema” bija daudz apmeklētāju, taču Džoanna jau zināja, kur viņai meklēt. Pašā tālākajā, pašā tumšākajā, pašā nepamanāmajā kaktā, kam tāds izskats, it kā kāds būtu tam uzlicis uzmanības novēršanas zintis. Var jau būt, ka patiešām... Galu galā, neviens pat nepagriezās, lai paskatītos uz vīrieti pie mazā galdiņa, kaut izskats viņam tiešām bija dīvains. Kaut arī tērpies parasti – džinsi un lieldūrienu svīteris, - tik un tā svešs, gan pēc sejas, gan stājas. Garie mati savākti tā, ka uzreiz skaidrs, ka tā nav nekāda zirgaste, bet gan vismaz „baloža spārns.” Aristokrāta seja – metro tādu nesatiksi, kustīga, bet izteiksmi nenolasīsi. Tāpat arī, masīvie, daudzie gredzeni uz smalkajiem pirkstiem ne visai iederējās kopējā brīvmākslinieka tēlā, kas ienācis, lai iedzertu kādu mēriņu pēc darbīgas dienas.  Veco, cēlas nokrāsas zeltu un izcilas tīrības akmeņus varēja saskatīt pat zāles pustumsā.

- Kā ar veselību tavai pūcei? – viņa pacentās neiesprausloties: viņš ļoti nopietni uztver šo sveicienu. Nē, patiešām, labi, ka viņa izņēma šo frāzi no galīgā varianta.

      - Ā, Džoanna, pateicos, pūce jūtas lieliski, - kā gan viņam izdodas piecelties no galda tik acumirklīgi un reizē tik cieņas pilni? – Ceru, ka tava arī?

Sieviete apsēžas piedāvātajā krēslā.

• Man jau nav nekādas pūces... Luk. Taču viss man ir lieliski, paldies!

„Luks.” Šis vārds viņam nepiestāv tāpat, kā elkoņos nedaudz izstaipītais svīteris, tādēļ viņas mutes kaktiņi nedaudz ietrīcas. Īstenībā, tas ir, ne tik daudz vārds, kā parole, nosacīts signāls un sava veida drošības pasākums. Patiešām, ja kāds no nepiederošajiem izdzirdēs telefona sarunu  vai ierakstu auto atbildētajā no Lūciusa... Tad tā būs sensācija.

Taču saukt viņu par Lūciusu ir kaut kā neērti, un viņa izvairās no tiešas runas.

• No tevis ilgi nebija ne vēsts.
• Nopietns darbs prasa daudz laika, - viņa lūpas kustas, bet jūtams, ka viņš kaut ko neizrunā līdz galam.
• Kas tad vēl, - Džoanna palīdz.

Plānās lūpas skar smaids. Šajā, emocijām skopajā sejā mulsums parādās ļoti reti.

• Man ir ģimenes pieaugums.

Kāda sagadīšanās!

• Man arī.

Viņš rūpīgi pēta mazā, autiņos ievīstītā kunkulīša foto, svinīgi nocietinot seju.

• Es uzdāvināšu viņam pūci.

Kāds gods! Nē, nopietni, ir liels gods dāvanā dabūt pūci no vienas no ietekmīgākajām burvju pasaules dzimtām, īpaši, ja to tev dāvina šīs dzimtas galva. Varētu jau vienkārši pateikties, taču labāk jau iepriekš atteikties. Citādi, patiešām, viņš nākošreiz var ierasties ar pūces mazuli zeltītā būrī! Nē, nekādas dāvanas no turienes, kaut arī viņš katru reizi cenšas kaut ko uzdāvināt. Varbūt, ka daļēji tas ir tādēļ, ka viņa katru reizi maksā par kafiju. Bet, ko lai dara: Sems jau nepieņems apmaksai zelta monētas, ar kurām piepildīts dīvainā apmeklētāja naudas maisiņš no ādas, kas iebāzts viņa kabatā.

• Man ļoti žēl apbēdināt tevi ar atteikumu, taču es nevaru pieņemt šādu dāvanu.
• Ak jā, - viņa seja uz mirkli paliek drūma. – Pie jums jau tas nav pieņemts.

Vēl dažas atturīgas, bet izjustas frāzes par viņas mazo mantinieku un tad Džoanna interesējas par  viņējo. Zēns?

• Meitene.

Balsī nav nožēlas, jo pirmdzimtais viņam jau ir, viņa iepriekšējā reizē ir redzējusi burvogrāfiju – tāds pat kā tēvs, seja, manieres, Slīdeņa dzimums. Ak, šie aristokrāti! Lai gan, viņš ar patiesu maigumu runā par mazo Patrīciju Kasandru Oktaviānu un kā tur vēl, nabaga bērns. Ko lai dara, tā ir pieņemts, laimīgajam tēvam vārdu nav mazāk, tā, liekas, ir bijusi spāņu paraša – apkārt jaundzimušo ar vārdiem kā Ziemassvētku eglīti ar mantiņām.

Laiks rit nemanot, bet pateikts ir maz. Abi kā sarunājuši paskatās pulkstenī, kas karājas virs letes. Žēl.

Viesis noceļ no krēsla atzveltnes... vienkāršāk to nosaukt par ceļa somu. Pēc skata, visai apbružāta, tomēr iespaidīga. Pameklējis tās dzīlēs (liekas, ka tur vietas nav mazāk kā Hagrida kabatās), viņš izvelk vairākas pierakstu klades, kas ir piebriedušas no rakstītā. Džoanna atver virsējo un pasmaida, redzot tik ļoti pazīstamo ainu: lapas, kas aprakstītas smalkā, asā, taču lasāmā rokrakstā, bez svītrojumiem un tintes traipiem (neviens nav atcēlis attīrošās zintis!). Viņas izcilā iztēle tūlīt pat uzbur skatu, kurā viņš sēž savā kabinetā, noliecies pār iedzeltenajām lapaspusēm, laiku pa laikam notraucot no rindiņām nepaklausīgo matu cirtu, kas spītīgi lien zem spalvas, bet uz blakus galdiņa veclaicīgs un čīkstošs rakstāmpiederums kopē viņa stāstu drukātiem burtiem uz bezgalīga pergamenta.

Vēstījums, piektais no cikla „Harija Potera, Tumšā Lorda uzvarētāja, dzīvesstāsts.”

Ak Dievs, beidzot taču, vai tiešām, piektais? Viņa ātri pāršķirsta dažas lapas, uzmet skatu cilvēkam, kas sēž viņai pretī, un, nespējusi noturēties, atver pēdējās klades pēdējās lapaspuses. Viņai liekas, ka viņa paspēj sajust smaidu, kas pārskrien pār viņa vājo seju, pirms viņas acis noslīd uz burtu rakstiem.

Siriuss. Ai, nē, nabaga Siriuss. Pēdējais no Blekiem, senās dzimtas pazudušais dēls, lieliskais Siriuss, kā tad tā? Viņa steigšus piespiež roku pie lūpām, jūtot, kā acis pārplūst asarām. Viņas sarunu biedrs klusi ieklepojas.

• Man žēl. Taču nevienam nav spēkos pārrakstīt dzīves grāmatu un es esmu tikai hronists. Mēs tā arī palikām ienaidnieki, bet es joprojām skumstu, atceroties viņu.

Abi nedaudz paklusē. Tek dārgās minūtes. Vēl mazliet un viņam jau būs laiks doties prom. Viņš pirmais pārtrauc klusumu.

• Šī grāmata ir smagāka par iepriekšējām. Liktenis bija lēmis norūdīt Tumšā Lorda pretinieku ar daudziem pārdzīvojumiem. Es ceru, ka tev izdosies padarīt to, ne sliktāku par iepriekšējām četrām. Pacenties, es tevi lūdzu! – pēkšņa kaisle piepilda dziļo balsi. – Jau kuro reizi es tev saku, ka tu neesi kļūdījusies, adresējot grāmatu bērniem, viņi visu sapratīs! Es esmu priecīgs, ka pateicoties tavam talantam, to lasa tik daudzi cilvēki.
• Tas nav mans nopelns, - kautrīgi piezīmē Džoanna. – Faktiski jau tu esi tās autors.

Viņš tikai pakrata savu šauro delnu.

• Sižets - nav galvenais. Tas ir, arī viņš ir ļoti svarīgs, taču pats aizraujošākais sižets neatstās nekādu iespaidu bez meistarīgas apstrādes. Lai briljants mirdzētu, tas ir jāapstrādā. Un tieši to tu arī dari. – Viņš ar nožēlu paskatās uz pulksteni. – Mans laiks tūlīt beigsies. Astoņos kanālu aizvērs.
• Bet tu taču atgriezīsies? – nesaprotot no kā, sieviete pēkšņi sajūt uztraukumu. – Atgriezīsies un atnesīsi jaunu vēstījumu par Tumšā Lorda uzvarētāju?
• Protams, - viņš pamāj. – Neuztraucies. Šis stāsts jau ir beidzies.
• Jā, protams. Gribētos zināt tikai, kā? – viņa paskatās uz savu sarunu biedru gandrīz lūdzoši. – Vai tu nevarētu pateikt vismaz to, kurš paliks dzīvs!
• Es, - viņš pasmaida. – Piedod, neko vairāk es nevaru pateikt. Tādi ir noteikumi.

Lai nu kā, viņš ir nepatīkams tips. Tāds iedomīgs. Glums. Kaut arī galarezultātā labuma no viņa ir vairāk, nekā no citiem. Taču, liekas, viņš to zina, un šis fakts padara viņu vēl nepatīkamāku. Nu nekas, jaunā grāmata radīs daudz iespēju pārmācīt šo gudreli! Tomēr, pirms viņš atkal pazudīs uz nenoteiktu laiku, ir vajadzīgs izdarīt vēl vienu lietu.

Džoanna izņem no maisiņa grāmatu un noliek to uz galda vīrietim priekšā. Autoram. Līdzautoram, ja jau viņš tā uzstāj.

• Lūdzu, paraksti.

Smaida. Godkārīgs, lai gan diezin vai atzītos tajā.

• Vai gribi, lai visi sējumi būtu parakstīti?
• Jā. Tā man būs vairāk cerību, ka tu atgriezīsies – tu taču gribēsi parakstīties arī uz piektās grāmatas.

Viņš parausta plecus.

• Kas to lai zina. Varbūt, ka arī uz septītās.

No viņa ceļa somas dzīlēm parādās zaļa spalva un ceļojuma tintnīca. Labi, ka neviens no apmeklētājiem neskatās uz šo stūri... Varbūt viņš patiešām ir uzlicis uzmanības novēršanas zintis?

Ātrs spalvas vēziens, pēdējās sekundes līdz astoņiem, sauss pieskāriens ar lūpām pie rokas.

• Lai debesis sargā tavu pūci... Luk.
• Paldies, Džoanna.

Pārmetis pār plecu savu tarbu, viņš dodas uz sliekšņa pusi, bet, kad aizveras stikla durvis, aiz tām vairs neviena nav.

Džoanna Roulinga nesteidzas aizvērt grāmatu, lai neizsmērējas tinte. Domīgi glauda pieblīdušās klades un skatās uz šauro, melno rindu, kas ierakstīta titullapā.

„Ar patiesu pateicību. Luciuss Septimiuss Severuss Strups.”

Stāsts tulkots un publicēts ar autores atļauju. Visas sakritības ar Dž. K. Roulingas tēlu pasauli ir nejaušas. Oriģināls un citi autores Vikonteses Valmonas darbi atrodami lapā: bluebirds.ema.lv/snape/index.php