Liekās vienības
Mūsu ēras XII gadsimta sākumā Indijā dzīvoja matemātiķis un astronoms Bhashra Ačarja. Vienā no viņa darbiem, “Sithanta širomani” (“Mācību vainags”), starp citām laika mērvienībām figurē “trutti”, kas sastāda 0,3375 sekundes. Speciālisti, kuri pētī senindiešu zinātnieku darbus, apjūk savos minējumos: kādiem mērķiem tolaik bija nepieciešama šāda mērvienība, un ar ko to izmērīja?
Tomēr vēl daudz agrākā sanskrita tekstā, “Brihath Sakatha”figurē “kašta”, laika intervāls, kas līdzinās… 1/300 000 000 sekundes! Kā senie indieši izmantoja mikrosekundes daļas? Jo “kaštai” var būt tikai kāda jēga, ja to var izmantot praktiski un var to izmērīt.
Tostarp, mūsdienu fiziķiem zināms, ka dažu elementārdaļiņu – hiperonu un mezonu – pastāvēšanas laikā, ir tuvi vienai trīssimtmiljardai sekundes daļai. Taču uzskatīt, ka indieši zināja par to jau senatnē, ir muļķīgi, vai tad nē?
Un vēl kāds teksts, “Varahamira”, datējams ar mūsu ēras 550.gadu, satur matemātiskus lielumus, kas samērojami ar ūdeņraža atomu. Atkal neizskaidrojama mīkla?
Noslēpumaino zināšanu glabātāji
1966.gadā līdzīgu vēstures mīklu pētnieks, amerikānis Tomass Endrjūss, pabija Indijas pilsētā Madrasē, kur no slavenā jogas Pandidas Kaniaha izdziedēja sekojošu interesantu atziņu:
Zinātniekiem – braminiem kopš neatminamiem laikiem bija pienākums glabāt ne mazums zināšanu, kuru jēgu viņi nesaprata. Vēl viņu tālie senči zināja, ka matērija sastāv no neskaitāmiem atomiem, ka lielākā daļa platības pašos atomos nav piepildīta ar matēriju un šajā tukšumā eksistē lielas pasaules.
Par to Endrjūss uzrakstīja grāmatā “Mēs neesam pirmie”, kas iznāca klajā 1976.gadā Londonā.
Kam tas viss bija vajadzīgs pirms 2500 gadu? Kādā vēl senākā laikmetā uz Zemes eksistēja (vai īslaicīgi atradās) civilizācija, kas fizikas un tehnikas jomas zināšanu līmenī neatpalika no mūsdienu, bet varbūt pat pārspēja to?
Fakts, ka priesteru augstākās kastas locekļiem bija jāiegaumē virkni matemātikas un fizikas simbolu un lielumu, nesaprotot to nozīmi, liecina par to kāda mēģinājumu saglabāt un nākotnē nodot zināšanas no pagājuša tehnoloģiskā laikmeta.
Un šis mēģinājums zināmā mērā izdevās: vismaz mēs redzam, ka nepārredzami tālā senatnē šādas zināšanas eksistēja un, neapšaubāmi, tām bija praktiska nozīme. Un vēl mēs novērojam, ka tūkstošiem gadsimtu garumā šīs zināšanas, ka vēlāk netiks pieprasītas, izzuda no paaudžu atmiņas – tās nebija vajadzīgas.
Tā, sengrieķu filozofs Demokrīts, kurš dzīvoja pirms 2500 gadiem, un viņa sekotājs Epikūrs, nez kādēļ zināja, ka dabā nepastāv nekas, izņemot atomus un tukšu telpiskumu, un, ka atoms tā ir vielas vissīkākā daļiņa.
Vēlāk pēc četriem gadsimtiem romietis Lukrēcijs rakstīja, ka neredzami atomi nepārtraukti kustas telpā un saskaroties vienam ar otru, pārcieš daudzas izmaiņas. Taču neviens no šiem zinātniekiem nepieminēja (un, iespējams, nezināja) lielumus, līdzīgus “trutti” vai “kašta” – tie viņiem nebija vajadzīgi. Pēc diviem – trim gadsimtiem zinātnieku aprindās jau reti kurš atcerējās par atomiem, par tiem sāka interesēties tikai ap XIX – XX gadsimtiem.
Ar ko karoja senie Zemes iedzīvotāji
Senindiešu laikmeta sanskrita tekstos “Mahabharata”, kas sastāvēja no 18 grāmatām un vairāk nekā 200 tūkstošiem dzejoļu, iekļāva ziņas par reliģiju, pasaules uztveri, paražām, Senās Indijas vēsturi, kā arī leģendas par dieviem un varoņiem. Eposs datējams ar mūsu ēras 1500.gadu, bet tajā aprakstītie notikumi risinājās daudz agrāk, pirms desmit tūkstošiem gadu.
Zināma “Mahabharatas” daļa tika veltīta karadarbībām ar dievu, pusdievu un cilvēku piedalīšanos. Pētnieki uzskata, ka šie notikumi attiecas uz daļēji leģendāro ariju (saukti arī ārieši) iebrukuma vēsturi Indostānas teritorijā. Tomēr starp vienkāršajām kauju epizodēm sastopams ļoti daudz detalizēti aprakstītu… artilērijas, raķešu, kaujas lidmašīnu, kā arī atomieroču izmantošanas scēnu!
“Dronaparva” – vienā no “Mahabharatas” grāmatām – stāstīts par kauju, kuras laikā notiek šāviņu sprādzieni, līdzīgi milzīgām uguns lodēm. Šajā tekstā aprakstīta sēnes veida mākoņa parādīšanās, kas raksturīgi kodolsprādzienam. Tas salīdzināts ar milzīga lietussarga atvēršanos. Pēc šiem sprādzieniem ēdiens top saindēts, dzīvi palikušie cilvēki saslimst ar staru slimību – viņiem radās vemšanas lēkmes, izkrita mati un nagi, bet pēc tam iestājās nāve.
Tekstos tāpat pieminēts, ka sprādzienu darbības zonā var izglābties, ja upes ūdenī rūpīgi nomazgās savus ķermeņus. Tas nozīmē, ka tiek aprakstīts dezaktivācijas process, kuru mūsdienās veic līdzīgos gadījumos.
Bet, lūk, kā “Mahabharatā”, kā arī “Ramajanā” – senindiešu episkajā poēmā – attēlota atomieroču pielietošana un to sekas: “Viens vienīgs šāviņš uzsprāga ar postošu spēku. Nokaitēts dūmu un liesmu mākonis, tāds, kā desmit tūkstoš sauļu, pacēlās gaisā. Tas bija ierocis, Dzelzs Zibens, kas pelnos pārvērta Vrishni un Andhaka rasi. Šo cilvēku ķermeņi bija tik ļoti apdedzināti, ka nevienu nevarēja pazīt, bet visiem putniem apkārt spārni kļuva balti. Pēc dažām stundām viss ēdiens izrādījās saindēts. Glābjoties no šīs uguns, kareivji metās upē, lai nomazgātu sevi un savu aprīkojumu”.
Ar ko viņi lidoja
Kodolieročiem nepieciešami līdzekļi to nogādāšanai. “Mahanharatā” teikts, ka ar to arī viss bijis kārtībā. Eposā pieminēti konkrēti un visai reāli raķešu, lidmašīnu, kā arī citu aparātu un ierīču konstrukciju apraksti.
Daudz konkrētāk tika stāstīts par senajām lidmašīnām – vimāniem. Grāmatā “Samarangana Suthatha” tiek savstarpēju salīdzināti dažādi to tipi, minētas katra priekšrocības un trūkumi,piedāvāti lidojumu raksturojumi, piezemēšanās paņēmieni. Sevišķa uzmanība veltīta materiālu īpašībām – konstrukciju materiāliem, tādiem, kā koks, vieglie metāli un to sakausējumi, kā arī vielas, kuras izmantoja dzinējspēka radīšanai. Pie pēdējiem, lai cik nebūtu dīvaini, pieskaitāms dzīvsudrabs.
Lūk, lidmašīnas – vimāna lidojuma paraksts: “Ar dzīvsudraba palīdzību vimāna var iegūt jaudu, kas neatpaliek no zibens spēka. Ja šo dzelzs dzinēju piepilda ar dzīvsudrabu, bet tā augšējo daļu sakarsē, tā sāk attīstīt jaudu, izdalot skaņu, kas līdzinās lauvas rēkoņai, un mašīna acumirklī atradīsies debesīs”.
“Ramajanā” tiek stāstīts, ko no augšas redzējuši dievs Rama un viņa sieva Sita lidojuma laikā no Šrilankas uz Indiju. Turklāt, autors min tādas detaļas, kuras var ieraudzīt tikai no liela augstuma.
Un pati šī senā lidmašīna raksturota kā aparāts, kuram “piemīt neticami liela ātrums, pilnībā vadāms, ar telpu un logiem un ērtām sēdvietām”.
Kodolieroču pretinieki
Raksturīgi, ka abos pieminētajos eposos aprakstīts arī satraukums pēc kodolieroču pielietošanas. “Mahabharatā” ir rindas, kuras mūsdienu cīnītāji par pasauli bez kodolieročiem, pilnībā varēja izmantot tos savos lozungos: “Jūs, cietsirdīgie un zemiskie, baudkārie un varas apmātie, ar jūsu Dzelzs Zibens palīdzību jūs nesīsiet nāvi paši savai tautai”.
“Ramajana” ir piesardzīga: “Nāves Bultai piemīt tāda jauda, ka minūtes laikā var iznīcināt visu Zemi”.
“Mausalaparvā” ir dzejolis par pamodušos apziņu, ka kodolieroči ir visas pasaules drauds. Tur minēts gadījums par brīvprātīgu atteikšanos no kodolgalviņām un par to iznīcināšanu: “Pēc smagām pārdomām Valdnieks pavēlēja iznīcināt Dzelzs Zibeni, sasitot to gabalos un samalt pulverī. Ataicināja ļaudis, lai viņi šo pulveri izkaisītu jūrā”.
Citplanētieši vai zemes iedzīvotāji?
Ne mazums daudzu tautu seno rakstu fragmenti, kuros acīmredzot aprakstīti kodolieroči, Ērihs fon Denikens savās grāmatās “Atmiņās par nākotni”, “Atpakaļ uz zvaigznēm”, “Pagātnes pareģis” u.c., pārliecināts hipitēzes par zemes iedzīvotāju kontaktiem ar citplanētiešiem, kas notikuši senatnē.
Viņš uzskata, ka masveida iznīcināšanas ieročus augsti attīstīti citplanētieši no kosmosa izmantoja karos ar toreizējiem primitīvajiem Zemes iedzīvotājiem. Tomēr maz ticams, lai civilizētajiem atnācējiem prātā ienāktu izmantot kodolieročus pret Zemes iedzīvotājiem, kuri bija bruņojušies ar lokiem un bultām. Pat tad, ja atmet morāli un ētiku, gudrie citplanētieši iedomātos, ka tas vienkārši ekonomiski nav mērķtiecīgi. Jo droši vien šim gadījumam viņiem bija kaut kas vienkāršāks un lētāks.
Tādēļ uzskatāmais atomkarš noteikti norisinājās nevis starp “gudrajiem” atnācējiem no kosmosa un Zemes mežoņiem, bet starp Zemes iedzīvotājiem, kuri sasnieguši aptuveni mūsdienu attīstības līmeni, vismaz kara tehnikas jomā. Un visticamāk, šī traģēdija norisinājās ne tikai uz Indostānas pussalas, bet gan aptvēra visu zemeslodi.