Meinstrīms vispār ir jokaina sabiedrība. Tas atzīst par savējo, Dilana Tomasa vārdiem runājot, “pārapdzīvoto un biedējošo” Amosa Tutuolas “Palmu piedzirdītāju” [arī - “Ceļojums uz Mirušo pilsētu”, oriģinālnosaukums The Palm-wine Drinkard and His Dead Palm-wine Tapster in the Dead's Town
- t.p.], kā arī Terensa Vaita, Klaiva Lūisa darbus, Maikla Airtona “Labirintu būvētāju” un pat tādas fantāzijas superzvaigznes kā Reju Bredberiju un Ursulu le Gvīnu, taču absolūti nepieņem R.A. Laukraftu, Džona Maiersa Maiersa “Sudraba matu cirtu” un līdz šim laikam arī Semuelu R. Dileniju. Tas apsveic un uznes modes virsotnē, bet pēc tam izmet Džeimsu Brenču Keibelu, kura antīkā satīra “Jurgens” joprojām ir pilna ar fantastiskiem jaunievedumiem (bet tās nepieklājība, kas savā laikā izsauca tiesiskus apvainojumus netikumībā, mūsdienu acs vispār neievēro). Tas augstu vērtē Virdžīnijas Vulfas “Orlando”, taču kritizē fantastiskos momentus, bez kuriem šim darbam nebūtu ne jēgas, ne nozīmes. Meinstrīmā meklēt precīzus kritērijus ir veltīga nodarbošanās.
Lai saprastu, kāpēc ārpasaule iedrošinās uz malumedniecību mūsu rezervātos, nav jāiet tālu – pietiek ar to, ka novērtē Kerola prozas stilu.
“Grieķija bija pirmā “Eiropa”, kuru es iepazinu un es iemīlēju to, kā mīl savu pirmdzimto: uz viņu liek visas savas cerības un, kad tās piepildās, sirds izplešas kā gaisa baloniņš.
Kad mēs atgriezāmies Itālijā pēc tām pirmajām divām nedēļām, es slepus baidījos, ka tik labi, kā pirmajās dienās, nebūs nekad. Pēcpusdienas gaisma nevarēja krist uz drupām tāpat kā Grieķijā. Kur tad vēl citur pasaulē iedomātos nostiprināt galdautus uz ielu kafejnīcu galdiņiem ar milzīgu gumiju palīdzību? Pludmalēs, ko sedza melnas smiltis, staigāja antīka izskata arbūzu pārdevēji, vedot pavadā nokrautus mūļus. Viņi pārgrieza arbūzu uz pusēm ar vienu liela naža vēzienu un sārtais mīkstums bija tik vēss un salds zem karstās pēcpusdienu saules.”
Taču Kerolu var pazīt ne tikai pēc uzmanības pret jūtīgām detaļām. Rondua fantastiskā pasaule, kur viņa varone Kallena Džeimsa nokļūst periodisku sapņu seriālā, ir krāšņa, kā ilustrācijas no klasiskām bērnu grāmatām. Un pat otršķirīgas šo sapņu detaļas pamodina atmiņu dzīles. Varone runā par notikumiem, kurus stāsta sapņos: “Gadās, ka mēs esam aizmirsuši kādu anekdoti un atceramies to tikai tad, kad kāds sāk to stāstīt un tad es varētu pastāstīt savam dēlam, kas notiks tālāk: kā kalni iemācījās skraidīt, kāpēc tikai trušiem ir atļauts zīmēt ar zīmuļiem, kad putni nolēma kļūt vienkrāsaini”.
Savos sapņos Kallena kopā ar savu dēliņu Pepsiju – no kura reālajā dzīvē viņa tika vaļā, izdarot “abortu” - un ar vilceni Felinu, kamieli Marcio un Misteru Treisiju, suni filca platmalē, dodas ceļā, lai lai meklētu piecus Mēness kaulus. Savā dzīvē nomodā viņa cieš, mīl, apprecas, atkal cieš, atrod jaunus draugus – un saduras ar pēdējām šausmām tur, kur krustojas realitāte un sapņi.
Beigas, kā jau Kerolam ierasts, lasītājam ir pārsteigums, kā lūka, kas negaidot atveras vaļā zem kājām. Sākumā es to uztvēru kā neizskaidrojamu pieredzējušā rakstnieka paškontroles zaudēšanu. Taču galu galā man palika skaidrs, ka, lai arī kādi tai nebūtu iemesli, tā ir autora apzināta rīcība. Tā ir cenas daļa, kas ir jāsamaksā, lai viņu lasītu.
Taču es tomēr, patiesību sakot, šaubījos, vai uznest šo salu uz mūsu kartes. Rondua pasaule, lai cik tā arī nebūtu krāšņa detaļās, ir sašķelta. Ja novāc gabalus, kur darbība notiek reālā pasaulē un paplašina pārējo, lai aizpildītu tukšās vietas, vienota sistēma nesanāks. Un autoram – kā jau lasītājam atgādina vairāki meistarīgi mājieni – tāds mērķis nemaz nav bijis.
Kad autors kaut kādā dziļākā līmenī tic, ka eksistē viņa radītā pasaule, tad mums ir darīšana nevis ar fantāziju, bet gan ar metaforu. “Mēness kauli” atgādina jūras nezvēru Džaskoniusu, uz kura muguras Svētais Brendans un viņa matroži-mūki dievkalpojumā slavināja To Kungu katrās Lieldienās septiņu gadu garumā. Tā nav īsta sala, bet pasaku briesmonis, kas uzticību nav zvērējis mūsu valdniekiem, bet gan literatūras meistariem no Mēness otrās puses.
Ne velti biklākie apkalpes locekļi mīņājas no kājas uz kāju, gatavi zibenīgi skriet atpakaļ uz kuģi pie pirmās pazīmes, ka milzīgais Džaskoniuss gatavojas ienirt Stigijas bezgaisa dzīlēs, kur tādiem kā viņi nav vieta. Zeme dreb zem kājām.
Džeimsu Bleiloku pirmo reizi pamanīja, kad parādījās “Rokošais leviatāns”. ZF lasītāji bija pilnīgi izsisti no sliedēm ar stāstu par drudžaini enerģisko darbošanos, kad farsam līdzīgā neveiksminieku komanda no piepilsētas grozījās ap zemesracējmašīnu (šī mašīna arī ir “leviatāns”), turklāt, nejēdzīgajiem klauniem tā arī neizdodas iedarbināt šo elles mahīnu. No tā laika viņš ir sarakstījis vairākas labas grāmatas, taču es apskatam izvēlos “Sapņu valsti” - šī grāmata netieši paskaidro, kāpēc nav no svara, vai mašīna sāks darboties vai nē.
“Sapņu valstī” varoņi ir trīs pusaudži-bāreņi Skizikss, Helēna un Džeks no Ziemeļkalifornijas piekrastes ciematiņa. Pilnīgi pretēji vairums mūsu žanra darbiem, nepavisam ne drīz kļūst skaidrs, uz kurieni grāmata velk. Kādu laiku vienkārši krājas dīvaini notikumi. Pusnaktī pa sarūsējušām, pa pusei izjauktām sliedēm pēkšņi dzirdams braucoša vilciena troksnis. Jūrā sāk ķerties dīvainas, veselībai kaitīgas zivis. Uz mirkli parādās cilvēciņš pirksta lielumā, turot rokās peles galvas veida masku. Pilsētiņā ierodas karnevāls. Jūra izskalo milzīgu zābaku. Trīs varoņi nolemj to aizvilkt pie sava drauga, doktora Džensena.
“Džeks novietoja lukturi ar kupolu uz jūras izskalotās siekstas tā, lai gaisma kristu uz zābaku un viņi sāka izsmelt no tā ūdeni ar piena spainīšiem... Viņi novietoja koka gabalu, kas bija līdzīgs milzīgas laivas gigantiskam airim, zem purngala un spieda uz šo nūju-sviru tik ilgi, kamēr papēdis sasvērās un nedaudz nobrauca uz leju. Tā viņi pakāpeniski cēla zābaku, ieraka atbalsta kokus irdenajās piekrastes smiltīs, vilka atkal laukā, pārlika un atkal apraka, kamēr ūdens neaizplūda no purngala līdz papēdim. Tad viņi smēla ūdeni laukā, cēla augšā vēl, atkal smēla un beidzot viņiem izdevās nogāzt zābaku uz sāniem un okeāna ūdens izplūda gar mēlīti un auklām, un aizmugurē arī, kopā ar sudrabainu zivtiņu baru, kas sāka lēkāt un locīties uz mitrajām smiltīm”.
Tā ir labākā instrukcija par ūdens izsmelšanu no milzīga zābaka, ko es savā dzīvē esmu redzējis. Zābaks papildina milzīgo priekšmetu kolekciju, ko savācis doktors: “apaļa, izliekta stikla plāksne ar plaisu, līdzīga kā pulksteņa stikls, taču no milzīga pulksteņa, vara sprādze no jostas loga lielumā, aproces poga, kas varētu kalpot kā liels sudraba trauks”. Vēlāk doktors Džensens nodarvo un aizdrīvē zābaku, uzstāda mastu, pievieno rumpeli un dodas jūrā.
Jau ir skaidrs, ka puse no grāmatas personām ir labie: neveiksminieki, jukušie un muļķīši. Viņiem pretī stājas tikpat raiba neliešu banda, ko Bleiloks attēlo visai sulīgām krāsām. Mis Flisa ar savu krupim līdzīgo Piblsu, holēriskais Makvilts, doktors Brauns, kas reizēm pārvēršas par kraukli, un pārējie – pretīgas un kaitīgas radības, kas paši cieš no saviem nelietīgajiem, gļēvulīgajiem un greizsirdīgajiem raksturiem.
Par laimi, viņi ir vēl dumjāki par pozitīvajiem varoņiem. Kā viens labs spoks paskaidro Helēnai, “viņi ir pārliecināti, ka arī jūs ienīstat visu uz pasaules, ka viss pasaulē ir mēsli. Un te ir jūsu priekšrocība: viņi jūs nesaprot”. Vadoties pa daļai no tā, ka nelieši mēģina viņiem traucēt, bērni galu galā uzzina divpadsmitgadīgās Saulgriezes noslēpumu (lai kas tā arī nebūtu, ar Sauli tai nav nekāda sakara) un visu noliek savās vietās.
Daudz izskaidrojošs moments, kas, kā es solīju, ir tad, kad Helēna, Džeks un Skizikss beidzot noliek visu savās vietās un izraujas caur starpsienu, kas atdala viņus no jaunās realitātes valstības, kur neiedomājami vilcieni ved milzums ļaužu turpu-šurpu laikā ar pieturām visos laikmetos. Uz īsu mirkli visas iespējamības pieder viņiem. Viss ir atļauts. Viņi kļūst par Iluminatoriem, kas zina milzums noslēpumus un kuriem pieder milzīga vara.
Bet viņi pa kaklu, pa galvu steidzas atpakaļ uz savu pasauli.
Vara un zināšanas viņiem nav nekas salīdzinājumā ar pasauli, kuru viņi pazīst. Kur zeme dreb zem kājām no neredzamu motoru darbošanās. Kur dīvaini notikumi, te ir bieži, te vispār nenotiek, kur atklāsme atrodas kaut kur uz apziņas robežas, tomēr nekad neatklājas.
Kas raksturīgi, Skizikss kā parasti saka pēdējo vārdu. Prātojot par dzīvi, viņš piezīmē, ka “risks piedod dzīvei garšu, ja tā var teikt. Garlaicīgi būtu dzīvot, ja viss būtu nomērīts un saskaitīts”.
Tieši šī mīlestība uz ikdienišķo, mājīgo, uz vienkāršajiem priekiem, uz dīvaiņiem, uz mīklām, kas jāatmin katru dienu, deg Bleiloka mākslas sirdī. Tāpēc arī racējam-leviatānam jācieš neveiksmi. Tāpēc pazemes dievu darbošanās ir atklāta un noliegta. Ar šo pasauli pietiek, viņš mums saka. Kurš var prasīt vēl vairāk?