Lūk, īss pārstāsts tam, kas notiek “Tumsas un Gaismas parādībās”. Roniene atdodas medniekam apmaiņā par sava nogalinātā dēla ādu. Mirstošais, ļoti vecās vampireses kalps piegādā viņai jaunu mīļāko. Rakstnieku tur gūstā sieviete maskā – varbūt gorgona, bet varbūt arī, ka nē. Jauna sieviete atsakās no komforta, lepnas dzīves un bērnības sapņiem mīlnieka-dēmona dēļ. Tā ir proza pieaugušajiem.
Šajos stāstos mīt ne tikai seksuāls impulss. Taču es pieminu to, tāpēc tas tiek traktēts, nevis caur puķēm, bez vīpsnas, bez slīdēšanas gar pornogrāfijas robežu, ar ko grēko proza, kas vēlas būt erotiska. Sekss šeit ir izsmalcināts, košs un drudžains – un vienmēr iekrāsots ar briesmām, tas ir, apbrīnojami līdzīgs pašiem stāstiem.
“Elle est trois (la Mort)” trīs radītājiem – dzejniekam, māksliniekam un komponistam – ciemos atnāk Nāves Valdnieces avatari. Bohēmas dzīves pašnāvnieciskais šarms ar tās nāvēm, mīlestību, nabadzību un mūzām ir attēlots šeit kā reti kur. Mākslinieki ir attēloti līdz savu dvēseļu dziļumiem un katrs cenšas nomirt savādāk. Komponists Franss nejauši atklāj savam draugam Etjēnam Sentbēvam: “Kādreiz šie uzmetumi maksās vairākas paciņas franku, amerikāņu dolāru pilnas kastītes. Taču tu, Etjēn, jau sen ap to laiku gulēsi ubagu kapos”.
Pēc tam, kad pats Franss tiks paņemts, dzejnieks Armāns Valjē prāto par Nāves avatariem (Miesnieku, Zagli, Kārdinātāju) un Lī burvju prozu:
“Te arī trešais ceļš uz iznīcību. Šī kārdinošā nāve atnāk pie dzejniekiem neatvairāmi paijājošā klusumā, tās plakstiem ir pielīmētas gaiši zilas ziedlapiņas vai spāru spārniņi, un viņa saka; skaties un tava miesa kopā ar manējo izbēgs sairšanu. Un taisnība: jo Armāna miesa, pārvērtusies aprakstītā papīrā, saglabāsies, kamēr cilvēki vēl mācēs lasīt.
Un viņš atgāja no loga. Viņš rūpīgi sagatavoja opiju, kam vajadzēs izkausēt viņa iekšā to dzelzs barjeru, kuru nesalauž, ne domas, ne vientulība, ne vīns. Un kad narkotikas atdzīvojās glāzē, viņam uz brīdi likās, ka viņš redz tajā peldošu slīkoni ar vijīgiem matiem. Tālu, citā pasaulē, pulkstenis Notrdamolimjērā sita divas reizes”.
Šī dekadences apoteoze – sekss, narkotikas un nāve – ir sajauktas spēcīgā kokteilī. Taču, lai lasītājs neturētu aizdomās viņu tīri literārā nostaļģijā, Lī garāmejot izmet, ka “pats dzejnieks šo stāstu ir stāstījis pavisam savādāk”, iesaistot apvienojošu rīku, tādu kā nolādētu gredzenu. Meistarīgais stāsta sarežģītās struktūras pretnostatījums gotisko priekšgājēju žvadzošajām pariktēm ne tikai uzsver to, ka šī proza ir modernizējusi novecojušās formas. Lī bilst (tikai garāmejot), ka īstas šausmas, īsts skaistums un stāsta nozīme ir apstāklī, ka nāve ir universāla – tā ir īsta demokrāte, neprasīga mīlniece, kas agri vai vēlu apmeklēs katru, vai nu viņš viņu atceras vai nē, gan lasītāju, gan arī rakstnieku.
Bija laiki, kad romantiķi emocijas cēla augstāk pār saprātu, meklēja augstākās sfēras un pārdabisko, veidoja mīlas un nāves vienādības kultu. Nākošās paaudzes pārņēma no viņiem ārišķīgos atribūtus, taču izmantoja tos tika ārišķīgam efektam, apmēram tāpat, kā iluzionists lieto ārišķīgos maģijas paņēmienus. Citādi nemaz nevarēja būt, jo sākotnējais redzējums bija pazaudēts.
Lī proza ir atgriešanās pie pirmavotiem, sākotnējā redzējuma atjaunošana. Nozīme ir tikai augstākajām kaislībām. Pārsātinātais aristokrāts Viktors no stāsta “Melns kā sodreji” ir pārāk saprātīgs, lai sekotu savām uzmācīgajām vēlmēm, un par šo grēku tiek sodīts ar bezjēdzīgu dzīvi un agru nāvi. Taču karaliene Blānša, tāda paša nosaukuma stāsta varone, iegūst grēku piedošanu, neskatoties uz valdnieka slepkavību un savas liktenīgās mīlas negribētu nodevību, tāpēc ka viņa paliek uzticīga savām kaislībām. Erotisks garīgums mirguļo, fosforicē šīs grāmatas dzīvajās lapaspusēs.
Pēc dažiem standartiem (ne manējiem) tā nav fantāzija, bet gan šausmu literatūra. Starp šiem žanriem jau sen notiek slepena apmaiņa, kontrabandisti un embargo pārkāpēji jau sen pārkāpj šo žanru robežas. Taču, vai mums nav vienalga? Kurš tad būtu tāds nekauņa, lai padzītu no Fantāzijas impērijas tagad jau mirušo Frici Leiberu. Taču viņš labprāt atzina, ka visa viņa daiļrade pēc būtības ir horors (šausmu literatūra). Pat cikls par Fafhrdu un Pelēko Peļu ķērāju, kur visi fināli ir divdomīgi miglaini, bet varoņi – tik apburoši un asprātīgi, ir iegremdēts gandrīz Lavkrafta Visumam līdzīgās šausmās. Galu galā, vienīgais, kam ir nozīme – vai šī grāmata mums der vai neder.
“Kā jau es domāju, - viens no šo pasaku varoņiem – krauklis – saka, - jūsu stāsts ir skumjš, baigs un interesants”. Tieši tā. Šajā sējumā ir divdesmit trīs stāsti un es iesaku jums tos visus.