“Uz trokšņa fona, ko radīja pūlis, lejā, kur stiepās sliedes, skanēja asās, mehāniskās pekles balsis, pukšķēja, klaudzēja un pūta garāmbraucošie vilcieni. Laiku pa laikam rēkoņa, klaudzēšana un trīcēšana vēstīja, ka kaut kur lejā brauc smagi piekrauts sastāvs. Milzīgi, pulsējoši, balta tvaika mākoņi, lēni griežoties, cēlās līdz ielai un tālāk augšup.

Tur, augstumā, kur vajadzēja būt debesīm, varēja nojaust milzīgā tilta kopnes, ko pa pusei slēpa tvaika un dūmu mākoņi, tās bija aplipinātas ar dzīvojamām istabiņām un kabinetiņiem, kuros knosījās no logu stikliem atstarotu gaismas zibšņu apspīdēti cilvēki. Gigantiskā konstrukcija, lieliska un varena kā gotiskā katedrāle augstu cēlās virs cilvēku raižu pilnās rosīšanās, vērojot uz to ar vienaldzību un nicinājumu”.

Varoni, no kura vārdiem notiek vēstījums, ārstē no amnēzijas. Nav zināms, kā viņš nonācis uz tilta, ceremoniālā sabiedrībā, kas atgādina Freida laika Vīni. Viņš saskata sīkas dīvainības – piemēram, to, ka minētais tilts nevienā cilvēkā neizsauc nekādu ziņkārību. Kādas zemes tas savieno? Kurš to ir uzcēlis? Vai sen tas jau eksistē? Tikai varoni tas interesē un viņa jautājumi paliek bez atbildes.

Atbildes meklējumi – visai nesistemātiski – tā ir galvenā no trim, viena otru nomainošām sižeta līnijām. Otrā vēsta par jauna (sākumā) cilvēka dzīvi un smago mīlestību mūsdienu Skotijā, kas attiecas uz trešo – labākais nosaukums tai varētu būt “Konana no Glāzgovas piedzīvojumi”.

Sākumā ir farsam līdzīgie šķēpneša, kuram gandrīz nav smadzeņu, piedzīvojumi ar savu pārāk gudro pavadoni. Šķēpneša murgainā runa: “Sēnes, man vecais mārrutks deklamē, kad es viņam jautāju, bet es saku, nu saku, vecais pidors, tu man esi aknās, un pa kaklu es viņam kā uzdodu, es saku, ne jau par sēnēm prasu, bet kur ir nolāpītā, gulošā skaistule, bet viņš tik deklamē, tak nē, pūš pīlītes un pats burbuļus laiž, man visu jauno kirasu ar asinīm piecūko, deklamē, saka, sēnes uz salas, tur viņa zārkā...” un tā tālāk. Runa liekas nesaistīta ar pārējo un pat lieka. Ir momenti galvenajā vēstījumā, kad realitātes audums kļūst plāns un atveras logs uz otro sižeta līniju. Taču šīs barbariskās epizodes šeit liekas galīgi garām.

Tomēr, tās ir tik savā veidā aizraujošas, šausmīgas, bet smieklīgas, ka lasītājs samierinās ar tām, kaut arī netic, ka tas viss kādreiz iegūs kādu jēgu.

“Tilts” galu galā ir romāns par psiholoģisko atklāsmi. Tāpēc sižets man ir jāpatur slepenībā. Vispārīgi sakot, tas ir romāns par iekšējo pretestību, kas traucē varonim atklāt noslēpumu. Viņam draud lielas briesmas un viņam tās ir jāatpazīst. Taču dzīve uz tilta ir patīkama, turklāt viņš satiek pievilcīgu sievieti, inženiera meitu vārdā Aberlena Erola.

Dzīves ainas uz tilta ir dzīvākas un aizraujošākas par tām, kas patiešām notiek Skotijā. To pašu var teikt par kaprīzo, cigārus smēķējošo Aberlenu, salīdzinājumā ar viņas dubultnieci reālajā pasaulē. Tāpēc nav brīnums, ka varonis nesteidzas sašūpot laivu. Taču viņu spaida sīkas nepatikšanas. Telefoni negrib ne ar vienu savienot. Viņš zaudē sociālo statusu. Neprātīgie notikumi vairojas. Beidzot viņam nākas sakopot spēkus un uzdot tiešus jautājumus un drosmīgi sagaidīt sekas.

Morāle pašreiz nav modē, pat fantāzijas retrovisumos. Taču, ja šajā grāmatā ir ideja, tad tā ir šāda: dzīve dažreiz mums liekas grūta tāpēc, ka mēs esam aizņemti ar grūtu un svarīgu darbu.

Bet kur paliek mūsu lamāties mīlošais barbars ar sliktu seksuālo uzvedību un asinīm notraipītām rokām? Tur jau ir viss jaukums – izcili filigrānā grāmatas nobeigumā izrādās, ka arī barbaram ir sava vieta sižetā – turklāt – pat centrālā.

Vai es noliegšu pats savu formulējumu, ja Elenas Kašneres “Zobena smaili” nosaukšu par vienu no smagās fantāzijas piemēru? Sarežģīts jautājums. Izdevējs un kritiķis Donalds Dž. Kellers noliedz, ka tieši šīs grāmatas apakšvirsraksts (“Manieru melodrāma”) ir ierosinājis viņu nosaukt kādu jaunu stilu terminā “manierīgā fantāzija”, kuru pēc tam citi nosauca, jokus mīlot, par “manierīgo panku”, kamēr neapstājās pie cita, labskanīgāka nosaukuma “manierisms”. Taču nekur nevar aiziet no fakta, ka “Zobena smaile” kļuva par karognesēju šim dzimstošajam novirzienam.

Mēs šeit esam tumšos ūdeņos. Aļģes un atlūzas no katastrofu cietušiem kuģiem neļauj neko jēdzīgu saskatīt. Tās nav vis parastās, caurspīdīgās dzīles, kur cauri ūdens slānim skaidri redzamas dibenā gulošās grieķu trirēmas, kas piekrautas ar koraļļiem izrotātām amforām, vīnu no kurām vēl var dzert. To vairāk nav, šo skaidro dzīļu. Un, kas tur visvairāk vainīgs, ja ne zinātniskā fantastika?

Jo vairāk zinātniskā fantastika kā žanrs attīstījās, jo vairāk sarežģījās un sapinās savstarpējā ietekme. Kā labu šīs sarežģītības piemēru var minēt Ābrama Dēvidsona “Fēniksu un Spoguli”, kur ar smagās ZF līdzekļiem tiek izstāstīta jaunavīgā spoguļa (kurā vēl neviens nav atspoguļojies) radīšana, balstīta vienīgi uz Romas Impērijas tehniskajā iespējām, kā tos nepareizi iedomājās Viduslaiku zinātnieki.

Uz Džona Brannera “Ceļinieku melnā” spēcīgu iespaidu atstāja Lorda Dansenī lieliski veidotie stāsti par Pasaules robežu, bet Makla Mūrkoka lieliskā “Gloriana” pilnīgi apzināti balstījās uz Gormengasta sēriju, atzīmējot to, pat veltīta Mervinam Pīkam. Džina Vulfa “Jaunās saules grāmata” (kur visiem fantastiskajiem elementiem ir dzelžains zinātnisks pamatojums – nu un kas?) ir Džeka Vensa “Mirstošās Zemes” radīta, kas savukārt acīmredzami ir nākusi no Klārka Eštona Smita hronikām, kurās aprakstīts cilvēku civilizācijas noriets. Piemērus varētu minēt vēl daudzus.

Loti gribētu paziņot, ka visi šo grāmatu autori tā ir apguvuši un pārstrādājuši visas ietekmes, ka mēs varam uzspraust mūsu karogu uz viņu grāmatām. Taču, kā reiz ir teicis cita iemesla pēc viens slavens fantasts (ne no mūsējiem), tas būtu nepareizi.

Un tomēr... akmens ripo no kalna, mazbērni pēc ārienes ir līdzīgi saviem vectēviem, nevis otrādi. Tas, ka Vulfs, Venss, Mūrkoks atzīst, ka viņu priekšgājējiem daudz kas ir sajūsmas vērts, nemazina vērtību grāmatām, kuras viņi tā mīlēja. Savas publicēšanas dienā Elenas Kašneres “Zobena smaile” bez šaubām bija smagā fantāzija.

Taču – šo tēmu viņa pati skāra sarunā – vai “Zobena smaile” vispār ir fantāzija? Un tomēr... es riskēšu teikt, cerot, ka visi ielas paukotāji, klejojošie samuraji nemetīsies man virsū izsaucot mani uz vārdu kauju par šo formulējumu, - man liekas dīvaini, cik maz piegriež vērā tam, cik dziļa saikne ir fantāzijai un fantazēšanai – es te domāju patīkamās pārdomas nevis par pasauli, kāda tā ir, bet kādu to mēs gribam redzēt, kaut arī zinām, ka tas nav iespējami. “Zobena smaile” ir pierādījums tam, ka ne jau anturāža – pūķi, milži, elfi un brīnumdari, brīnuma zobeni, kausi un korķu viļķi – padara grāmatu par īstu fantāziju, bet tieši šis bezcerīgais izrāviens pretī neiespējamajam, kas mūžīgi deg sirdī.

Paskatīsimies. Lūk, pašā pirmajā lapaspusē Kašnere izvieto savas dekorācijas:

“lai pasaule sākas ziemas rītā, lai asins pilīte noraso sniega baltumu – koša kā rubīns, kā klareta plankumiņš uz mežģīņu manžetes. Un tad izrādīsies, ka ļaunums vaktē aiz katra izsista loga, pin intrigas un ļaunas zintis, bet labie šajā agrajā Riversaidas stundā guļ kā nevainīgi zīdaiņi aiz aizvērtajiem slēģiem. Drīz viņi atmodīsies un dosies savās gaitās, un viena no viņiem varbūt būs brīnišķīga kā rīts un kā tas notiek pie cienīgajiem, viņas triumfs būs iepriekš noteikts...”

Šī izsmalcinātā proza un vēl svarīgāks ir tas, kas pēc tam seko. Tāpēc, ka jau nākošajā rindkopā tiek atmaskotas izvairīšanās, nepasacīšana līdz galam un tieša mānīšanās citētajā rindkopā. Viss, kas no tā paliek, tas ir smalkums un asprātība, kas atdzīvinās stāstījumu arī turpmāk.

Šāda augstā asprātība ir paredzēta romāna iecerē. Tāpēc, ka grāmatas galvenais fantastiskais pieņēmums ir dzīves iespējamība bez nožēlas un kauna, bez rēķinu maksāšanas, dzīves, kurā svarīgi ir vienīgi – pacelties, izpelnoties nicināmā pūļa sajūsmu. Taču tas ved pie nestabila līdzsvara, kaut arī paukotājs Ričards Sentvīrs dara visu iespējamo, lai to noturētu. Ar to ir aizņemti, katrs savā veidā, arī ļaundaris Feriss, hercogiene Tremontēna un izbijis lords Maikls. Pat romāna notikumu galvenais dzinējspēks Aleks, izbijis students, dauzoņa, Sentvīra mīļotais, kas pēc rūgtās pieredzes zina, ka tas nav iespējams, mēģina tomēr glābt savu pasauli no sagrāves. Sirds dziļumos gan viņi visi jūt, ka ir nolemti.

Visu šo zināšanu priekšā tikai asprātība notur viņus virs ūdens. Realitāte visu laiku draud apgāzt viņu pozu, jo, kā saka lords Feriss, katrs dzīvo uz zobena smailes. “Ar to es domāju, - viņš paskaidro, - to, ko cilvēks mīl. Iekarojiet to un viņi visi, vīrieši un sievietes, būs jūsu rokās. Apdraudiet to, ko viņi mīl – un viņi pilnībā būs jūsu varā – jūs esat piespiedis viņu kaklam ļoti asu asmeni”.

Vai tādā gadījumā, neceļos aizgājušais students-neveiksminieks var atrast laimi ar paukotāju, kura priekšstati par sevi prasa nāvi jaunībā? Nu ko... tā taču tomēr ir pasaka. Taču romānā, kas sākas ar to, ka Sentvīrs pārlec pāri sienai un bēg pa neapgaismotajām ielām, ne jau tāpēc, ka baidās atmaksu par izdarīto slepkavību, kas tikko ir notikusi, taču slēpjas no saviem apnikušajiem pielūdzējiem, nevar būt pārliecināts ne par ko.

Nobeigums sekos.