Daudzas lietas, par kurām Rietumos raksta vēsturnieki un ufologi, var parādīties pārlieku fantastiskas, pat Krievijas lasītājam, audzinātam uz noteiktas ideoloģijas standartiem, absurdas. Tomēr nepieciešams nopietni padomāt par daudziem faktiem un tā arī neatminētiem Trešā reiha noslēpumiem. |
Ir zināms, ka nacisti veica neatlaidīgus un diezgan veiksmīgus darbus atombumbas radīšanas jomā, cito jaunāko apbruņojuma radīšanas jomā, kā arī sasniedza neredzētas tajā tehnoloģiskas virsotnes. Virkne rietumu pētnieku uzskata, ka tas viņiem izdevās pateicoties kontaktiem ar citplanētiešiem, pie kam tādi kontakti bija nevis epizodiski, bet diezgan regulāri. |
Avārija Himalajos |
Vēl pirms Hitlera nākšanas pie varas nacionālsociālisti aktīvi izstrādāja virkni novirzienu, kuri bija saistīti ar leģendāro āriešu atrašanās vietu un ne mazāk legendārās Šambalas atrašanās vietu cerībā iegūt slepenās superzināšanas, kuras spējīgas viņiem palīdzēt ātri iekarot pasaules kundzību. Tam uz Tibetu un Himalajiem devās slepenas ekspedīcijas. Pirmajā laikā tās bija retas un mazskaitlīgas, taču kad nacisti pārņēma varu 1933.gadā, to skaits ievērojami palielinājās. |
Īpaši aktīvi šis slepenais darbs tika veikts apmēram 1935.-1939.gadu periodā. Pilnīgi iespējams, ka atsevišķas ekspedīcijas tika nosūtītas arī pēc karadarbības uzsākšanas Eiropā. Taču praktiski visa dokumentacija šajos jautājumos tika iznicināta pirms Vācijas kapitulācijas vai arī līdz pat šim laikam atrodas tā arī neatklatajos slēpņos. |
Ufologi ne reizi izvirzīja hipotēzi par to, ka viena no nacistiskajām ekspedīcijām varēja atklāt avāriju cietušu “lidojošo šķīvīti” un stāties kontaktos ar tā ekipāžu. Visticamāk, tas notika Himalajos, vienā no grūti sasniedzmiem kalnu rajoniem. Tiek pieļauti arī citi varianti situācijas attīstībai: vācieši saņēma gūstā avārijā cietušā NLO ekipāžu vai nejauši atklāja citplanētiešu bāzi, kuri nekādi negaidīja tik viltīgu un agresīvu nelūgto viesu iebrukumu. |
Par visiespējamāko scenāriju vairums pētnieku uzskata versiku par avāriju un kontaktu ar citplanētiešiem uz “savstarpēji izdevīgiem noteikumiem”: atnācēji ieguva no vāciešiem viņiem starpzvaigāžņu kuģa remontam nepieciešamos materiālus, bet nacionālsociālisti to vietā ieguva zemiešiem nepieciešamās zināšanas un tehnoloģijas. Tādā veidā, sanāk, ka daudzi Vācijas zinātniskie sasniegumu kara-tehniskajā sfērā it kā ir informācijas, iegūtas no ārpuszemes civilizācijas, izmantošanas rezultāts. |
Par šīs versijas netiešu apstiprinājumu tiek uzskatīts tas, ka apstākļos, kad Vāciju pameta daudzi izcili zinātnieki un daudzus gadus eksistējošās zinātniskās skolas praktiski pārstāja funkcionēt, valstī vienkārši nevarēja izstrādāt zinātniski-tehniskos jauninājumus, kuri, tomēr, Vācijai bija. |
Patiešām, daudzos virzienos nacisti uz daudziem gadiem apsteidza jaunāko tehmoloģiju un ieroču veidos savus kara pretiniekus – superbagātās Savienotās Valstis un ar milzīgu zinātnisko potenciālu bagāto PSRS. |
Viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu vai nacistiem bija kontakti ar citplanētiešiem tagad nav iespējams. Šo noslēpumu var atklāt slepenajās slēptuvēs atklātie dokumenti. Pagaidam gan nakas balstīties uz netiešiem faktiem, kuri neraisa šaubas. |
Kara tehnikas un ekonomikas speciālisti norāda, piemēram, ka, 30-to gadu beigās īpašumā turot tikai 57 submarīnas, pa četriem kara gadiem Vācija prata uzbūvēt savās kuģbūvēs 1163 supermūsdienīgus (tas ir konstruktoriskajā ziņā vairāk attīstītas nekā viņu pretiniekiem) tiem laikiem zemūdens kuģus un palaist darbībā: tie ņēma līdzdalību karadarbībā. Un tas pie krasa karadarbībai nepieciešamo daudzu stratēģiski nepieciešamo materiālu nepietiekamības, bet pēdējos divos gados pie lielas, no zemes virsas veselas pilsētas noslaucošas sabiedroto bombardēšanas? |
Liktos, ja nacistiem bija kontakti ar ārpuszemes saprātu, viņi labi varēja iegūt iespēju radīt daudz pilnīgākus ieroču veidus – kaut atomzemūdens kreiserus. Taču vajag būt reālistiem un ņemt vērā to, ka vācieši izmantoja tās tehnoloģijas, kuras varēja kara apstākļos maksimāli ātros termiņos palaist reiha rūpniecības ražošanā. Radīt atomzemūdeņu floti tajos apstākļos bija nereāli, neskatoties uz to, ka Vācija atomieroču izstrādi veica ļoti sekmīgi un, par laimi sabiedrotajiem, vienkārši nepaspēja pabeigt darbus. |
Toties nacisti paspēja radīt pirmo reaktīvo iznīcinātāju, kurs attīstīja ātrumu līdz tūkstots kilometriem stundā, vērā ņemami pārsniedzot ātrumā un apbruņojumā jebkuras visu antihitleriskās koalīcijas valstu lidmašīnas. Mīkla, kā 1945.gadā zem nepārtrauktas apšaudes nacisti iemanījās dažos mēnešos izlaist 2000 jaunas kaujas mašīnas un paspēja izmantot tās kaujās! |
Vācija izstrādāja principiāli jaunu aviācijas dzinēja tipu, un daudzi rietumu eksperti absolūti pārliecināti: ja fašisti palaistu savu jauno reaktīvo dzinēju “Messeršmits M-163” sērijveida ražošanā kaut vai 1944.gada otrajā pusē, kara gaita varētu kardināli izmainīties: vācieši iegūtu pilnīgu kundzību gaisā! |
Neatminēts noslēpums |
Amerikāņu militārajos arhīvos un Lielbritānijas BBC arhīvos galbājas ne mazums kara lidotāju ziņojumu, kuri inforēja savu komandierus, ka viņi lidojumu laikā virs Vācijas teritorijas ne reizi vien sastapa ļoti dīvainus lidojošus aparātus, līdzīgus britu kaujas kaskām, mūsdienu interpretācijā – “lidojošos šķīvīšus”. Amerikānis Kennets Arnolds, kurš ķuva slavens ar NLO atklāšanu, vispār nebija pirmais mūsu laikabiedrs, kurš redzējis “sķīvišus” debesīs. Čempiona palmu nepieciešams nodot angļu un amerikāņu lidotājiem, kuri sastapās ar šo fenomenu otrā pasaules kara gados. Pirmais, kuram izdevās novērot NLO, bija kapteinis Sobinskis, polis, kurš kalpoja britu BBC. 1942.gada 25.martā viņš veica bumbvedējā nakts lidojumu ar mērķi izlūkot lielu Esenes rūpniecisko centru. Pēc uzdevuma izpildīšanas, kad lidmašīna jau izgāja no gaisa telpas virs Vācijas un uzņēma 500 metru augstumu, viņa lidmašīnai sāka sekot kaut kāds sudrabains diskveida formas aparāts. Ložmetēja apšaude neradīja aparātam nekādus bojājumus: tas turpināja mierīgi lidot aiz bumbvedēja un neatbildēja uz uguni. Šī pavadīšana ilga ne mazāk par desmit minūtēm. Pēc tam “gabaliņš” zibensātri uzlidoja gaisā un izgaisa nakts debesīs. |
Vēl viens ticams NLO novērošanas gadījums, ziņas par ko saglabājušās arhīvos, notika 1943.gadā. savā ziņojuma angļu BBC majors R.T.Holmss rakstīja, ka 14.oktobrī vācu pilsētas Švainfurtas bombardēšanas laikā tika pamanīti daži “lieli spīdīgi diski”. Pie kam tie nekādi nereaģēja uz uguni, kuru pa tiem veica lidojošie šāvēji no bumbvedējiem. |
Secīgi pēc angļiem ar noslēpumainajiem objektiem sastapās arī amerikāņu lidotāji, kuri karoja Eiropā. Atsauces uz tādiem gadījumiem ir ASV BBC Izlūkdaļas arhīvos, kur NLO figurē ar nosaukumu “FU-iznīcinātāji”. Tā ros nosauca amerikāņu nakts iznīcinātāju-pārtvērēju 415-eskadriļas lidotāji, kuri darbojās virs Vācijas teritorijas 1944-45 gadu ziemā. |
Drīz pēc šīs epizodes “bumbas” pārstāja parādīties. |
Mūsdienās parādījās publikācijas, kurās autori apgalvo, ka iepriekš aprakstītajās epizodes runa ir par Trešā reiha slepeno ieroci. Pat tiek dotas atsauces uz vācu konstruktoriem Šrīveru, Habermolu, Mithi, Bellonco, it kā no 1941. gada strādājošu pie lidojošiem diskiem. Tomēr redzami aviācijas speciālisti kategoriski noliedza šo versiju. Viņi izteica divus galvenos argumentus: lidojošo objektu neievainojamība un ātrums, kas ir tehniski nesasniedzami arī pašreiz. Šeit nepieciešams veikr nelielu remarku: speciālistiem bija avsolūta raisnība, par cik netika ņemta vērā versija par iespējamiem kontaktiem ar citplanētiešiem. |
Hitlera kosmiskie kuģi |
Patiesi brīnumains bija paziņojums, kuru izdarīja 85-gadīgs Vācijas iedzīvotājs Rauls Štaihhers intervijā žurnālam “Špīgelis” 2000.gadā. vecais vīrs apgalvoja, ka “kosmonauta Nr.1” tituls pieder nevis Gagarinam, bet viņam, par cik viņš pabija orbītā vēl 1945.gadā! to varētu norakstīt uz no prāta izkūkojuša veča fantāzijām, taču speciāla izmeklēšana, kuru veica “Špīgelis” ar Trešā reiha slepeno arhīvu piesaisti, pilnībā apstiprina Štaihera vārdus par kosmisko lidojumu. |
Vēl pirms Otrā pasaules kara sākuma Vācijā tika izveidots slēgtu zinātniski pētniecisko institūtu tīkls ar mērķi izstrādāt un pilnveidot bruņojumu, kā arī metodes iedarbībai uz cilvēku. Tajā skaitā 1938.gadā netālu no Vēvelsburgas, kur atradās galvenais SS štābs, tika izveidots speciāls raķeštehnikas ZPI. Zinātnisko centru vadīja Verners fon Brauns (kara beigās viņu sagūstīja amerikāņi un viņš tiem palīdzēja atombumbas radīšanā), bet institūta darbu kuriēja reihmaršals Gērings, aviācijas ministrs. Šī ZPI sienās tika izstrādātas faustpatronas, kabatas granātmetējs “Pancerknakke”, kā arī dažādu klasu kaujas raķetes: cietkurināmās vienpakāpes “zeme-zeme” klases, zenīta, raķešu komplekss “Fau-3”. |
Tieši uz pēdējo nacisti lika lielas cerības un, kā noskaidrojās, nekļūdījās. Spārnotā raķete А9/А10, kura iegāja kompleksa sastāvā, varēja tikt izmantota kā starpkontinentālā (Hitlers plānoja 1945.gada vasarā iznīcināt Ņujorku) vai kā kosmiskā. |
Pirmās izmēģinājuma palaišanas notika 1943.gadā, taču tehnisko nepilnību dēļ 16 no 18 palaistajām raķetēm uzsprāga startā vai gaisā. Nākošajā gadā tika saražotas apmēram 40 raķetes, kuras uzlaboja un pilnveidoja fon Brauns. Tajā pat laikā atbilstoši fīrera personīgajam rīkojumam vācu lidotāju-asu vidū tika izsludināta uzņemšana kara kosmonautu vienībā. Šajā vienībā, kura pilnībā tika nokomplektēta 1944.gada martā, iegāja, pēc dažādiem avotiem, no 100 līdz 500 cilvēkiem. |
Pēc Geringa personiska lūguma nākošo kosmonautu vidū arī bija Rauls Štaihers, nepārspēts gaisa kauju ass. |
Rauls piedzima 1915.gadā Austroungārijā nabadzīgā zemnieku ģimenē. Vēlāk, emigrējot uz Vāciju, viņš tika iesaukts vērmahta rindās un, par cik viņam bija lieliska veselība, kļuva par lidotāju-iznīcinātāju. Pēc viņa paša atzīšanās, viņš tajos gados dievināja fireru un vācu militārismu, kurš viņam ļāva, bērnībā kompleksainu dēļ nelielā auguma, justies draudīgam un nozīmīgam. |
Pēc tam kad daži raķešu izmēģinājumi 1944.gadā beidzās veiksmīgi, veica galīgo nākošo kosmosa iekarotāju atlasi. Tika ņemti vērā pat kandidāta personiskā horoskopa dati: Hitleram vienmēr bija vājība pret astroloģiju. Rezultātā tika izvēlēti divi lidotāji: Martins fon Dulens un Rauls Štraihels. Fīrers acimredzami simpatizēja pēdējam, jo viņš taču arī bija dzimis Austroungārijas teritorijā un bija neliels augumā. |
Pirmās raķetes ar fon Dulenu uz borta palaišana notika 1945.gada 18.februārī un izrādījās neveiksmīga: rakete uzsprāga trešajā lidojuma minūtē. Otrā palaišana notika pēc sešām dienām un beidzās veiksmīgi: raķete ar Eaulu Štraiheru uz borta tika izvesta uz piezemes orbitu un, aplidojusi Zemi, piezemējās pie Japānas krastiem. Tādā veidā, tieši 1945.gada 25.februārī notikušais lidojums, pēc Štraihera vārdiem, lika pamatus cilvēka kosmosa apgūšanai. |
Interesanti tas, kā Štraihers apraksta savu lidojumu intervijā “Špīgela” korespondentam: “Skatoties no kosmosa uz dzimto planētu, es sapratu, cik niecīgi maza ir mūsu “neaptveramā” pasaule. Tagad, kad mums ir tik liels tehniskais potenciāls, nebūs lielu grūtību agri vai vēlu pakļaut mūsu planētu vienai varai”. |
Savas sakāves karā neizbēgamības sapratni, nacisti sagatavoja atkāpšanās ceļu: nelielu kosmodromu pie Vēvelsburgas bija jāuzspridzina, bet pētījumu rezultātus un konstruktorus paslēpa kādā cietoksnī, kurš piederēja fon Braunam, Karpatos. Tur tika plānots pēc kara pilnīgas slepenības apstākļos turpināt pētījumus un kaut kad nebūt paņemt revanšu. Taču mērķtiecīgs sabiedroto uzbrukums sagrāva lielāko daļu šo plānu. Fon Brauns nonāca amerikāņu gūstā, padomju karaspēks sagrāba daļu raķešu, kuras tika izmantotas izstrādājot padomju kosmisko tehniku. |
Štraihers, kuru bija pavēlets iznīcināt kā parmērīgi informētu personu, kādu laiku slēpās Austrumeiropā, bet pēc dažiem gadiem apmetās VDR. Pēc Gagarina lidojuma viņš dažas reizes uzstājās ar paziņojumiem par to, ka viņam, nevis Gagarinam, pienākas kosmiskā pirmatklājēja gods. Taču to pierādīt, acīmredzot, viņš tā arī nevarēja. |
