Kritēriji ir šādi: tā pati teksta funkcija, tulkots viss teksts, tas pats teksta tips un struktūra, tas pats stils, minimāli pamanāmi oriģinālteksta labojumi, atvasināts (pakārtots) statuss, tiešs tulkojums, labs dzimtās valodas līmeņa stils, nav lokalizējumu, tulkojuma teksts nav standartizēts, tulkotāja klātesamība nemanāma, bijis viens tulkotājs, tulkojuma valoda ir tulkotāja dzimtā valoda, tulkotājs ir profesionālis, nav bijuši īpaši formāta ierobežojumi, ir bijis pietiekams laiks tulkojuma veikšanai.

Jāatzīst arī, ka „Gredzenu pavēlnieks” man pašai ir ļoti mīļa grāmata, ko vispirms izlasīju angliski, un tādēļ vēlējos izprast, cik pamatotas ir ar tulkojumu saistītās negācijas.

Teksta funkcija un mērķauditorija

„Gredzenu pavēlnieks” ir fantāzijas žanra darbs, un gan tulkotajā, gan oriģinālliteratūrā šis žanrs latviešu valodā joprojām ir pārstāvēts vāji. Fantāzijas romāni tiek uzskatīti par bērnu grāmatām un kā tādi arī tiek tulkoti un pozicionēti tirgū (reklāma, novietojums plauktā). Šī pieeja labi der bērnu un jauniešu fantāzijas romāniem, kā „Harijs Poters” un „Artēmijs Fauls” (arī I. Kolmanes tulkojumos), taču „Gredzenu pavēlnieks” nav paredzēts bērniem.

Kā jau iepriekš tika norādīts, tas gan izauga no pasakas „Hobits”, taču tas ir daudz sarežģītāks, daudzslāņaināks un dziļāks. „Gredzenu pavēlnieks” ir paredzēts nobriedušam lasītājam, kas spētu novērtēt aprakstīto kultūru bagātību, izprast romānu caurvijošos motīvus un smalkās saiknes ar anglosakšu, somu un skandināvu mitoloģiju, no kuras autors iedvesmojies.

Tulkojuma pamatfunkcija ir nodrošināt lasītājus ar žanra klasiku latviešu valodā, turklāt nenoliedzami nozīmīga funkcija bija arī finansiālais izdevīgums, jo ziņa par „Gredzena pavēlnieka” tulkošanu latviešu valodā parādījās drīz pēc tam, kad uz ekrāniem iznāca P. Džeksona slavenā filma pēc „Gredzenu pavēlnieka” motīviem.

Savukārt avotteksta primārā funkcija, šķiet, bijusi lingvistisks un mitoloģisks vingrinājums, jo autors pats bija ģermāņu valodu lietpratējs un aizrāvās ar mākslīgu valodu un pasaules radīšanu. Varētu teikt, ka visa šī pasaule viņam bija galvā, un to vienkārši vajadzēja izlikt uz papīra — savam priekam. Vēlāk, kad radās dedzīgi lasītāji, šī grāmata izrādījās pagrieziena punkts fantāzijas žanra attīstībā, jo, pirmkārt, tajā attēlota pseidoreāla, neatkarīga pasaule (nevis tāda, ko galvenais varonis vēlāk izrādās nosapņojis), un, otrkārt, Tolkīna aprakstītās rases — meža elfi, diželfi, rūķi, hobiti un cilvēki — ir kļuvuši par tādu kā fantāzijas žanra standarta komplektu, kas kopš Tolkīna ir sastopami teju katrā fantāzijas romānā.

Nevar, protams, gribēt, lai arī tulkojumam būtu līdzvērtīga ietekme uz latviešu oriģinālliteratūru, taču nevar arī ignorēt šo „Gredzenu pavēlnieka” funkciju. Tā kā „Gredzenu pavēlnieks” ir žanra klasika, tad arī pret tulkojumu būtu jāizturas ārkārtīgi atbildīgi, jo ar to tiek iedibināta fantāzijas darbu tulkošanas tradīcija un attiecīgā terminoloģija.

Kopumā var teikt, ka tulkojuma mērķauditorija, vai nu pēc izdevniecības norādījuma, vai arī tulkotājas pašas apsvērumiem, nav vienāda ar avotteksta mērķauditoriju, savukārt tulkojuma funkcija salīdzinājumā ar oriģināla funkciju ir sašaurināta, atstājot tikai vēstījumu, tēlaini informatīvo funkciju.

 Tulkojuma apjoms

Kā jau iepriekš bija minēts, Tolkīna daiļradi var uzlūkot kā vienotu veselumu, jo tā apraksta to pašu pasauli; arī personāži parādās vairāk nekā vienā grāmatā. Līdz ar to, lai nodrošinātu terminoloģisku konsekvenci, tulkotājam būtu noteikti jāņem vērā iepriekšējie saistītie tulkojumi, kāds šajā gadījumā ir Z. Rozenbergas „Hobits” (1991). Salīdzinot īpašvārdus, kas parādās gan „Hobitā”, gan „Gredzenu pavēlniekā”, mēs redzam, ka tas ne vienmēr ir darīts:

 Interesanti, ka bērnu grāmatā lokalizējumu un pārveidojumu ir mazāk nekā fantāzijas romānā pieaugušajiem.

Attiecībā uz tulkojuma veselumu jāpiezīmē arī, ka „Gredzenu pavēlnieks” nav iztulkots pilnībā, jo nav iztulkoti pielikumi: ķēniņu un valdnieku annāles, leģenda par Aragornu un Arvenu, dzimtu koki, vēstures hronikas, piezīmes par Viduszemē lietotajām valodām un vārdu izrunu, elfu un rūķu rakstību, piezīmes par vārdu tulkojumiem. Šo pielikumu, kas apjoma ziņā aizņemtu atsevišķu grāmatu, izlaišana arī sašaurina teksta funkciju, atstājot tikai vēstījumu.

Tātad var uzskatīt, ka darbs nav tulkots pilnībā, bet tikai daļēji un saskaņā ar tulkojuma funkciju, kas analizēta iepriekšējā sadaļā.

Otrkārt, ja Tolkīna daiļradi uzskata par vienu veselumu, tad var uzskatīt, ka šajā gadījumā ir strādājuši divi tulki, un ne vienmēr ir ievērota terminoloģiskā konsekvence (Par to, kurš tulkojums ir „labāks”, protams, var strīdēties).

 Teksta tips un struktūra

„Gredzenu pavēlnieks” gan oriģinālā, gan tulkojumā ir literārs darbs, nelielas izmaiņas ir piedzīvojis tikai tā žanrs (fantāzija à fantāzija/pasaka).

Attiecībā uz struktūru jāsaka, ka Tolkīna sākotnējā iecere bija nevis triloģija („Gredzena brālība”, „Divi torņi” un „Ķēniņa atgriešanās”), bet gan viena grāmata sešās daļās („grāmatās”). Ērtības labad tā tomēr tika sadalīta trijās daļās pa divām grāmatām katrā, un tā tas tradicionāli arī iegājās. Arī latviešu valodā „Gredzenu pavēlnieks” tika publicēts kā triloģija, tādēļ var teikt, ka darba struktūra attiecībā pret avota tekstu ir saglabāta tāda pati un nav bijusi pakļauta kādiem īpašiem formāta ierobežojumiem.

Stils

Angļu valodā „Gredzenu pavēlniekam” raksturīgs tēlains, mazliet vecmodīgs un vietām „piepacelts”, poētisks stils („Need brooks no delay, yet late is better than never,” said Éomer. „And mayhap in this time shall the old saw be proved truer than ever before since men spoke with mouth.”), kas ir saglabāts arī tulkojumā („Kad viss mata galā, gaidīt vairs nevar, tomēr labāk vēlāk, nekā nekad,” Ēomers bilda. „Un kauču nu šoreiz senā paruna izrādītos patiesāka nekā jebkas, ko cilvēks jelkad pār lūpām laidis.”).

Un tomēr efekts ir citāds. Grūti pateikt, kāpēc, iespējams tāpēc, ka latviešu valodā vārdiem ir lielāks stilistiskais „svars”, un tas ir jāņem vērā tulkojot gan lamuvārdus, gan poētismus. Šķiet, ka „Gredzenu pavēlniekā” poētismi ir pārkompensēti, kā rezultātā izteiksme vietām ir nevis pacilājoša, bet samākslota un smagnēja. Iespējams, nozīme ir arī angļu valodas literatūras attīstībai un vēsturei, jo mūsdienās angļu valodā ar, teiksim, Šekspīra daiļradi nākas saskarties biežāk nekā latviešu valodā ar, piemēram, Raiņa daiļradi, kā rezultātā vecmodīga izteiksme organiskāk iekļaujas mūsdienīgā angļu valodas skanējumā.

 Valodas specifika un lokalizējumi

Ja parasti tulkošanas kontekstā runā par sadursmi starp avota kultūru/valodu un mērķa kultūru/valodu, tad „Gredzenu pavēlniekā” šī sadursme ir novērojama jau pašā avottekstā, jo attiecīgajā pasaulē pārklājas cilvēku, hobitu, rūķu, meža elfu un diželfu, orku, Numenoras kultūras, kas tulkotājam lielākās problēmas rada tieši vietvārdu atveidē. Turklāt daļa vietvārdu ir Tolkīna izdomātās valodās: Ered Nimrais, Emyn Muil, Udûn, Anórien. Tulkojumā šie svešādie nosaukumi, kam būtu jānorāda uz elfu un Numenoras civilizācijas pēdām, ir transkribēti tāpat kā „parastie” angļu valodai raksturīgāki vai vismaz neitrālāki vietvārdi Fornosta, Harlonda, Forodveita.

Vietvārdu tulkošanas problēma ilustrē angļu un latviešu valodas atšķirības attieksmē pret svešvalodu elementu iekļaušanu mērķa valodā. Angļu valodā kā analītiskā valodā ir iespējams saglabāt šos svešādos nosaukumus kaut ar visām to grafiskajām īpatnībām (diakritiskajām zīmēm) un bez problēmām iesaistīt tekstā; turpretī latviešu valodā kā sintētiskā valodā ir jāatrod veids, kā tos iekļaut valodas gramatikas sistēmā. Saskaņā ar ģeogrāfisko nosaukumu atveidošanas tradīciju šie nosaukumi ir transkribēti vienā vārdā un tiem pievienota galotne — Ērednimraīsi, Eminmuīli (kalni) līdzīgi kā Kotdivuāra (Côte d'Ivoire) vai Losandželosa (Los Angeles). Latviešu valodas alfabētam svešas grafiskās zīmes netiek saglabātas: Uduna, Anoriēna.

Problēma tāda, ka tulkojumā līdz ar to zūd vietvārdu kultūras specifika un avotteksta etimoloģiskā daudzslāņainība. Tulkojumā nodotā informācija līdz ar to ir nabadzīgāka, un var strīdēties, vai tā ir nenovēršama parādība tulkojumos uz latviešu valodu ar tās stingro gramatisko sistēmu, vai arī būtu pieņemami vismaz fantāzijas žanra tulkojumos izveidot citu vietvārdu atveidošanas modeli, kas ļautu saglabāt avotteksta vietvārdu īpatnības, piemēram, konstrukcijas ar defisi (Ēred-nimraīsi, Ēred-Nimraīsi) vai salikts nosaukums ar nelokāmu pirmo vārdu (Ēred Nimraīsi).

Tulkoti un zināmā mērā lokalizēti ir praktiski visi angļu valodas izcelsmes īpašvārdi (fiktīvās elfu valodas izcelsmes toponīmi ir transkribēti). Ar „lokalizāciju” šajā gadījumā tiek saprasts latviešu valodai raksturīgu izskaņu un papildinātāju pievienošana tulkotai saknei vai pamatvārdam:

 Kā redzams, reizēm vietvārdu tulkojums ir izdevies labskanīgs un stila ziņā ekvivalents oriģinālam, bet reizēm tulkojums ir nepamatots (ne parastās, ne etimoloģijas vārdnīcās es neatradu, ka „gladden” būtu kāda saistība ar skalbēm vai īrisiem un ka „bindbole” varētu nozīmēt kritalu). Tāpat arī jāņem vērā, ka latviešu valodā daudziem vietu apzīmējumiem piemīt papildu stilistiskā nokrāsa, piemēram, „miests” skan nedaudz nicīgi vai humoristiski, savukārt deminutīvās izskaņas (Dadzītis, Klūdziņa, Sausnīte) rada mīļuma un tuvuma iespaidu. Angļu valodā vietu apzīmētājiem tādas stilistiskās slodzes nav.

Otrkārt, attiecībā uz šādiem lokalizējumiem jāatzīmē, ka to ir ārkārtīgi daudz, sevišķi grāmatas sākumā, kad darbība norisinās Dalienā (Shire). Praktiski visi vietvārdi tur ir tulkoti, turklāt reizēm panāktais efekts ir humoristisks (Ceļdoma/Waymoot, Varžumiests/Frogmorton, Āpšurakas/Brockenborings), reizēm nedaudz poētisks (Nodaliena / River Shirebourne, Trejnovadu akmens / Three Farthing stone, Rītāji/East), un reizēm neitrāls, latvisks un adekvāts (Lankas, Zaļkalne, Mežvidi). Taču te atkal jāpiemin avotvalodas un mērķvalodas kultūru atšķirības, kuru rezultātā latviešu valodā tiek uztverta visa vietvārda semantika, savukārt angļu valodā tādas vietvārdu sastāvdaļas kā „–borings”, „–moot”, –borough” galvenokārt tiek uztverti ar nespecifisku nozīmi „vieta”. Tādēļ latviešu valodas tulkojumā lasītājam ir lielāka semantiskā slodze, kas zināmā mērā apgrūtina lasīšanu.

Ar lokalizāciju šajā gadījumā ir pārspīlēts — domāju, ka būtu pieticis iztulkot burtiskākos nosaukumus, kā Quarry/Lauznīte un Bridgefields/Tiltaine, bet tos, kuru etimoloģija mūsdienu angļu valodā avotteksta lasītājam nav acīmredzama, transkribēt: Veimūta (nevis Ceļdoma), Brī (nevis Virpils), Krikholova (nevis Kvikdanga) u.c.

 Oriģinālteksta labojumi

Kā jau bija minēts, „Gredzenu pavēlnieks” tika rakstīts 12 gadus un vairākkārt pārstrādāts, tādēļ maz ticams, ka oriģinālā būtu saglabājušās kādas netīšas kļūdas. Tiesa, Tolkīns pats savulaik cīnījās ar redaktoru patvaļu, kas pat angļu valodā bija „labojuši” viņa izmantotos terminus (elvish/elfish; elven/elfin; dwarves/dwarfs).

Latviešu valodas tulkojumā šādas īpatnības nav aktuālas atšķirīgas gramatiskās sistēmas dēļ, taču iemesls, kādēļ angļu valodā tika veikti šādi „labojumi”, ir savā ziņā aktuāls arī tulkojumā: Tolkīna elfi nav tādi, kā skandināvu mitoloģijā un pasakās, tāpat kā viņa plecīgie, kareivīgie rūķi maz atgādina rūķīšus no latviešu pasakām. Līdz ar to, iespējams, var runāt par korekcijām, ko darbā ievieš mērķvalodas kultūra un kas nav atkarīgas no tulkotāja.

 Tulkotāja izvēle un tulkošanas situācija

„Gredzenu pavēlnieku” tulkojusi Ieva Kolmane. Spriežot pēc profila Latvijas Radošo savienību mājaslapā, kur viņa pārstāv Rakstnieku savienību, viņai ir pietiekama pieredze daiļliteratūras tulkošanā, taču problēma tāda, ka tās ir bijušas vai nu tradicionālo žanru grāmatas pieaugušajiem (D. di Morjē, D. Stīlas romāni), vai arī populārzinātniska rakstura darbi, vai arī bērnu grāmatas — „Harija Potera” un „Artēmija Faula” grāmatu sērijas.

Tulkojumā ir izmantots plašs reģistru klāsts, kas liecina par labām dzimtās valodas zināšanām, taču vietām ir „pāršauts pār strīpu”.

Nenoliedzot Kolmanes kundzes profesionalitāti un pieredzi, es tomēr uzskatu, ka „Gredzenu pavēlnieku” vajadzēja tulkot kādam, kurš varētu nodrošināt žanram atbilstošāku tulkojumu. Iespējams, šajā situācijā lielāka uzmanība būtu bijusi jāpievērš ne tik daudz tulkotāja profesionalitātei, cik personiskajai ieinteresētībai fantāzijas žanrā.

Tiesa, jāņem vērā arī fakts, ka tulkošana tika sākta drīz pēc tam, kad uz ekrāniem parādījās P. Džeksona filma „Gredzenu pavēlnieks”, kas guva lielus panākumus un nodrošināja līdz tam tikai žanra cienītāju aprindās pazīstamās grāmatas vispasaules atpazīstamību. Šī pēkšņā intereses uzplaukuma kontekstā ir labi saprotama apgāda „Jumava” vēlme pēc iespējas drīzāk piedāvāt pašmāju lasītājiem „Gredzenu pavēlnieku” latviešu valodā. Grūti pateikt, vai tulkojums ir sasteigts. No vienas puses, ir zināms, ka tulkošana bija ierobežota laikā (triloģijas daļas tika izdotas ar aptuveni pusgada atstarpi), bet no otras puses, nevar viennozīmīgi teikt, ka brīvāks tulkošanas grafiks būtu uzlabojis tulkojuma kvalitāti un atbilstību oriģinālam.

 Nobeigums

Izanalizējot „Gredzenu pavēlnieka” tulkojumu latviešu valodā saskaņā ar Čestermana piedāvāto tulkojumu tipoloģiju un Sīļa izvirzītajiem „ideāla” tulkojuma kritērijiem, jāsecina, ka šis tulkojums būtiski atpaliek no ideāla. Galvenais iemesls tam ir nepareizs žanra novērtējums, kā rezultātā mērķlasītāju loks ir noteikts nepareizi un tulkojumā izmantotā pieeja ir konkrētajam darbam nepiemērota, jo nenodrošina ekvivalenci.

Tulkošanas procesā ir zināmā mērā mainīts tulkojuma žanrs un sašaurināta tā funkcija, turklāt nav iztulkots viss darbs, ir izlaisti darbu papildinošie pielikumi un autora skaidrojumi. Turklāt tulkojot nav ņemta vērā jau izstrādātā terminoloģija, kas izmantota cita Tolkīna darba tulkojumā.

Galvenās tulkojuma problēmas ir smagnējais, vecvārdiem un poētismiem pārbagātais stils un pārlieku daudzie lokalizējumi vietvārdu tulkojumos. Formāli tas atbilst oriģināldarba stilam, taču latviešu valodas tulkojumā šie elementi ir dažādu iemeslu dēļ (atšķirīga stilistiskā un semantiskā slodze, mērķa un avota valodu vēstures un kultūras atšķirības, tulkošanas stratēģijas) pārkompensēti.

Tika arī secināts, ka darbam raksturīgo etimoloģisko daudzslāņainību ir grūti atainot latviešu valodā, ievērojot pašreizējās personvārdu un toponīmu atveidošanas normas. Šī atšķirīgo kultūru nonivelēšana arī ir faktors, kas nosaka tulkojuma atšķirīgo efektu uz lasītāju. Iespējams, ka fiktīvu kultūru atšķirību atspoguļošanai varētu izmantot atšķirīgus toponīmu atveides paņēmienus nekā līdz šim ir tradicionāli pierasts.

Tulkotājas valodas izjūta ir laba, tulkojumā ir prasmīgi lietoti dažādi reģistri — šajā ziņā problēmu nav.

Nobeidzot jāsaka, ka galvenie cēloņi tulkojuma negatīvam vērtējumam „Gredzenu pavēlnieka” un fantāzijas žanra cienītāju aprindās ir žanra nomaiņa, no kuras arī izriet pārējās problēmas — stils un lokalizācija.

Vērtējot tulkojumu reti kad tiek ņemti vērā tādi ārpusteksta faktori kā tulkotāja iepriekšējā pieredze, tulkošanas situācija, tulkojumam atvēlētais laiks un oriģināldarba statuss un nozīmība, taču tieši tie šajā gadījumā bija izšķirošie, lai atklātu tulkojuma problēmu cēloņus.

 Bibliogrāfija

 Analizētais teksts:

Tolkīns Dž. R. R. „Gredzenu brālība”. — Rīga: Jumava, 2002. — 508 lpp.
Tolkīns Dž. R. R. „Divi torņi”. — Rīga: Jumava, 2003. — 408 lpp.
Tolkīns Dž. R. R. „Ķēniņa atgriešanās”. — Rīga: Jumava, 2004. — 351 lpp.

 Izmantotā literatūra:

1. Tolkīns Dž. R. R. „Hobits”. — Rīga: Zvaigzne ABC, 2002. — 308 pp.
2. Tolkien J. R. R. „The Fellowship of the Ring”. — London: Harper Collins, 2001. — 535 p.
3. Tolkien J. R. R. „The Two Towers”. — London: Harper Collins, 2002. — 440 p.
4. Tolkien J. R. R. „The Fellowship of the Ring”. — London: Harper Collins, 2001. — 554 p.
5. Sīlis J. „Tulkojumzinātnes jautājumi: teorija un prakse”. — Ventspils, Ventspils Augstskola, 2009. — 264 lpp.

 Interneta resursi:

1. Vikipēdija par „Gredzenu pavēlnieku” — http://en.wikipedia.org/wiki/The_Lord_of_the_Rings
2. B. Strodas eseja „Literārās fantāzijas vēsture un attīstība” — http://lffb.midzenis.lv/lekcijas/fantazijas-vesture.html
3. Angļu valodas etimoloģijas vārdnīca — http://www.etymonline.com/index.php
4. I. Kolmanes profils Latvijas Radošo savienību padomes vietnē — http://www.makslinieki.lv/profile/172/