Šobrīd šajā milzīgajā megapolisē dzīvo vairāk kā 11 miljonu cilvēku, no kuriem 2 miljoni katru dienu spiesti šķērsot Bosforu, šauru jūras šaurumu 30,5 m garumā, kurš savienu Melno un Marmora jūtu. Lai atrisinātu transporta problēmu, 2004.gada pavasarī starptautisks inženieru konsorcijs sāka darbu pie projekta “Marmara” īstenošanas.

Japāņu un turku būvuzņēmēji uzsāka dzelzceļa sistēmas celtniecību, kuras galvenais posms ir unikāls tunelis zem Bosfora garumā 1 km 900 m, guļošs 55 m dziļumā. Tas ir pats dziļākais tunelis pasaulē.

Šī grandiozā projekta mērķis slēpās tajā, lai pirmo reizi savienotu divus kontinentus ar ātrgaitas dzelzceļa līniju. Papildus grūtības slēpās tajā, ka Bosfors atrodas seismiski aktībā zonā, 16 kilometrus no tā atrodas ZiemeļAnatolijas lūzums.

2005.gadā sagatavojoties tuneļa būves uzsākšanai inženieriem nācās nojaukt virkni piekrastes celtņu Helakalā, Stambulas piepilsētā Eiropas pusē. Pie tam tika atrastas brīnumainas celtnes drupas – milzīgas ostas, kuru uzbūvēja romieši IV gs.p.m.ē. Celtniecības darbus nācās apturēt.

Turku arheologi profesora Ufuka Kačabaša vadībā atraka senas ostas sienas un atrada tūkstošus vērtīgu artefaktu. Par galveno atradumu kļuva trīsdesmit četru senu kuģu atliekas. Visi viņi bija cietuši avārijā Bosforā ostas eksistēšanas četrsimtu gadu laikā. Viens no nogrimušajiem kuģiem, liels bizantiešu tirdzniecības kuģis, kura vecums pietuvojas tūkstotim gadu, saglabājies pilnībā kopā ar kravu. Arheologi nodēvēja to par “Konstantinopoles dāvanu”, par cik kuģa nosaukums sākās ar burtu “K”, pārējos burtus neizdevās atpazīt. Iespējams, kuģis bija nosaukts par godu imperatoram Konstantīnam.

To, ka senatnē nogrimušu kuģu atliekas saglabājušās, arheologi izskaidro vienkārši. Vainīga ir Bairampašas upīte, kura bizantiešu laikos tika dēvēta par Likusu. Viņa ienesa Bosfora dibenā augsni, kura pārklāja kuģus. Līcī valdošais dienvidvējš tāpat simtgadu laikā apbēra ar smiltīm bojā gājušo kuģu atliekas.

Dīvaini, ka daži kuģi nogrimuši bez bojājumiem. Viens no nogrimušajiem kuģiem, liels bizantiešu tirdzniecības kuģis, kura vecums tuvojas tūkstotim gadu, saglabājies pilnībā kopā ar kravu. Uz borta palikušas amforas, raksturīgas IX – X gadsimtam p.m.ē. Tajās saglabājušās vīnogu sēkliņas, kas liecina par to, ka amforās tika pārvadāts vīns. Visdrūzāk, tirgotāji veda apreibinošo dzērienu no Grieķijas uz Konstantinopoli.

Saglabājušās pat kapteiņa personīgās mantas, no niedrēm pīts grozs, kurā atradās ķiršu kauliņi, māla krūka un kauss priekš vīna. Tāpat saglabājusies ogļu krāsniņa, uz kuras, acīmredzami, gatavoja ēdienu. Var pieļaut, kas ar ķiršiem mielojās savas bojāejas priekšvakarā kapteinis.

Acīmredzot, tirgonis pavēlēja izmest enkuru, apstājoties dabiskā līcī blakus ostai. Visu kuģu kapteiņi, kuri bija noenkurojušies ostā, maksāja nodevu par stāvēšanu un preci. Iespējams, kapteinis nevēlējās maksāt augsto ostas nodevu un tāpēc riskēja pārnakšņot dziļajā jūras šauruma līcī. Tas viņu arī pazudināja!

Negaidīti liktenīgajā naktī Bosforā satrakojās vētra. Pēc citas versijas uz Bosfora krastiem uzgāzās cunami. Tieši tādēļ kuģis acumirklī nogrima.

Arheologi iegremdēja koka kuģa atliekas bākā ar dzeramo ūdeni lai atbrīvotos no sāls. Pēc tam viņi izjauca to pa dēlītim, izdarot sīku rasējumu. Apmēram pirms tūkstoš gadiem norisinājās pāreja no senām kuģbūves metodēm uz viduslaiku metodēm. Arheologi noskaidroja, ka bizantiešu kuģbūvētāji no sākuma stiprināja apšuvuma dēļus, bet pēc tam savāca kuģa karkasu. Pie tam koka daļas un masti tika noņemti no daudz vecākiem kuģiem. Bura bija trīsstūra veidā, nevis kvadrātveidā, kā daudz senākos laikos.

Imperators Konstantīns 330.m.ē.gadā pārnesa Romas impērijas galvaspilsētu uz Konstantinopoli, bijušās Bizantijas vietā. Ap m.ē. 400.gadu pilsētas celtniecība bija pabeigta. Pilsēta kļuva par milzīgu politisko, tirdzniecības, transporta centru. Šurp tirgotāji veda kviešus no Ēģiptes, olīveļļu no Sīrijas, vīnu noGrieķijas, zīdus no Ķīnas, zeltu, sudrabu, vīraku, garšvielas no Indijas. Visas šīs preces tika izkrautas ostā. Šīa ostas drupas arī tika atrastas ceļot mūsdienu zemūdens tuneli.

Taču tas nav vienīgais arheroloģiskais atradums. Celtnieki tāpat uzdūrās uz senas apmetnes akmens drupām. No vēsturiskiem dokumentiem zināms, ka pirmā apmetne mūsdienu Stambulas vietā radās VII gadsimtā p.m.ē., tā bijusi grieķu kolonija. Tomēr atrasto drupu vecums datējas ar 8 tūkstošiem gadu. Acīmredzot, tie bija pirmie zemjkopji, kuri apmetās mūsdienu Stambulas rajonā. Reģions pakļauts ģeoloģiskām pārmaiņām, kuras izsauc straujas jūras līmeņa izmaiņas. Ģeologi uzskata, ka kaut kad Marmora jūra bijusi ezers, bet Bosfors – upe. Senie cilvēki varēja to šķērsot pa braslu. Acīmredzot, viņi atnāca no Āzijas, pārkļuva upei un izveidoja apmetni mūsdienu Stambulas vietā. Pēc tam, Leduslaikmeta beigās, kad kontinentālie ledāji kusa, notika krasa jūras līmeņa celšanās. Dziļo Bosfora ieleju applūdināja ūdens, cilvēkiem nācās apgūt jūras braukšanas mākslu. Ar laiku Bosfors kļuva par svarīgu transporta maršrutu.

Un tā, turku arheologiem projekta “Marmara” īstenošana atnesa veiksmi. Dažu gadu laikā viņi nodarbojās ar kuģu atlieku un artefaktu konservāciju, kā arī konservēja senās apmetnes drupas.

Tomēr celtniekiem senlietu atradums radīja zaudējumus. Projektu nācās izmainīt, lai nenodarītu kaitējumu drupām.

Patlaban arheologi ir beiguši savu darbu, projekts “Marmara” rit pilnā tempā.