Vispār, ja jau es atļāvu sev iejaukties vēstījuma gaitā, tad jāpaskaidro, kāpēc es uzdrīkstos burkšķēt uz lielo priekšgājēju. Lieta tajā, ka esmu uzrakstījis ne mazumu stāstu par Alisi – meiteni no nākotnes, kurai ar Alisi Liddellu, ziņkārīgai (kā jau pienākas labi audzinātai garīdznieka meitai) neparastu notikumu un radījumu novērotājai, nav nekā kopīga. Sākot rakstīt, es pat neiedomājos, ka iziešu ārpus dažu pirmo pasaku robežām, un par varoni izvēlējos paša meitu Alisi, daudz mazāk labi audzinātu un kautrīgāku radījumu nekā Kerola Alise. Kopš tiem laikiem pagājuši daudz gadu un jautājums: “Bet kāpēc jūs norakstāt savu stāstus no Kerola?” – vajā mani ar brīnumainu uzstājību. Visbiežāk ar to pie manis vēršas ne visai jauni cilvēki, kuri dzīvē nav izlasījuši nevienu manu stāstu, nerunājot nemaz par Kerola grāmatām. Un pilnīgi netaisnīgi es beidzot vēršos ar lūgumu pie pavisam sen nomirušā angļa: “Vai jums bija grūti nosaukt savu varoni savādāk? Liddellu ģimenē taču bija trīs māsas!”

Visu dzīvi es biju pārliecināts, ka Kerols ir brīvs no analoģijām, prototipiem un saiknes ar apkārtējo pasauli. Kāpēc viņam tas?

Un te ne pārāk sen sastapu divus paziņojumus. Pirmkārt, raksts angļu avīzē “Times”par karsta kritumiem tajās vietās, kur auga un dzīvoja Kerols. Otrkārt, liels Dannas Ričardsones raksts angļu žurnālā “Vēsture šodien”, kurš saucas “Dodžsons Brīnumu zemē”.

Atklājās, un es tagad pacentīšos jums to pierādīt, ka Luisa Kerola fantāzijas raksti izrakstīti pilnīgi sadzīviskā, reālā audeklā un ir tik cieši saistīti ar realitāti, ka liekas, tā rakstnieka izdomātā Alise skrien kā pa akmentiņiem, pāri upei pa vēstures mirkļiem, kuri izsitas dzirkstelēs zem viņas papēžiem.

Kerola grāmatas par Alisi – galvenās un pašas mīļākās angļu bērnu grāmatas. Nav angļa, kurš nebūtu izaudzis uz “Alises…”. Taču tikai nesen vēsturnieki un literatūrzinātnieki sāka nodarboties ar tiltiņu celtniecību un analoģiju meklējumiem.

Bet tas nav viegls darbs.

Reizēm viņu atradumi mums ir nesaprotami un sveši. Kādu vēl Tenisonu parodēja Kerols un kāpēc viņš viņu parodēja? Taču citi stāsti un dzirksteles ir interesantas un pat izraisa zināmu atkarību.

Angļi radīja Pīteru Penu, Vinniju Pūku, Mēriju Popinsu, “Dārgumu salas” varoņus, Robinsonu Kruzo un pat hobitus. Šodien angļu rakstnieku pasaules līderību apstiprina Džoana Roulinga ar viņas Hariju Poteru. Taču tomēr Kerols paceļas virs šiem pauguriem un mežiem, kā kalns. Tā ka saprast, cik viņš atainojis savu laiku, cik tuvi ir abstraktie notikumu Aizspogulijā ir autora dzīves notikumiem, ir lietderīgi un pamācoši.

Mēs zinām par dienu un pat minūti, kad piedzima pirmās grāmatas rindiņas par Alisi.

Tas notika 1862.gada 4.jūlijā. piektdienā. Apmēram vienpadsmitos no rīta.

Doktors Henrijs Liddells, Kristus baznīcas Oksfordā mācītājs, bija aizņemts ar grieķu-angļu leksikas sestā izdevuma sagatavošanu, mācību grāmatas par kuru bez satraukuma nevarēja atcerēties neviens angļu skolnieks. Bet guvernante miss Priketa saņēma brīvdienu, tādēļ ka matemātikas pasniedzējs Čarlzs Latuidžs Dodžsons apsolīja veltīt visu dienu meitenītēm, kurām bija tikko sākušās brīvdienas.

Meitas garīdzniekam bija trīs. Lorīnai, vecākajai, bija trīspadsmit gadu, vidējai, Alisei, palika desmit, bet jaunākajai, Edītei, vēl nebija pat deviņi.

Misters Dodžsons jau gaidīja viesus.

Šis jaunais cilvēks, kā jau pieklājas angļu matemātiķim, bija dīvainis. Šī dīvainība bija nekaitīga, un to izmantoja daži viņa draugi. Dodžons mīlēja bērnus.

Paša bērnu viņam nebija, un cik es zinu, viņš nemaz netaisījās precēties.

Meitenes viņš mīlēja vairāk, nekā puikas. Katrā gadījumā, viņa draugu vidū neviena puikas negadījās.

Pats Dodžsons skaidroja savu piesaistīšanos meitenēm tā: “Bērnos ir kaut kad dīvains, kuram es reizēm nevaru atrast izskaidrojumu… Ja e pārstrādāju vai pārdarboju savas smadzenes, pietiek man paspēlēties ar bērniem, kā manī ielīst dzīves spēki…”.

Reiz viens no studentiem pajautāja, vai viņu nenogurdina bērni. Dodžsons viņam atbildēja: “Bērni – tās ir trīs ceturtdaļas manas dzīves. Es nestādos priekšā, kā mazi bērni var kādu nebūt nogurdināt. Domāju, kad jūs kļūsiet vecāki, tad paši to sapratīsiet”.

Un tā, piektdienā matemātiķis Dodžons un trīs Liddeilu meitenes nolēma ceļot pa upi.

Tagad uz skatuves iznāk Alise Liddeila. Viņa pati pastāstīs, kas notika tālāk.

“Mēs devāmies peldējumā dienā. Misters Dodžons, kā vienmēr, paņēma līdzi lielu grozu, pilnu ar pīrādziņiem, un tējkannu, kuru mēs parasti vārījām uzkurot ugunskuru lielas siena kaudzes ēnā. Kā vienmēr, mūsu komanda sastāvēja no pieciem cilvēkiem. Mēs trīs, misters Dodžons un kāds no viņa draugiem. Visbiežāk mēs ņēmām sev līdzi misteru Daksvortu, tāpēc, ka viņš mācēja skaisti dziedāt”.

Tajā piektdienā piektais bija tieši Daksvorts, Oksfordas universitātes pasniedzējs. Laiva viņiem patrāpījās liela un plata, tā ka Dodžsons un Daksvorts ietilpa uz viena sēdekļa. Pirmais irās ar kreiso airi, bet otrais – ar labo.

Lai nebūtu garlaicīgi, Dodžsons sāka stāstīt pasaku atskatoties uz Alisi, kura sēdēja laivas beigās pie stūres.

Daksvorts atcerējās:

“Es pagriezos pret Dodžsonu un pajautāju:

• Kad tu šo izdomāji?

Bet viņš atbildēja:

• A tagad arī izdomāju.

Mēs padzērām tēju krastā, viņš atgūlās zālē, meitenes apsēdās apkārt, un viņš turpināja stāstīt savu pasaku.

Es atceros, ka viņš aizsūtīja savu Alisi truša alā un pateica man vakarā, ka šajā brīdī pat nestādījās priekšā, kas ar viņu tur notiks”.

Diena bija karsta, izlīst saulē negribējās. Kad Dodžsons mēģināja apstāties un solīja, ka turpinās stāstu pie nākamās tikšanās, meitenes sadumpojās. Viņš smaidīja un turpināja.

Gan Daksvorts, gan Alise un pats Dodžsons apgalvoja, ka trīs stundu laikā viņš īsumā pastāstīja par visiem Alises piedzīvojumiem. Līdz pašai pēdējai ainai.

Un te es atļaušu sev iejaukties.

Alise neielīda truša alā, neielīda tajā. Viņa krita alā ilgi, kā sapnī. Ala bija dziļa un plata.

Kāpēc?

Lieta tajā, ka ap māju, kurā dzīvoja Dodžsons, un ap Lidellu māju atrodas karsta alas. Un laiku pa laikam tur notiek iekritumi. Izveidojas dziļas un platas akas. Tajās sakrājas ūdens. Bērni uzskatīja tās par bezdibenīgām, kaut arī patiesībā tās reti bija dziļakas par desmit metriem. Vispār, pietiekami, lai nobītos.

Angļu novadpētnieks nepaslinkoja, izpētīja tos kritumus, alas un pārliecinājās par to, ka tieši tie veidojuši uz Dodžsonu dziļu ietekmi vēl bērnībā… Un te atklājās, ka viens no tādiem kritumiem radās kā reiz aiz viņa mājas staļļa kad Dodžsons bija zēns.

Bet kas attiecas uz balto trusi ar rozā acīm, tad viņu rakstnieks arī nav izdomājis. Katram anglim ir zināma Landsira lielā glezna “Titānija”. Dodžsons to ieraudzīja neilgi pirms nozīmīgās pastaigas laivā un pierakstīja dienasgrāmatā, ka tajā ir daži veiksmīgi atradumi. Tā ir ēzeļa galva un īpaši baltais trusis ar rozā acīm.

Ja jūs esat lasījuši “Alisi…”nesen, tad noteikti atceraties, ka Alise pieraudāja veselu ezeru asaru un šajā ezerā pēc kārtas iekrita visi pazemes karalistes dzīvnieki. Kas tad? No sākuma Lori. Lori – tas ir mazs lemurs, kurš dzīvo Indijā. Taču patiesībā runa bija par Lironu, Alises vecāko māsu. Ērglēns Eds, kurš nokļuva tajā pašā ezerā, tā ir Alises jaunākā māsa, Edīte. Bet, kas saistās ar putnu dodo, tad Dodžsons laikam domāja nelaimīgo biedēkli, kurš tik slikti beidza.

Ne vesels biedēklis, bet tikai galva un labā kāja.

Tas arī ir stāsta mirklis, kura dēļ es patraucēju brīnišķīgā rakstnieka piemiņu.

Un tas apvieno vienā karsto dienu pie Temzas, kad Dodžsons izdomāja pasaku par to, kā Alise nokļuva pazemēs, un bēdīgos 1755.gada 17.janvāra notikumus, kuri notika trijos pēcpusdienā.

XVI gadsimtā, kad eiropieši sacenšoties apguva Indijas okeānu, holandiešu kuģis izmeta enkuru pie lielas salas, kura atrodas tūkstoš kilometru uz austrumiem no Madagaskaras. Sala tika nosaukta par godu svētajam Maurīcijam, Morisa Nassau,  Nīderlandes protektora, aizbildnim.

Uz ar mežiem biezi aizaugušas neapdzīvotas salas holandieši ieraudzīja dīvainus putnus. Putnu izskats bija padīvains – gigantiskais smags knābis, likās, vilka galvu pie zemes. Ķermenis bija resns, apaļš, bet spārni tikai aizmetņos. Vispār, dodo (tā šos dīvainos radījumus nosauca holandieši) arī nebija vajadzīgi spārni – uz salas nebija cilvēku un plēsēju. Dodo uzskatīja sevi par pilnīgiem turienes mežu saimniekiem, kurus tie bija sadalījuši iecirkņos un katrs tēviņš rūpīgi un kaujinieciski apsargāja savus valdījumus.

Pret parādījušamajies cilvēkiem dodo izturējās kā pret nekaunīgiem atnācējiem, kliedza uz viņiem, pat uzbruka, lai aizdzītu. Holandiešiem nācās atkauties no viņiem ar kokiem un zobeniem.

Maurīkijas sala kļuva par ērtu bāzi holandiešu kuģiem, kuri devās uz Javu, un tur pabija ne mazums holandiešu, kuri nodibināja ostu un ciematu, kurā dzīvoja apmēram simts cilvēku. Viņi sāka audzēt cukurniedres un dārzeņus, lai izdevīgi pārdotu tos garāmejošiem kuģiem. Un tā turpinājās līdz 1715.gadan, kad šo salu holandiešiem atņēma francūži. Un francūži nekādus dodo uz salas neieraudzīja.

Izrādās, pēdējo no šiem dīvaiņiem redzēja viens holandiešu jūrnieks uz saliņas netālu no Svētā Maurīcija salas krasta, un bija tas XVII gadsimta otrajā pusē.

Tā par vienu Zemes iedzīvotāju kļuva mazāk.

Kopš tā laika cilvēku iznīcināto dzīvnieku un putnu rindā nākamais aiz gigantiskā strausa moa, kurš dzīvoja Madagaskarā, un jūras govi stāv putns dodo. (Autors še kļūdās - moa Madagaskarā nav dzīvojuši. t.p.)

Un ja jūs ieskatīsieties kādā nebūt zinātniskajā grāmatā par zooloģiju, tad izlasīsiet, ka putns dodo tika holandiešu jūrnieku iznīcināts tādēļ, ka viņš nevarēja aizbēgt vai aizlidot no jūrniekiem. Bet holandiešiem dodo bija ļoti ērti – lieli trekni putni, sasēji dodiņam kājas un velc uz kuģi.

Uz salas bija ne tikai holandieši. Reizēm tur piestāja arī citi kuģi. Angļi, kuri ieskatījās salā, bija pārsteigti no dodo dīvainā izskata un, noķerot vienu no putniem, iztaisīja no tā izbāzni. Kā pamatīgi un ar noslieci uz zinātnisko domāšanu cilvēki, jūrnieki atveda izbāzni uz Oksfordas universitāti un nodeva muzejā. Tā ka izmirušā dodo ārējais izskats nevienam nebija noslēpums.

Uz muzeju nāca studenti un jautri smējās skatoties uz izbāzni.

Taču 1755.gada 17.janvārī trijos pēcpusdienā studentu vietā atnāca komisija. Komisijai vajadzēja pārbaudīt muzeja eksponātu stāvokli un to saglabātības pakāpi.

Kad kungi nonāca līdz dodo izbāznim, tas viņiem neiepatikās. Pats putns nebija skaists. Dažas spalvas bija studentu izrautas, bet ja kā nākas iebakstīt izbāznim ar kulaku (ko arī izdarīja pēc kārtas visi komisijas locekļi), tad no tā bira zāģu skaidas, kas komisijas locekļiem radīja iebildumus. Komisija pieņēma sekojošu lēmumu: tā saucamā dodo izbāzeni jāizmet miskastē.

Kas arī tika izdarīts.

Un vajadzēja tā atgadīties, ka miskastē tajā naktī rakājās kāds mēreni gudrs klaidonis, kurš ieraudzīja dīvainā putna saplēsto izbāzni. Viens knābis ko bija vērts! Un klaidonis norāva izbāznim galvu, bet pēc tam kāju un no rīta aiznesa to uz muzeju. Tieši uz muzeju!

Komisija jau bija aizgājusi.

Klaidoni, par laimi, sastapa jauns cilvēks, kurš nedalīja komisijas slēdzienu un bija tik drosmīgs, ka paslēpa kāju un galvu pieliekamajā. Kur tos arī atrada, kad zinātniskā pasaule bija jau pilna sērām sakarā ar komisijas muļķību.

Bet tajā dienā, kad Dodžsons sāka izdomāt pasaku par Alisi, dodo galva gulēja zem stikla kupola Oksfordā, un nebija tur studenta vai pasniedzēja, kurš nezinātu šo skumjo stāstu.

• Bet kas tur bija? – pajautāja Alise, ar to domājot pazemi, kur viņa (precīzāk, viņas varone) raudāja.

Un Dodžsons atcerējās par komisiju un neticamo staigājošo putnu dodo. Un izteica šo nosaukumu. Bet pēc tam, kad mākslinieks sāka ilustrēt grāmatu (bet notika tas ļoti drīz), rakstnieks aizveda viņu uz universitātes muzeju. Tā ka “Alises Brīnumzemē” klasiskās ilustrācijas rada dodo veidolu pilnīgi precīzi. Paša māte viņu atpazītu.

Šis stāsts iesniedzies mūsdienās.

Dodo ātras bojāejas noslēpums aizrāva arheologus un zoologus diezgan ilgi. Un lūk pirms četriem gadiem uz Mauritānijas salu atbrauca neliela arheoloģiska ekspedīcija, kura sāka izrakumus tā paša pirmā holandiešu ciema jūras krastā vietā.

Četrus gadus arheologi atraka māju pamatus, ostu, kā arī ciemata atkritumu izgāztuvi. Izgāztuvei jau bija palikuši četrsimt gadu, bet tik senas izgāztuves – dārgums arheologam tādēļ, ka tur samet visu, kam beidzies mūžs. Bet bez tam, tur saglabājas ēdiena atliekas, kuras var pastāstīt, ko ēda un ko medīja ciemata iedzīvotāji.

Arheologi pieļāva, ka izgāztuves senākie slāņi būs pilni ar dodo kauliem.

Nekā tamlīdzīga! Viņi neatrada nevienu vienīgu šī putna kauliņu. Simt gadu laikā nevienu!

Bet tas nozīmē, ka holandieši neēda dodo.

Viens no arheologiem nolēma pārbaudīt holandiešu jūrnieku pierakstus, atskaites un dienasgrāmatas un drīzumā atrada pieminējumu par to, kā daudzdienu jūras brauciena laikā novājinātie holandiešu jūrnieki noķēra dodo un uzcepa to.

Bet apēst nevarēja!

Par cik dodo nevajadzēja lidot, tiem atrofējās krūškurvis un nekādas gaļas tur nebija. Gaļa bija tikai uz stiprajām kājām, kuras bija tik dzīslainas, ka sagrauzt tās nebija iespējams.

Tad kur tad palika šie putni?

Vienkārši putnus pazudināja pašpārliecinātība.

Lieta tajā, ka dabisko ienaidnieku neesamības dēļ dodo vairojās diezgan slinki. Uz izbāzeņa atliekām pamatojoties Oksfordā veiktie pētījumi parādīja, ka mātīte izdēja vienu olu reizi divos gados. Pie kam tieši uz zemes.

Nav, kam to paņemt. Tā ka nedaudz apbēra ar lapām – un ej staigā līdz nākošai reizei.

Ja reiz dodo ēst nevar, bet kuģiem, kuri pienākuši Maurīcijā, vajag svaigu gaļu un par to var saņemt naudu, iedzīvotāji dabiski ieveda tur cūkas. Cūkas uz salas dzīvoja diezgan brīvi, un savairojās tās daudz!

Cūka – visēdājs dzīvnieks. Tā ka cūkas klaiņoja pa mežiem, atrada lielas, garšīgas olas un ar baudu tās rija. Brīnumaini ir tas, ka ilgāk par pusgadsimtu dodo kaut kā iemanījās eksistēt – jo taču cūkas dažu gadu laikā iznīcināja jauno paaudzi.

Tā ka holandieši ne pie kā nav vainīgi.

Ne tāpēc, ka bija ļoti labi, vienkārši dodo viņiem nebija vajadzīgi. Bet cūkām iepatikās putnu olas. Vispār, holandieši par to nezināja. Un ja arī zinātu, vienalga ievestu cūkas.

Tieši pēc trim gadiem, dienu dienā, pēc piknika Temzas krastā, kad Dodžsons pastāstīja Alisei par viņas piedzīvojumiem, 1865.gada 4.jūlijā Alise pa pastu saņēma grāmatu “Alise Brīnumzemē”, kuru sarakstījis rakstnieks Luiss Kerols, un no sākuma neaptvēra, ka tās autors – jaukais Dodžsons, kurš, esot nopietns pasniedzējs nopietnā universitātē, protams, paņēma sev pseidonīmu, lai neviens ne par ko nenojaustu. Grāmatiņa bija ar bildītēm, un Alise uz tām bija līdzīga īstajai Alisei, bet visus pārējos varoņus mākslinieks zīmēja rakstnieka uzmanīgā kontrolē. Viņš gribēja, lai viņa grāmatā viss būtu tieši tā, kā viņš iedomājies.

Bet tagad es jums pastāstīšu par to, ko jūs notikti zināt.

Otrā grāmata par Alisi, kuru visi uzskata par pirmās turpinājumu, tika daļēji izstāstīta… Vispār, paklausīsimies, ko vēlāk atcerējās tās varone:

“Kad mēs bijām bērni, tad dzīvojām Onslova laukumā un parasti spēlējāmies dārzā aiz mūsu mājas. Reizēm turp pie sava vecā vectēva nāca Čarlzs Dodžsons un pastaigājās ar viņu pļaviņā uzlicis rokas aiz muguras.

“Alise! – reiz viņš man teica. – Var tev parādīt vienu dīvainu lietu? Kaut ko pavisam noslēpumainu?” Mēs gājām viņam līdzi uz vectēva māju, kura bija blīvi piekrauta ar mēbelēm. Stūrī stāvēja augsts spogulis. Dodžsons pastiepa man apelsīnu un pajautāja: “Kurā rokā tu to turi?” – “Labajā”, - es atbildēju. “Un tagad pieej pie spoguļa, - pateica Dodžsons, - un paskaties, kurā rokā apelsīnu tur meitenīte, kuru tu redzi spogulī?” – “Kreisajā”, - es atbildēju. “Tieši tā! Un kā tad tu to izskaidrosi?”. Es nevarēju izskaidrot šo mīklu, taču sapratu, ka viņš gaida atbildi, un tāpēc uzdrošinājos pateikt: “Jo ja es būtu tajā pusē spogulim, tad apelsīns vienalga būtu manā labajā rokā”. Dodžsons iespējās. “Lieliski, Alise, - viņš teica. – Tā ir pati labākā atbilde, kuru man nācies dzirdēt”.

Bet pēc dažiem gadiem viņš man pateica, ka es, pati to pat nenojaušot, uzdāvināju viņam ideju grāmatai “Alise Aizspogulijā”.

Un nav nekā dīvaina šajā sarunā nebūtu, ja Alises uzvārds nebūtu Reike. Viņai nebija nekā kopīga ar Alisi Liddelu, viņa bija piecus gadus jaunāka par to un ielauzās autora iztēlē saplūstot ar pirmo Alisi. Dodžsons sacerēja divas grāmatiņas, un to varones bija divas dažādas Alises.