Paradīze vai elle

1976.gadā iznāca doktora Raimonda Moundi grāmata “Dzīve pēc nāves”, kurā viņš aprakstījis 150 klīniskajā nāvē pabijušu cilvēku liecības. Pārsteidz šo aprakstu daudzo detaļu sakritība. Gandrīz visi izdzīvojušie stāsta par gājienu (vai lidojumu) caur tumšu tuneli, par to, ka tuneļa galā redzējuši gaismu, par tikšanām ar eņģeļiem vai saviem iepriekš mirušajiem radiniekiem. Daži apgalvoja, ka redzējuši krāšņas, laimīgu cilvēku apdzīvotas pilsētas. Visi no “turienes” atgriezušies apgalvoja, ka “tur” esot daudzkārt labāk, nekā šeit.

Retos gadījumos pacienti stāstīja arī par nepatīkamiem brīžiem, kas piedzīvoti viņu īslaicīgās nāves minūtēs.

Austriešu aktieris Kurds Jurgens pārcieta klīnisko nāvi operācijas laikā, ko veica slavenais kardiologs Maikls Debeiki.

• Labsajūta, ko es izbaudīju pēc pentonala injekcijas, nebija ilga, - stāstīja Jurgens. – Drīz radās sajūta, ka no manis aiziet dzīvība. Tas manī izraisīja šaušalas, kas palielinājās kad pēkšņi kļuva tumšs, mani sagrieza riņķī un kaut kur sāka nest. Pēc tam es atkal ieraudzīju virs manis karājošos operāciju zāles kupolu, bet tagad tas bija sakarsēts sarkans. Tajā parādījās ķēmīgi viepļi. Pēkšņi sākās ugunīgs lietus. Lāses bija milzīgas, bet neviena man nepieskārās. Tās, saceļot liesmu mēles, krita visapkārt. Drīz uguns plosījās visās malās, un tajā joņoja baismīgi radījumi… Tajā brīdī es sapratu, ka ap mani atrodas šīs uguns pasaules pavēlnieki. Es biju izmisis. Man sāpēja es smaku. Es sapratu, ka esmu nokļuvis ellē…

Liesmojošā ezera krastā

R.Moundi savas grāmatas pirmajā redakcijā par tādiem pārdzīvojumiem nerakstīja. Tikai otrajā, papildinātajā izdevumā viņš tos īsumā pieminējis saistībā ar pašnāvnieku reinkarnāciju. Pamatīgāk šo tēmu grāmatā “Aiz nāves durvīm” skāris Tenesijas štata (ASV) reanimatologs Moriss Roulings. Viņš aprakstījis vairākus desmitus šādu epizožu.

Kādu pacientu, Dž.R., Roulings “vilka” ārā no komas trīs stundas. Pacients te atdzīvojās, te atkal nomira. Ārsti pielietoja elektrošoku – ļoti sāpīgu procedūru, kuras laikā pacienti parasti lūdzas likt viņus mierā. Pacients Dž.R. burtiski brēca: “Turpiniet, dakter, Kristus vārdā, turpiniet, es vairs negribu šajā ellē!” Vēlāk, atguvis samaņu, viņš stāstīja, ka nokļuvis tumšā vietā, pūlī, kas nokļuvis milzīga ezers krastā. Ūdens vietā tajā liesmojusi zilgana uguns. Cilvēku bijis ļoti daudz un visi drūmām, izmocītām sejām. Dž.R. parādīšanās nevienu nav interesējusi, cilvēki skatījušies uz uguns liesmām. Bijis karsts kā kurtuvē. Dž.R. āda čulgojusi, bet apkārt nebijis ne piliena ūdens. Negaidot virs pūļa parādījusies spīdoša figūra, Dž.R. atpazinis Jēzu Kristu. Viņš domās lūdzis dievu, lai tas palīdzētu no šejienes izkļūt. Iespējams, ka lūgšana tikusi uzklausīta, jo Dž.R. atgriezās dzīvē.

Trešajā dienā pacients pārdzīvoto bija pilnīgi aizmirsis. Savu klīnisko nāvi viņš uztvēris kā dziļu ģībomi vai bezsamaņu. Roulings uzskata, ka pacientam atmiņas joprojām palikušas, tikai aizgājušas zemapziņā. Vēlāk tas bijis manāms: Dž.R., kurš nekad nebija ticīgs, tuviniekiem par lielu izbrīnu, kļuva par priekšzīmīgu kristieti.

“Atgriezies un dzīvo savādāk!”

Fakts, ka cilvēks tik ātri aizmirst pēcnāves pieredzi, bet pēc tam pievēršas reliģijai, raksturīgs lielam vairumam klīnisko nāvi pārdzīvojušo personu, turklāt nav svarīgi – bijis viņš debesīs vai ellē. Roulings savā grāmatā aprakstījis gadījumu ar inženieri Hillariju, kurš no augsta tilta iekritis upē un gandrīz 40 minūtes atradies zem ūdens. Cilvēki viņu izvilka no ūdens un, sirdsapziņas nomierināšanai, izsauca reanimācijas brigādi. Mašīnā reanimācijas pasākumu laikā Hillarijs visiem par izbrīnu atguvās. Viņa pirmie vārdi bija: “Kungs, piedod man manu neticēšanu!” Vēlāk pacients ārstam izstāstīja, ka izlidojis kaut kādu melnu tuneli un nokļuvis patiesi briesmīgā vietā. Tā bijusi it kā milzīga, tumša un čūsku pilna ala. Tās rāpojušas pie sava upura, tinušās tam apkārt, žņaugušas krūtis un kaklu, un, radot neciešamas sāpes, iesūkušās ķermenī. Izņemot čūskas, bijis jūtams, ka alā atrodas vēl kāds. Tumsā moceklis nav to varējis saskatīt, bet šī doma vien iedvesusi viņam īstas šausmas. Pēkšņi, murga kulminācijas brīdī, viņš ieraudzījis virs sevis gaismas uzliesmojumu un dzirdējis balsi: “Atgriezies un dzīvo savādāk!” Kādas neredzamas rokas cietēju pacēlušas un atbrīvojušas no čūskām. Pēdējais, ko Hillarijs dzirdējis – alas radījumu niknā šņākšana, kas nevēlējās šķirties no sava laupījuma. Atgriezies dzīvē, vispirms viņš ieraudzījis sevi guļam reanimācijas mašīnā, pēc tam apkārt viss sagriezies un inženieris atkal bijis savā ķermenī.

Tāpat kā pārējie, Hillarijs pēc trim dienām bija aizmirsis par elles apmeklējumu un kļuva par dziļi reliģiozu cilvēku.

Vairumam cilvēku sagatavota elle?

Jāsaka, ka šādu ziņojumu par pēcnāves nepatikšanām nav pārāk daudz. Ārsts-kardiologs D.Osmans, kurš veicis vairākus tūkstošus operāciju Indijā un ASV, 2009.gadā savā stāstā aprakstījis vienu šādu “tumšu” gadījumu, kuru viņš personīgi pieredzējis.

Doktors Osmans ir viens no tiem zinātniekiem, kurš netic “tās pasaules” eksistencei. Visu, ko cilvēks izjūt klīniskajā nāvē, kardiologs izskaidro ar slimīgiem murgiem, halucinācijām un fizioloģiskām izmaiņām galvas smadzenēs, kas saistītas ar skābekļa padeves pārtraukumu. Tomēr D.Osmans min 11 epizodes, kas uz viņu atstājušas spēcīgu iespaidu – viņš tām nav atradis izskaidrojumu. Divi gadījumi attiecas uz kopš dzimšanas akliem cilvēkiem. Nākot pie samaņas, tie detalizēti aprakstīja notikumus operāciju zālē viņu reanimēšanas laikā. Viens gadījums saistīts ar Itālijā dzimušu Ņujorkas iedzīvotāju. Atmostoties pēc operācijas, viņai sākās visspēcīgākā histērija. Paciente apgalvoja, ka bijusi ellē, kur gandrīz noslīkusi veselā tārpu jūrā. Tie pa visām atverēm līduši viņas ķermenī un lodājuši pa iekšējiem orgāniem, izraisot neciešamas sāpes. Viņu vidū bijušas arī čūskas ar galvām kā falliem. Viena čūska iekļuvusi sievietes kuņģī un izvēmusi tur indi, kas caurcaurēm izdedzinājusi viņas ķermeni. Slimnieces nomierināšanai nācās izmantot hipnoterapiju. Atrodoties dziļā hipnozē, sieviete ārstiem atkārtojusi to pašu stāstu, turklāt ar tādām detalizētām naturālistiskām niansēm, ka viņas vārdus bija neiespējami apšaubīt.

Rezumējot savus pētījumus, doktors Roulings teica: “Esmu pārliecināts, ka nepatīkamā pēcnāves pieredze sastopama ne retāk, drīzāk jau daudz biežāk, nekā patīkamā. Tieši tādu cilvēki piedzīvo pēc klīniskās nāves, neko neatceroties, jo nepatīkamā pieredze, būdama pārāk sāpīga un nepanesama, uzreiz pēc atgriešanās no apziņas tiek pārbīdīta uz zemapziņu”.

Daudzi okultisti ar šo viedokli ir ļoti neapmierināti. Tas nozīmē, ka vairums cilvēku pēc nāves nokļūst ellē! Daudz pareizāk būtu pieņemt, ka to cilvēku dvēseles, kuri neko neatceras, vienkārši nav pametušas ķermeni. Tas atbilst arī reliģiskajiem postulātiem, saskaņā ar kuriem dvēsele pēc nāves ne jau tūlīt atstāj ķermeni, bet paliek cilvēkā vēl kādu laiciņu (dažkārt pat vairākas dienas). Reinkarnācijas doktrīnu aizstāvji vispār uzskata, ka cilvēku dvēseles klīniskās nāves laikā jau atrodas kādā jaunā ķermenī – nedzimuša, vēl mātes miesās atrodoša bērna ķermenī, tas ir – pilnīgā tumsā. Tas nozīmē, viņiem praktiski nav ko atcerēties.