Taču šo kļūdu neizdara Grīra Ailina Gilmane “Mēness elpā”. Viņas varone laužas cauri romānam, runas viļņos ieskalota, neprātīgi iemīlējusies pašas izgudrotajās pasaulēs, nedaudz smieklīga, absolūti pārliecinoša un jauka. Ariana ir tipiska savas cilts pārstāve un viņas nesatricināmā ticība, ka dzīvē eksistē fantastiskais, sagatavo lasītāju momentam, kad kādā jaukā vakarā fantāzija iziet no krastiem un ar varenu vārdisku straumi aizskalo viņas labāko draudzeni Silviju.
Te būs “Mēness elpas” prozas piemērs mierīgākā momentā:
“Viņa atcerējās kroketa partiju, kas tika spēlēta mēness, naktstauriņu gaismā to nelīdzeni izliektā mauriņā starp neveikli noziedējušiem ceriņiem, pasakainajā ēnu valstībā. No koka lodēm un āmuriņiem jau sen ir nolupusi krāsa un dzelzs vārtiņi stāvēja drūmi kā cietuma karātavas. Spēle bija nikna un dīvaina, gaisu pildīja smiekli, aizrautīga dūdu dūkoņas ekstāze, draudi, sajūsmas kliedzieni un skaļš, izsmejošs triumfs. Ariana, aizrāvusies ar cīņas kaismi, bija pārsteigta no savas negausības, pārējie spēlēja nevienmērīgi, kustoties zigzagiem kā sikspārņi, te iesprūstot krūmos, te atbrīvojoties un ar pamatīgu uzsitienu virzot uz priekšu grūtu lodi, te pēkšņi ar nedabisku grāciju izsitot lodi cauri vārtiem, kuriem vajadzētu būt neaizsniedzamiem, kā varavīksnei pie debesīm. Ariana spēlēja apdomīgi, neļaujot aizrauties. Viņas plandošie muslīna svārki bija ieplīsuši, aizķeroties aiz rožu krūma, kur viņa ielīda, realizējot viltīgu plānu, un pārējiem nācās viņu atpestīt.”
Viens no diviem: vai nu jūs uzskatiet, ka ir kaut kas lielisks tādā kroketa partijas aprakstā vai arī nav un, ja nav, tad es nedomāju, ka jūs spēsiet izlasīt kaut vai pirmo nodaļu. Turklāt pasāža, kurā pazūd Silvija, ir patiešām grūta. Tā ir grāmata, kurā sapņiem, atmiņām, vēlmēm un īstenībai nav stingru robežu, tie ir tikai sarežģīti veidota kontinuuma apgabali, kuru līkločos izklaidības mirklī var viegli apmaldīties. Pāreja uz citu līmeni var notikt frāzes vidū un godīgums spiež mani atdzīties, ka bija momenti, vēlu naktī, kad es jutu, ka mani aicina nomest kurpes un padejot dzelkšņu pilnā biezoknī.
Taču grūtais stils, kā sen ir novērots, pats sevi sargā. Viņš atbaida bailīgos. Lai ko arī nerakstītu komentētāji un kritiķi, taču tie, kas vispār ir tikuši līdz beigām Frederika Rolfa “Septītā Ariadnu” vai Aleksandra Terū “Trīs Vogus”, vai Braiana Oldisa “Baskāji galvā” neko, izņemot sajūsmu nav izbaudījuši. “Mēness gaisma” [krievu tulkotājs pēkšņi maina romāna nosaukumu – oriģinālais nosaukums “Moonwise” - t.p.]bez šaubām bija pagājušās desmitgades iespaidīgākā fantāzija tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šī grāmata atmodināja daudzu jaunās paaudzes fantāzijnieku godkāri. Pēc tam, kad grāmata iznāca, vēl veselu gadu rakstnieku aprindās nenorima pārsteiguma duna. Nezināms autors jau pirmajā savā grāmatā no jauna rada tēmu, stilu un valodu, nerūpējoties par vietu un noieta tirgu, bet rūpējoties tikai par savu iekšējo dēmonu apmierināšanu. Dabiski, daudzi klusējot sev uzdeva jautājumu: ja viņa to varēja izdarīt, tad kāpēc ne es? Kāpēc ne es?
Patiešām... Kāpēc ne es?
Sadumpojusies komanda izskrien uz klāja. Visi viņi ir sašutuši: es neesmu nosaucis viņu mīļākās grāmatas. Viens kliedz: Kur Delijas Šermanes “Porcelāna balodītis”? Citam padod A.S. Baiata “Apmātību”. Trešais prasa Džona M. Forda “Pūķi pakalpojumiem”. Ceturtajam vajag kaut ko – vienalga ko – no Tima Pauersa. Trako Džoja Čanta, Pola Andersona, Andrē Nortones, Gregorija Frosta, Sjūzenas kūperes, Lī Beketas, Flečera Prata pielūdzēji. Un visi kā viens ir sašutuši, ka esmu izlaidis L. Spregu de Kampu.
Un velti teikt, ka “Porcelāna balodītis” ir vēsturiska fantāzija un, ka vēsturiska fantāzija tagad ir topā un par to var rakstīt un rakstīt daudzus tādus rakstus kā šīs. Ka Baiatas grāmata īstenībā nemaz nav fantāzija, bet, kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts, mīlestības romāns un šādā kvalitātē ir tuvāk māsu Brontē radītajiem darbiem, nekā Ursulas le Gvinas tetraloģijai par Jūraszemi. Ka oriģinalitāte un talants vēl nav viss, lai iekļūtu šajā sarakstā – vēl ir vajadzīga arī veiksme. Ka salu saraksta sastādīšana ir ļoti sarežģīts uzdevums un, ja dievi vēlēsies, arī nebeidzams.
Nevienu atbilde neapmierina. Augumā mazais rīkļurāvējs prasa, lai es atbildu, kur manā sarakstā ir vieta R.A. Lafertija grāmatām. Īstenībā tām te nav vietas, tāpat kā Nila Bareta-jaunākā “Nākošajai bandai”. Dažām zivīm ir tik jokaina forma, ka pat no mūsu visu ķerošajiem tīkliem tās izšmauc. Hovards Voldrops ir tam par piemēru. Vai viņš joprojām ir “fantazētājs ārpus likuma”? Linnejs mums nav piemērs, fantastikas klasifikācija nav vienkārši grūta. Pat doma par to ir murgs.
Komanda nevēlas klausīties. Viņi ir uzbudināti. Deg acis, zib naži. Brīnumu rūnas uz asmeņiem un rokturiem bīstami spīd.
Taču varas vārdi, kas izrunāti pusbalsī, visus nomierina. Kliedzieni norimst. Kuģis saraujas, pārvēršas par nekustīgu rokrakstu uz lapas. Es savācu lapas, uz kurām ir tapusi mana atskaite, izlīdzinu malas un stiepju roku pēc aploksnes.
Tālumā, aiz ciešās lappušu telpas, simts fantastisku salu parādās vienlaicīgi kā ūdens virpuļi, kā dīvaini poētiski tēli, kā eksotiski ziedi, kas uzplaukuši no ieroču stobriem. Nē, es nekad neuzstādīju sev mērķi izveidot Arhipelāga karti un necentos pienaglot visas salas pie papīra, gluži kā beigtus tauriņus. Es gribēju tikai norādīt virzienu nākošajiem ceļotājiem.
Mūsu Arhipelāgs satinas kā kamoliņš, kā gulošs pūķis. Nevienam nav zināma daba un veidols zemūdens ģeoloģiskajiem spēkiem, kas to ir izveidojuši. Mēs varam tikai iedomāties, kādas varenas straumes ir formējušas tā krastus. Mūsu ceļojums ir atvedis mūs pie pašas vārdu sirds, izauklētu vēlmju sirds, pie tā literatūras veida, kur vārdi sakausējas ar ilgām, realizējot nepanesamo “To, kas ir” nesasniedzamajā “Bet, ja nu...”
Alģis Budris kādreiz ir teicis, ka smagās ZF īpatnība nav žanriska, tā ir tikai kāda piegarša, “īpašā” piegarša. Ja smagajai fantāzijai ir garša, tad tā ir nožēlas garša. Un, ja man par kaut ko žēl, tad tieši par to, ka nav man ne laika, ne vietas, ne prasmes parādīt jums visas zemes, visus brīnumus, kas izmētāti pa Arhipelāgu. Es esmu jums licis vilties. Taču, ja es šeit esmu pieminējis kaut vienu grāmatu, par kuru jūs neko neesat zinājis, tas nozīmē, ka kaut ko tomēr es jums esmu iedevis.
Un te, labie kungi un brīnišķīgās dāmas, es atstāju jūs, jo mēs esam nonākuši tur, kur mums jau no paša sākuma ir bijis jānonāk. Mēs atrodamies tur, kur centāmies būt: brīnišķīgā, daudzsološā sākumā.
Un mēs dodamies kuģojumā.