Tāpat kā gadījumā ar Aladinu, jākonstatē: nevienā slavenā pasaku krājuma oriģinālā nav stāsta par Ali-Babu un četrdesmit laupītājiem. Tā parādās pirmajā šo pasaku tulkojumā franču valodā. Franču orientālists Gallāns, gatavojot "Tūkstoš un vienas nakts" pasaku tulkojumu, ievietoja tajā arābu pasaku “Ali-Baba un četrdesmit laupītāji” no cita krājuma.
"Tūkstoš un vienas nakts" pasaku mūsdienu teksts drīzāk nav arābu, bet gan Rietumu. Ja sekotu oriģinālam, kas, starp citu, ir indiešu un persiešu (nevis arābu) pilsētas folklora, tad krājumā būtu jāpaliek tikai 282 novelēm. Viss pārējais ir vēlāki uzslāņojumi. Ne Sindbada Jūrasbraucēja, ne Ali-Babas un četrdesmit laupītāju, ne Aladina ar viņa brīnumlampu oriģinālā nav. Praktiski visas šīs pasakas krājumam pievienoja franču Austrumu pētnieks un pirmais krājuma tulkotājs Antuāns Gallāns.
XVIII gadsimta sākumā visu Eiropu bija aptvērusi kaut kāda patoloģiska kaisle uz Austrumiem. Uz šī viļņa sāka parādīties mākslas darbi par Austrumu tēmu. Vienu no tiem publikai piedāvāja 1704. gadā ap to laiku nevienam nezināms arhivariuss Antuāns Gallāns. Tad arī iznāca pirmais viņa stāstu sējums. Panākumi bija graujoši. Līdz 1709. gadam tika izdoti vēl seši sējumi un pēc tam vēl četri, pēdējais jau pēc Gallāna nāves. Visa Eiropa aizgūtnēm lasīja stāstus, kurus gudrā Šeherezāde stāstīja valdniekam Šahrijāram. Un nevienam nebija nekāda daļa, ka ar katru jaunu sējumu šīm pasakām palika aizvien mazāk sakara ar īstajiem Austrumiem, bet Gallāna izdoma kļuva arvien lielāka.
Sākumā pasakām bija nedaudz savādāks nosaukums - “Stāsti no tūkstoš naktīm”. Kā mēs jau minējām, tās ir cēlušās no Indijas un Persijas: tās stāstīja tirgus laukumos, karavan-sarajos [tā laika ceļotāju apmešanās vietās – t.p.], augstdzimušu personu galmos un vienkāršo cilvēku mājās. Ar laiku tās tika pierakstītas.
Kā liecina arābu avoti, jau Maķedonijas Aleksandrs esot licis pa nakti viņam tās stāstīt, lai paliktu nomodā un nenogulētu ienaidnieka uzbrukumu.
Šo pasaku senatnīgumu apliecina Ēģiptes papiruss no IV gadsimta ar analoģisku titullapu. Minētas tās arī kāda X gadsimta vidū Bagdādē dzīvojoša tirgoņa grāmatu katalogā. Kaut gan, blakus nosaukuma ir piezīme: “Nožēlojama grāmata cilvēkiem, kas izkūkojuši prātu”.
Jāsaka, ka Austrumos pret šo grāmatu jau no seniem laikiem izturējās kritiski. "Tūkstoš un viena nakts" ilgi netika uzskatīta par augstvērtīgu literatūras sacerējumu, tāpēc ka šajos stāstos nebija spilgti izteikta zinātniska vai morāla zemteksta.
Tikai pēc tam, kad šīs pasakas kļuva populāras Eiropā, tās iemīlēja arī Austrumos. [Gandrīz kā Čehijā, kur cilvēkiem ne īpaši patīk, ka viņus asociē ar Šveiku – t.p.] Pašlaik Nobela institūts Oslo pieskaita "Tūkstoš un vienu nakti" pie simts nozīmīgākajiem pasaules literatūras sacerējumiem.
Interesanti, ka "Tūkstoš un vienas nakts" pasaku oriģināls ir vairāk piesātināts ar erotiku, nekā ar brīnumiem. Ja mums pazīstamajā variantā sultāns Šahrijārs skuma un tāpēc pieprasīja katru nakti jaunu sievieti (bet no rīta viņu sodīja ar nāvi), tad oriģinālā Samarkandas sultāns bija nikns uz visām sievietēm par to, ka pieķēra savu sievu krāpjot viņu (ar melno vergu aiz vītolu dzīvžoga pils dārzā). Baidoties vēlreiz salauzt savu sirdi, viņš arī lika nogalināt sievietes. Un tikai skaistulei Šeherazādei izdevās remdināt viņa atriebības kāri. Daudzi viņas stāstītie stāsti bija tādi, ko bērniem, kas mīl pasakas, lasīt nevajadzētu: par lezbietēm, prinčiem-homoseksuālistiem, princesēm-sadistēm un skaistām meitenēm, kas dāvāja savu mīlu dzīvniekiem, tāpēc ka seksuālo tabu šajās pasakās nebija.
Jā, es patiešām neatļautos lasīt saviem bērniem tādas pasakas. Kas attiecas uz to, kas un kad tās ir sarakstījis, tad ir pat radikāls viedoklis, ka Austrumos šīs pasakas pirms tam, kad viņas tika publicētas Rietumos, vienkārši nebija, jo oriģinālus, kā pēc burvja mājiena sāka atrast tikai pēc Gallāna publikācijām. Var jau būt, ka arī tā. Bet varbūt, ka arī nē. Taču katrā gadījumā šīs pasakas pašlaik ir viens no visnozīmīgākajiem pasaules literatūras sacerējumiem. Un lieliski.