1908. gada 30.jūnijā pāri Centrālai Sibīrijai parlidoja loti spilgts bolīds. Upes Podkamennaja Tunguska tas uzsprāga. Sprādziens bija tik stipris, ka tā izraisīto zemestrīci piereģistrēja Eiropas seismoloģiskās stacijas, bet gaisa vilnis divreiz apskrēja apkārt zemeslodei. Zinātnieki apņēmās atrast nokritušo kosmisko ķermeni, bet, par vispārēju izbrīnu, tas pazuda …
Pazudušās pēdas
Paziņojumu par sprādzienu virs taigas nopublicēja vietējā prese. Vadodies pēc dažādām liecībām kļuva skaidrs, ka atgadījās kaut kas fenomenāls. Piemēram, avīze “Sibirj” apgalvoja: uz zemi krita cilindrisks spīdīgs ķermenis, taču tas uzsprāga veodojot tumsu mākoni, no kura kādu laiku lauzās ārā liesmu mēles.
Savu izskaidrojumu deva tuvāko rajonu iedzīvotāji, kuri bija vērojuši bolīda lidojumu. Evenki teica, ka briesmīgo sprādzienu izraisīja dzelzs putnu “agadi” atlidojums, kurus uzlaida cilvekiem ļauns šamanis Magankana.
Tomēr šis atgadījums zinātniskajā pasaulē plašu apspriešanu neraisīja. 1908.gads tika atzīmēts ar anomalu meteorītu aktivitāti, un vēl viens bolīds nemainija kopainu.
Pirmais, kurš pabija sprādziena vietā, bija inženieris Vjačeslavs Šiškovičs, kurš vēlak kļuva par pazīstamu rakstnieku. 1911.gadā viņa vaditā ģeoloģiskā ekspedīcija atklaja kolosālu kokkriti netālu no Tetere upes.
Ar mērķiecīgu meteorīta meklēšanu sāka nodarboties ninerologs Leonīds Kuliks. 1927.gadā viņš devās kopīgā kokkrietes rajona izpētē un atklāja tur daudzskaitlīgas bedres, bet vēl pēc gada atgriezās ar lielu ekspedīciju. Vasaras laikā tika veikta vietas topogrāfiskā uzņemšana un kritušo koku filmēšana. Ekspedīcijas dalībnieki pamēģināja izsūknēt ūdeni no vienas bedres ar paštaisītu sūkni, tomēr nekādi meteorīta fragmenti netika atrasti.
Nākošā Kulika ekspedīcija, kura notika 1929. un 1930.gados, bija daudzskaitlīgaka un nogādāja turp uzrbšanas aparatūru. Pētnieki atvēra vienu no lielajām bedrēm, kuras dibenā tika atrasts ... celms. Analīze uzrādīja, ka tas ir “vecāks” par 1908.gadu. sekojoši, bedrēm bija nevis meteorītiska, bet gan termokarsta izcelsme.
Noslēpumainā debess ķermeņa fragmenti bija pazuduši bez pēdām.
Leonīds Kuliks – meteorītu izpētes izcils entuziasts. Protams, viņš nevarēja paiet garām Podkamennajas Tunguskas notikumiem. No sākuma Kuliks pieļāva, ka Tunguskas meteorīts bija komētas Ponsa-Vinkele akmens fragments, taču ekspedīcijas laikā pārliecinājās, ka tas sastāvēja no dzelzs. Zinātnieki pat nepapūlējās apskatīt lielo meteorītveidīgo akmeni, kuru atklāja ekspedīcijas dalībnieks Konstantīns Jankovskis. Mēginājumi atrast “Jankovska akmeni”, kuri notika pēc 30 gadiem, ari bija neveiksmigi.
1958.gadā uz Podsmennajas Tunguskas rajonu devās grupa ģeoķīmiķa Kirilla Florentska vadībā. Ekspedīcija apsekoja apjomīgu kokkrites teritoriju un sastādīja tās karti. Pie kam netika atklāts neviens meteorīta krāteris. Galvenais uzdevums, kas tika nospraust Florentska grupai, bija atrast sīki izkaisīto meteorīta vielu. Taču meklējumi atkal nedeva rezultātus. Toties tika piefiksēta pavisam jauna parādība – anomali ātra koku augšana. Visi šie apstākļi piespieda ekspedīcijas dalībnieku nonakt pie secinājuma, ka meteorīts, kā jau teica aculiecinieki, uzsprāga nevis saskaroties ar Zemi, bet gan kādā augstumā virs tās. Šāds secinājums ir pretrunā ar “klasisko” meteoriku. Līdz tam novērotie objekti vai nu sadega atmosfērā, vai arī sadalījās daļās, nokrītot kā atsevišķi fragmenti, vai ari iekļuva Zemes garozā veidojot krāterus.
Kuģis no kosmosa?
Ja vēl pirms kara Tunguskas meteorīta problema interesēja tikai nelielu zinātnieku grupu, tad 1940-to beigās par to jau dzirdēja jebkurš padomju skolnieks. Lieta tajā, ka masu žiurnala “Vokrug sveta” 1946. gada janvāra numurā tika publicēts stāsts-hipotēze “Sprādziens”, kuru uzrakstīja pulkvedis, rakastnieks-fantasts Aleksandrs Kazancevs. «Nav izslēgta varbūtība, viņš sprieda, ka sprādziens notika... uz starpzvaigžņu kuģa, kurš izmantoja atomenerģiju. Piezemējoties Podkamennajas Tunguskas augšdaļā ceļotāji varēja izklīst lai izpētītu apkārtējo taigu, kad ar viņu kuģi notika kāda avārija. Uzmests 350 metru augstumā, tas uzsprāga. Pie kam šī pakāpeniskā atomenerģijas pakapeniskās izdalīšanās reakcija pāprgāja momentānā urāna vai cita radioaktīvā dzinēja, kurš atradās uz kuģa tādā daudzumā, lai varētu atgriezties nezināmo planētu, sadalīšanās reakcijā».
Kazancevs pievērsa uzmanību uz sekojošu analoģiju: Hirosimā, kura tika pakļauta bombardēšanai ar atombumbām, saglabājās celtnes, kuras atradās sprādziena centrā, kur triecienvilnis gāja no augšas, - tāpat kā Podkamennajas Tunguskas baseinā stāvot palika “mirušais mežs” kokkrites centrā. Rakstnieku iespaidoja arī sprādzienu seismogrāfijas līdzība. Atlika apvienot datus par Tunguskas meteorītu ar kosmogrāfijas teorētiķu secinājumiem.
Starpplanētu rrajektorijas optimizācijas pazīstams speciālists Ari Šternfelds, ieinteresējoties par Kazanceva hipotēzi veica nepieciešamos aprēķinus un to apstiprināja”ja Tunguskas meteorīts bija citplanētiešu kuģis, tad tam vajadzēja atlidot no Venēras!
Ideju apsprieda Astronomiskās biedrības sēdē, pēc tās Maskavas planetārijā tika novadūīta lekcija-inscenējums “Tunguskas meteorīta noslēpums”. Tā izskatījās sekojoši. Planteārija direktora vietnieks zinātnes jomā Felikss Zigels lasīja lekciju par Tunguskas meteorītu, Kulika ekspedīcijām un tamlīdzīgi, bet pēc viņa lekcijas nobeiguma zālē pieceļas aktieris Metts, kurš teica: “Ziniet, man radās interesanta doma.Bet ja nu tas bija atomsprādziens?” Pec tam piecēlās arī citi aktieri: “students” Konovs, “fiziķis” Kravčenko aizsāka ilgu diskusiju, kurai pievienojās īstie skatītāji.
Radioaktīvās iezīmes
Drīz par Tunguskas meteorīta noslēpumiem sāka runāt visa Maskava. Uz lekcijām planetārijā lauzās ieinteresētā publika, ieejas biļetes kļuva par deficītu. Ignorēt problēmu nebija iespējams, jo daudzi uztvēra inscenējumu kā nopienu zinātnisku apspriedi. Centrālajās avīzēs parādījās iznīcinoši raksti, kas vēl vairāk uzkarsēja interesi par fenomenu.
1950.gadā zinātnes populerizētājs Boriss Ljapunovs publicēja apskatu “No Visuma dzīlēm”, kurā tika apspēlēta Kazanceva ideja, taču ar labojumu: Tunguskas kosmiskais ķermenis nebija starpplanētu kuģis, kurš ieradās no Venēras, bet īsts zvaigžņu kuģis. Saskaņā ar jauno versiju, zvaigžņu kuģis piezemējoties sadurās ar meteorītu un cieta katastrofā.
Kazancevs un Ljapunovs spēja ar savu ideju aizraut jaunos meklējošos zinātniekus. Piemēram, ģeoķīmiķis Aleksejs Zolotovs ne tikai pauda par atnācēju atomkuģi, bet ari mēģināja atrast pierādījumus. Viņš pabija taigas izmešu vietā 12 reizs un noteica, ka augsnes radioaktivitāte Tunguskas sprādziena vietā vairākas reizes pārsniedz fonu. Radioaktīvo “iezīmi”, datētu ar 1908.gadu, izdevās atklāt arī uz viena no saglabājušos koku stumbriem. Citi pētnieki neapstiprināja Zolotova atklājumu, kas netraucēja viņam aizstāvēt kandidāta disertāciju pamatojoties uz savu mērījumu rezultātiem.
Ar atomsprādziena hipotēzes popularizēsšanu ilgu laiku turpinaja nodarboties Fēlikss Zīgels. Pēc tam, kad viņš publicēja dažus rakstus vadoties pēc Zolotova pētījumiem, bet dažu no to tulkojumiem nokļuva ārzemju presē, zinātniskā pasaule noreaģēja ar diezgan striktu paziņojumu. XII meteorologiskā konference savā lēmumā atzīmēja, ka “radioaktivitātes pētījuma rezultāti un citi pētījumi līdz mūsdienām nedod pamatojumu par Tunguskas sprādziena kodolraksturu”.
Jaunas hipotēzes
Vispār, pašai zinātniskajai pasaulei izrādījās grūti izvairīties no spekulācijām par Tunguskas meteorīta tēmu. Piemēram, fiziķis-emigrants Vladimirs Rožanskis pieļāva, ka tas sastāvēja no antivielas, bet sprādziens radās no anihilācijas pēc kontakta ar Zemes atmosfēras vielu.
Pēckara gados lielu popularitāti ieguva “komētas” hipotēze, kuru pirmo reizi izteica Leonīds Kuliks. Vēlāk viņš tajā vīlās, taču atradās daudz citu interesentu. Piemēram, 1950-tos gados amerikāņu astronoms Freds Vills uzrādīja, ka pretrunas, kas saistītas ar Tunguskas meteorīta dabu, novēršas, ja uzsprāgušo komētas fragmentu apskatīt kā monolītu ķermeni, kurš sastāv no metāna, amonjaka un cietā slāpekļa ledus, kurš pārvietojas ar sniegu.
1977.gadā tika piedāvāti Podkamennajas Tunguskas apkaimes kūdras ķīmiskās analīzes rezultāti. No noteikta kūdras dziļuma, kūdras, kura sprādziena brīdi atradās virspusē, un saaugušām svaigām sūnām, pētniekiem izdevās atklāt anomali augstu daudzu ķīmisku elementu sastāvu. Īpaši skaidru anomaliju deva tādi kā cinks broms, nātrijs, kālijs, dzelzs, svins, dzīvsudrabs, gallijs, molibdēns un rubīdijs. Tika uzrādits, ka Tunguskas kosmiskā ķermeņa pamata ķīmiskie elementi ir: nātrijs (līdz 50%), cinks (20%), kalcijs (vairāk kā 10%), dzelzs (7,5%) un kālijs (5%). Tieši tie, izņemot cinku, visbiežāk tiek novēroti komētu spektros. Tas nozīmē, arī Tungguskas kosmiskais ķermenis, visticamak, bija komētas ledus fragments.
Kaut arī “komētas” hipotēze arī sobrīd ir galvenā, periodiski parādās jauni, drosmīgi pieņēmumi. Piemēram, 1981.gadā geologiski-mineraloģisko zinātņu kandidāte Natālija Kudjavceav uzsstājās ar versiju par Tunguskas katastrofas ģeoloģisko dabu,apgalvojot, ka patiesībā nekāda meteorīta nebija, bet notika spēcīgs vulkana izvirdums. Tuva pēc jēgas ir krsnodarieša Dmitrija Timofejeva hipotēze par Tunguskas sprādziena dabu, kura tika publicēta 1984.gadā: viņš uzskatīja, ka par sprādziena iemeslu kluva parastā dabasgāze.
Dažas versijas apvienoja vienā avīzes “Sovetskaja Rosija” speciālkorespondents Nikolajs Dombkovskis. Pēc viņa viedokļa, Tunguskas sprādziena rajona centrā, kur ģeologi atrada bagātīgas gāzes koncentrāta iegulas, dažādu lūzumu dēļ uzkrājās sprādzienbīstamu gāzu mākonis. 1908.gada 30.jūnijā šajā mākonī ielidoja sakarsēts bolīds. Spēcīgais sprādziens pārvērta to garaiņos un izraisīja taigas ugunsgrēku.
PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas darbinieki izvirzīja versiju par to, ka Tunguskas meteorīts bija “plazmoīds”, kurš atrāvies no Saules. Rakstnieki-fantasti Henrijs Altovs un Valentīna Altova pieļava, ka sprādzienu izraisīja lāzera signāls, kuru nosūtīja uz Zemi Gulbja zvaigznāja planētu sistēmas 610-mas zvaigznes civilizācija.
Mineraloģisko zinātņu doktors Aleksejs Dmitrijevs pazinoja, ka starp Zemi un Sauli eksistē sava veida enerģētiskais līdzsvars. 1908.gads tika atzīmēts ar katastrofālu ozona slāņa samazinājumu, taču ozoa saturs atjaunojās pēc Tunguskas sprādziena. Tas varēja notikt ja no Saules atlidoja gāzes-plazmas veidojums, kas līdzīgs “energoforai”.
Visas hiptēzes par Tunguskas meteorīta dabu nav iespējams pārskaitīt. Iespējams, mēs nekad nespēsim konkrēti noteikt, kura no tām visvairāk atbilst patiesībai.
Ezers-mīkla
2008. gadā meteorīta nokrišanas vietā strādāja liela itāļu ģeologu grupa Lukas Gasperini vadībā no Boloņas universitātes. Viņi pieturējās pie hipotēzes, ka pamatkrāteris ir lielais Čeko ezers pie Kimču upes, kas atrodas tikai astoņus kilometrus uz ziemeļrietumiem no sprādziena centra. Pec formas tas ir praktiski ideāls aplis, ar dziļumu apmēram 50 metri un konisku dibenu. Lso morfoloģiju, kura atšķiras no citiem Sibīrijas ezeriem, ir grūti izskaidrot ar erozijas un nogulsnējuma dabiskajiem procesiem.
Vispirms itāļi veica ezera dibenā paraugurbumus, pec tam izmantoja hidroakustiskās, bioloģiskās un ķīmiskās izpētes metodes. Visi dati norādīja uz to, ka Čeko ezera vecums nevar pārsniegr 100 gadus.
2012.gada maijā parādījās informācija par to, ka itļiem izdevās atrast Čeko dibenā leģendārā meteorīta atlūzu – lielu klints ganalu 20 metru izmērā. Tomēr vēlakie dati neapstiprinajas. Vēl ļaunak, nesen Krievijas ģeologi, kuri strādāja ezerā Krievijas ģeogrāfiskās biedrības Sibīrijas federālā apgabala Ekspedīcijas centra uzdevumā, paņēma analoģiskus paraugus no ezera dibena un apgāza kolēģu secinājumus: augšējo nogulumslāņu vecums ir vairāk kā 280 gadi. Tādēļ ezera izcelšanās nekādi nav saistīta ar sprādzienu. Tunguskas meteorīts turpina glabāt savus noslēpumus…