Mūsu dzīve ir pilna stereotipu, un fantāzija ar fantastiku nav izņēmums. Jebkuram drakonam vienmēr atradīsies vājā vieta, galvenā ļaundara rokaspuiši pilnīji nemāk šaut, bet elfi – noteikti cēlsirdīgi, gudri un viis-no-sevis-pareizie cīnītāji pret pasaules ļaunumu. Protams, no šiem modeļiem izaug neordināri autori, bet humoristi apzināti tos apgriež otrādi, taču vidējo bildi stereotipi aiaino pareizi. Elfi liekas tik neatdalāmi no gaismas, labestības un citām pozitīvām izpausmēm, ka iedomāties viņu vidū kā labos tā sliktos izrādījās masu apziņai grūtāk, nekā izdomāt jaunu rasi. Rase ieguva tumšo elfu nosaukumu (vairumā pasauļu ir arī unikāli pašnosaukumi), kā arī nepieciešamo slodzi vēstures, kultīras, socioloģijas, specspēju un daudz fanu reālajā pasaulē. Slodze sanāca apjomīga, daudzveidīga, interesanta, un tas nozīmē – tā ir cienīga saņemt kaut nelielu pētījumu “Fantastikas pasaules”.
   Mitoloģiskās un literatūras saknes
    Mūsu “Bestiārija” pastāvīgie lasītāji noteikti pieraduši sākt kārtējo rakstu ar iegremdēšanos eiropiešu, un ipaši skandināvu mitoloģijas aukstajos ūdeņos. Neiztikt bez tā arī tagad. Zināms, ka vikingu pasaule tika radīta no milža Imira ķermeņa. Reiz saimnieciskie dievi atklaja, ka milža ķermenī ieviesušies tārpi un nolēma tos kaut kā pielietot. Tā radās gaišie un tumšie avari – gaisa un pazemes valstības iemītnieki. Nepieciešams atcerēties, ka vārds “avars” vai “elfs” eiropiešu mitoloģijā nozīmēja jebkurus pārdabiskus radījumus tādēļ eiropiesu pasaules tumšie elfi – tie ir dažādi rūķi, punduri, cvergas, koboldas un pat troļļi. Šī dudzveidīgā kompānija apvienojās virknē kopīgu īpašību: dzīves vietu, noslepumainību un pat reizēm naidīgumu pret cilvēkiem un citiem elfiem, bieži – neaizsargātību pret sailes gaismu. Tādā vai citādā mērā šīs īpašības mantoja arī mūsdienu tumšie elfi.
    Izšķirošais solis ceļā pie elfiem mūsdienu izpratnē pieder, nav grūti iedomāties, profesoram Džonam Tolkīnam. Viņa divpolārajā pasaulē elfi pēc noklusējuma klapo labajam – kas, jāatzīst, tos tomēr neatbrīvo no iekšējām nesaskaņām. Pirmā no tām noveda pie avari – elfu, kuri atteicās no Valinoras koku gaismas un palika dzīvot tumsā kaut kur Viduszemes austrumos. Šī izvele dod tiesības nosaukt avarus (kā arī sindarus un nandorus, kas tā arī līdz Valinorai nenokļuva) par tumšajiem elfiem, “morikvendu” elfu valodā. No pirmavota nav skaidrs par viņu raksturu, sabiedrisko iekārtu un tradīcijām, tomēr, piemēram, Nika Perumova “Tumsas gredzenā” avari bez ierunām pieņem gaismas un labestības pusi pastuprinot elfu klasisko tēlu. Tomēr elfi, kurus Melkors pievērsis ļaunumam, savu elfisko būtību pazaudēja, pārvēršoties orkos.

    Vispār, Tolkīna “Silmarilionā” ir arī personāžs, kurš nes lepno Tumšā elfa titulu. Tas ir Eols, viens no pelekajiem elfiem, vai sindars, kurš pametis savas tautas kompaktās dzīves vietas un apmeties tumšajā Nan Elmot mežā. Eols bija ne tikai izraidītais, bet arī meistarīgs kalējs kam pateicoties ieviesa draudzību ar Zilo kalnu rīķiem – gadījums elfu vidū izteikti rets. Visas šīs izcilās īpašības, kā arī nakts dzīves vieds arī nostiprināja Eolam Tumšā elfa slavu. Reiz Nan Elmotā ieklīda Aredela, Turgona, slepenā Gondolinas valdnieka, māsa; Eols viņu apprecēja, tomēr pēc dažiem gadu desmitiem viņa aizbēga kopā ar dēlu Meglinu. Tumšais elfs viņiem sekoja uz slepeno Gondolinu, kur viņu sagaidīja izvēle: palikt tur uz visiem laikiem vai nomirt. Brīvību mīlošais Eols izvēlējās nāvi, tomēr aiznesa sev līdzi kapā Arendelu, bet Meglins vēlak nodeva Gondolinu ienaidniekam. Skaidra lieta, ka Tumšā elfa slava uz gadsimtiem palika nepatīkama, - un pie kam, ka pasaules Ļaunuma kalps viņš nekad nebija. Problēma, acīmredzot, sastāvēja tajā faktā, ka viņš bija brīvību mīlošs un atteicās dzīvot sabiedrībā, - ne paši mazsvarīgākie vaibsti mūsdienu tumšo elfu romantiskajā tēlā.

Klasiskie drau
    Galīgā tumšo elfu – cietsirdīgu un negodīgu radījumu ar tumšu ādas krāsu, sarkanam acīm un baltiem matiem, mestarīgu maģijas izmantotāju, dzivojošu pazemē un ļoti neieredzošu  virszemes iedzīvotājus, pirmkārt jau savus attālos radiniekus “gaišos” elfus – noformēšanās notika pāgājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās ar galda lomu spēles Advanced Dungeons & Dragons iznākšanu. Pirmo reizi drau (angl. “drow” lasās kā “drau”; grāmatu krievu tulkojumos sastopams nepareizs variants “drov”) parādījās vienā no Harija Gikaksa lomu piedzīvojumiem, kura darbība notika Greyhawk pasaulē (1978.gads). Taču lielāku attīstibu tumšo elfu tēma ieguva citā spēļu pasaulē – AD&D ar nosaukumu “Aizmirstās Karalistes” (Forgotten Realms; tiem veltīts atsevišķs raksts “Pasauļu vārtos”). Dažās “Pazemes un drakonu” pasaulēs tumšie elfi – nav atsevišķa rase, bet nedaudzskaitlīgi elfu izraidītie, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ izvēlējās Ļaunuma ceļu. Piemēram, plaši pazīstams ir tumšais elfs Dalamars no “Sāgas par Zobenu”, tumšais mags un ļaunā Reistlina Madžere skolnieks. Вforgotten Realms un Grethawk pasaulēs tumšie elfi ir pilnvērtīga rase, kuru sauc par “drau”. Par drau ari būs runa turpmāk.
    “Slimības” vēsture
    Eksistē vesela virkne leģendu par drau izcelšanos. Saskaņā ar “oficiālo” versiju, kura izklāstīta pēdējos D&D spēļu izziņu krājumos, drau ir ir tumšādauno elfu ssri-teļ-kessir tiešie pēcnācēji, kuri visveiksmīgāk parādīja sevi Feirunas kolonizēšanas (elfi – kolonizatori) laikā (Feiruna – “Aizmirsto karalistu” pasaule). Par veiksmīguma otru pusi, kā tas mēdz būt, kļuva cietsirdība un skaudība: ssori-teļ-kessor nolēma pakļaut sev elfu valdījumus. No sākuma savstarpējie kari noslēdzās melnādaino labā, tomēr galu galā viņi noslēdza savienību ar dieviem-izraidītajiem, kuru vidū bija arī Zirnekļu karaliene Llotha (vai Lolsa; daudzlasība sastopama angļu tekstos un izskaidrojama ar “aiznemšanos” no dažadām valodām: tumšelfisko un rūķu). Svaru kausi kārtējā kaujā jau bija gatavi novirzīties un ssri-teļ-kassir pusi, tomēr jautājumā iemaisījās gaišais dievs Korellons. Viņš nolādēja iebrucējus, pārvērta tos par drau un izraidīja uz pazemi. Te arī tiek izskaidrota arī paša vārda “drau” izcelsme – tas it kā izceļas no elfu “dheraou”, “nodevējs”.
    Saskaņāar citu leģendu, dieviete Llotha no sākuma bija aizbildne vienai no elfu ciltīm – Ilaitiiri. Tumšais dievs Gruumšs, starp citu, orku radītājs, iedomāja izmanīt elfu gaišo dabu un sāka aģitāciju Zirnekļu karalienes padoto vidū. Llotha arī pati ne pārāk atbalstīja Labā pozīciju un tāpēc noslēdza savienību ar ļauno Gruumšu. Dažās desmitgadēs Ilaitiiri tik ļoti nomocīja “Aizmirsto karalistu” pasauli, ka izmisušie elfi, rīķi, cilvēki un citi viņiem līdzīgie apvienojās un mēģināja noslaucīt tumšos elfus no zemes virsas. Taču, diemžēl, (vai par laimi), viņiem tas neizdevās. Taču bez Gruumša un Llothas palīdzības drau atkāpās zem viesmīlīgās Pazemes velvēm, lai paliktu tur uz visiem laikiem.

    Trešā versija aizved dievišķo iejaukšanoa otrajā plānā. Ja ticēt tai, drau, kuri deva priekšroku spēkam nevis taisnīgumam, meklējot lielāku varu paši vērsās pie tos izmanošajiem spēkiem. Pārmaiņas agrāk miermīlīgo raksturā nevarēja nepievērst ciešu citu elfu uzmanību. Drau atbildēja ar sūtņu nogalināšanu un iebrukumu elfu pilsētās. Par daudzgatsimtu un asiņaimu kauju rezultātu kluva drau izraidīšana uz pazemi. Bojājums skāra ne tikai dvēseli, bet arī tumšo elfu izskatu: viņu āda kļuva tumšāka, mati izbalēja, bet acis izgaismojās sarkanā gaismā.
    Tā vai citādi, drau pieņēma Ļaunuma pusi, tika izraidīti no elfu sabiedrības un saka dzīvot Pazemē – milzīgu alu, grotu, pāreju un tuneļu sistēmā, kurai bija kā dabiska izcelsme, tā arī mākslīga izcelsme, sistēmā, kura izstiepās zem visas Feirunas. Pirmajā laikā viņi bezmērķīgi klīda pilnīgā tumsā, rūpējoties tikai par personiskās dzīvības saglabāšanu. Pēc tam, pateicoties Llothas centībām, drau apvienojās kā rase un sāka Pazemes plānveida kolonizāciju. Par orientieri kļuva pirmās lielās drau karalistes Telantibaras liktenis. Dibināta milzīgā alā, kuru nospēra rūķiem, tā ātri kļuva par upuri savstarpējām nesaprašanām. Pilsoņu karš beidzās ar jo spēcīgiem burvju sprādzieniem, kuri sagrāva alas griestus un kuri bija pat sajūtami Feirunas virspusē. Tam, lai atjēgtos no kataklizmas, drau bija nepieciešami vairākas tūkstošgades. Pa to laiku viņi izklīda pa visu Pazemi un nodibināja desmitiem pilsētvalstu. Visatpazīstamākā, kaut arī ne pati lielakā ir Menzoberranzana, nosaukta tās dibinātājas – Llothas Menzoberrijas Bezdzimuma virspiresterienes vārdā. Dažu pilsētu vara stiepās arī virszemē, tās iekaroja veselas zemmēneša Feirunas valstis.
    Ar laiku revanšisma atriebības un atgriešanās idejas pārņēma vairuma drau prātus. Arvien biežāk speciāli apmācītas diversantu grupas veic izlēcienus virspusē, arvien biežāk pamestas elfu pilsētas kļūst par drau dzīvesvietam. Vispār, arī šajā tieksmē tumšo elfu vidū nav vienprātības: daudzi ir apmierināti ar savu dzīvu Pazemē un neraujas pakļaut Feirunu. Jo vairāk, eksistē nedaudzskaitlīgas “gaišo” drau organizācijas, kuri pielūdz dievieti Eilistrau un izvirzījušas mērķi sagatavots Feirunas tautas savu ciltsbrāļu iebrumumam. Vispār, vinu pūliņi pagaidām nevainagojās panākumiem, un virspuse palikusi praktiski neaizsargāta pret Pazemes spēkiem.

Pazemes bērni
    Sajaukt drau ar viņu virszemes radiniekiem, pie visas viņu līdzības, var tikai aklais. Viņu tintes melnie ķermeņi it kā izgrebti no obsidiāna, bet mati – spilgti balti vai bāli dzelteni. Acis spīd sarkanas: daudzi tajā atrod drau iekšienē bangojošā ienaida izpausmi, citi, vairāk prozaiskākie, izskaidro ar to, ka tumšajiem elfiem pastāvīgi nākas izmantot infrasarkano redzi. Vispār, nav izņēmums arī citi acu krāsojumi – no bāli violetiem līdz sudrabainiem. Kas attiecas uz drau-atkritējiem, kuri dzīvo virszemē, tad viņu acs tīklene iegūst zilu vai zaļu krāsu – un tas ir vienīgais, kas kas viņus atšķir no vinu pazemes radiniekiem. Augumā un ķermeņa struktūrā drau nedaudz piekāpjas zemes elfiem, bet tumšo elfu dzīves ilgums skaitams gadu simtiem – vispār, šis termiņš jūtami samazinās daudzu nedabisko nāvju dēļ. Paralēli elfu un kopējās pazemes valodai tumsie elfi māk komunicēt ar attīstītas zestu valodas palīdzību.

    Drau sabiedrība balstās uz diviem vaļiem: spilgta ienaida pret visiem pārējiem (ieskaitot ciltsbrāļus) un neierobežotu uzticību Zirnekļu karalienei Llothai. Sazvērestības, nodevības, aizdomīgums, nāvīgie sitieni ciltsbrāļu mugurās – drau ikdienas dzives reālijas. Laiku pa laikam viņi ir gatavi atkapties no savas ļaunās dabas – bet tikai tajā gadījumā, ja redz tajā izdevīgumu priekš sevis. Viņi vienādā mērā nicina un ienīst visas pārējās saprātīgās rases, tomēr uztur tirdzniecības attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem. Nav reti savstarpēju karu gadījumi starp drau pilsētvalstīm. No otras puses, tumšo elfu piesadzīgums var novest pie tā, ka pilsēta noslēgs savienību ar tuvumā dzīvojošo briesmoni – beholderu vai drakonu.
   Drau sabiedrībā valda matriarhāts, un to nav sarežģīti izskaidrot ar to, ka Zirnekļu karaliene priesterieņu nevis priesteru kalpību. Katrā pilsētā ir vairāk idesmiti aristokrātisku ģimeņu – Namu – kuru priekšgalā ir Augstākā māte. Nami atrodas stingrā ierarhijas kārtībā; daži paši augstdzimušakie veido valdošo padomi, kuras priekšgalā ir Pirmā Nama Māte – amatu apvienošanas kārtībā arī pilsētas Augstākā priesteriene. Vienīgais veids kā virzīties pa hierarhijas kapnem – organizēt augstākstāvošā Nama iznīcināšanu. Protams, tas tiek uzskatīts par pretlikumīgu: izdzīvojušie “izgrieztās” ģimenes pārstāvji var iesniegt sūdzību par pārinodarītāju, un valsts varas sods būs briesmigs. Tapēc galvenās rupes konkurentu iznīcināšanā – neatstāt dzīvajos nevienu, tajā skaitā bērnus, lai nebūtu kam sūdzēties. Tādā gadījumā citi Nami skatās uz asinspirti caur pirkstiem, bet neveiksminieku vārds tiek izdzēsts no pilsētnieku atmiņas.
    Katra Nama iekšienē tapat tiek ievērota stingra hieraehija. Vara ģimenē pieder Augsta,ai mātei, kurai parasti ir vairāki vīri. Meitas, kā likums, kļūst par Llothas priesterienēm, bet vecākā no viņām ar laiku ienem ģimenes galvas vietu. Šeit tāpat neiztiek bez vardarbības un nodevības. Vīrieši-drau iziet trīspakapju izglītību, kuras procesā apmācās ieroču lietošanā, maģijā un – daudz mazakā mērā – kalpošanā Zirnekļu karalienei. Rezultātā viņi kļūst par kaujineikiem vai burvjiem, bet reizēm apvieno abas šīs profesijas. Nav reti vīriešu-drau vidū ir arī nāvīgi bīstamie assasini. Nama rezidence ir celtņu komplekss: templis, kazarmas, ieroču un visa cita gimenes aiizsardzībai nepieciešamā noliktavas, viņu kalpi, daudzskaitlīgie vergi un personiskā apsardze (vairāk līdzīga nelielai armijai). Bieži vienīgā ieeja rezidencē ir augsts balkons, kura uzrāpties var tikai ar levitācijas burvestības palīdzību. Daudzi no augstdzimušajiem drau nēsā medaljonu ar sava Nama simbolu, kuram ir burvju spējas (piemēram, dod to pašu levitāciju), kā arī palīdzošs ģimenei atrast īpasnieka atrašanās vietu.

    Varena un savdabīga maģija caurvij visu drau sabiedrību. Daudzi pētnieki izskaidro to ar kādiem strāvojumiem, kuri caurstrāvo Pazemi, tomēr nav izslēgts tas, ka drau nosliece magijas virzienā saistīta ar cietu cīņu par izdzīvošanu un parsonisko virszemes iedzīvotājiem nezināmu burvestību izstādi. Tā vai citādi, rets drau iztiek bez apburta asmens un burvu apmetņa-pivafvi. Drau veidoto maģisko priekšmetu vienīgais trūkums slēpjas tajā, ka tie ātri izjūk saules gaismas iespaidā. Starojuma teorijas atbalstītāji to izskaidro ar to, ka virspusē priekšmeti zaudē kontaktu ar tos barojošo enerģiju. Vispār, tam ir arī dabiskie iemesli: lietas, kas izgatavotas Pazemes nemainīgos apstāklos, ir ipaši jūtīgas pret nepastāvīgu zemmēness pasaules nepastāvīgo klimatu. Bez augstākminētā drau ir arī augsta iedzimta pretestība maģijai, kas dara tos par nopietnākiem pretiniekiem maģiskās sacensībās.

Ne tikai drau
    Plecu pie pleca ar drau eksistē diezgan daudz radījumu (kā likums, nesaprātīgu), bet paši tumsie elfi deva sākumu vairakām biologiskam sugām. Vairāk pazistami draideri – Llothas maģijas šausmīgie radījumi, kaut kas vidējs starp drau un zirnekli. Sasniedzot noteiktu vecumu drau var tikt piesaukts izpildīt dievietes pārbaudījumu, un ja izgāzīsies tajā, tad tiks pārvērsts par draideru. Par draideriem kļūst arī tie drau, kuri bija tik neuzmanīgi, ka izsauca savā virzienā Llothas vai tās priesterienes naidu. Transformācijas upuri saglabā saprātu un dažas maģiskās īpašības, tomēr ļaundabīgums un naidīgums daudzkārtīgi pieaug, kas dara draiderus par piemērotiem drau robežu sargiem. Gadās arī tā, ka tumšie elfi atdod puszirnekļiem saplosīšanai savus noziedzniekus: pret saviem bijušajiem ciltsbrāļiem, kuri krituši nežēlastībā, draideri ir īpaši nežēlīgi. Par tiem sīkāk – Mihaila Popova rakstā “Bestiārijā”.
    Citas vardarbības rezultāts, šoreiz ne maģiskas - pusdrau (tie arī drameni), drau un cilvēku pēcnācēji. Viņi Feirunā ir visai reti un visbiežāk dzimst cilvēku sievietēm drau nakts reidu rezultātā. Vispār, dienvidos, tumšo elfu pakļautajā Dambartas karalistē viši sastāda nozīmīgu iedzīvotāju daļu un tiek uzskatīti par eliti – protams, cilvēku vidū. Kā likums, pusdrau apdzīvo manto savu elfisko vecāku rakstura īpašības, tomēr nosliece uz labo parādās viņiem biežāk, nekā tumšajiem elfiem. Ļoti mazpazīstami ir avatirri, cilveku un spārnoto elfu avarielu jaukums. Feirunas zinātnieki vispār uzskata, ka tādi neeksistē vispār. Runā, ka avatarriem ir plani putnu vai melni kukaiņveidīgi spārni, bet no visiem citiem pavadoņiem viņi dod priekšroku lidojošiem zirnekļiem.
    Pazemes specifiskā flora un fauna nevarēja nepiedot drau civilizācijai savdabību. Ar laiku tumšie elfi savos jaunajos valdījumos atrada zemes dzīvnieku un augu adekvštu aizstājēju. Uzturā noder visvisādi sēņu un pelējuma veidi, kā arī mežonīgu un domesticētu dzīvnieku gaļa. No īpaša ķērpja tiek veidota bēdigi slavenā drau inde, kura izved upuri no apziņas. Daži sīkie dzīvnieki, piemēram, sikspārņi, kļūst pat par augošo drau mājas mīluļiem, tomēr viņi ilgi nenovelk: parasti radinieki nogalina bērna dzīvnieku lai bērnam nodemonstrētu tumšo elfu “firmas” cietsirdību un atradinātu viņi no pieķeršanās vienalga kam.
    Protams, tas neattiecas uz zirnekļiem – drau svētajiem dzīvniekiem. Tumso elfu pilsētās tie ir visur: paši mazākie to pārstāvji dzīvo prasmīgi izgatavotos namios no stikla un metāla, bet milzonīgie briesmoņi zirga lielumā reizēm tiek izmantoti par baraucamdzīvniekiem. “Tumšajā elfā” teikts, ka Drizztu līdz sešpadsmit gadu sasniegšanai tika aizliegts pat satikties skatieniem ar zirnrekļiem. Pazemes ķirzakas arī diezgam bieži kļūst par drau braucamdzīvnieku. Kaut arī viņas nevar redzēt tumsā, ķirzakas atšķiras ar asām citām sajūtām un ir apmācītas pildīt sava jātnieka klusās pavēles. Lielākā un lēnākā ķirzaku sugu drau izmanto kā nastu nesējus dzīvniekus.
    Par drau sardzes un medību dzīvniekiem bieži kļūst kavvekani, ārēji atgādinoši suni ar sikspārņa ģīmi. Kavvekanu maņas ir vēl asākas nekā tumšajiem elfiem, bet mežonīguma stāvoklī viņi pulcējas svešiniekiem bīstamos baros. Tapat medībām un apsardzei tiek izmantoti lidojoši radījumi – nakts lidoņi un ļaunači. Pirmie ir līdzīgi palieliem sikspārņiem, bet otrie – milzonīgiem levitējošiem astoņkājiem. Ļaunačiem, papildus iepriekšminētajam, ir arī maģiskas īpašības, kas dara tos par dažu burvju mīļākajiem pavadoniem. Telpu apsardzei reizēm izmanto pa pusei saprātīgas sēnes, kuras ieguvušas bļaustīgo nosaukumu viņu radītā trokšņa dēļ. Viņas viegli padodas treniņam un var pat iemācīties “atpazīt” saimnieku. Kad bļaustīgie kļūst pārāk lieli, trokšņaini vai nevadāmi, viņus bieži vienkārši apēd – daži drau tajā atrod īpašu sadistisku baudu.

      * * *
    Liktos, ka ar visu slikti tumšie elfi – cietsirdīgi, melīgi, bezprincipiāli.... Tomēr kaut kas taču dara viņus par vienu no populārākajām “jaunajām” fantāzijas visumu rasēm. Vispirms, nedrīkst nepieminēt, ka pie visām savām negatīvajām īpašībām tumšie elfi ir ļoti gudri, pasvītroti neatkarīgi un apbrīnojami prasmīgi maģijā. Pat visspilgtākais labestības un taisnīguma aizstāvis atzīs, ka tumšie elfi – ir daudz nopietnāki pretinieki, nekā tiešie orki vai ne pārāk talie troļļi. Kādu tumšajos elfos pievelk šīs īpašības, kāds uzskata drau ierasto “visiem karu pret visiem” par piemērotu modeli mūsdienu cilvēces sabiedrībai vai vispār tumšās nākotnes fantāzijas versiju, piemēram, kiberpanku. Šeit savu lomu nospēlēja arī bezgaligi harizmātiskais Drizzts Do’Urdens no Roberta Salvatores romāniem, kurš uzskatāmi parāda, ka drau vidū ir sastopami izņēmumi. Tā vai citādi, taču mums būs vēl daudzas tkšanās ar tumšajiem elfiem – grāmatu, komiksu un žurnālu lappusēs, televizoru un datoru ekrānos, lomu un kara-taktiskajās spēlēs – un no katras tikšanās mēs uzzināsim kaut ko jaunu par šo noslēpumaino, atklāti negatīvo un tomēr neaprakstāmi pievilcīgu rasi.