Uve Bolls ir izcila personība. Viņš atgādina mazu un niknu skunksu. Kurš terorizē visu zooparku. Lai kam Bolls pieskartos, tas ātri vien iegūst raksturīgu brūnu nokrāsu un attiecīgu konsistenci. Kinostudijas no viņa raustās kā no spitālīgā, bet tajās, kuras tomēr riskējušas parakstīt līgumu, jau rosās maksātnespējas administratori. Jebkurš Bolla projekts jau dzimšanas stadijā ir lemts neveiksmei. Un ne tādēļ, ka būtu slikts, bet gan tādēļ, ka dienasgaismu ierauga caur pakaļu. Jā, šis režisors mēslojumu ražo tikpat naski kā cūku komplekss ar 900 barokļiem! Tu vari pazaudēt ožu vai pat noticēt, ka tev vairs nav degunam taču Uvi Bollu tik un tā sajutīsi. Viņš iedarbojas uz jebkuru maņu orgānu – analīžu rezultāti tik un tā būs vienādi. Padies dievam, ka kino neož!

Šoreiz Uve mums piedāvā filmu, kas uzņemta pēc datorspēles motīviem. Praksē tas nozīmē, ka Bolls kaut ko ir dzirdējis par spēlēm, iespējams, pat redzējis kalkulatoru. Rezultāts ir tikpat tāls no oriģināla kā trīs nedēļas vecs līķis no dzīvības pazīmēm. Kristiāna Sleitera atveidotais Edvards Kambijs ir paranormālo lietu inspektors. Viņa pamatnodarbošanās ir putuplasta akmeņu vākšana. Tie ir seni artefakti, ļoti seni un, ēē ...vārdu sakot artefakti. Galu galā, tu taču esi nācis skatīties filmu, nevis uzdot jautājumus par putuplasta akmeņiem! Īpaši šim nolūkam Kambrijs valkā garu mēteli, kurā var noglabāt daudz akmeņu. Reizēm viņš uzbāžas cilvēkiem ar tekstiem: „Paskat, kādi man ir akmeņi!”, taču nevienam nez kādēļ nerodas vēlme viņu atspārdīt.

Edvarda bērnība aizritēja bērnunamā, kura mazajiem iemītniekiem naktīs ievadīja organismā simtkājus. Tas tādēļ, lai pēc gadiem divdesmit bērni pārvērstos par zombijiem. Ikviens, kuram iebaroja simtkāji, pārvērtās par zombiju un turpmāk viņam neradās ne mazākās problēmas ar iekārtošanos darbā. Taču Kambrijs naktīs mēdza gulēt spēkstacijā, tādēļ viņa simtkāji nonāvēja elektrība. Tā zaudējis jebkādas nākotnes perspektīvas, Edvards nolēma dzīvi veltīt maģisko zelta riteņu vākšanai. Riteņi kalpoja kā atslēgas, jo tos bija izgudrojuši senie indiāņi. Saliekot tos kopā, varēja iegūt atslēgu no Durvīm, aiz kurām mājo dēmoni. Tie vienmēr mitinās aiz durvīm, ko aizslēguši indiāņi.

Kambrijs nonāk grūtas izvēles priekšā – atvērt durvis, aiz kurām zobus ņirdz mošķi, vai nē. Te nepieciešama zinātniska pieeja. Tādēļ filmā parādās profesors. Vēl pēc desmit minūtēm viņš durvju priekšā nošausies, un Kambrijs sapratīs – jā, tā ir zīme! Skaidrs, ka profesors gribēja atvērt durvis un tādēļ arī nošāvās. Tālākais jau ir tehnikas jautājums.

Pārgulējis ar profesora asistenti, Kambrijs iepazīstas ar kaujiniekiem no vienības Nr. 713. kopīgiem spēkiem viņi apšauj zombijus un dodas uz mežu. Daļa kaujinieku paliek apsargāt koku, tikmēr Kambrijs, asistente un vairāki trešā plāna lomu atveidotāji nolaižas šahtā. Pēc tam viņi meklē izeju no šahtas, kā rezultātā daudzi mirst no idiotisma, bet atlikušos apēd smilšu cērmes. Ieraudzījis, ka pagalam ir arī visi kaujinieki (pārsteigums, pārsteigums!), kas sargāja koku, Kambrijs beidzot saprot, ka visām ķibelēm ir saistība ar simtkājiem. Viņa nākamais solis ir uzspridzināt šahtu. To paveicis, Kambrijs izrāpjas virszemē. Finālā redzam tukšas pilsētas. Kādēļ? Atvainojiet, vai tiešām kāds kaut ko nesaprata?

Sižetu spraigāku nepadara pat seksa ainas. Vairošanās process norisinās palagu dziļumos, slēpjoties ar gaismu slāpējošiem specefektiem, tādēļ uzbudināties te neizdotos pat pionierim. Dēmonu medības nav izdevušās tādēļ, ka par briesmoņu veidošanu atbildīgie mākslinieki nav spējuši izdomāt neko labāku, kā sakrustot degunradzi ar tvaika lokomotīvi. Rezultāts ir nožēlas vērts. „Viens tumsā” – tas nav filmas nosaukums. Tas ir apzīmējums tam, kas notiek kinozālē. Tumšs. Viens skatītājs. Labākajā gadījumā...