„Viņi domāja, ka animātori ir ievadījuši kaut kādu kodu, bet izejas datos ir dabūjuši gatavu kadru,” – smejas Džo Kosinskis, ilgi gaidītā „Trona” sīkvela režisors. – „Un nolēma, ka šeit nav vajadzīga nekāda meistarība vai talants.”

Visi tie modelētāji un leļļu, līmes un stiepļu meistari skatījās uz glancēto pikseļu griešanos: apstulbuši, saērcināti, varbūt pat nedaudz nobijušies...

„Tie nav vizuālie efekti, tas nav mūsu amats, tam ar mums nav nekāda sakara,” – viņus mēda Ēriks Barba, neticīgi kratot galvu. Viņš atbild par vizuālajiem efektiem filmā „Trons: Mantojums”, viņš arī stāvēja aiz Breda Pita ceļojumā atpakaļ laikā, no krunkaina veča līdz eņģelim līdzīgam zīdainim „Noslēpumainajā stāstā par Bendžaminu Batonu”, par ko, starp citu, ieguva Oskaru.

„Un kas tajā gadā uzvarēja?” – Koskinskis interesējas.

„Liekas, ka „Citplanētietis”,” – Barba atbild. – „Vai varbūt, ka „Pa asmeni skrejošais”.”

„Droši vien, ka „Citplanētietis”,” – domīgi saka Koskinskis. – „par visiem tiem modeļiem, kas radīti ILM, vai ne?”

Oskars patiešām devās pie „Citplanētieša” un ar pateicību to pieņēma Karlo Rambaldi, Deniss Mirens un Kenets Smits.

„Stīvs pārāk daudz bija apsteidzis savu laiku,” – Kosinskis nopūšas. – „Pārāk daudz.”

2008. gads, Comic-Con Sandiego. Beidzas garā rīta prezentācija Disney „Raganas kalnam”. Pūlis ar baudu klausījušies Dveina Džonsona asprātības, taču tagad ļaudīm gribas izkustēties un izbaudīt ārpuszemes civilizācijas labumus. Taču pirms vēl skatītāji ir paguvuši atstāt smacīgo zāli „N”, sākas nākošā – iepriekš nepieteiktā prezentācija. Dūcošais spiets atkal apsēžas savās vietās: uz skatuves uzkāpj Kosinskis un producents Šons Beilijs. Tiek izslēgta gaisma un viņi nodemonstrē publikai treileri – pareizāk sakot divarpus minūtes izmēģinājuma materiālu no „Trona” sikvela.

Gaismascikli drāžas pa „Trona” neona pasauli – pazīstamu, bet daudz iespaidīgāku; mākoņos uzliesmo baismi zibeņi; pie apvāršņa vīd milzīga, spīdoša katedrāle; baiki, zemi rūcot, drāžas caur tuneļiem, pāri šķēršļiem un pa spirāliskām virāžām; no skandām dzirdama vareno motoru dunoņa; kristālbaltā, Kubrika stila penthausā parādās novecojis, bārdains Džefs Bridžess; un beidzot, ļaunais baikers, tērpies kostīmā ar neona oranžām svītrām atklāj savu seju... un tas atkal ir Džefs Bridžess, taču neiedomājami jauneklīgs.

Pūlis auro no sajūsmas. Jau pēc dažām minūtēm internetā izplatās ziņa, ka tikko ir parādīta pati „krutākā” lieta Visumā. „Disney studijā riskēja ar daudz ko, kad spēra šo soli,” – Kosinskis atzīstas. – „Parādīt izmēģinājuma materiālu skatītājiem – šiem skatītājiem! – kaut ko tādu neviens līdz šim vēl nebija darījis.”

Visus šos gadus pie „Trona” sikvela bija mēģinājumi ķerties klāt. Lisbergers rāvās izpildīt savu solījumu. Parādījās un pazuda scenāriji. Dažas idejas tika realizētas 14 spēļu adaptācijās; vismaz arkādu automāts „Tron” tika nosaukts par 1983. gada spēli. Klīda baumas, ka par sikvelu interesējas studija Pixar. „Cik es zinu, 90-to gadu beigās un 2000-šo gadu sākumā eksistēja melnraksta varianti. Es ieinteresējos par šo jautājumu 2004.-2005. gadā un par laimi satiku Džo.”

Viņi strādāja ar vairākiem scenāristiem un viņiem parādījās kaut kādas idejas.

Disney novērtēja viņu ieceres, taču nebija ar mieru tā uzreiz atdot 200 miljonus dolāru 1982. gadā rādītas un sen jau aizmirstas filmas sikvelam. „Pierādiet, ka mums tas ir vajadzīgs,” – studija pieprasīja. Tad Kosinskis savāca komandu – vēlāk no tās izveidojās kreatīvā „Trona” uzņemšanas grupas vienība – un uzfilmēja vizuālu demo. Novatorisku reklāmrullīšu taisītājs Kosinskis zināja, kā pārdot preci divās minūtēs. Līdz pat ceturtdienai pirms paša Comic-Con Disney nevēlējās neko rādīt. Patiesību sakot, viņi ar vieglu roku bija gatavi kārtējam mēģinājumam pārlādēt „Tronu” mierīgi noslīkt Letas upē. Taču pēc tam ieraudzīja aizraujošo Kosinska reklāmas rullīti un – bija sajūsmā. Pēc tam studija bija ar mieru parādīt to Comic-Con, lai izpētītu skatītāju reakciju.

„Panākumi bija graujoši,” – Beilijs smaida. – „Var teikt, ka tieši šajā mirklī mums iedeva zaļo gaismu. Atceros, es domāju: „Ja zāle mūs uzņems labi, tad mēs uztaisīsim šo filmu. Ja nē, tad ar mums ir cauri”.”

Tagad 2010. gada jūnijā, mēs atrodamies “Tribeca West” biroja ēkā, Santamonikā, kur atrodas „Trona: Mantojuma” ražošanas nodaļa, ārkārtīgi daudz ļaužu (augšā vēl ir izvietojušies Maikls Manns un Olivers Stouns). Kosinskis – gara auguma, slaids, ģērbies vienkāršos džinsos un džemperī – uzstājas saimnieka lomā. Pieklājīgs, sauss un ārkārtīgi apķērīgs, viņš ir pilnīgi pretējs tādiem armijas tipa režisoriem kā Maikls Bejs. Viņš demonstrē mums samazinātus modeļus (kas obligāti izvietoti blakus oriģinālā, 1982. gada „Trona” plakātam), miniatūras būves no līmes un stieples: Trona kuģis, Rekognaizers, spēļu zāles un klubs „Rindas gals” ar niecīgu Lisbergera figūriņu, kas tēloja bārmeņa kameo.

„ Viņš ir šīs filmas producents,” – jaunais režisors saka par savu priekšgājēju. – „man tas bija ļoti svarīgi. Tā irviņa pasaule. Un figūriņa viņam arī patika.”

Tagad ir pabeigti apmēram 15 procenti no visiem specefektiem, taču Kosinskim ir divdimensiju „paraugs” uz platā HD-ekrāna. Viss sākas reālajā pasaulē, kur jaunais Sems Flinns (Garets Hedlands) satiek Alanu Bredliju (kas arī pazīstams kā Trons), ko tēlo Brūss Boksleitners. Viņa tēvs Kevins Flinns (Bridžess) ir pazudis pirms divdesmit gadiem un nesen pa atslēgtu telefona līniju ir atnācis dīvains paziņojums. Mēs redzam „Flinna arkādi”; senie spēļu automāti ledusskapja lielumā stāv aizmirsti. Kad Sems ieslēdz spēli, atskan ausij tīkamie ciparu treļļi no 80-tajiem gadiem.

„Mēs visi vēl strīdāmies par autortiesībām uz dažiem automātiem,” – Kosinskis čukst. – „Es gribu izmantot īstās slavenās spēles, piemēram, „Čūskiņas (Snakin)”.” Aiz spēles „Trons” atklājas slepena iztaba... pēc tam mēs nokļūstam Trona pasaulē: Sems ādas kostīmā ar spīdošām gaiši zilām stīgām cīnās ar neona diskiem. Stikla daudzstūri zem spēlētājiem aizlido šķembās, diski ar svilpšanu rikošetā lido mums garām – 3D tas būs kaut kas. Niknajā cīņā veras, savā Troņa Kuģī salīcis, ļaundaris Klū... 31 gadu vecais Džefs Bridžess.

“Oriģinālajā filmā bija kaut kas tāds,” - Kosinskis saka, pagriežoties uz plakāta pusi. - “Protams, daži momenti nebija nekas īpašs. Taču no tās var aizņemties daudzas arhitektūras idejas. Tādas lietas desmitām reižu atkārtojās tādās filmās kā “Matrice” un šodien cilvēki tās saprot daudz labāk. 1982. gadā skatītāju tas neaizrāva, taču šodien onlaina personība ir cilvēka otrā daba. Es vienmēr zināju, ka var uzņemt šīs filmas patiešām lielisku versiju.”

Pagājušā gada jūnijs: mēs esam Vankuvērā, studijā Canadian Motion Picture Park. “Trona: mantojums” 64 dienu filmēšana tuvojas vidum: pēcprodukcija ilgs 68 nedēļas. Aiz masīvajām durvīm līst popklipu apgaismojums, Kubrika greznuma straume – tas ir klubs “Rindas gals”. Bārā apžilbinoši staro radioaktīvie dzeramie – zili-baltas ciparu padzēriena pudeles; uz deju laukuma grīdas projicējas ieprogrammēti gaismas efekti – īstenībā tas ir liels gaismas diožu ekrāns, kas iebūvēts grīdā aiz aizsargstikla. Šeit ciparu debesīs mutuļo programmu pasaules nakts dzīve.

Lūk, Lisbergers, kuram acīmredzami ne visai patīk baltā pižāma, stāv aiz bāra letes, bet te Maikls Šins, līdzīgs hromētam Trakajam Cepurniekam, kas tēlo aizdomīgā iestādījuma īpašnieku vārdā Kastors. Sems ir atnācis uz šejieni, lai meklētu atbildes. Kompānijā ar noslēpumaino Kuorru (Olīvija Vailda) viņš meklē savu pazudušo tēvu. Un, ja jau šeit ir bārs, tad jau nekādi nevar iztikt bez kautiņa. Kaskadieri Trona kostīmos mēģina kunfu, pirms uzvilkt ieēnotās aizsargcepures. Kosinskis mīl klasificēt savu filmu kā vesternu.

Vai tad šīm dekorācijām nav jāparādās tikai uz cietā diska pēcražošanas stadijā? “Es negribēju, lai filma izskatās kās datorgrafika,” - Kosinskis, kuram patīk šī pretruna: ainu, kas notiek cietā diska iekšienē, uzņemšana notiek Kanādas studijas paviljonos, saka. - “Trona pasaulei ir vajadzīgi likumi. Mēs centāmies padarīt visu pēc iespējas ticamāku saskaņā ar fizikas likumiem. Šī pasaule, kas eksistēja uz servera “Flinna arkādes” iekšienē divdesmit gadus un attīstījās pati par sevi, noslīpējot simulācijas precizitāti, ir kļuvusi ar vien vairāk un vairāk reālistiska. Mēs izmantojām stiklu, betonu, metālu: es gribēju, lai pasaule tiek uztverta tā, it kā tā būtu uzņemta, nevis radīta.”

Kosinskis nav no parastiem režisoriem-brīnumbērniem. Kolumbijas Arhitektūras skolas beidzējs, viņš turpināja kā vecākais pasniedzējs lasīt lekcijas par trīsdimensiju modelēšanu un grafiku. Debesskrāpju projektēšanas vietā viņš sāk taisīt televīzijas reklāmu klipus un kļūst slavens ar savu melanholisko futūrismu – paskatieties viņa klipu “Les Jumelles” priekš Nike vai spēles “Gears of War” promo. Pirms “Trona” Kosinskis pretendēja uz režisora krēslu antiutopijas “Logana bēgšana” rimeikam.

“Viņš ir viens no tehnoloģiski pašiem izglītotākiem cilvēkiem nozarē,” - Beilijs saka. - “Turklāt viņam ir mākslinieka pagātne – mākslinieka izglītība.”

Un vēl viņū īpaši rekomendēja Dēvids Finčers. “Cīņas kluba” režisors nospēlēja svarīgu lomu Kosinska atbraukšanā uz Losandželosu; tā kā ne jau nejauši par galveno operatoru “Trona: mantojuma” filmēšanā darbojas sens Finčera partneris, čīlietis Klaudio Miranda, bet par specefektiem atbild viņa mīļākais meistars Ēriks Barba. Pats Finčers palīdz ar piezīmēm. “Viņš ir redzējis neapstrādāto montāžu,” - Kosinskis pamāj ar galvu, - “un ir devis man vairākus labus padomus.”

Arhitekta izglītība palīdz režisoram rūpīgi izplānot filmēšanas procesu. Viņa “Tronā” viss ir rūpīgi izpētīts un novests līdz pilnīgam reālismam. Šeit darbojas gravitācija un impulsa saglabāšanās likums, meteoroloģiskas parādības saviļņo drūmās debesis: šī pasaule virzās no datorgrafikas un uz reālās dzīves pusi, simboliski attēlojot pašu specefektu attīstību – centienus iegūt lielāku reālismu.

“Mēs neesam saglabājuši oriģinālā “Trona” grafiku, taču dizains ir palicis iepriekšējais,” - saka Kosinskis, iedvesmots no tā, ka Lisbergers ir pieaicinājis savas pasaules radīšanā futūrista Sida Mida un franču komiksu meistara Mēbiusa - “Pa asmeni skrejošā” pasaules radītāja - “pārlaicīgos” talantus. Ar Lisbergeru kā producentu, viņš ir ieguvis iespēju iegūt viņu oriģinālās skices. Tām, kuras kādreiz izbrāķēja, kā “pārāk sarežģītas”.

Ņemsim kaut vai par piemēru “gaismasciklus”. Mida konceptā bija attēlota atklāta kabīne – cilvēks un mašīna, savienoti vienā veselumā. Taču 1982. gada procesoru jaudas nepietika, lai izzīmētu cilvēka figūras poligonus. Kosinskis atgrieza ideju dzīvē – baikeri lec ar galvu pa priekšu, atstājot aiz sevis spilgtu sliedi un gaisā tiek iedegta aizdedze, pēc tam “gaismascikls” materializējas viņiem apkārt. Jaunie kostīmi, kurus mēs tagad redzam mugurā lokanajiem kaskadieriem, arī ir radīti, balstoties uz pirmās daļas skicēm. Lisbergers izmantoja Mēbiusa “mikroshēmas”, Kosinskis paņēma Mida neona hidrotērpus – un izveidoja tos stilīgākus.

Vēl viņš pievienoja nedaudz no Kubrika. Tūkstošgadīgais (spēles gadu skaitīšanā) Kevina Flinna patvērums – ir “ārpuszemes istabas” omāža, kurā beidzas “2001. gada kosmiskā odiseja”.

“Tiek uzskatīts, ka tas ir “monolīta” mēģinājums radīt apstākļus, kuros dzīvo cilvēks reālā pasaulē,” - noteikti Kosinskim ir sava teorija par Kubrika mīklām, - “būra vai kāmīšu riteņa ekvivalents.” Kas attiecas uz “Tronu”, tad šeit Flinna istaba atspoguļo mēģinājumu radīt reālo pasauli no Trona pasaules būvmateriāliem: stikla, akmens un betona. Greznais Viktorijas laiku ēdamgalds izveidots no caurspīdīga materiāla, bet kamīns ir balts kā sniegs. Kosinskis apraksta aizraujošu ainu, kurā tiek atklāta viņa mīļākā tēma “lietotāji pret programmām”: tajā Klū atklāj patvērumu, ieinteresēts ar tām “cilvēku mantiņām, kas atrodas viņa miteklī: krēsliem, kandelabriem, svečturiem...”

“Trons” ir mainījies. “Trons” ir kļuvis “krutāks”.

Deju laukuma aizmugures daļā divi kalsni cilvēki piekļāvīgā, sudrabainā spandeksā spiežas garām ziliem dīvāniem: “Lūk kur arī “Daft Punk” bez savām ķiverēm,” - Beilijs piezīmē. Pazīstamais elektronu duets no Parīzes, pazīstams ar to, ka viņus neviens nav redzējis bez ķiverēm – kluba “Rindas gals” rezidenti (šeit viņi uzstājas speciālās galvassegās “Tronpanka” stilā). Viņi arī raksta mūziku visai filmai. “Izdzirdējuši, ka mēs uzņemam sikvelu, piezvana mums,” - Beilijs lielās. - “Šī filma ir atstājusi uz mums lielu iespaidu. Vai mēs varētu apspriest jūsu piedāvājumus?”

Džozefa Kosinska “Porsche Carrera” metāliskas bronzas krāsā slīd pa Losanželosas maģistrālēm ar kaut kādu videospēļu izveicību. To desmit minūšu laikā, kurās mēs braucam uz “Digital Domain” biroju, viņš pagūst mūs iepazīstināt ar “Daft Punk” kompozīcijām no vēl nepabeigtā “Trona” skaņu celiņa – mūzikas un kustības kopdarbība aizrauj.

“Daft Punk” atnāca pie mums vēl pirms filmēšana bija sākusies,” - Kosinskis saka. - “Mēs uzbūvējām viņiem studiju, viņi nāca uz mūsu ikdienas sanāksmēm, scenārija apspriešanu un piedalījās rullīša montāžā. Mēs materiālu montējām viņu treku tempā. Mūzika ir pilnīgi integrēta filmā.”

Filma tiks rādīta, ne vien uz IMAX ekrāniem, bet arī 50 kinoteātros, kas ir aprīkoti ar “Iosono” iekārtu. Tā ir skaņu sistēma, ko izstrādājis Fraunhofera institūts, formāta MP3 izgudrotājs. Tā palīdz radīt skaņas hologrammu. “Konkrētu skaņu var izvietot jebkurā kinoteātra vietā,” - Kosinskis jūsmo, kamēr mēs laipojam pa “Digital Domain” autostāvvietu. - “Tā ir trīsdimensiju skaņa.”

“Digital Domain” - pēc būtības ir milzīgs programmistu un mākslinieku skudru pūznis ar konferenču zāli, ko projektējis leģendārais arhitekts Frenks Gerijs valzivs formā. Kosinskis ir nolēmis vadīt ekskursiju pa šiem džungļiem no cietajiem diskiem, iepazīstināt mūs ar nogurušajiem specefektu radītājiem un pierādīt, cik smags ir šis darbs – sagatavot filmu, kurā ir pusotrs tūkstotis ainu ar specefektiem lielajam ekrānam līdz Ziemassvētkiem: “es negribu, lai jūs domātu, ka mēs te ievedam kaut kādu kodu, bet pie izejas dabūjam laukā gatavus kadrus.”

Mēs ejam no Koda istabas uz Grafikas istabu, bet pēc tam – uz Kompilācijas istabu. Barba cītīgi pēta Klū lielplānu.

“Es neesmu pārliecināts par viņa artikulāciju. “T” viņam ir kaut kāds – dīvains,” - Kosinskis piezīmē, skatoties viņam no aizmugures.

“Jā, vajadzēs vēlreiz pieslīpēt,” - Barba nopūšas.

“Taču izskatās lieliski,” - Kosinskis uzsit viņam pa plecu.

Klū ir ļoti svarīgs filmai. Jaunā Bridžesa sejas fotogrāfiski precīzas kopijas radīšana ir kaut kas galvas tiesas augstāks par to, ko Barba bija sasniedzis ar Bendžaminu Batonu. Darbs pie tā sākās pirms diviem gadiem, ilgi pirms galvenās daļas filmēšanas, tika radīti simtiem Bridžesa sejas varianti, kas izteica dažādas emocijas. Pakāpeniski tika sasniegta pilnīga līdzība oriģinālam.

“Nevar radīt ideālu dubultnieku,” - Kosinskis piezīmē. - “Tomēr, tam jābūt ar Džefa individualitāti.”

Lai Bridžesam būtu iespēja tēlot sevi jaunībā, tika izmantots aprīkojums “HaloTech”, stīpa ap galvu, šoreiz jau ar četrām HD-kamerām (atšķirībā no vienas kā filmā “Avatars”). Rezultātā radās ideālas mīmikas reakcijas, skatiena līnija un ticama sadarbība ar ainas iekārtojumu. “Mēs sūtam to animātoriem, viņi rāda to Džefam,” - saka Barba. Viss izanalizēts un novests līdz reālismam: mati, zobi, smaganas, gaismas atspīdumi acīs. Sitos kadros Bridžesa seju uzliek uz jaunāka aktiera sejas, kas nēsā “galvas zeķi”, kā to sauc Kosinskis. Filmas veidotāji liek uz Klū vislielākās cerības. Ar viņu arī saistās vislielākie riski.

Nelielais kinoteātris, kas aprīkots ar interkomiem un mīkstiem krēsliem ir piepildīts līdz pēdējam. Noutbuki ar savu “tronisko” gaismu apspīd klātesošo sejas – animātoru komanda pierakstīs visas kosinska pretenzijas, kuras tas atzīmēs uz ekrāna ar lāzera rādamkociņa palīdzību. Valda svētku atmosfēra, kā universitātē semestra beigās.

Nākošās 40 minūtes režisoram tiek rādītas dažādas pakāpes pabeigtības ainas: Klū saka runu Programmu pūļa priekšā (Kosinski uztrauc viņa kakla līnija); Kuorra strīdas ar Klū (viņa mati izskatās plakani); Klū smaida (kaut kas nav labi ar horizontu).

Tikai reta aina paliek bez režisora piezīmēm – šajā gadījumā atskan zvans, bet tehniķi svilpj un auro, aplaudējot tam, ka kāds darba etaps ir pabeigts.

Beidzot mums iedod 3D brilles. Mēs skatāmies lieliski veidotu ainu, kurā Sems kopā ar citiem baikeriem ar gaismascikliem cīnās žilbinošais Klū. Lūk, Klū apiet stūri un met ar disku motociklistam, kas tuvojas, atšķeļot viņam galvu. “Spēles nāves” brīdī nabaga baikers sašķīst miljons kristāla šķembās. Pat skatoties ceturto reizi (Kosinskis nav pārliecināts par karstā gaisa virmošanu ap Klū disku) 3D pārsteidz – Trona pasaule plešas bezgala tālu.

“Trons: Mantojums” ir pirmā filma pēc “Avatara”, kas pilnībā ir uzņemta 3D, izmantojot lielizmēra, apmēram kā ledusskapis, ierīci ar divām digitālām kamerām sānos. Tā ir tā pati tehnoloģija, ko izmantoja Džeimss Kamerons, tikai nākošā paaudze. Kosinskis, starp citu, nemaz nav tik liels 3D adepts kā Kamerons. Viņš skeptiski skatās uz to, ka studijas masveidā cenšas filmēt filmas 3D, taču uzskata, ka dažiem projektiem tehnoloģijas nāk par labu. Piemērām, tādiem, kur darbība notiek virtuālā spēļu pasaulē. “Tādām filmām kā “Avatars” vai “Trons”, kas pārnes skatītāju citā pasaulē, tas palīdz gūt pilnīgāku iespaidu”. Šeit tiek izmantots paņēmiens no “Oza zemes burvja”: īstajā pasaulē viss ir divdimensiju, bet “Trona” pasaulē visā sparā tiek izmantotas jaunākās trīsdimensiju filmēšanas tehnoloģijas. “Tomēr, sākuma titrus vajadzēs veidot 3D, lai skatītājs pārliecinātos, ka viņa brilles darbojas.”

“Tur rūpīgi jāseko līdzi,”  - uzstāj Barba. - “Ja pārcentīsies, filma vairs nebūs skatāma”.

“Mēs to saucam par “smadzeņu nobīdi”,” - smejas Kosinskis.

Lisbergers droši vien skatās uz šo tehnoloģisko pārpilnību ar asarām acīs. 1982. gadā viņam nācās lūgties Kalifornijas universitātei – vienīgajai iestādei ar pietiekami jaudīgu iekārtu, ko varēja izmantot kadru izzīmēšanai – ,lai viņu pielaiž pie datoriem. Kosinskis viņu saprot. “Viņam tā nebija vienkārši filma. Viņš savā garabērnā bija ielicis tik daudz mīlestības, ko cilvēki tā pa īstam nesaprata. Tā cieta neveiksmi. Taču šodien, paskatoties, ne tikai “Tronu: Mantojumu”, bet arī “Tronu”, cilvēki sapratīs, ka tā ir īpaša filma.”

Tikai iedomājieties, bez “Trona” nebūtu “Avatara”, bez “Trona” nebūtu “Pixar”. Džons Laseters bieži atceras, kā 80. gadu sākumā viņš bija “Disney” un apburts vērojis to cilvēku darbu, kas radīja animāciju ar datoru palīdzību. Varbūt digitālā revolūcija sāktos arī bez viņa, taču “Trons” kļuva par “Džeza dziedoni” pikseļu pasaulē. Bez “Trona” nebūtu “Trona: Mantojuma”.

Studija “Disney” ir tik pārliecināta par sikvelu, ka jau tiek veidots scenārijs trešajai daļai (lai izveidotu triloģiju). Kosinskis ir pārāk aizrāvies ar filmēšanu, lai domātu par to, kurp tas var novest. Viņš jau ir parakstījies uz to, lai atjaunotu 3D “Disney-a” “Melno caurumu”, gluži kā turpinot krusta karu, lai reabilitētu studijas ekstravagantos 80. gadu projektus. “Lai kas arī nenotiktu,” - viņš noslēgumā saka, - “man nāksies pār iet uz nākošo līmeni.”

“Trons: Mantojums” iznāks uz ekrāniem 23. decembrī.

Empire Tron Ian Nathan