Tā kā bioloģiskā ceļā tas nav iespējams (?), tad zinātnieki ar to domā cilvēku apziņas digitalizēšanu, respektīvi, smadzeņu informācijas pārrakstīšanu kādā digitālā iekārtā. Pagaidām tiek pētītas visas smadzeņu un ar tām saistīto orgānu funkcijas, lai saprastu, kas kā darbojas. Pie reizes, radot aizvien jaunas mākslīgo orgānu un locekļu iekārtas. Vienkāršāk runājot - protēzes. Neizslēdzot pat tādu iespēju, ka nākotnē pat veseli cilvēki var sākt vēlēties sev mākslīgas ķermeņa daļas. Ar funkcijām, ko nespēj parastie orgāni. Kaut vai, piemēram, cilvēks, kas aizraujas ar alpīnismu, var vēlēties, lai viņam būtu tādas rokas un kājas, kas pārvērstu viņu reālā zirnekļcilvēkā. Tas neizslēdz arī maināmus locekļus, piemēram, akvalangists ar parastām kāju protēzēm ūdenī dodas, pārvērties par nāru ar zivs (delfīna) asti. Iespējas esot bezgalīgas. Teiksim, acis ar paplašinātu gaismas uztveres spektru. Protams, pats galvenais mērķis ir visu cilvēku pārvērst digitālā būtnē, kura varētu dzīvot, gan reālā, gan virtuālā vidē.

Daudz tika diskutēts arī par teleportācijas iespējām, ko paver šīs tehnoloģijas. Ja jau cilvēks ir tikai informācija, kas būs ievietota datorā, tad to varēs pārsūtīt pa e-pastu, kā visu citu un pēc tam ielādēt, teiksim atklāti, citā robotā. Protams, te jāpiebilst, ka transhumānisti ir 100% ateisti un nekādam Dievam un cilvēku dvēselēm netic. Reāla teleportācija (tas ir tā paša ķermeņa sadalīšana elementārdaļiņās un atjaunošana jaunā vietā) principā esot iespējama, vismaz atsevišķu daļiņu līmenī tas jau esot izdarīts. Taču, kā saprotat pat 3D printerim šādos apstākļos jābūt ārkārtīgi sarežģītai iekārtai.

Paralēli tika skarts jautājums par ceļojumiem uz citām planētām, faktiski ar apziņas digitalizāciju visi ceļi būtu vaļā. Arī uz tādām planētām, uz kurām mūsdienu cilvēkam izdzīvot nebūtu nekādas iespējas.

Par morāli ētiskām problēmām digitalizētā pasaulē runāts, netika. Aktīvākos diskutētājus interesēja tehniski jautājumi un pašreizējās iespējas. Piemēram, datorvīrusi un cīņa pret tiem: dabiski, ka digicilvēkiem vajadzīgi būs spēcīgi ugunsmūri un katram gadījumam .back faili. Toties varēs taisīt savas kopijas, ja rodas problēmas, ka nav iespējams vienlaikus būt divās (vairākās) vietās vienlaicīgi.

Man radās jautājums: kā tad būs ar jaunām paaudzēm? Ja jau cilvēks dzīvos mūžīgi, vajadzība pēc tām atkritīs. Bērnu vietā nāks kopijas. Vai tā? Iepriekšējos laikos tieši jaunās paaudzes virzīja uz priekšu progresu. Vai tas tādā gadījumā neapstāsies? Atbilde bija vienkārša. Iepriekšējos gadsimtos tiešām, katra jauna paaudze radīja ko jaunu. Mūsu dienās tā tas vairs nav, pasaule vairs nemainās pa paaudzēm, bet kardināli 10 gadu laikā.

Nu ko, sanākšanas laiks beidzās un kā jau teicu pamatā te tika apspriestas tehniskās iespējas ko mainīt. Par tādām lietām var lasīt Latvijas Transhumānistu asociācijas mājaslapā: https://sites.google.com/site/latviatranshumanism/about

Ko viņi vēlas:

1) paplašināt cilvēka potenciālu, pārvarot novecošanu, prāta ierobežojumus, piespiedu ciešanas un mūsu piesaisti planētai Zeme;

2) cilvēka potenciāla un eksistences stāvokļa uzlabojumu;

3) likvidēt riska faktorus, ar kuriem cilvēce saskaras tehnoloģiju nepareizas izmantošanas gadījumos;

4) paātrināt tehnisko progresu un jaunu tehnoloģiju ieviešanu;

5) eksistences risku izpēti un jaunus dzīvības, veselības saglabāšanas līdzekļu izstrādi;

6) pilnveidot likumdošanu;

7) iestājas par visas justspējīgās dzīvības labklājību, ieskaitot cilvēkus, dzīvniekus, visu veidu nākotnē gaidāmos mašīnintelektus;

8) par plašām indivīda iespējām lemt par savu dzīvi tās dažādajos aspektos.

Tomēr par problēmām. Bez šaubām, nedrīkst rasties stāvoklis, ka cilvēki, kas nevēlēsies digitalizēties (visdažādāko iemeslu pēc), pēkšņi kļūs par izstumtajiem no sabiedrības. Neapšaubāmi, sākumā tas būs dārgs prieks, ko varēs atļauties tika izredzētie.

Ko cilvēcei nozīmēs tas, ka faktiski atkritīs vajadzība pēc bērnu radīšanas. Un iespējas, jo bērni rodas reāla seksa procesā, par to, ka no robotu "seksa" var rasties kāds bērns vēl nekas nav dzirdēts. Tātad - seksa nebūs! Virtuālais jau būs pieejams, taču vai tā nebūs tikai tāda masturbēšana ar virtuālu partneri?

Vēl viens aspekts. Praktiski izzudīs slepkavības mūsdienu izpratnē. Kāda jēga kādu nogalināt, ja tūlīt atjaunos viņa .back failu un persona no dzīves būs zaudējusi tikai nesaglabāto informāciju. Skaisti. Taču mūsdienās morāle un ētika stāv cilvēcības sardzē: tīši slepkavo tikai mazattīstīti cilvēki vai garīgi kropļi, tādi kā Breiviks. Nākotnē nevienam cilvēkam vairs nebūs nekādu aizspriedumu "izdzēst" kādu citu cilvēku, jo reāli tā taču vairs nebūs slepkavība.

Vēl viens mūžīgās dzīvošanas aspekts - garlaicība un dzīves apnikums. Kāda jēga riskēt, ja zini, ka tu tik un tā nemirsi, kāds tur vairs adrenalīns. Starp citu, dzīve virtuālā pasaulē vienmēr būs interesantāka par reālo, vai digicilvēku vidū kā lavīna nevairosies tādi, kam reālā pasaule neinteresēs?

Iedomāsimies vēl vienu lietu - ja nu cilvēks tomēr ir arī garīga būtne? Garu jau datorā nepārnesīsi. Ja nu rezultātā tiks radītas tikai bezdvēseliskas būtnes?

Daži zinātnieki, kā piemēram, amerikāņu fiziķis D. Džeimss, profesors Hanss Peters Dīrs, Kristians Helvigs, fiziķis Džons Arčibalds Vīlers un citi sliecas domāt, ka apziņa/pašapziņa līdztekus laikam, telpai, matērijai un enerģijai var būt viens no pasaules pamatelementiem, turklāt iespējams, vēl fundamentālāks nekā telpa un laiks.

Jau minētais, bijušais Maksa Planka fizikas institūta Minhenē vadītājs Dīrs domā, ka elementārdaļiņu duālisms neaprobežojas tikai ar subatomāro pasauli, bet tas patiesībā izpaužas visur. Pēc viņa domām ir universāls, kvantu kods, kas aptver visu kosmosu, un dzīve pēc nāves ir pilnīgi reāla. Mūsu pasaule ir tikai viens materiāls līmenis, ko mēs vispār esam spējīgi aptvert. Bez tā vēl ir bezgalīgā (kvantu) realitāte, kas ir ievērojami lielāka par mūsējo. Mēs dzīvojam arī šajā eksistences plaknē, tā teikt "aizkapa realitātē". Kaut ko plānojot, cilvēks patiesībā ieraksta informāciju par savu dzīvi šajā pasaulē materiālo smadzeņu savdabīgajā cietajā diskā, taču šie dati arī pārceļo uz kvantu lauka "garīgo" nesēju.

Kad es lasīju šo fragmentu no Vilmas Veldres raksta, ko šeit citēju, pirmo reizi, pēkšņi lampā tieši šajā brīdī izdega spuldzīte... Parasti jau tās izdeg, kad tu ieslēdz vai izslēdz gaismu.