Meitene vārdā Hovarda.

Enna raisa piedzima 1941. gada 4. oktobrī Jaunorleānā, Luiziānas pavalstī. Viņa bija otrā no četrām meitām Hovarda un Ketrīnas Allenas O'Braienas īru-amerikāņu ģimenē. Piedzimstot māte viņai deva dīvainu, vīriešu vārdu, tādu pašu kā tēvam - Hovards. "Mana māte bija mazliet čigāniete, nedaudz ragana, nedaudz ģēnijs un noteikti - ģeniāla skolotāja." Un bez tā vēl cieta no alkoholisma. Varbūt, ka viņa gribēja, lai neparastais vārds padara arī meitas dzīvi neparastu. Taču, kad mazulīti aizveda iestāties sieviešu katoļu skolā, uz jautājumu: "Kā tevi sauc?", viņa atbildēja: "Enna". Ketrīna neiebilda.
Tā šis vārds palika viņai uz visu dzīvi...
Māte nomira, kad Ennai palika 15 gadi. Tēvs apprecējās otrreiz un pārveda ģimeni uz Teksasu,  uz Ričardsonu - Dallasas priekšpilsētu.
1959. gadā Enna pabeidz skolu un iestājas Teksasas sieviešu universitātē, kur gada laikā pabeidza divus kursus Vēloties brīvību un seksuālos piedzīvojumus, meitene atsakās no katoļu ticības, pārbrauca uz Sanfrancisko un apmetās hipiju rajonā - Heitešberijā. Taču savās atmiņās viņa sauc sevi par  "pilnīgi konservatīvu personu" un stāstīja, ka "Ešberijā, kur visi smēķēja zālīti un dūrās, es caurām dienām klabināju uz rakstāmmašīnas".

Nemirstība meitai.

1961. gadā viņa iziet pie vīra, dzejnieka Stena Raisa. Viņi mācījās kopā skolā un viņš bildināja viņu ar... telegrammu. Viņi dzīvoja kopā Heitešberijā, abi mācījās Sanfrancisko universitātē. Viņš - politiskās zinātnes, viņa - rakstniecību.
1966. gadā viņiem piedzima meita Mišela.
1969. gadā viņi pārceļas uz Berkliju un šeit Enna uzraksta stāstu "Intervija ar vampīru", ar kuru tad arī sakas viņas slava...
1972. gadā Enna iegūst mākslas maģistra diplomu - un zaudē piecgadīgo meitu, kas mirst no asins vēža. No tā laika asinis kļūst par Ennas apmātību. Asinis, nāve, vientulība variē katrā no viņas vampīru romāniem, bet mirušajai meitai viņa dāvina nemirstību bērna-vampīra tēlā romānā "Intervija ar vampīru".  Taču gotiskie romāni neatnes viņai mierinājumu un Enna kopā ar vīru Stenu uz ilgiem gadiem gremdē bēdas alkoholā.

Velni, raganas, vampīri.

Savu agrīno stāstu viņa bija pārvērtusi romānā. Tas iznāk izdevniecībā "Knopf" un kļūst par pirmo no "Vampīru hronikas" romānu sērijas. Šī sērija atnesa Ennai Raisai vispasaules slavu un gigantiskas tirāžas.
Nākošā grāmata - "vampīrs Lestats" - atnesa viņai avansu 100 000 dolāru.
Dīvaini varoņi ar viņu mainīgo, biseksuālo mīlu ārpus dzimuma, atmosfēras drūms jūtīgums un barokāls krāšņums radīja "Vampīru hronikām" lielu piekrišanu.
Romāni iznāca viens pēc otra: "Lestatam" sekoja "Nolādēto karaliene", "Memnoks-sātans", "Pandora", "Vampīrs Armands", "Vampīrs Vittorio", "Asinis un zelts"...
1978. gadā Ennai piedzima dēls Kristofers...
Bez vampīru romāniem Enna Raisa ir sarakstījusi vēl daudz ko citu: triloģiju "Meiferas raganas", erotiskus romānus ar pseidonīmu Anna Remplinga (goda izrādīšana aktrisei Šarlotei Remplingai, kuras daiļradi viņa cienīja). Bija vēl romāni ar sadomazohistisku ievirzi ar pseidonīmu A. N. Roklora. taču neviens no tiem neguva tādus panākumus kā "Vampīru hronikas".

Iluzions.

Stāsts par melanholisko vampīru Lestatu de Liankūru izpelnijās pat veselas divas ekranizācijas - 1994. un 2002. gadā. Pirmā, ar lieliskiem aktieriem - Toms Krūzs, Breds Pits, jaunā Kristīne Dansta Klaudijas  lomā, Antonio Banderass, Kirstena Dansta, Kristians Sleiters - kļuva par žanra klasiku. Eltons Džons uzrakstīja filmai dziesmu "Mēness virs Burbonstrītas".
Taču otrā ekranizācija, kurā bija patvaļīgi sajauktas otrā un trešā grāmata ar dažām lietām no "Nolādēto karalienes", ar Stjuartu Taundsendu un dziedātāju Amāliju no publikas un kritiķu puses tika uzņemta vēsi. Lestats pārceļoja uz teātra skatuvi kā mūzikls "Vampīrs Lestats" ar Eltona Džona un Bērnija Topina dziesmām.
Daudzas gotu stila grupas iedvesmoja Ennas Raisas romānu varoņi.
Stens kļuva par mākslinieku...

Koma pēc laulībām.

Raisi atgriezās Jaunorleānā.
Vai nu atgriešanās pie savām saknēm nospēlēja kādu lomu, vai arī atmiņas par ķecerīgajiem sacerējumiem jaunībā, Enna paziņoja, ka atgriežas Romas katoļu baznīcas paspārnē. Simtiem dīkdieņu bija sapulcējušies pie viņas savrupmājas, lai paskatītos kā Enna Raisa
dosies uz mesu.
Pēc 37 gadiem, kas bija nodzīvoti ar Stenu civilā laulībā, viņa pieprasīja laulības baznīcā. Trešajā dienā pēc kāzām vampīru karaliene iekrita diabētiskajā komā un pārdzīvoja klīnisko nāvi. Atkal asins lāsts!..
Pēc četriem gadiem Stens mirst no audzēja smadzenēs. Un viss izmainās...

Portrets uz melna pārklāja.

"Uz āru? Maksimums uz piecām minūtēm!
Enna Raisa novietojas uz melna pārsega, ar kuru fotogrāfs ir drapējis viņas sofā, - it kā gribētu saplūst ar šo melno audumu. Vai arī šī tumsa materializējas tieši no tumsas viņas galvā? Kāpēc viņa negrib pamest savu bungalo? Vai šī modernās šausmeņu literatūras karaliene ir kļuvusi tik līdzīga savu vampīru romānu būtnēm - ēnām, kas ar pirmo dienas gaismu riskē izzust? Vai arī tā ir sātaniskā cena, ko nākas maksāt par trakajiem tirāžiem - 100 miljonu eksemplāru?"
Ar tādu efektīgu pasāžu žurnāla "Stern" korespondents sāk savu "Interviju ar..." Nē, teikt "vampīrieni" būtu par traku. Un viņš turpina jau ar mazāku patosu: "Nē, tālāk tā neies. Jāpaskatās cītīgāk uz šo atturīgo, paveco dāmu. Viņas nopietnajā aurā visi mīti par viņu sabirst pīšļos. Viņa negrib iznākt laukā no sava klimatizētā bungalo tāpēc, ka ir slima ar diabētu un baidās karstuma: tur, ārā - Palmspringsā ar neizturamu temperatūru 43,9 grādi pēc Celsija. Karstums ir aizgaiņājis no ainavas visas krāsas. Zaļš tikai ap mauriņa laistāmiem krāniem un arī tur tikai stingri dozētās devās.
Savos romānos viņa mēģināja izpētīt problēmas, kas zināmas viņai no savām bērnības dienu mesām - labo un ļauno, nāvi un nemirstību. Taču bez Dieva līdzdalības. Taču tik un tā no katras viņas grāmatu barokālās dekorācijas detaļas redzams, kā viņa sajūsminās
par katolicismu ar tā Viduslaiku krāšņumu.  Pat smagais kristāla trauks, kurā viņa pasniedz viesim limonādi, varēja kalpot Lestatam de Liankūram, lai baudītu asinis no īpaši sekmīga gada ražas.
Kopā ar saviem vampīriem Enna devās pasaulē bez Dieva, piepildot tukšumu ar ar dekadences greznumu. Taču spēcīgāka par asins alkām, viņas melanholiskajiem nakts radījumiem ir ilgas pēc jēgas, pēc kaut kā zaudēta.
Viņas filozofējošie nemirstīgie ir aizņemti ar to pašu, ar ko viņu radītāja. Pat par saviem dīvainajiem varoņiem viņa saka: "Kad jūs rakstiet grāmatas par labo un ļauno, nākas atgriezties Renesansē pēc figūras, kas ir tik pat varena kā Dievs vai Sātans."

Kurvītis Tumsas valdniekam.

Pievērsusies tēvu ticībai, viņa uzraksta vēl pārīti trilleru, izdzenot savus vampīrus cauri visai absurdiem piedzīvojumiem.
Taču viņas romāni pārstāja patikt faniem. tos atzina par pārblīvētiem, pārāk aprakstošiem. Visai niknā paziņojumā amazon.com viņa atbildēja visiem, ka "vampīru cikls" ir beidzies:"Hroniku vairs nebūs un - paldies, Dievam!"
Atsakot Tumsas valdniekam, Enna nosolījās atkal atgūtajam Dievam, ka vairs nerakstīs ne rindiņas, kas nebūs slavas dziesma Viņam. Nemirstīgie bija miruši uz visiem laikiem. 2005. gadā Raisa pārsteidz visus ar pirmo no četriem romāniem, kas pārstāv Jēzus Kristus
"autobiogrāfiju".  Jau pats par sevi šāds drebuļus uzdzenošo romānu meistares gājiens ir visai pārsteidzošs. Taču vēl vairāk pārsteidz Raisas stila radikālā maiņa.
No jauna bija dzimusi, ne vien kristiete, bet arī rakstniece. Smaga vampīriska kiča karaliene bija sākusi runāt klasiski skaidrā, stingrā valodā.

Vecs stāsts ar jauniem vārdiem.

"Jēzus Kristus" stāsta par Mesijas jaunību, skatītu septiņus gadus veca bērna acīm. Ar zinoša cilvēka roku Raisa rekonstruē Izraēlas ikdienas dzīvi pirms 2000 gadiem un reālistiski izseko kā kā bērns pakāpeniski uzzina par savu ne zemes izcelsmi un visvarenību.
Bet vai varonim obligāti ir jābūt visvarenam?
"Ak, jā! Dzīve pastāvīgi mums dod iemeslu varonīgai cīņai. Mūs pārbauda. Tikai ar varonību var uz to atbildēt, tikai tā ir pareizi..."
Parasti cilvēki neizsauc viņas interesi. "Par viņiem lai rūpējas Džons Apdaiks... "
Lai kā viņa cienītu varonību, no efektu medīšanas viņa atsakās. Svētā ģimene slēpj no sava dēla viņa dievišķo izcelsmi, lai aizsargātu viņu. Romāns riņķo ap šo noslēpumu, kuru Kristus pakāpeniski atklāj. Ar vienkāršiem vārdiem Raisa atkal izstāsta vienu no pasaules literatūras vēstures pašiem neparastākajiem stāstiem.

Viņa ir mana iemīļotākā rakstniece un paldies par tik plašu informāciju. Annas (vai Ennas?) grāmatas patiešām ir īsts brīnumdarbs, bet es neteiktu, ka tie ir tik ķecerīgi, asiņaini un tumši, kā varētu izklausīties kristiešiem, piemēram, šie darbi tomēr ir domāti tāda žanra cienītājiem; tie ir drīzāk gan neparasti, filozofiski un veidoti tā sakot "ar vampīra acīm un jūtām", it kā pārkāpjot cilvēka uzskatu robežas. Es iesaku izlasīt viņas darbus, it īpaši "Lestat, the vampire", tas noteikti ir mans pats mīļākais viņas veidotais tēls.

Šeit rakstīts, ka viņa ir pievērsusies katoļticībai, tas šķiet mazliet neiespējami, pēc tām apbrīnojamām nekristīgajām un tomēr ne sātaniskajām atziņām, kuras viņa izteikusi vampīru hronikās, bet es labprāt izlasītu arī viņas jaunāko grāmatu. Šā vai tā viņas pasaule ir īpaši dziļa un apbrīnojama, arī tāpēc, ka gaismas un tumsas tēmas viņa prot tik prasmīgi apvienot, it kā tās atsevišķi nemaz nepastāvētu. Un raksturus veidot tik niansētus un savdabīgus, ka nemaz nevar no viņas grāmatām atrauties.

Bet:
"Interviju ar vampīru" viņa rakstīja pēc savas meitas nāves. Un šī grāmata un Klaudijas raksturs tapa dusmās par viņas nāvi. To viņa man atbildēja pati, jo būtībā Anna Raisa nemaz nav nesasniedzama un labprāt atbild savu darbu cienītājiem.